Dosimies pretim briedumam — Jehovas lielā diena ir tuvu

”Dosimies pretim pilnībai [”briedumam”, NW].” (Ebr. 6:1.)

1., 2. Kā pirmā gadsimta kristiešiem, kas dzīvoja Jūdejā un Jeruzalemē, pavērās iespēja bēgt kalnos?

KAD Jēzus kalpoja uz zemes, viņa mācekļi reiz piegāja pie viņa un vaicāja: ”Kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme?” Atbildēdams uz mācekļu jautājumu, Jēzus izteica pravietojumu, kas pirmo reizi piepildījās pirmajā gadsimtā. Jēzus minēja kādu neparastu notikumu pavērsienu, pēc kura varētu spriest, ka gals ir ļoti tuvu. Viņš teica, lai ”tie, kas ir jūdu zemē”, redzot šo notikumu, bēg kalnos. (Mat. 24:1—3, 15—22.) Vai Jēzus mācekļi pamanīja viņa aprakstīto zīmi un rīkojās saskaņā ar viņa norādījumiem?

² Gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk, mūsu ēras 61. gadā, apustulis Pāvils uzrakstīja ļoti tiešu un spēcīgu vēstuli ebreju kristiešiem, kas dzīvoja Jeruzalemē un tās apkārtnē. Tobrīd ne Pāvils, ne viņa ticības biedri vēl nezināja, ka līdz notikumam, kuram bija jāiezīmē ”lielo bēdu” sākums, bija atlikuši tikai aptuveni pieci gadi. (Mat. 24:21.) Mūsu ēras 66. gadā romiešu karaspēks Cestija Galla vadībā ielenca Jeruzalemi un to gandrīz jau ieņēma. Bet tad romieši pēkšņi atkāpās, un kristiešiem radās iespēja bēgt no Jeruzalemes uz kādu drošāku vietu.

3. Kādu aicinājumu Pāvils izteica ebreju kristiešiem, un kāpēc tas viņiem bija aktuāls?

³ Tolaik kristiešiem bija nepieciešama garīga modrība un spriestspēja, lai viņi pamanītu zīmīgo notikumu pavērsienu un bēgtu no pilsētas. Tomēr daži no viņiem bija ”kūtri palikuši dzirdēt”. Šie kristieši bija kā garīgi bērni, kuriem vajadzīgs ”piens, ne cieta barība”. (Nolasīt Ebrejiem 5:11—13.) Pat starp tiem, kuri gadiem ilgi bija turējušies pie patiesības, bija tādi, kas pamazām bija sākuši ”atkāpties no dzīvā Dieva”. (Ebr. 3:12.) Daži kristieši bija paraduši neapmeklēt sapulces, kaut arī viņi dzīvoja laikā, kad strauji tuvojās izpostīšanas diena. (Ebr. 10:24, 25.) Pāvils viņiem izteica ļoti savlaicīgu aicinājumu: ”Atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai [”briedumam”, NW].” (Ebr. 6:1.)

4. Kāpēc ir svarīgi saglabāt garīgu modrību, un kas mums šajā ziņā var palīdzēt?

⁴ Mēs dzīvojam laikā, kad ir gaidāms Jēzus izteiktā pravietojuma pēdējais piepildījums. Jehovas lielā diena, kurā tiks darīts gals visai Sātana pasaulei, ir tuvu. (Cef. 1:14.) Tagad vairāk nekā jebkad agrāk mums ir vajadzīga garīga spriestspēja un modrība. (1. Pēt. 5:8.) Vai mēs saglabājam modrību? Kristīgais briedums mums palīdz vienmēr paturēt prātā, cik svarīgā laikā mēs dzīvojam.

Kas ir kristīgais briedums

5., 6. a) Kā izpaužas kristieša garīgais briedums? b) Kas mums jādara, lai mēs dotos pretim garīgam briedumam?

⁵ Kad Pāvils mudināja pirmā gadsimta ebreju kristiešus tiekties pēc garīga brieduma, viņš arī paskaidroja, kā šis briedums izpaužas. (Nolasīt Ebrejiem 5:14.) ”Pilngadīgi” jeb nobrieduši kristieši neaprobežojas vienīgi ar garīgu ”pienu”. Viņi uzņem ”cietu barību” un pārzina gan Bībeles patiesības ”pirmsākumus”, gan ”dziļumus”. (1. Kor.  2:10.) Turklāt viņi iegūtās zināšanas izmanto dzīvē, tāpēc viņiem ir ”prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu”. Kad viņiem ir jāpieņem kāds lēmums, iegūtās zināšanas un pieredze viņiem ļauj saskatīt, kuri Bībeles principi konkrētajā situācijā ir jāņem vērā un kā tos var izmantot.

