Es atradu dzīvei jēgu

Pastāstījis Gaspars Martiness

Savā ziņā mans dzīvesstāsts ir parasts stāsts par nabadzīgu lauku zēnu, kas devās uz pilsētu meklēt labāku dzīvi. Galu galā es tiku pie bagātības, tikai tā nebija gluži tāda, kādu es sākumā biju gribējis atrast.

MANA bērnība aizritēja pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados neauglīgā lauku apvidū Larjohas apgabalā Spānijas ziemeļos. Kad man bija desmit gadu, man nācās pamest skolu, bet es jau pratu lasīt un rakstīt. Dienu no dienas kopā ar saviem sešiem brāļiem un māsām es ganīju aitas vai strādāju mūsu mazajos lauciņos.

Tā kā mēs dzīvojām trūkumā, mums likās, ka dzīvē liela nozīme ir mantai. Mēs sākām apskaust tos, kam piederēja vairāk nekā mums. Tomēr mūsu bīskaps reiz izteicās, ka mūsu ciemats esot visreliģiozākais viņa diecēzē. Viņš nemaz nevarēja iedomāties, ka ar laiku daudzi ciemata iedzīvotāji atstās katoļu baznīcu.

Meklēju kaut ko labāku

Es apprecējos ar Mersedesu, meiteni no mūsu ciemata, un pēc neilga laika mums jau bija piedzimis dēls. 1957. gadā mēs pārcēlāmies uz netālo Logronjo pilsētu, un ar laiku arī pārējie manas ģimenes locekļi izdarīja to pašu. Drīz vien es sapratu, ka man, strādniekam bez jebkādas kvalifikācijas, ir maz izredžu atrast tādu darbu, lai es varētu apgādāt savu ģimeni. Mani aizvien vairāk nodarbināja jautājums par to, kur griezties pēc vadības dzīvē. Savus meklējumus es sāku vietējā bibliotēkā, taču es nemaz nezināju, ko īsti vēlos atrast.

Tad es dzirdēju par kādu radioraidījumu, kas piedāvā neklātienes Bībeles kursus. Drīz pēc tam, kad es pabeidzu šos kursus, ar mani sazinājās kāda evaņģēlisko protestantu grupa. Kad es pāris reizes biju apmeklējis viņu sapulces, es redzēju, ka ievērojamu šīs grupas locekļu starpā valda sāncensība. Tāpēc es uz turieni vairs negāju un nospriedu, ka arī citas reliģijas noteikti ir tādas pašas.

Atrodu, ko biju meklējis

1964. gadā pie mums kādu dienu atnāca jauns vīrietis, vārdā Euhenio. Viņš bija Jehovas liecinieks. Par šo ticību es neko nebiju dzirdējis, taču es ar lielāko prieku runāju ar viņu par Bībeli. Es uzskatīju, ka es Bībeli zinu labi, un mūsu sarunā minēju dažus Bībeles pantus, kurus biju iemācījies Bībeles kursos. Lai arī es centos aizstāvēt vairākas protestantu mācības, es tām pats pa īstam nemaz neticēju.

Pēc divām garām sarunām ar Euhenio man bija jāatzīst, ka viņš ļoti labi pārzina Bībeli.  Mani sajūsmināja, kā viņš spēja atrast vajadzīgos Bībeles pantus un tos izskaidrot, lai arī skolā bija gājis vēl mazāk nekā es. Euhenio man parādīja Bībeles pantus, kas liecina, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās un ka drīz Dieva Valstības vadībā uz zemes tiks izveidota paradīze. Tas mani ieinteresēja. (Ps. 37:11, 29; Jes. 9:5, 6; Mat. 6:9, 10.)

