Turēsim tādu pat prātu, kāds ir Kristū
Turēsim tādu pat prātu, kāds ir Kristū
”Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū.” (Filip. 2:5.)
1. Kāpēc mums jācenšas līdzināties Kristum?
”NĀCIET šurp pie manis,” aicināja Jēzus Kristus. Viņš cilvēkus mudināja: ”Mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:28, 29.) Šis sirsnīgais aicinājums skaidri parāda, cik mīlošs bija Jēzus. Viņš ir vislabākais paraugs, kam sekot. Lai gan Jēzus bija varens Dieva Dēls, viņš izturējās ar iejūtību un maigumu pret visiem, īpaši pret tiem, kam klājās grūti.
2. Kādām Jēzus personības iezīmēm mēs pievērsīsim uzmanību?
2 Šajā un nākamajos divos rakstos ir aplūkots, kā mēs varam iegūt ”Kristus prātu” un atspoguļot to savā dzīvē. (1. Kor. 2:16.) Pievērsīsim uzmanību vairākām Jēzus personības iezīmēm: viņa lēnprātībai un pazemībai, viņa laipnībai, paklausībai, drosmei un neizsmeļamajai mīlestībai.
Centīsimies līdzināties Kristum lēnprātībā
3. a) Kā Jēzus saviem mācekļiem parādīja, ko nozīmē patiesa pazemība? b) Kā Jēzus reaģēja, kad izpaudās mācekļu vājības?
3 Pilnīgais Dieva Dēls Jēzus labprāt nāca uz zemi, lai kalpotu savam Tēvam nepilnīgu un grēcīgu cilvēku vidū. Jēzus zināja, ka cilvēki vēlāk panāks viņa nāvi, tomēr viņš nekad nezaudēja prieku un savaldību. (1. Pēt. 2:21—23.) Turot prātā Jēzus paraugu, mēs varam rīkoties tāpat kā viņš, kad saskaramies ar citu kļūdām un nepilnībām. (Ebr. 12:2.) Jēzus savus mācekļus aicināja: ”Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis.” (Mat. 11:29.) Ko viņi no Jēzus varēja mācīties? Jēzus bija lēnprātīgs un pacietīgs pret saviem mācekļiem, lai gan viņi palaikam kļūdījās. Pēdējā vakarā pirms savas nāves Jēzus mazgāja mācekļiem kājas un tā parādīja, ko nozīmē būt ”no sirds pazemīgam”, — šo mācību viņi nekad neaizmirsa. (Nolasīt Jāņa 13:14—17.) Nedaudz vēlāk, kad Pēteris, Jēkabs un Jānis ”nespēja būt nomodā”, Jēzus ar iejūtību apliecināja, ka saprot savu mācekļu vājības. ”Sīmani, tu guli?” viņš jautāja. ”Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā,” Jēzus teica. ”Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Marka 14:32—38.)
4., 5. Kā mums var palīdzēt Jēzus priekšzīme, kad saskaramies ar citu trūkumiem?
4 Kā mēs reaģējam, ja kāds no mūsu ticības biedriem parāda sāncensības garu, ir viegli aizvainojams vai nelabprāt pakļaujas draudzes vecāko un ”uzticīgā un gudrā kalpa” padomiem? (Mat. 24:45—47.) Iespējams, mūs nepārsteidz nevēlamas īpašības, ko izpauž cilvēki Sātana pasaulē, taču, kad pamanām savu garīgo brāļu un māsu nepilnības, mums varbūt ir grūti ar tām samierināties. Ja mūs pastāvīgi kaitina citu nepilnības, mums būtu jāpārdomā jautājums: kā es varu labāk atspoguļot ”Kristus prātu”? Atcerēsimies, ka Jēzus nedusmojās uz saviem mācekļiem pat tādās reizēs, kad izpaudās trūkumi viņu garīgumā.
5 To apliecina kāds gadījums ar apustuli Pēteri. Kad Jēzus teica, lai Pēteris kāpj ārā no laivas un nāk pie viņa pa ūdens virsu, Pēteris tā arī darīja. Taču tad viņš nobijās no vētras un sāka grimt. Vai Jēzus sadusmojās un teica: ”Tā tev arī vajadzēja! Tā tev būs laba mācība.”? Nē, tieši otrādi. Mēs lasām: ”Tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: ”Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?”” (Mat. 14:28—31.) Ja mēs kādreiz redzēsim, ka mūsu ticības biedram acīmredzami trūkst ticības, vai mēs, tēlaini izsakoties, pastiepsim viņam pretī roku un palīdzēsim viņam stiprināt ticību? Mums būtu jāmācās no tā, cik lēnprātīgi Jēzus izturējās pret Pēteri.
