Reliģiskā piederība — tava vai vecāku izvēle?

POLIJĀ daudzi cilvēki Jehovas lieciniekiem saka: ”Savā ticībā es esmu piedzimis, un tajā es arī nomiršu.” Tas nozīmē, ka viņu ģimenē reliģiskā piederība tiek uzskatīta par kaut ko tādu, kas jānodod no paaudzes paaudzē. Līdzīga attieksme pret reliģiju ir izplatīta daudzās zemēs, varbūt arī jūsējā. Bet šādas attieksmes dēļ ticība bieži vien kļūst formāla — tā pārvēršas vienkārši par ģimenes tradīciju. Vai kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt ar tiem Jehovas lieciniekiem, kas savu dārgo garīgo mantojumu ir saņēmuši no vecākiem vai vecvecākiem?

Tā nenotika ar Timoteju, kam dievbijīgā māte un vecāmāte mācīja ticēt patiesajam Dievam un mīlēt viņu. Timotejs ”no mazām dienām” zināja Svētos Rakstus. Viņš, tāpat kā viņa māte un vecāmāte, ieguva pārliecību, ka kristīgās mācības ir patiesas. Timotejs nevis vienkārši klausījās, ko viņam no Svētajiem Rakstiem mācīja par Jēzu Kristu, bet arī pārliecinājās, ka tā ir taisnība. (2. Tim. 1:5; 3:14, 15.) Tātad, lai gan kristīgi vecāki no savas puses, protams, dara visu iespējamo, lai viņu bērni izaugtu par Jehovas kalpiem, bērniem pašiem ir jāveido sevī vēlēšanās par tādiem kļūt. (Marka 8:34.)

Lai kalpotu Jehovam aiz mīlestības un jebkādos apstākļos saglabātu uzticību viņam, katram pašam jāpārliecinās, ka mācības, kurām viņš tic, ir patiesas. Tikai tad, ja ticība balstīsies uz skaidriem, loģiskiem pierādījumiem, tā būs stipra un stabila. (Efez. 3:17; Kol. 2:6, 7.)

Bērnu uzdevums

”Es vienmēr esmu domājis, ka Jehovas liecinieku ticība ir patiesā reliģija,” saka Alberts *, kas ir audzis Jehovas liecinieku ģimenē, ”bet man bija grūti pieņemt, ka man būtu jādzīvo tā, kā viņi māca.” Iespējams, arī citi jaunieši ir jutušies līdzīgi. Ko viņi varētu darīt? Būtu vērts papūlēties un pārbaudīt, kā tas ir — dzīvot pēc Dieva prāta un gūt prieku, pildot viņa gribu. (Ps. 40:9.) ”Es sāku lūgt Dievu,” stāsta Alberts. ”Sākumā tas bija grūti, un man pat bija jāpiespiež sevi to darīt. Bet drīz es sajutu, ka varu būt dārgs Dieva acīs, ja cenšos rīkoties pareizi. Tas man deva spēku veikt nepieciešamās izmaiņas.” Veidojot ciešas attiecības ar Jehovu, jaunieši var attīstīt vēlēšanos darīt to,  ko viņš no mums prasa. (Ps. 25:14; Jēk. 4:8.)

Padomājiet, piemēram, par kādu galda vai sporta spēli, kas jums patīk. Tam, kurš nezina spēles noteikumus un īsti neprot to spēlēt, tā droši vien liekas garlaicīga. Turpretī tas, kurš ir apguvis noteikumus un spēlē labi, noteikti ar nepacietību gaida, kad varēs šo spēli uzspēlēt, un pat meklē iespējas to darīt. Līdzīgi ir arī ar kristīgo darbību. Tāpēc, jaunieši, atvēliet laiku tam, lai kārtīgi sagatavotos kristiešu draudzes sapulcēm, un aktīvi tajās piedalieties. Tā jūs varat pat iedrošināt citus ar savu piemēru. (Ebr. 10:24, 25.)

