”Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas viņu bīstas”

Pastāstījusi Kristabela Konela

Mēs tik ļoti bijām aizrāvušās, atbildot uz Kristofera jautājumiem, ka neievērojām nedz to, ka ir jau pavisam vēls, nedz to, ka Kristofers ik pa laikam paskatās ārā pa logu. Pēc kāda laika viņš pagriezās pret mums un teica: ”Tagad jūs droši varat doties mājās.” Viņš mūs pavadīja līdz mūsu velosipēdiem un novēlēja arlabvakaru. Ko viņš tik bīstamu bija vērojis?

ES ESMU dzimusi 1927. gadā Šefīldā (Anglija). Mūsu māja Otrā pasaules kara laikā tika sabombardēta, un mani aizsūtīja dzīvot pie vecāsmātes, kamēr es pabeidzu skolu. Es mācījos klostera skolā un pastāvīgi uzdevu mūķenēm jautājumu, kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma un nežēlības. Ne mūķenes, ne citi reliģiozi cilvēki uz manu jautājumu nespēja sniegt apmierinošu atbildi.

Pēc kara es izmācījos par medmāsu. Es pārcēlos uz Londonu un sāku strādāt Pedingtonas slimnīcā. Dzīvodama lielpilsētā, es redzēju vēl vairāk vardarbības. Īsi pēc tam, kad mans brālis bija devies karot uz Koreju, es redzēju, kā slimnīcas priekšā nežēlīgi piekāva kādu cilvēku. Vīrietim neviens nenāca palīgā, un no gūtajiem ievainojumiem viņš zaudēja redzi. Ap to laiku es kopā ar māti apmeklēju spiritiskus seansus, taču es joprojām nespēju saprast, kāpēc ir tik daudz ļaunuma.

Mudinājumi mācīties Bībeli

Kādu dienu pie manis atbrauca mans vecākais brālis Džons, kas bija kļuvis par Jehovas liecinieku. ”Vai tu zini, kāpēc notiek tik daudz slikta?” viņš man pavaicāja. ”Nē,” es atteicu. Tad viņš atvēra Bībeli un nolasīja Atklāsmes 12:7—12. Man uzreiz bija skaidrs, ka pasaulē valdošajā ļaunumā galvenokārt ir vainojams Sātans un viņa dēmoni. Paklausot Džona ieteikumam, es drīz pēc tam sāku mācīties Bībeli. Tomēr bailes no tā, ko par mani teiks citi, mani atturēja no kristīšanās. (Sal. Pam. 29:25.)

Mana māsa Dorotija arī bija kļuvusi par Jehovas liecinieci. Kad Dorotija kopā ar savu līgavaini Viljamu Robertsu pārbrauca mājās no starptautiskā kongresa, kas 1953. gadā notika Ņujorkā, es viņiem pastāstīju, ka biju mācījusies Bībeli. Viljams man pavaicāja: ”Vai tu atšķīri savā Bībelē visus grāmatā minētos pantus un pasvītroji atbildes?” Kad atbildēju noliedzoši, viņš izsaucās: ”To jau nevar saukt par īstu mācīšanos! Sazinies ar māsu, kas tev mācīja Bībeli, un sāc visu no gala!” Tolaik mani sāka mocīt dēmoni, un es atceros, kā es lūdzu, lai Jehova mani aizsargā un atbrīvo no viņu ietekmes.

 Kalpoju par pionieri Skotijā un Īrijā

Es kristījos 1954. gada 16. janvārī, un tā paša gada jūnijā, kad bija beidzies mans darba līgums ar slimnīcu, es kļuvu par pionieri. Pēc astoņiem mēnešiem mani iecēla par speciālo pionieri un nosūtīja sludināt Greindžmutā (Skotija). Sludinot šajā nomaļajā vietā, es sajutu, ka Jehovas eņģeļi ”apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas”. (Ps. 34:8.)

1956. gadā mani uzaicināja sludināt Īrijā. Mani kopā ar vēl divām pionierēm norīkoja uz Golvejas pilsētu. Jau pirmajā dienā mēs sludināšanā satikām katoļu priesteri. Dažas minūtes vēlāk ieradās policists un mūs abas aizveda uz policijas iecirkni. Uzzinājis, kā mūs sauc un kur mēs dzīvojam, viņš uzreiz devās pie telefona. Mēs dzirdējām viņu sakām: ”Jā, Svēto tēv, es zinu, kur viņas dzīvo.” Policistu bija atsūtījis priesteris! Saimnieku, kura mājā mēs bijām apmetušās, piespieda izlikt mūs no dzīvokļa, un mēs no filiāles saņēmām ieteikumu doties prom no pilsētas. Stacijā mēs ieradāmies desmit minūtes pēc vilciena atiešanas laika, taču tas nekur nebija aizgājis. Kāds vīrietis mūs gaidīja un raudzījās, lai mēs noteikti iekāptu vilcienā. Golvejā mēs bijām pavadījušas tikai trīs nedēļas.