6. Ko Jēzus saviem apustuļiem teica par tiekšanos pēc ievērības?
6 Pēteris un citi mācekļi ne reizi vien bija strīdējušies par to, kurš no viņiem ir lielākais. Kādā reizē Jēkabs un Jānis izteica vēlēšanos sēdēt Jēzus valstībā ”viens [viņam] pa labo, otrs pa kreiso roku”. Kad par to uzzināja Pēteris un pārējie apustuļi, viņi bija ļoti sašutuši. Jēzus saprata, ka sāncensības garu mācekļu starpā bija veicinājusi sabiedrība, kādā viņi bija auguši. Pieaicinājis mācekļus, Jēzus viņiem teica: ”Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām, un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps.” Tad viņš norādīja uz savu piemēru: ”Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mat. 20:20—28.)
7. Kā ikviens no mums var veicināt draudzes vienotību?
7 Pārdomas par Jēzus pazemību mums var palīdzēt izturēties kā ”mazākajiem” attiecībās ar brāļiem un māsām. (Lūk. 9:46—48.) Tā mēs veicinām kristiešu draudzes vienotību. Jehova gluži kā lielas ģimenes tēvs vēlas, lai viņa bērni labi satiek un ”kopā dzīvo vienprātīgi”. (Ps. 133:1.) Jēzus lūdza savu Tēvu par to, lai visi viņa patiesie sekotāji būtu vienoti, piebilzdams: ”Lai pasaulē atzīst, ka tu mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā tu mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:23.) Mūsu vienotība ļauj mūs pazīt kā Kristus sekotājus. Lai mūsu vidū pastāvētu vienotība, mums ir jāraugās uz citu trūkumiem tāpat, kā to darīja Kristus. Viņš vienmēr bija gatavs piedot, un viņš mācīja, ka mēs varam saņemt piedošanu tikai tad, ja piedodam citiem. (Nolasīt Mateja 6:14, 15.)
8. Ko mēs varam mācīties no pieredzējušiem Dieva kalpiem?
8 Mēs daudz ko varam mācīties arī no tiem, kas jau ilgus gadus seko Kristus paraugam. Līdzinoties Jēzum, šie kristieši cenšas būt saprotoši, kad izpaužas citu trūkumi. Viņi ir pārliecinājušies, ka tāda līdzjūtība, kāda piemita Kristum, ne tikai palīdz ”nest to vājības, kas nav tik stipri,” bet arī veicina draudzes vienotību. Turklāt ar šādu nostāju viņi mudina visu draudzi vēl lielākā mērā atspoguļot Kristus prātu. Viņi saviem ticības biedriem vēl to pašu, ko apustulis Pāvils vēlēja kristiešiem Romā: ”Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā, Kristus Jēzus garā, lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.” (Rom. 15:1, 5, 6.) Mūsu vienotība kalpošanā nenoliedzami sagādā Jehovam slavu.
9. Kāpēc, lai sekotu Jēzus paraugam, mums ir nepieciešams svētais gars?
9 Jēzus minēja pazemību kopā ar lēnprātību, kas ir viens no Dieva svētā gara augļiem. Tāpēc, lai sekotu Jēzus paraugam, mums ir nepieciešamas ne tikai zināšanas par Jēzu, bet arī Jehovas svētais gars. Mums jālūdz Dievam viņa svētais gars un jācenšas attīstīt tā augļus — ”mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību, atturību”. (Gal. 5:22.) Sekojot Jēzus pazemības un lēnprātības paraugam, mēs iepriecinām mūsu debesu Tēvu Jehovu.
Jēzus izturējās pret citiem laipni
10. Kā izpaudās Jēzus laipnība?
10 Laipnība ir vēl viens no svētā gara augļiem. Jēzus vienmēr pret citiem izturējās laipni. Visus, kas, pareizu motīvu mudināti, meklēja Jēzu, viņš laipni pieņēma. (Nolasīt Lūkas 9:11.) Ko mēs šajā ziņā varam mācīties no Jēzus? Laipns cilvēks ir draudzīgs, uzmanīgs un iejūtīgs. Tieši tāds bija Jēzus. Viņš iežēlojās par cilvēkiem, ”jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Mat. 9:35, 36.)
