Kā neprecēti Dieva kalpi var rast dzīvē prieku

”UN VIŅI apprecējās un dzīvoja laimīgi.” Šādi beidzas daudzas pasakas. Romantiskās filmās un romānos bieži ir ietverta līdzīga doma — apprecēties nozīmē beidzot kļūt laimīgam. Daudzās kultūrās jaunieši, kas ir sasnieguši pilngadību, tiek uzstājīgi mudināti izveidot ģimeni. ”Rodas iespaids, ka vienīgais jaunas sievietes dzīves mērķis ir apprecēties,” sacīja kāda divdesmitgadīga sieviete. ”Sabiedrībā tiek kultivēta ideja, ka dzīve sākas tikai pēc stāšanās laulībā.”

Taču šāds skatījums ir pārāk vienkāršots, un garīgi nobrieduši Jehovas kalpi uz šo jautājumu raugās citādi. Kaut arī senajā Izraēlā laulībai bija liela nozīme, Bībelē ir stāstīts par neprecētiem vīriešiem un sievietēm, kuru dzīve bija bagāta un piepildīta. Mūsdienās ir gan tādi kristieši, kas nolemj nestāties laulībā, gan tādi, kas nenodibina ģimeni kaut kādu apstākļu dēļ. Lai arī kādi būtu iemesli, kāpēc kristietis nav precējies, svarīgs ir jautājums: kā viņš var pēc iespējas labāk izmantot šo situāciju un rast tajā prieku?

Jēzus nebija precējies, un to var labi saprast, ņemot vērā uzdevumu, kāds viņam bija jāveic. Viņš norādīja, ka arī kādi no viņa sekotājiem nolems neprecēties. (Mat. 19:10—12.) Lai viņi justos gandarīti par savu dzīvi, viņiem, kā var secināt no Jēzus vārdiem, šis lēmums ir jāpieņem ne tikai savā prātā, bet arī sirdī.

Vai Jēzus teiktais attiecas vienīgi uz kristiešiem, kas apzināti pieņem lēmumu neprecēties, lai varētu sevi pilnībā veltīt kalpošanai Dievam? (1. Kor. 7:34, 35.) Nē, tā nebūtu jādomā. Piemēram, kāds brālis vai māsa, kas gribētu nodibināt ģimeni, līdz šim nav saticis piemērotu cilvēku. ”Nesen kāds darbabiedrs, kurš nav Jehovas liecinieks, negaidīti mani bildināja,” stāstīja Ena, kurai ir nedaudz pāri 30 gadiem. ”Zināmā mērā es jutos glaimota, taču es ātri apspiedu šīs sajūtas, jo vēlos apprecēties tikai ar tādu cilvēku, kas mani tuvinātu Jehovam.”

Apņēmība stāties laulībā, tikai ”turoties pie tā Kunga”, daudzām māsām, tāpat kā Enai, ir palīdzējusi neiziet par sievu pie neticīga cilvēka. * (1. Kor. 7:39; 2. Kor. 6:14.) Aiz cieņas pret šo Dieva norādījumu viņas savā sirdī nolemj palikt neprecētas, kamēr satiks Dieva kalpu, ar kuru nodibināt ģimeni. Kā šīs kristietes var gūt gandarījumu savā dzīvē?

Mācīties saskatīt pozitīvo savā situācijā

Tas, vai cilvēks spēj pieņemt situāciju, kas nešķiet ideāla, lielā mērā ir atkarīgs no viņa attieksmes. ”Es priecājos par to, kas man ir, un nesapņoju par to, kā man šobrīd nav,” izteicās Karmena — neprecēta māsa, kurai ir ap 40 gadiem. Tiesa, dažkārt neprecēti cilvēki var justies vientuļi un vīlušies. Tomēr apziņa, ka daudzi viņu ticības biedri visā pasaulē sekmīgi tiek galā ar šādām  emocijām, uzmundrina viņus un liek nepadoties. Jehova ir palīdzējis rast dzīvē gandarījumu daudziem saviem kalpiem, kuriem nav dzīvesbiedra, un ir devis viņiem savu atbalstu visdažādākajās grūtībās. (1. Pēt. 5:9, 10.)

Daudzi neprecēti brāļi un māsas ir konstatējuši, ka viņu situācijai ir savas pozitīvās puses. ”Manuprāt, laimīgs ir tāds cilvēks, kas jebkuros apstākļos spēj saskatīt pozitīvo,” uzskata Estere, neprecēta māsa, kurai ir pāri 30 gadiem. ”Es esmu pārliecināta: vienalga, vai es apprecēšos vai ne, Jehova man ”neaizliegs nekādu labumu”, ja vien es Valstību uzskatīšu par pašu svarīgāko,” piebilst Karmena. (Ps. 84:12.) ”Mana dzīve nav izvērtusies gluži tā, kā es to biju iecerējusi, taču es esmu un būšu laimīga.”

