Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Trīs kongresi, kas izmainīja manu dzīvi

Trīs kongresi, kas izmainīja manu dzīvi

Trīs kongresi, kas izmainīja manu dzīvi

Pastāstījis Džordžs Vorenčuks

VAI jums ir gadījies kādā no Jehovas liecinieku kongresiem dzirdēt kaut ko tādu, kas jums ir licis veikt krasas izmaiņas savā dzīvē? Ar mani tā notika. Atskatoties pagātnē, es saprotu, ka manu dzīves ceļu jo īpaši ir ietekmējuši trīs kongresi. Pirmais no tiem man palīdzēja pārvarēt savu biklumu, otrais man iemācīja būt pieticīgākam, bet trešais — būt nesavtīgākam. Taču pirms es pastāstu par to sīkāk, es vēlos pieminēt dažus notikumus no savas dzīves, kas risinājās pirms šiem kongresiem, — notikumus no savas bērnības.

Es piedzimu 1928. gadā un biju jaunākais no trim bērniem ģimenē. Es un manas māsas Mārdžija un Olga uzaugām Amerikas Savienotajās Valstīs, Ņūdžersijas štata pilsētiņā Sautbaundbrukā, kur tolaik bija ap 2000 iedzīvotāju. Kaut gan mēs dzīvojām trūcīgi, māte bija ļoti dāsna. Kad vien viņai bija nauda, lai pagatavotu kādu labāku maltīti, viņa dalījās ēdienā ar kaimiņiem. Kad man bija deviņi gadi, māti apmeklēja kāda Jehovas lieciniece, kas runāja ungāriski — mātes dzimtajā valodā —, un tas viņu pamudināja uzklausīt Bībeles vēsti. Vēlāk pie mātes sāka nākt Berta, kāda Jehovas lieciniece, kurai bija nedaudz pāri 20 gadiem un kura mācīja mātei Bībeli un palīdzēja viņai kļūt par Jehovas kalpotāju.

Atšķirībā no mātes es biju ļoti kautrīgs un man trūka pašpaļāvības. Turklāt māte mēdza mani noniecināt, un tas visu padarīja vēl sliktāku. Kad es ar asarām acīs viņai jautāju: ”Kāpēc tu mani vienmēr kritizē?” — viņa man atsacīja, ka mīl mani, bet nevēlas mani izlutināt. Mātei bija labi nodomi, bet, tā kā viņa mani tikpat kā nekad neuzslavēja, es jutos nevērtīgs.

Kādu dienu kaimiņiene, kas mēdza izturēties pret mani laipni, palūdza, lai es aizeju kopā ar viņas dēliem uz svētdienas skolu, ko organizē viņu baznīca. Es sapratu, ka, iedams uz turieni, es sarūgtināšu Jehovu, tomēr es baidījos aizvainot laipno kaimiņieni. Tā nu es vairākus mēnešus gāju uz baznīcu, kaut gan man bija kauns pašam par sevi. Arī skolā es padevos bailēm no cilvēkiem un rīkojos pretēji savai sirdsapziņai. Skolas direktors, stingrs un valdonīgs cilvēks, gādāja par to, lai skolotāji visiem skolēniem liktu salutēt karogam. Arī es salutēju. Tā tas turpinājās aptuveni gadu, bet tad kaut kas mainījās.

Mācos būt drosmīgs

Sākot ar 1939. gadu, mūsu mājās notika grāmatstudija, kuru vadīja Bens Meškalskis — jauns brālis, kas kalpoja par pionieri. Mēs viņu saucām par Lielo Benu, un tas nebija bez pamata. Man viņš šķita tik garš un plats kā mūsu mājas durvis. Taču viņa iespaidīgajā augumā mājoja maiga sirds, un viņa sirsnīgais smaids ātri vien izgaisināja manu nedrošību. Kad Bens aicināja mani pievienoties viņam sludināšanā, es ar prieku piekritu. Mēs kļuvām par labiem draugiem. Kad es jutos nomākts, viņš runāja ar mani kā gādīgs vecākais brālis. Tas man nozīmēja ļoti daudz, un es viņam no sirds pieķēros.

1941. gadā Bens piedāvājās ar savu mašīnu aizvest mūsu ģimeni uz kongresu Misūri štatā, Sentluisā. Es biju stāvā sajūsmā! Es nekad nebiju bijis tālāk par 80 kilometriem no mājām, bet tagad man bija iespēja doties uz vietu, līdz kurai bija vairāk nekā pusotrs tūkstotis kilometru! Taču Sentluisā bija radušies zināmi sarežģījumi. Garīdznieki savu draudžu locekļiem bija aizlieguši uzņemt savās mājās Jehovas lieciniekus, tāpēc daudzi, kas bija piedāvājuši kongresa laikā dot lieciniekiem naktsmājas, atsauca savu piedāvājumu. Arī tai ģimenei, pie kuras mums bija jāpaliek, bija piedraudēts, tomēr viņi mūs laipni uzņēma. Viņi sacīja, ka nelauzīs savu solījumu un neliegs mums naktsmājas. Viņu drosme mani dziļi ietekmēja.