11., 12. a) Pastāstiet gadījumu, kurā izpaudās Jēzus līdzjūtība! b) Ko mēs varam mācīties no tā, kā Jēzus izturējās pret sievieti, kuru viņš dziedināja?
11 Jēzus ne tikai juta līdzi cilvēkiem, bet arī rīkojās, lai viņiem palīdzētu. Minēsim kādu piemēru. Kāda sieviete veselus 12 gadus bija cietusi no asiņošanas. Viņa zināja, ka, saskaņā ar Mozus bauslību, savas slimības dēļ viņa pati un ikviens, kas viņai būtu pieskāries, ir ceremoniāli nešķīsts. (3. Moz. 15:25—27.) Tomēr Jēzus reputācija un viņa izturēšanās pret cilvēkiem acīmredzot viesa sievietē pārliecību, ka viņš to spēs un vēlēsies izdziedināt. Viņa pie sevis teica: ”Ja vien viņa drēbes aiz[s]karšu, tad tapšu vesela.” Saņēmusi drosmi, viņa pieskārās Jēzus drēbēm un uzreiz sajuta, ka ir izveseļojusies.
12 Jēzus noprata, ka viņam kāds ir pieskāries, un viņš lūkojās sev apkārt, lai redzētu, kurš tas bija. Sieviete, droši vien izbijusies, ka tiks rāta par bauslības normu pārkāpšanu, drebēdama ”krita viņa priekšā pie zemes un pateica viņam visu patiesību”. Vai Jēzus izteica šai nabaga sievietei kādus pārmetumus? Tieši otrādi. ”Mana meita,” viņš mierinoši sacīja, ”tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru.” (Marka 5:25—34.) Jādomā, viņa izjuta lielu atvieglojumu, dzirdot Jēzus laipnos vārdus.
13. a) Kā Jēzus attieksme pret cilvēkiem atšķīrās no farizeju attieksmes? b) Kā Jēzus izturējās pret bērniem?
13 Atšķirībā no cietsirdīgajiem farizejiem Kristus nekad neizmantoja savu varu, lai padarītu ļaužu nastu vēl smagāku. (Mat. 23:4.) Gluži pretēji, viņš laipni un pacietīgi mācīja cilvēkiem Jehovas ceļus. Jēzus saviem sekotājiem bija īsts draugs, kas vienmēr izturējās sirsnīgi un laipni. (Sal. Pam. 17:17; Jāņa 15:11—15.) Pat bērni Jēzus klātbūtnē jutās brīvi, un arī viņš acīmredzot to sabiedrībā jutās labi. Kaut arī viņš bija ļoti aizņemts, viņš vienmēr atrada laiku, ko veltīt bērniem. Reiz Jēzus mācekļi centās nelaist pie viņa cilvēkus, kas bija atnesuši savus bērnus, lai Jēzus tiem pieskartos, un tas liecināja, ka mācekļi joprojām, līdzīgi sava laika reliģiskajiem vadītājiem, loloja domas par pašu nozīmīgumu. Jēzum tas nepatika. Viņš mācekļiem sacīja: ”Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” Tad, norādot uz bērniem, Jēzus piebilda: ”Patiesi es jums saku, kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” (Marka 10:13—15.)
14. Ko bērni iegūst, ja viņiem tiek veltīta uzmanība?
14 Uz mirkli iztēlojieties, kā šie bērni varēja justies vēlāk, kad, būdami jau pieauguši, viņi atcerējās, kā Jēzus Kristus ”tos apkampa.. un tos svētīja”. (Marka 10:16.) Arī tie, kas tagad ir bērni, pēc gadiem ar siltām jūtām atcerēsies draudzes vecākos un citus draudzes locekļus, kas par viņiem būs parādījuši patiesu, nesavtīgu interesi. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka bērni, kas jau no agra vecuma sajūt draudzes locekļu mīlestību un uzmanību, pārliecinās, ka Jehovas gars darbojas viņa tautā.