Piemēri no senatnes

Jeftas meita nebija iecerējusi palikt neprecēta. Bet tēva solījuma dēļ viņai jau agrā jaunībā bija jāuzsāk kalpošana svētnīcā, un tas negaidīti mainīja viņas plānus un, visticamāk, nesaskanēja ar viņas dabiskajām vēlmēm. Sapratusi, ka viņa neapprecēsies un viņai nebūs bērnu, meitene sēroja divus mēnešus. Tomēr viņa pieņēma šo situāciju un visu turpmāko dzīvi kalpoja Dieva svētnīcā. ”Gadu no gada Israēla meitas devās, lai apraudātu dziesmās [”slavētu”, NW] gileādieša Jeftas meitu” par viņas pašaizliedzību. (Soģu 11:36—40.)

Jesajas laikā daži einuhi savu apstākļu dēļ droši vien jutās sarūgtināti. Bībelē nav teikts, kādu iemeslu dēļ viņi bija kļuvuši par einuhiem, bet šādi cilvēki nevarēja būt pilntiesīgi Izraēla draudzes locekļi, nevarēja nodibināt ģimeni un radīt pēcnācējus. (5. Moz. 23:2.) Jehova saprata viņu jūtas un atzinīgi izteicās par viņu pilnīgo paklausību derības noteikumiem. Jehova sacīja, ka dos tiem ”vietu savā namā” un ”mūžīgu vārdu”. Tas nozīmē, ka šiem uzticīgajiem vīriešiem ir droša cerība uz mūžīgu dzīvi laikā, kad valdīs mesiāniskais Ķēniņš Jēzus Kristus. Jehova viņus nekad neaizmirsīs. (Jes. 56:3—5.)

Jeremija bija izraudzīts kalpot par pravieti Jūdejā, un Dievs noteica, ka viņam ir jāpaliek neprecētam. Šāds norādījums Jeremijam acīmredzot tika dots, ņemot vērā kritiskos laikus, kādos viņš dzīvoja, un viņam uzticēto uzdevumu. ”Neņem sev sievu, lai tev nav ne dēlu, ne meitu šinī vietā!” Jehova sacīja. (Jer. 16:1—4.) Bībelē nav atklāts, kā Jeremija jutās, dzirdot šo norādījumu, bet ir zināms, ka Jeremija bija cilvēks, kurš ar prieku uzņēma Jehovas vārdus. (Jer. 15:16.) Kad pēc daudziem gadiem Jeremija pieredzēja pusotru gadu ilgo Jeruzalemes aplenkumu, viņš, bez šaubām, saprata, cik gudri bija paklausīt Jehovas pavēlei palikt neprecētam. (Raudu Dz. 4:4, 10.)

Kā bagātināt savu dzīvi

Iepriekš minētie Dieva kalpi nebija izveidojuši ģimeni, taču viņi izjuta Jehovas atbalstu un no visas sirds nodevās kalpošanai. Garīga darbība ievērojami bagātina Dieva kalpu dzīvi arī mūsdienās. Bībelē bija pravietots, ka sieviešu, kas sludinās labo vēsti, būs liels pulks. (Ps. 68:12.) Viņu vidū ir arī tūkstošiem neprecētu māsu. Šīs kristietes daudz paveic kalpošanā, un daudzas no viņām ir tikušas  svētītas ar garīgiem dēliem un meitām. (Marka 10:29, 30; 1. Tes. 2:7, 8.)

”Pioniera kalpošana dara manu dzīvi mērķtiecīgu,” atzīst Lolija, kas ir pioniere jau 14 gadus. ”Kaut arī esmu viena, es dzīvoju aktīvu, piepildītu dzīvi, un tas man neļauj justies vientuļai. Katras dienas beigās es jūtu gandarījumu, jo redzu, ka ar savu kalpošanu es palīdzu cilvēkiem. Šī apziņa man sagādā lielu prieku.”

Daudzas māsas ir apguvušas kādu svešvalodu, lai paplašinātu savu kalpošanu un sludinātu cilvēkiem, kas tajā runā. ”Pilsētā, kurā es dzīvoju, ir tūkstošiem ieceļotāju,” stāsta iepriekš minētā Ena, kas ir apguvusi franču valodu. ”Tagad, kad esmu iemācījusies valodu, ar kuras palīdzību es spēju sazināties ar daudziem no viņiem, man ir pavērušās jaunas iespējas kalpošanā un sludināšana ir kļuvusi vēl interesantāka.”

Tā kā neprecētiem cilvēkiem parasti ir mazāk ar ģimeni saistītu pienākumu, daži izmanto savu brīvību, lai kalpotu vietā, kur ir sevišķi nepieciešami sludinātāji. ”Jo vairāk cilvēks dara kalpošanā Jehovam, jo vieglāk viņam ir iegūt tuvus draugus un just, ka viņš ir vajadzīgs un mīlēts,” ir pārliecināta Lidiana — neprecēta māsa, kurai ir pāri 30 gadiem un kura kalpo ārzemēs. ”Man ir daudz labu draugu, kuri pieder pie dažādām tautībām un kuru dzīves apstākļi ir visai atšķirīgi, un tas ir lielā mērā bagātinājis manu dzīvi.”