Mūs norīkoja uz Limeriku, un arī šajā pilsētā liela ietekme bija katoļu baznīcai. Mēs pastāvīgi saskārāmies ar pūļa klaigām un izsmieklu. Daudzi cilvēki baidījās mums atvērt durvis. Pirms gada netālajā Klūnlaras pilsētiņā bija piekauts kāds brālis. Tāpēc, kad sastapām Kristoferu, par ko bija stāstīts raksta ievadā, mēs ļoti priecājāmies, ka viņš mūs uzaicināja atnākt vēlreiz, lai mēs ar Bībeles palīdzību atbildētu uz viņa jautājumiem. Kad mēs pie viņa bijām atnākušas otrreiz, viņa mājā iesteidzās katoļu priesteris un pieprasīja, lai Kristofers mūs raidītu prom. Atteikdamies paklausīt, Kristofers teica: ”Šīs sievietes pie manis ieradās aicinātas un pirms ienākšanas pieklauvēja. Jūs turpretī neesat aicināts un ienācāt pat neklauvējis.” Sadusmots priesteris aizgāja.

Mēs nenojautām, ka uz ielas pie Kristofera mājas mūs gaidīja pūlis, ko bija sasaucis priesteris. Zinādams, ka šie cilvēki ir noskaņoti naidīgi, Kristofers rīkojās tā, kā bija stāstīts raksta sākumā. Viņš ar mums runājās tik ilgi, kamēr pūlis bija izklīdis. Vēlāk mēs uzzinājām, ka Kristoferu un viņa ģimeni drīz pēc tam piespieda atstāt pilsētu un viņi pārcēlās dzīvot uz Angliju.

Aicinājums mācīties Gileādas skolā

Kad es plānoju apmeklēt starptautisko kongresu ”Dieva griba”, kam 1958. gadā bija jānotiek Ņujorkā, es saņēmu uzaicinājumu mācīties Gileādas skolas 33. grupā. Pēc kongresa es nevis devos atpakaļ uz Īriju, bet sludināju Kolingvudā (Ontārio, Kanāda) un 1959. gadā sāku mācīties Gileādas skolā. Kongresā es biju iepazinusies ar Ēriku Konelu. Viņš bija uzzinājis patiesību 1957. gadā un kopš 1958. gada kalpoja par pionieri. Kamēr es pēc kongresa dzīvoju Kanādā un mācījos Gileādas skolā, viņš ik dienu man sūtīja vēstules. Es domāju par to, kas notiks ar mūsu attiecībām, kad es kļūšu par misionāri.

Mācības Gileādas skolā es atceros kā ļoti īpašu laiku. Ar mani vienā grupā mācījās arī Dorotija un viņas vīrs, un viņi saņēma norīkojumu uz Portugāli. Bet mani, man pašai par lielu pārsteigumu, nosūtīja uz Īriju. Cik gan es biju vīlusies, ka nevarēšu doties kopā ar savu māsu uz Portugāli! Es pajautāju vienam no pasniedzējiem, vai esmu kaut ko izdarījusi nepareizi. Viņš man atbildēja: ”Nē, tā nav. Tu un tava sludināšanas partnere Ailīna Mahonija piekritāt sludināt jebkurā pasaules vietā,” — tātad mūs, protams, varēja nosūtīt arī uz Īriju.

Atkal Īrijā

Es atgriezos Īrijā 1959. gada augustā, un mani nosūtīja uz Danlēri draudzi. Ēriks tajā laikā kalpoja Anglijā, un viņš bija priecīgs, ka esmu tik tuvu. Arī viņš vēlējās kļūt par misionāru. Viņš sprieda: ja reiz Īrijā ir vajadzība pēc misionāriem, viņš varētu kalpot par pionieri tur.  Viņš pārcēlās uz Danlēri, un 1961. gadā mēs apprecējāmies.

Pusgadu pēc kāzām Ēriks, braucot ar motociklu, iekļuva nopietnā avārijā. Viņam bija galvaskausa lūzums, un ārsti nebija droši, vai viņš izdzīvos. Pēc trim nedēļām, ko viņš bija pavadījis slimnīcā, es piecus mēnešus viņu kopu mājās, līdz viņš atveseļojās. Visu šo laiku es turpināju savu kalpošanu, cik tas manos apstākļos bija iespējams.

