Būsim tikpat uzticīgi kā Itajs

”LIELI un brīnišķīgi ir tavi darbi, Kungs Dievs, visuvaldītāj; taisni un patiesi tavi ceļi, tautu ķēniņ! Kas tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu tavu vārdu? Jo tu vien esi svēts [”uzticams”, NW].” Šādi debesīs dziedāja ”tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru” un ”viņa tēlu”, un šajā dziesmā ir pievērsta uzmanība Dieva uzticībai. (Atkl. 15:2—4.) Dievs Jehova vēlas, lai viņa kalpi sekotu viņa paraugam un censtos līdzināties viņam uzticībā. (Efez. 5:1.)

Pavisam pretēja nostāja ir Sātanam — viņš cenšas darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai iedragātu cilvēku uzticību Dievam un tos attālinātu no Dieva. Tomēr daudzi Dieva kalpi ir palikuši nelokāmi pat ļoti grūtos apstākļos. Mēs varam būt ļoti pateicīgi, ka Jehova augstu vērtē mūsu uzticību. Bībelē ir apliecināts: ”Tas Kungs mīl taisnu tiesu un savus ticīgos neatstāj postā.” (Ps. 37:28.) Lai palīdzētu mums palikt uzticīgiem, Dievs savos Rakstos ir licis iekļaut  stāstījumus par to, kā ir rīkojušies daudzi viņam uzticīgi cilvēki. Viens no šādiem cilvēkiem bija Itajs no Gātas.

”Svešinieks.., kas izdzīts no savas dzimtenes”

Domājams, Itajs bija dzimis ievērojamajā Filistijas pilsētā Gātā, no kuras bija nākuši daudzi sīvi izraēliešu ienaidnieki, arī filistiešu milzis Goliāts. Pirmā vieta Bībelē, kur tiek pieminēts cīņās rūdītais karotājs Itajs, ir stāstījums par laiku, kad Absaloms bija sacēlies pret savu tēvu, ķēniņu Dāvidu. Itajs un 600 filistiešu vīri, kas kopā ar viņu bija devušies prom no savas dzimtās zemes, tajā laikā bija apmetušies Jeruzalemes apkaimē.

Situācija, kādā atradās Itajs un viņa biedri, Dāvidam varēja atsaukt atmiņā laiku, kad viņš pats kopā ar 600 izraēliešu kareivjiem bija spiests bēgt no dzimtenes un apmesties filistiešu zemē, Gātas ķēniņa Ahiša pārvaldītajā teritorijā. (1. Sam. 27:2, 3.) Ko Itajs un viņa vīri darīja, kad Dāvida dēls Absaloms uzsāka dumpi: pieslējās Absalomam, palika neitrāli vai arī pievienojās Dāvidam un viņa vīriem?

Mēģināsim iztēloties šos notikumus. Bēgot no Jeruzalemes, Dāvids apstājas ”pie pēdējā nama”. Iespējams, tas ir pēdējais nams Jeruzalemē pa ceļam uz Eļļas kalnu. (2. Sam. 15:17.) Tur Dāvids pārskata savus pulkus, kas virzās viņam garām. Tad viņš pamana, ka ceļā ir devušies ne tikai viņam uzticīgie izraēlieši, bet arī krētieši un plētieši. Tur ir arī gātieši — Itajs ar saviem 600 karavīriem. (2. Sam. 15:18.)

Dāvids ar dziļu līdzjūtību saka Itajam: ”Kādēļ arī tu nāc kopā ar mums? Griezies atpakaļ un paliec pie tā ķēniņa [acīmredzot Absaloma]! Jo tu esi svešinieks, un pie tam vēl tāds, kas izdzīts no savas dzimtenes. Tikai vēl vakar tu esi atnācis, un jau šodien es tev liku iet tālāk kopā ar mums! Es jau arī pats eju tikai tur, kur man vēl ir iespējams nokļūt; griezies atpakaļ un ņem līdzi savus radus! Tas Kungs lai tev parāda žēlastību un mieru!” (2. Sam. 15:19, 20.)