Es labprāt piekritu mācīties Bībeli. Tikpat kā viss, ko es uzzināju, man bija kaut kas jauns, un uzzinātais aizkustināja manu sirdi. Manā priekšā pavērās brīnišķīgas nākotnes izredzes — kaut kas tāds, kā dēļ ir vērts dzīvot. Es biju atradis, ko meklēju. Tagad labklājības uzlabošana un labāka darba meklējumi man vairs nebija pirmajā vietā. Ja jau nākotnē tiks darīts gals slimībām un pat nāvei, arī visas citas problēmas, bez šaubām, tiks atrisinātas. (Jes. 33:24; 35:5, 6; Atkl. 21:4.)

Es tūlīt ar lielu entuziasmu sāku saviem radiniekiem stāstīt par to, ko biju uzzinājis, proti, ka Dievs ir nodomājis izveidot uz zemes paradīzi, kur viņam uzticīgie cilvēki varēs dzīvot mūžīgi.

Radinieki pieņem Bībeles patiesību

Nebija pagājis ilgs laiks, kad es un vēl kādi desmit cilvēki no manas plašās radu saimes izlēmām katru svētdienas pēcpusdienu sanākt kopā mana tēvoča mājā, lai apspriestu Bībeles apsolījumus. Šīs pārrunas parasti ilga divas trīs stundas. Kad Euhenio redzēja, ka tik daudziem maniem radiniekiem interesē Bībele, viņš sāka mācīt Bībeli katrai ģimenei atsevišķi.

Man bija radinieki arī mazajā Durango pilsētiņā, kas atrodas aptuveni 120 kilometru attālumā no Logronjo. Tajā laikā Durango nebija neviena Jehovas liecinieka. Lai dalītos savā jauniegūtajā ticībā, es darbā palūdzu dažas brīvdienas un apciemoju savus radiniekus Durango. Mēs bijām aptuveni desmit cilvēki, kas katru vakaru sanāca kopā, un es līdz vēlai naktij viņiem stāstīju par to, ko biju uzzinājis. Viņi visi sajūsmināti klausījās. Kad manam neilgajam apciemojumam pienāca gals, es viņiem atstāju dažas Bībeles un bībelisku literatūru. Arī pēc atgriešanās mājās es turpināju uzturēt ar viņiem kontaktu.

Kad Jehovas liecinieki ieradās Durango, kur neviens no viņiem vēl nebija sludinājis, viņi tur atrada 18 cilvēkus, kas uzreiz bija gatavi mācīties Bībeli. Liecinieki ar lielāko prieku parūpējās, lai katrai ģimenei kāds vadītu Bībeles nodarbības.

Sākumā mana sieva Mersedesa neatsaucās uz Bībeles vēsti. Viņa gan nebija noskaņota pret Bībeles mācībām, bet baidījās, ko teiks cilvēki. Tajā laikā Jehovas liecinieku darbība Spānijā bija aizliegta, un viņa domāja, ka ticības dēļ mūsu bērnus izslēgs no skolas un mūsu ģimeni izstums no sabiedrības. Taču, kad viņa redzēja, ka Bībeles patiesību pieņem visa mana radu saime, arī viņa sāka mācīties Bībeli.

Divu gadu laikā 40 no maniem radiniekiem kļuva par Jehovas lieciniekiem un kristījās, tā apliecinot, ka ir apņēmušies kalpot Dievam. Mani radinieki, tāpat kā es, bija atraduši dzīvei jēgu. Es biju ieguvis kaut ko patiešām vērtīgu. Dievs mūs bija pārpilnībā svētījis ar garīgu bagātību.

Ar gadiem saņemu vēl vairāk svētību

Nākamos divdesmit gadus galveno uzmanību es veltīju abu savu dēlu audzināšanai un darbībai vietējā draudzē. Kad mēs ar Mersedesu pārcēlāmies uz Logronjo, šajā pilsētā ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju bija tikai kādi 20 Jehovas liecinieki. Nebija ilgi jāgaida, kad man draudzē jau uzticēja daudzus pienākumus.