⁶ Pāvils rakstīja: ”Mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām.” (Ebr. 2:1.) Var gadīties, ka kristietis, pašam nemanot, tiek ”aizskalots projām” no ticības. Lai no tā izsargātos, mums ”jo vairāk jāņem vērā” viss, ko mēs mācāmies no Bībeles. Tāpēc ikvienam no mums ir jāpadomā: ”Vai es vēl aizvien uzņemu tikai Bībeles mācību ”pirmsākumus”? Vai mana kalpošana nav kļuvusi formāla? Vai es esmu pieķēries patiesībai ar visu savu sirdi? Ko es varu darīt, lai mana garīgā izaugsme turpinātos?” Lai mēs dotos pretim garīgam briedumam, ir vajadzīgas pūles. Mums ir jāpadziļina Dieva Rakstu zināšanas un jāmācās paklausība.

Iegūsim dziļu izpratni par Dieva Rakstiem

7. Ko mēs iegūstam no tā, ka labāk iepazītstam Dieva Rakstus?

⁷ ”Katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns,” rakstīja Pāvils. (Ebr. 5:13.) Lai sasniegtu garīgu briedumu, mums ir labi jāiepazīst Dieva vārdi. Šie vārdi ir atrodami Bībelē, tāpēc mums ir cītīgi jāpētī gan pati Bībele, gan ”uzticīgā un gudrā kalpa” sagādātās publikācijas, kurās tā ir skaidrota. (Mat. 24:45—47.) Tā mēs mācāmies izprast Dieva domas un attīstām spēju pieņemt gudrus lēmumus. Kāda kristiete stāstīja: ”Visspēcīgāk manu dzīvi ir ietekmējis padoms regulāri lasīt Bībeli. Pagāja aptuveni divi gadi, kamēr es izlasīju visu Bībeli, bet es redzēju, ka tā es pirmo reizi mūžā pa īstam iepazīstu savu Radītāju. Es uzzināju, kas viņam patīk un kas nepatīk, cik viņš ir varens un cik liela ir viņa gudrība. Ik dienas lasot Bībeli, es esmu saņēmusi spēku, kas man ir palīdzējis izturēt arī pašus drūmākos dzīves posmus.”

8. Kā mūs ietekmē Bībeles lasīšana?

⁸ Ja mēs regulāri lasām Bībeli, tās vēsts mūs ļoti spēcīgi ietekmē. (Nolasīt Ebrejiem 4:12.) Bībeles lasīšana pārveido mūsu iekšējo būtību, un mēs kļūstam aizvien patīkamāki Jehovam. Varbūt mēs varētu atvēlēt vairāk laika Bībeles lasīšanai un pārdomām par izlasīto?

9., 10. Ko sevī ietver dziļa Dieva vārdu izpratne? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁹ Dziļi izprast Bībeli nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai pārzināt tās saturu. Pāvila laikabiedri, kurus viņš nosauca par garīgiem ”bērniem”, iespējams, labi zināja, kas ir teikts Dieva iedvesmotajos Rakstos, taču viņi neizmantoja šīs zināšanas dzīvē un nepārbaudīja, cik tās ir vērtīgas. Viņi īstenībā nebija iepazinuši Dieva vārdus, jo nebija ļāvuši, lai tie viņus vadītu un palīdzētu viņiem pieņemt gudrus lēmumus.

 ¹⁰ Dziļa Dieva vārdu izpratne sevī ietver gan zināšanas par to saturu, gan to izmantošanu dzīvē. Kādas māsas pieredzētais parāda, kā šāda izpratne var izpausties ikdienā. Reiz viņai radās domstarpības ar kādu kolēģi. Kā viņa rīkojās šajā situācijā? Viņa paskaidroja: ”Man uzreiz ienāca prātā vārdi no Romiešiem 12:18, kur ir teikts: ”Cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.” Tāpēc es uzaicināju kolēģi pēc darba satikties un visu izrunāt.” Tikšanās noritēja gludi, un kolēģe atzina, ka mūsu māsa bija izvēlējusies labu risinājumu. Māsa sacīja: ”Es sapratu, ka, izmantojot Bībeles principus, mēs nekad nekļūdīsimies.”