1965. gadā mūs norīkoja uz Īrijas ziemeļrietumu piekrasti, uz ostas pilsētu Slaigo, kur bija draudze ar astoņiem sludinātājiem. Trīs gadus vēlāk mēs pārcēlāmies vēl tālāk uz ziemeļiem — uz Landonderi, kur arī bija neliela draudze. Kādu dienu, pārnākot no sludināšanas, mēs ieraudzījām, ka pie mūsu mājas pāri ielai ir pārvilktas dzeloņstieples. Bija sākušies Ziemeļīrijas nemieri. Jauniešu bandas devās ielās un dedzināja mašīnas, un pilsēta bija sašķelta protestantu un katoļu rajonos. Šķērsot šo rajonu robežas bija ārkārtīgi bīstami.

Sludināšana nemierīgos laikos

Arī šajā grūtajā laikā mēs sludinājām visur. Mēs atkal jutāmies tā, it kā mums apkārt būtu eņģeļi. Kad vietā, kur mēs sludinājām, uzliesmoja pūļa protesti, mēs devāmies prom un atgriezāmies, kad viss jau bija norimis. Reiz, kad nemiernieki bija sapulcējušies netālu no mūsu mājām un bija sarīkojuši dedzināšanu blakus esošajā krāsu noliktavā, dzirksteles un degošas atlūzas lidoja līdz pat mūsu palodzei. Mēs negājām gulēt, baidoties, ka mūsu māja var aizdegties. Kad mēs 1970. gadā pārcēlāmies uz Belfāstu, mēs uzzinājām, ka krāsu noliktavā kāds ir iemetis pudeli ar degmaisījumu un šoreiz noliktava ir nodegusi līdz ar māju, kurā mēs pavisam nesen bijām dzīvojuši.

Citā reizē, kad es sludināju kopā ar kādu māsu, es uz kādas palodzes ievēroju dīvainu cauruli. Mēs pagājām garām, bet pēc pāris minūtēm tā uzsprāga. Uz ielas izskrējušie cilvēki nodomāja, ka spridzekli bijām nolikušas mēs, bet tajā brīdī pienāca kāda māsa, kas tur dzīvoja, un ieaicināja mūs pie sevis. Tas viņas kaimiņiem bija pietiekams pierādījums, ka neesam vainojamas sprādzienā.

1971. gadā mēs atgriezāmies Landonderi, lai apciemotu kādu māsu. Kad stāstījām, kā bijām atbraukuši un kā bijām tikuši garām barikādēm, māsa pavaicāja: ”Vai pie barikādēm neviens nestāvēja?” Mēs atteicām: ”Stāvēja gan, bet viņi mums nepiegrieza nekādu vērību.” Viņa bija ļoti pārsteigta un tad pastāstīja, ka pēdējo pāris dienu laikā pie barikādēm ir ticis apturēts gan ārsts, gan policists un viņu automašīnas tikušas sadedzinātas.

1972. gadā mēs pārcēlāmies uz Korku, bet vēlāk sludinājām Neisā un pēc tam Ārklovā. 1987. gadā mūs nosūtīja uz Kāslbāru, kur mēs kalpojam joprojām. Mums bija liels prieks, ka varējām piedalīties Valstības zāles celtniecībā šajā pilsētā. 1999. gadā Ēriks nopietni saslima. Taču ar Jehovas atbalstu un ar kristiešu draudzes palīdzību es arī šoreiz spēju viņu aprūpēt, un viņš izveseļojās.

Mēs ar Ēriku divas reizes esam mācījušies pionieru kalpošanas skolā, un viņš joprojām ir draudzes vecākais. Es ciešu no artrīta smagā formā, un man ir veikta abu gūžas locītavu un abu ceļgalu endoprotezēšana. Lai gan dzīvē esmu saskārusies ar lielu reliģisku neiecietību un esmu pārdzīvojusi nopietnas politiskas un sociālas krīzes, pats smagākais pārbaudījums bija tas, ka man bija jāatsakās no automašīnas vadīšanas. Man bija grūti to izdarīt, jo, zaudējusi iespēju vadīt automašīnu, es lielā mērā kļuvu atkarīga no citu palīdzības. Draudzes locekļi mani ir daudz atbalstījuši un bieži nākuši palīgā. Tagad es staigāju ar spieķi un tālākus gabalus veicu ar trīsratu braucamrīku, ko darbina elektromotors.

Saskaitot kopā gadus, ko mēs ar Ēriku esam pavadījuši speciālajā pilnas slodzes kalpošanā, sanāk vesels simts, un deviņdesmit astoņus no tiem mēs esam pavadījuši šeit, Īrijā. Mums nav pat domas par to, ka būtu pienācis laiks atpūtai. Mēs negaidām nekādus brīnumus, tomēr esam pārliecināti, ka Jehovas varenie eņģeļi ”apmetas ap tiem”, kas viņu bīstas un uzticīgi viņam kalpo.