Tas pats princips attiecas uz sludināšanu. Mums ir jāsludina nevis piespiedu kārtā, bet aiz mīlestības. Jaunieši, paanalizējiet sevi, pārdomājiet: ”Kāpēc es vēlos stāstīt citiem par Jehovu? Kādi man ir iemesli viņu mīlēt?” Jums jāiepazīst Jehova kā mīlošs Tēvs. Ar Jeremijas starpniecību Jehova ir teicis: ”Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams.” (Jer. 29:13, 14.) Ko tas no jums varētu prasīt? ”Man bija jāmaina sava domāšana,” atzīst Jakubs. ”Es kopš bērnības apmeklēju sapulces un gāju sludināt, bet savā ziņā tas viss bija kļuvis par rutīnu. Tikai tad, kad biju labāk iepazinis Jehovu un izveidojis personiskas attiecības ar viņu, es pieķēros patiesībai no visas sirds.”

No tā, ar kādiem cilvēkiem jūs pavadāt kopā laiku, lielā mērā ir atkarīgs, vai kalpošana jums sagādā prieku vai ne. ”Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs,” teikts Dieva iedvesmotā sakāmvārdā. (Sal. Pam. 13:20.) Tāpēc meklējiet tādus draugus, kas tiecas pēc garīgiem mērķiem un ar prieku kalpo Jehovam. Jola stāsta: ”Es sadraudzējos ar daudziem garīgi noskaņotiem jauniešiem, un tas man ļoti palīdzēja. Es sāku regulāri piedalīties sludināšanā un guvu no tā lielu prieku.”

Vecāku uzdevums

”Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, ka viņi man mācīja par Jehovu,” saka Jola. Vecāki var ļoti spēcīgi ietekmēt savu bērnu izvēli. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Tēvi, ..audzinait un pamācait tos [bērnus] būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efez. 6:4.) No šiem Dieva iedvesmotajiem vārdiem ir redzams, ka vecāku uzdevums ir mācīt bērniem Jehovas ceļus, nevis pašiem savas idejas. Vecāki, centieties palīdzēt saviem bērniem par galveno mērķi dzīvē padarīt Jehovas gribas pildīšanu, nevis izvirziet viņiem mērķus pēc sava prāta.

Jūs varat piekodināt bērniem Jehovas vārdus saskaņā ar Bībeles norādījumu: ”Par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Moz. 6:6, 7.) ”Mēs daudz runājām par dažādiem pilnas slodzes kalpošanas veidiem,” atceras Eva un Rišards, kas ir izaudzinājuši trīs dēlus. Kāds bija iznākums? Šie vecāki stāsta: ”Zēni jau agri pieteicās teokrātiskajā kalpošanas skolā, pēc tam kļuva par sludinātājiem un galu galā paši izlēma, ka vēlas kristīties.  Vēlāk viņi visi kļuva par pilnas slodzes kalpotājiem.”

Ir būtiski, lai vecāki rādītu bērniem labu paraugu. Rišards saka: ”Mēs bijām stingri apņēmušies, ka nekādā ziņā nedzīvosim pēc dubultām normām: mājās pēc vienām, bet draudzē — pēc citām.” Vecāki, padomājiet: ko bērni ievēro jūsu dzīvē? Vai viņi redz, ka jūs no sirds mīlat Jehovu? Vai viņi redz, kā šī mīlestība izpaužas jūsu lūgšanās un Bībeles studēšanas paradumos? Vai viņi to saskata jūsu attieksmē pret sludināšanu, izklaidi un mantu, kā arī tajā, kā jūs mēdzat runāt par draudzes locekļiem? (Lūk. 6:40.) Bērni ievēro, kā dzīvo viņu vecāki, un pamana, ja vecāku vārdi nesaskan ar darbiem.

Svarīgs vecāku uzdevums ir audzināt bērnus, pielāgojoties katra bērna vajadzībām. Dieva iedvesmotajos Rakstos ir teikts: ”Māci savam bērnam viņa ceļu.” (Sal. Pam. 22:6.) Eva un Rišards saka: ”Mēs atlicinājām laiku, lai mācītu Bībeli katram bērnam atsevišķi.” Protams, vecākiem pašiem ir jāizlemj, vai viņu bērniem ir vajadzīgas individuālas nodarbības, bet jebkurā gadījumā katram bērnam ir vajadzīga individuāla pieeja. Tāpēc vecākiem ir jābūt elastīgiem un saprātīgiem. Piemēram, labāk būtu nevis vienkārši paziņot bērniem, ka noteikts mūzikas stils ir slikts un viss, bet paskaidrot viņiem, kā pieņemt gudrus lēmumus mūzikas izvēlē un kādi Bībeles principi attiecas uz šo jautājumu.