Itaja atbilde liecina par nesatricināmu uzticību ķēniņam. Viņš saka: ”Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs un ka mans kungs un ķēniņš ir dzīvs, — nē! Tai vietā, kur mans kungs un ķēniņš būs, vai nu lai tas būtu uz nāvi, vai uz dzīvību, tieši tur atradīsies arī tavs kalps!” (2. Sam. 15:21.) Iespējams, Itaja atbilde Dāvidam atsauc atmiņā līdzīgus vārdus, ko savulaik bija teikusi viņa vecvecmāmiņa Rute. (Rut. 1:16, 17.) Dziļi aizkustināts, Dāvids Itajam saka: ”Nāc, iesim!” Tad ”Itajs no Gātas aizgāja garām ar visiem saviem vīriem un tāpat arī sievas un visi mazie bērni, kas bija pie viņa”. (2. Sam. 15:22, LB-65r.)

”Rakstīts mūsu pamācībai”

”Viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai,” teikts Romiešiem 15:4. Tāpēc mums būtu jāapdomā, ko mēs varam mācīties no Itaja. Vispirms pamēģināsim noskaidrot, uz ko varēja balstīties viņa uzticība Dāvidam. Kaut arī Itajs bija svešzemnieks, kas bija aizbēdzis no savas dzimtenes, viņš atzina, ka Jehova ir dzīvais Dievs un Dāvids ir Jehovas svaidītais. Itaja nostāju nebija ietekmējušas naidīgās attiecības, kādas valdīja starp izraēliešiem un filistiešiem. Viņam Dāvids nebija tikai karotājs, kas bija nogalinājis filistiešu varoni Goliātu un daudzus citus Itaja tautiešus. (1. Sam. 18:6, 7.) Itajs noteikti bija ievērojis Dāvida dziļo mīlestību pret Jehovu un citas viņa labās īpašības. Arī Dāvids augstu vērtēja Itaju. Gatavojoties izšķirošajai cīņai ar Absaloma karapulku, Dāvids pat nodeva trešo daļu sava karaspēka Itaja vadībā. (2. Sam. 18:2.)

 Arī mēs nedrīkstētu pieļaut, ka mūsu attieksmi pret citiem ietekmētu viņu nacionālā piederība un kultūru atšķirības — mums jāatbrīvojas no jebkādām aizspriedumu un naidīguma paliekām un jāpamana citos labais. Tuvās attiecības, kādas izveidojās starp Dāvidu un Itaju, apliecina, ka, iepazīstot un iemīlot Jehovu, ir iespējams pārvarēt barjeras, kas šķir cilvēkus.

Paturot prātā Itaja uzticību Dāvidam, mēs varam padomāt: vai mēs tikpat uzticīgi sekojam lielākajam Dāvidam, Jēzum Kristum? Vai mēs parādām savu uzticību, dedzīgi piedalīdamies Valstības sludināšanā un mācekļu gatavošanā? (Mat. 24:14; 28:19, 20.) Cik daudz mēs esam gatavi izturēt, lai pierādītu savu uzticību Jehovam?

Arī vīriem un tēviem var būt ļoti noderīgi pārdomāt Itaja uzticības piemēru. Itaja padevība Dāvidam un lēmums sekot Dieva svaidītajam ķēniņam labvēlīgi ietekmēja Itaja biedrus. Līdzīgi arī lēmumi, ko pieņem ģimenes galva, lai atbalstītu patieso pielūgsmi, nāk par labu pārējiem ģimenes locekļiem, kaut gan dažkārt tas ģimenei var radīt īslaicīgas grūtības. Tomēr mēs varam paļauties uz Jehovas atbalstu, jo Bībelē par viņu ir teikts: ”Uzticīgajam Tu esi uzticīgs.” (Ps. 18:26, VDP.)

Pēc Dāvida kaujas ar Absalomu Bībelē par Itaju nekas vairs nav teikts. Tomēr no īsā apraksta, kāds par viņu ir lasāms Dieva Rakstos, mēs daudz ko uzzinām par viņa personību un to, kā viņš rīkojās vienā no Dāvida dzīves grūtākajiem posmiem. Fakts, ka Itajs ir pieminēts Dieva iedvesmotajā stāstījumā, ir pierādījums, ka Dievs Jehova pamana un atalgo savu kalpu uzticību. (Ebr. 6:10.)