Parādīsim laipnību nelaipnā pasaulē
15. Kāpēc mums nebūtu jābrīnās par to, ka mūsdienu pasaulē trūkst laipnības?
15 Mūsdienās daudzi cilvēki uzskata, ka viņiem nav laika parādīt citiem laipnību. Ik dienas gan skolā, gan darbā, gan esot ceļā, gan kalpošanā Jehovas kalpi izjūt pasaules gara ietekmi. Nelaipna izturēšanās mūs varbūt sarūgtina, bet tai nebūtu mūs jāpārsteidz. Jehova iedvesmoja apustuli Pāvilu jau iepriekš izteikt brīdinājumu, ka, dzīvojot grūtajās pēdējās dienās, patiesajiem kristiešiem nāksies sastapties ar cilvēkiem, kas būs ”patmīlīgi” un ”nemīļi”. (2. Tim. 3:1—3.)
16. Kā mēs draudzē varam parādīt laipnību, kāda piemita Kristum?
16 Savukārt patieso kristiešu draudzē valda gaisotne, kas krasi atšķiras no tās, kāda ir pasaulē. Sekojot Jēzum, ikviens no mums var veicināt patīkamu gaisotni draudzē. Kā mēs to varam darīt? Daudzi draudzes locekļi pieredz veselības problēmas un citas grūtības, un viņiem ir vajadzīga palīdzība un uzmundrinājums. Tagad, pēdējās dienās, dažādas problēmas iet tikai vairumā, taču līdzīgas grūtības pieredzēja arī kristieši pirmajā gadsimtā. Tāpat kā tajā laikā, arī tagad kristiešiem ir jāsniedz atbalsts ticības biedriem. Pāvils kristiešus aicināja runāt mierinoši ar nomāktajiem, ”palīdzēt vājajiem, būt pacietīgiem pret visiem”. (1. Tes. 5:14.) Tas nozīmē parādīt laipnību, kāda piemita Kristum.
17., 18. Kā mēs varam sekot Jēzus laipnības piemēram?
17 Mums ir pienākums pret brāļiem un māsām izturēties laipni — tāpat kā pret viņiem būtu izturējies Jēzus — un parādīt patiesas rūpes gan par tiem ticības biedriem, kurus mēs pazīstam jau gadiem ilgi, gan par tiem, kurus satiekam pirmo reizi. (3. Jāņa 5—8.) Jēzus meklēja iespējas izpaust līdzjūtību, un mums ir jāmācās no viņa un jācenšas būt par spirdzinājumu citiem. (Jes. 32:2; Mat. 11:28—30.)
18 Katrs no mums var parādīt laipnību, dzīvi interesējoties par citiem. Meklēsim un izmantosim iespējas atbalstīt ticības biedrus. ”Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga,” mudināja Pāvils. ”Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” (Rom. 12:10.) Mums jāseko Kristus piemēram, jāizturas pret citiem sirsnīgi un laipni un jāmācās parādīt ”neviltotu mīlestību”. (2. Kor. 6:6.) Pāvils šādu mīlestību raksturoja ar vārdiem: ”Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.” (1. Kor. 13:4.) Ja kāds no mūsu brāļiem vai māsām kļūdās, mēs neturam uz viņu ļaunu prātu, bet sekojam norādījumam: ”Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Efez. 4:32.)
19. Ko labu dod tas, ka mēs parādām citiem laipnību?
19 Tam, ka mēs attīstām laipnību un cenšamies to parādīt ikvienā dzīves situācijā, ir ļoti labs iznākums. Jehovas gars var brīvi darboties draudzē un veidot draudzes locekļos gara augļus. Turklāt, kad sekojam Jēzus paraugam un palīdzam to darīt arī citiem, mēs ar savu kalpošanu iepriecinām Dievu. Tāpēc attiecībās ar citiem vienmēr centīsimies atspoguļot Jēzus lēnprātību un laipnību.
Vai varat paskaidrot?
• Kā Jēzus parādīja, ka ir ”lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”?
• Kā izpaudās Jēzus laipnība?
• Kā mēs varam parādīt lēnprātību un laipnību, dzīvojot nelaipnā pasaulē?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 8. lpp.]
Vai mēs pastiepsim roku pretī ticības biedram, kuram, tāpat kā savulaik Pēterim, pietrūkst ticības?
[Attēls 10. lpp.]
Ko jūs varat darīt, lai draudzē valdītu sirsnīga un patīkama gaisotne?