Bērni varbūt labi zina, ko vecāki no viņiem gaida, un ārēji pakļaujas vecāku vēlmēm. Tomēr ar to nepietiek — vecākiem ir jāietekmē savu bērnu sirds. Atcerieties, ka ”padoms vīra sirdī ir kā dziļš ūdens, bet gudrs vīrs saprot, kā to izsmelt”. (Sal. Pam. 20:5.) Esiet vērīgi un centieties laikus pamanīt pazīmes, kas varētu liecināt, ka jūsu bērna sirdī mājo nepareizas noslieces. Ja jūs kaut ko tādu saskatāt, nevilcinieties, bet uzreiz rīkojieties. Neuzbrūciet bērnam ar pārmetumiem, bet paskaidrojiet, ka esat par viņu noraizējušies, un uzdodiet jautājumus, lai mudinātu uz atklātu sarunu. Taču uzmanieties, lai nepārvērstu sarunu par nopratināšanu. Jūsu patiesās rūpes skars bērna sirdi, un jums būs vieglāk viņam palīdzēt.

 Draudzes uzdevums

Ikviens Dieva kalps var palīdzēt jauniešiem savā draudzē apzināties, cik vērtīgs ir garīgais mantojums, ko viņi ir saņēmuši. Protams, bērnu audzināšana ir vecāku pienākums, bet visi draudzes locekļi un jo īpaši draudzes vecākie var atbalstīt viņu pūliņus. Sevišķi svarīgs šāds atbalsts ir tiem vecākiem, kas audzina bērnus reliģiski sašķeltās ģimenēs.

Ko vecākie var darīt, lai palīdzētu jauniešiem iemīlēt Jehovu un justies vajadzīgiem un augstu novērtētiem? Marjušs, draudzes vecākais kādā Polijas draudzē, uzsver: ”Galvenais, draudzes vecākajiem ir jāsarunājas ar jauniešiem. Turklāt tas jādara nevis tikai tad, kad radušās problēmas, bet visdažādākajās situācijās — kalpošanā, pēc sapulcēm vai pie tējas tases.” Piemēram, vecākie var pajautāt jauniešiem, ko viņi domā par savu draudzi. Šādas atklātas sarunas nostiprina jauniešu saites ar draudzi un palīdz viņiem justies piederīgiem pie tās.

Vecākie, vai jūs cenšaties labi iepazīt savas draudzes jauniešus? Iepriekš pieminētais Alberts tagad kalpo par draudzes vecāko, bet pusaudža gados viņam bija jātiek pāri grūtam posmam. Alberts saka: ”Draudzes vecākajiem pat bija jānāk pie manis, lai dotu man personiskus padomus.” Vecākie apliecina personiskas rūpes par jauniešiem, arī lūdzot Dievu par viņu garīgo labklājību. (2. Tim. 1:3.)

Ir labi, ja jaunieši aktīvi iesaistās draudzes darbībā, jo pretējā gadījumā viņus var piesaistīt pasaulīgi mērķi. Varbūt jūs, gados vecākie un pieredzējušākie draudzes locekļi, varētu uzaicināt viņus doties jums līdzi sludināšanā un tuvāk iepazīties un iedraudzēties ar viņiem? Pavadiet ar jauniešiem brīvo laiku atklātā un draudzīgā noskaņā. Jola atceras: ”Kāda pioniere parādīja draudzīgu interesi par mani, un tieši ar viņu es pirmo reizi devos sludināt nevis negribīgi, bet labprāt.”

Personiska izvēle

Jaunieši, padomājiet: kādi ir jūsu mērķi? Ja jūs vēl neesat kristījušies, vai kristīšanās ir jūsu mērķis? Lēmumam kristīties ir jānāk no sirds, tam ir jābūt solim, uz ko jūs mudina mīlestība pret Jehovu, nevis pienākuma apziņa pret ģimenes tradīciju.

Lai Jehova ir jūsu draugs un patiesība — jūsu lielākais dārgums! Ar pravieša Jesajas starpniecību Jehova ir teicis: ”Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs!” Kamēr vien jūs būsiet viņa draugi, Jehova nekad jūs neatstās. Viņš jūs stiprinās un ”uzturēs ar savas taisnības labo roku”. (Jes. 41:10.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 4. lpp.]

Centieties saskatīt, kas notiek jūsu bērna sirdī

[Attēls 6. lpp.]

Lēmumam kristīties jānāk no sirds, ko pilda mīlestība pret Jehovu