Kad man bija 56 gadi, negaidīti tika slēgta rūpnīca, kurā strādāju, un es paliku bez darba. Pilnas slodzes kalpošana vienmēr bija mans sapnis, un es izmantoju šo situāciju, lai kļūtu par pionieri. Pensija, ko es saņēmu, bija niecīga, un iztikt ar to nebija viegli. Mersedesa piestrādāja telpu uzkopšanā, lai palīdzētu mums savilkt galus kopā, un mums nekad netrūka paša nepieciešamākā. Es joprojām esmu pionieris, un Mersedesa, kurai arī ļoti  patīk sludināt, laiku pa laikam kalpo par palīgpionieri.

Pirms dažiem gadiem Mersedesa regulāri nesa mūsu žurnālus kādai jaunai sievietei, vārdā Merče, kura bērnība bija mācījusies Bībeli. Merče ar lielu interesi lasīja žurnālus, un Mersedesa pamanīja, ka viņa vēl aizvien augstu vērtē Bībeles patiesību. Ar laiku Merče piekrita mācīties Bībeli un sāka garīgi augt. Taču viņas vīrs, Visente, daudz dzēra. Viņam bija grūti noturēties darbā, un viņš nespēja uzturēt ģimeni. Pārmērīgās alkohola lietošanas dēļ draudēja izjukt viņu laulība.

Mana sieva Merčei ieteica, lai viņas vīrs aprunājas ar mani, un viņš to visbeidzot arī izdarīja. Pēc dažām sarunām Visente bija ar mieru mācīties Bībeli. Viņš pamazām mainījās. Sākumā viņam izdevās atturēties no alkohola pāris dienas pēc kārtas. Pēc tam viņš spēja noturēties nedzēris nedēļu vai nedaudz ilgāk, līdz beidzot viņš dzeršanu atmeta pavisam. Viņa izskats ievērojami uzlabojās, un ģimene kļuva vienota. Tagad Visente ar sievu un meitu dzīvo Kanāriju salās un ir liels atbalsts mazajai draudzei, pie kuras viņi pieder.

Atskatoties uz savu dzīvi

Lai arī daži no maniem radiniekiem, kas pirms daudziem gadiem uzzināja patiesību, tagad jau ir miruši, mūsu radu saime ir tikai augusi, un Dievs mūs ir bagātīgi svētījis. (Sal. Pam. 10:22.) Ir neizsakāms gandarījums redzēt, ka tikpat kā visi, kas toreiz, pirms 40 gadiem, sāka mācīties Bībeli, ir saglabājuši uzticību Jehovam un ka Jehovam uzticīgi kalpo arī viņu bērni un mazbērni.

Man ir daudz radinieku, kas ir Jehovas liecinieki, un liela daļa no viņiem ir draudzes vecākie, draudzes kalpotāji un pionieri. Mans vecākais dēls ar sievu strādā Jehovas liecinieku Spānijas filiālē Madridē. Kad es kļuvu par Jehovas liecinieku, Spānijā mūsu bija tikai aptuveni trīs tūkstoši. Taču tagad Spānijā ir vairāk nekā 100 tūkstoši Jehovas liecinieku. Pilnas slodzes kalpošana man sagādā dziļu prieku, un es esmu ļoti pateicīgs Jehovam par to, ka, kalpojot viņam, man ir bijusi tik brīnišķīga dzīve. Kaut gan man ir tikai dažu klašu izglītība, laiku pa laikam es pildu rajona pārrauga aizstājēja pienākumus.

Pirms dažiem gadiem es uzzināju, ka nelielais ciemats, kurā es uzaugu, ir palicis gandrīz tukšs. Nabadzības dēļ tikpat kā visi ciema iedzīvotāji ir bijuši spiesti atstāt savus laukus un mājas un doties labākas dzīves meklējumos. Cik labi, ka prāvam pulkam no viņiem, ieskaitot arī mani, izdevās atrast garīgas bagātības! Mēs uzzinājām, ka dzīvei ir jēga un ka kalpošana Jehovam sniedz vislielāko prieku, kādu vien var iedomāties.

[Attēls 32. lpp.]

Gandrīz visi brāļa Martinesa radinieki, kas ir pieņēmuši Bībeles patiesību