Mācīsimies paklausību

11. Kāds piemērs parāda, ka sarežģītā situācijā var būt grūti paklausīt Dievam?

¹¹ Reizēm rīkoties saskaņā ar Bībeles norādījumiem nebūt nav viegli, it īpaši, ja esam nonākuši sarežģītā situācijā. Padomāsim, piemēram, par to, kas notika ar izraēliešiem. Kad Jehova viņus nesen bija atbrīvojis no Ēģiptes gūsta, viņi ”bārās ar Mozu” un ”kārdināja to Kungu”. Kāds bija viņu neapmierinātības iemesls? Tautai pietrūka dzeramā ūdens. (2. Moz. 17:1—4.) Nepilnus divus mēnešus pēc tam, kad izraēlieši bija noslēguši īpašu derību ar Dievu un piekrituši pildīt ”visus šos vārdus, kurus tas Kungs ir sacījis”, viņi jau pārkāpa bausli, kas aizliedza godināt elkus. (2. Moz. 24:3, 12—18; 32:1, 2, 7—9.) Vai viņi to darīja aiz bailēm, tāpēc ka Mozus, uzkāpis Horeba kalnā, lai saņemtu norādījumus no Jehovas, tik ilgi bija prom? Varbūt viņi domāja, ka amalekieši atkal viņiem uzbruks un viņi būs bezspēcīgi, ja ar viņiem nebūs Mozus, kurš iepriekšējā reizē, turēdams savas rokas paceltas, viņiem bija nodrošinājis uzvaru? (2. Moz. 17:8—16.) Lai kāds būtu bijis iemesls, izraēlieši ”negribēja paklausīt”. (Ap. d. 7:39—41.) Pāvils aicināja kristiešus visiem spēkiem pūlēties, lai viņi ”nekristu nepaklausībā” pēc tā sliktā parauga, kādu izraēlieši rādīja, kad baidījās ieiet Apsolītajā zemē. (Ebr. 4:3, 11.)

12. Kā Jēzus mācījās paklausību, un kāds no tā bija ieguvums?

¹² Lai dotos pretim garīgam briedumam, mums jācenšas klausīt Jehovam it visā. Kā liecina Jēzus Kristus piemērs, paklausību var mācīties, izturot grūtības. (Nolasīt Ebrejiem 5:8, 9.) Jau pirms nākšanas uz zemi Jēzus bija paklausīgs savam Tēvam. Bet, kad viņš dzīvoja uz zemes, Tēva gribas pildīšana bija saistīta ar fiziskām ciešanām un sāpīgiem pārdzīvojumiem. Palikdams uzticīgs par spīti smagiem pārbaudījumiem, Jēzus ”pilnību sasniedza” un pierādīja, ka viņš ir piemērots īpašajam Ķēniņa un Augstā priestera stāvoklim, ko Dievs viņam bija paredzējis.

13. Kādās situācijās kļūst redzams, vai mēs esam iemācījušies būt paklausīgi Dievam?

¹³ Bet ko var teikt par mums? Vai mēs ar apņēmību paklausām Jehovam arī tad, ja sastopamies ar grūtībām? (Nolasīt 1. Pētera 1:6, 7.) Tādos jautājumos kā tikumība, godīgums, pareiza mēles lietošana, Dieva Rakstu lasīšana un pētīšana, kristiešu sapulču apmeklēšana un labās vēsts sludināšana Dieva norādījumi ir ļoti skaidri. (Joz. 1:8; Mat. 28:19, 20; Efez. 4:25, 28, 29; 5:3—5; Ebr. 10:24, 25.) Vai mēs paklausām Jehovam šajās  dzīves jomās arī tad, ja saskaramies ar kādiem šķēršļiem? Mūsu paklausība liecina, ka esam ieguvuši garīgo briedumu.

Kā kristīgais briedums nāk mums par labu

14. Ar piemēru paskaidrojiet, kā garīgs briedums var mūs aizsargāt!

¹⁴ Pasaulē, kur mums visapkārt ir cilvēki, kas ir ”zaudējuši kauna jūtas”, labi vingrināta spēja izšķirt labu un ļaunu mums sniedz nenovērtējamu aizsardzību. (Efez. 4:19.) Piemēram, kāds brālis, vārdā Džeimss *, kas regulāri lasa un augstu vērtē uz Bībeli balstītās publikācijas, iestājās jaunā darbā, kur visas viņa kolēģes bija sievietes. ”Bija redzams, ka daudzas no viņām neturas pie augstām morāles normām,” stāstīja Džeimss, ”bet bija arī viena sieviete, kas izturējās pieklājīgi un pat parādīja interesi par Bībeles patiesību. Taču reiz, kad mēs kādā telpā palikām divatā, viņa sāka man uzmākties. Sākumā es domāju, ka tas ir joks, bet nekas, ko es teicu, nelīdzēja. Tad man ienāca prātā gadījums, par kuru bija rakstīts Sargtornī, — kāds brālis darbā bija saskāries ar līdzīgu kārdinājumu. Rakstā bija norādīts uz to, kā rīkojās Jāzeps, kad viņu mēģināja pavedināt Potifara sieva. * Es uzreiz atstūmu sievieti no sevis, un viņa izsteidzās no telpas.” (1. Moz. 39:7—12.) Džeimss bija priecīgs, ka ar to viss beidzās un ka viņš saglabāja tīru sirdsapziņu. (1. Tim. 1:5.)