Bībelē ir pieminēts sludinātājs Filips, kam bija četras neprecējušās meitas, kurām bija praviešu dāvanas. (Ap. d. 21:8, 9.) Pēc visa spriežot, viņas bija tikpat dedzīgas kā viņu tēvs un acīmredzot izmantoja savas pravietošanas spējas Cēzarejas kristiešu labā. (1. Kor. 14:1, 3.) Arī mūsdienās daudzas neprecējušās māsas uzmundrina citus, regulāri apmeklēdamas sapulces un tajās piedalīdamās.

Lidija bija kristiete, kura dzīvoja pirmajā gadsimtā Filipos un par kuru Bībelē ir atzinīgi runāts viņas viesmīlības dēļ. (Ap. d. 16:14, 15, 40.) Šī māsa, kas bija neprecējusies vai kļuvusi par atraitni, bija dāsna un nesavtīga, un viņa izmantoja iespēju uzņemt pie sevis tādus ceļojošos pārraugus kā Pāvilu, Sīlu un Lūku. Šādas īpašības ļauj iegūt bagātas svētības arī mūsdienās.

Nepieciešamība justies mīlētiem

Lai cilvēka dzīve būtu piepildīta, viņam ir nepieciešama ne tikai jēgpilna nodarbošanās, bet arī sajūta, ka viņš ir citiem vajadzīgs un ka viņu mīl. Kā kristieši, kam nav dzīvesbiedra, var apmierināt vajadzību justies mīlētiem? Nedrīkst aizmirst, ka Jehova mūs mīl un viņš vienmēr ir līdzās, lai mūs stiprinātu un uzklausītu. Ķēniņš Dāvids palaikam jutās vientuļš un nomākts, tomēr viņš zināja, ka viņš vienmēr var vērsties pie Jehovas pēc atbalsta. (Ps. 25:16; 55:23.) ”Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems,” Dāvids rakstīja. (Ps. 27:10.) Jehova visus savus kalpus aicina viņam tuvoties un izveidot ar viņu ciešu draudzību. (Ps. 25:14; Jēk. 2:23; 4:8.)

Arī plašajā ticības biedru saimē mēs varam atrast garīgus tēvus, mātes, brāļus un māsas, kuru mīlestība bagātina mūsu dzīvi. (Mat. 19:29; 1. Pēt. 2:17.) Daudzi neprecējušies kristieši izjūt gandarījumu, sekojot Stirnas piemēram, kura bija ”labdare un nabagu apdāvinātāja”. (Ap. d. 9:36, 39.) ”Lai kādā draudzē es  kalpotu, es cenšos iegūt īstus draugus, kas mani mīlētu un atbalstītu, kad jūtos nospiesta,” stāsta Lolija. ”Es cenšos interesēties par draudzes locekļiem un parādīt viņiem mīlestību, tā stiprinot draudzības saites. Es esmu kalpojusi astoņās draudzēs, un ikvienā no tām es esmu atradusi īstus draugus. Ne vienmēr tās ir mana vecuma māsas — bieži vien tās ir padzīvojušas kristietes vai pusaudzes.” Katrā draudzē ir kristieši, kam ir vajadzīgs drauga plecs. Ja mēs no sirds interesējamies par šādiem ticības biedriem, tā var būt nenovērtējama palīdzība viņiem un veids, kā mēs varam apmierināt savu vajadzību mīlēt un būt mīlētiem. (Lūk. 6:38.)

Dievs neaizmirsīs jūsu pašaizliedzību

Kā ir atklāts Bībelē, mums visiem kaut kas ir jāupurē, jo mēs dzīvojam grūtos laikos. (1. Kor. 7:29—31.) Tie, kas nav nodibinājuši ģimeni tāpēc, ka ir apņēmušies klausīt Dieva norādījumam precēties, tikai ”turoties pie tā Kunga”, katrā ziņā pelna īpašu cieņu un uzmanību. (Mat. 19:12.) Kaut arī viņi nes šādu upuri, tas nenozīmē, ka viņi nevar būt patiesi laimīgi.

”Saglabājot ar Jehovu ciešas attiecības un kalpojot viņam, es dzīvoju gandarījuma pilnu dzīvi,” par sevi stāsta Lidiana. ”Es pazīstu laulātus pārus, kas ir laimīgi, un pārus, kas tādi nav. Tas manī vieš pārliecību, ka mana laime nav atkarīga no tā, vai es kādreiz apprecēšos,” viņa piebilst. Kā norādīja Jēzus, laimes atslēga ir devīgums un kalpošana citiem, un tas nozīmē, ka laimīgs var kļūt ikviens kristietis. (Jāņa 13:14—17; Ap. d. 20:35.)

Galvenais prieka iemesls, bez šaubām, ir apziņa, ka Jehova mūs svētīs, lai kādus upurus mēs nestu, pildīdami viņa gribu. Bībelē ir teikts: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” (Ebr. 6:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 25. lpp.]

”Es priecājos par to, kas man ir, un nesapņoju par to, kā man šobrīd nav.” (Karmena)

[Attēls 26. lpp.]

Lolija un Lidiana ar prieku kalpo vietā, kur ir īpaši nepieciešami sludinātāji

[Attēls 27. lpp.]

Dievs visus savus kalpus aicina viņam tuvoties