15. Kā došanās pretim briedumam stiprina mūsu simbolisko sirdi?

¹⁵ Garīgs briedums ir vērtīgs arī tāpēc, ka tas stiprina un aizsargā mūsu simbolisko sirdi un attur mūs no aizraušanās ar ”visvisādām svešām mācībām”. (Nolasīt Ebrejiem 13:9.) Cenzdamies doties pretim garīgam briedumam, mēs koncentrējam savas domas uz svarīgāko. (Filip. 1:9, 10.) Tā pieaug mūsu pateicība Dievam par visu, ko viņš mums ir sagādājis. (Rom. 3:24.) Kristieši, kas ir ”saprašanā.. pieauguši”, ar pateicību pārdomā Jehovas darbus, tāpēc viņiem ir tuvas attiecības ar Jehovu. (1. Kor. 14:20.)

16. Kas kādai māsai palīdzēja ”stiprināt savu sirdi”?

¹⁶ Kāda māsa, vārdā Luīza, atzina, ka vēl kādu laiku pēc kristīšanās galvenais, kas viņu mudināja kalpot Dievam, bija vēlēšanās, lai citi kristieši par viņu būtu labās domās. ”Es nedarīju neko sliktu,” viņa paskaidroja, ”taču manā sirdī nebija dedzīgas vēlēšanās kalpot Jehovam. Es sapratu, ka man kaut kas ir jāmaina, ja es gribu dot Jehovam visu, ko spēju. Es mācījos ielikt kalpošanā visu savu sirdi — tas bija galvenais, kas man bija jāmaina.” Šādas pūles Luīzai palīdzēja ”stiprināt savu sirdi”, un spēks, ko viņa tādā veidā ieguva, izrādījās neatsverams, kad viņu piemeklēja smaga slimība. (Jēk. 5:8.) Luīza teica: ”Man negāja viegli, bet manas attiecības ar Jehovu kļuva tik ciešas kā vēl nekad.”

 Kļūsim ”no sirds.. paklausīgi”

17. Kāpēc kristiešiem pirmajā gadsimtā bija ārkārtīgi svarīgi būt paklausīgiem?

¹⁷ Pāvila padoms doties pretim briedumam bija ārkārtīgi vērtīgs pirmā gadsimta kristiešiem, kas dzīvoja Jūdejā un Jeruzalemē. Tie, kas ņēma vērā šo padomu, spēja saglabāt garīgu modrību, kas bija vajadzīga, lai pamanītu Jēzus pieminēto zīmi un ”bēgtu kalnos”. Kad viņi redzēja ”izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā” — romiešu karaspēku, kas aplenca Jeruzalemi un lauzās tajā iekšā —, viņi saprata, ka ir pienācis laiks bēgt. (Mat. 24:15, 16.) Kristieši paklausīja Jēzus norādījumam un aizbēga no Jeruzalemes, pirms tā tika izpostīta, un, saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Eisebija rakstīto, viņi apmetās Pellas pilsētā Gileādas kalnos. Tā kristieši paglābās no nelaimes, kas bija lielākā visā Jeruzalemes vēsturē.

18., 19. a) Kāpēc mums ir ļoti svarīgi būt paklausīgiem? b) Kas ir aplūkots nākamajā rakstā?

¹⁸ Paklausība, kuras pamatā ir garīgs briedums, būs ne mazāk svarīga, kad mēs pieredzēsim, kā pasaules mērogā piepildās Jēzus vārdi, ka nāks ”lielas bēdas”, kurām nav bijis līdzīgu. (Mat. 24:21.) Vai mēs bez kavēšanās pakļausimies visiem norādījumiem, kādus nākotnē, iespējams, dos ”uzticamais.. nama turētājs”? (Lūk. 12:42.) Cik gan svarīgi ir mācīties būt ”no sirds.. paklausīgiem”! (Rom. 6:17.)

¹⁹ Lai sasniegtu garīgu briedumu, mums jāattīsta spēja izšķirt labu un ļaunu. To mēs darām, cenšoties iegūt dziļāku sapratni par Dieva Rakstiem un mācoties paklausību. Jaunieši, kas tiecas pēc garīga brieduma, reizēm sastopas ar īpašiem šķēršļiem. Nākamajā rakstā ir aplūkots, kā tos ir iespējams pārvarēt.

[Zemsvītras piezīmes]

Ko jūs uzzinājāt?

• Kā izpaužas garīgs briedums, un kā to var iegūt?

• Kāpēc mums ir vajadzīga dziļa Dieva Rakstu izpratne?

• Kā mēs mācāmies paklausību?

• Kā garīgs briedums nāk mums par labu?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 10. lpp.]

Bībeles principu ievērošana palīdz gudri risināt problēmas

[Attēls 12., 13. lpp.]

Paklausība Jēzus norādījumiem pasargāja agrīnos kristiešus