Šajā kongresā kristījās abas manas māsas. Dienā, kad notika kristīšanās, ar saviļņojošu runu uzstājās brālis Raterfords no Bruklinas Bēteles. Runas laikā viņš aicināja piecelties visus bērnus, kas vēlas pildīt Dieva gribu. Piecēlās aptuveni 15 tūkstoši bērnu, un viņu vidū biju arī es. Tad brālis Raterfords lūdza, lai tie, kas vēlas sludināšanā darīt visu iespējamo, apliecina savu apņemšanos, sakot: ”Jā!” Kopā ar citiem bērniem es skaļi pateicu ”jā”, un pēc tam nogranda vētraini aplausi. Manā sirdī kvēloja vēlēšanās kalpot Dievam.

Pēc kongresa mēs iegriezāmies pie kāda brāļa Rietumvirdžīnijā. Viņš pastāstīja, ka reiz, kad viņš sludināja, viņam uzbruka saniknots pūlis, kas viņu piekāva un izvārtīja darvā un spalvās. Es viņā klausījos ar aizturētu elpu. ”Lai vai kā, es nepārstāšu sludināt,” brālis teica. Kad mēs braucām prom no viņa, es jutos gluži kā Dāvids. Es biju gatavs stāties pretī savam Goliātam — skolas direktoram.

Atgriezies skolā, es aizgāju pie direktora. Viņš dusmīgi raudzījās uz mani, un es pie sevis lūdzu Jehovam palīdzību. Tad es vienā elpas vilcienā nobēru: ”Es biju Jehovas liecinieku kongresā. Es vairs nesalutēšu karogam!” Iestājās ilgs klusums. Tad direktors lēnām piecēlās no savas vietas un tuvojās man. Viņa seja bija sarkana no dusmām. Viņš man uzkliedza: ”Salutē karogam, vai arī tu tiksi izslēgts no skolas!” Šajā reizē es nepadevos spiedienam, un dziļi sirdī es jutu tādu prieku, kādu nekad iepriekš vēl nebiju jutis.

Es nevarēju vien sagaidīt, kad par notikušo varēšu pastāstīt Benam. Ieraudzījis viņu Valstības zālē, es iesaucos: ”Mani izslēdza no skolas! Es nesalutēju karogam!” Bens apņēma mani ap pleciem un smaidīdams sacīja: ”Vari būt pārliecināts, ka Jehova tevi mīl.” (5. Moz. 31:6.) Kā gan šie vārdi mani stiprināja! 1942. gada 15. jūnijā es tiku kristīts.

Mācos būt pieticīgs

Pēc Otrā pasaules kara sākās straujš ekonomikas uzplaukums, un valsti pārņēma materiālisms. Man bija labi apmaksāts darbs, un es varēju nopirkt lietas, par kurām agrāk biju varējis tikai sapņot. Daži no maniem draugiem iegādājās motociklu, citi remontēja un pārbūvēja savas mājas. Es nopirku pavisam jaunu automašīnu. Drīz vien tiekšanās pēc dzīves ērtībām sāka izspiest no manas dzīves garīgās intereses. Es sapratu, ka esmu nogriezies uz nepareiza ceļa. Laimīgā kārtā kongress, kas notika 1950. gadā Ņujorkā, man palīdzēja atgūties.

Šajā kongresā oratori cits pēc cita aicināja klausītājus būt neatlaidīgiem sludināšanā. ”Nolieciet malā visu, kas jums traucē, un dodieties noliktajā skrējienā,” kāds orators mudināja. Man bija sajūta, ka viņš vēršas tieši pie manis. Kongresā bija iespēja vērot arī Gileādas skolas izlaidumu, un tas man lika domāt: ”Ja jau šie Jehovas liecinieki, kas ir manā vecumā, ir spējuši atteikties no materiāliem labumiem, lai kalpotu svešumā, man ir jābūt gatavam darīt to pašu savās mājās.” Kongresam beidzoties, es jau biju izlēmis kļūt par pionieri.

Es biju sācis satikties ar Evlinu Mondaku, dedzīgu māsu no savas draudzes. Evlinas māte, kas bija izaudzinājusi sešus bērnus, bija bezbailīga sieviete. Viņai patika sludināt uz ielas milzīgas katoļu baznīcas priekšā. Lai cik bieži mācītājs sadusmots bija licis viņai iet prom, viņa bija palikusi savā vietā. Arī Evlina, tāpat kā viņas māte, nepazina bailes no cilvēkiem. (Sal. Pam. 29:25.)

1951. gadā mēs ar Evlinu apprecējāmies, atstājām darbu un kļuvām par pionieriem. Kāds rajona pārraugs mūs mudināja pārcelties uz Amagansetu, ciematu Atlantijas okeāna krastā, kas atradās aptuveni 160 kilometru no Ņujorkas. No savas jaunās draudzes mēs saņēmām ziņu, ka viņiem nav dzīvesvietas, ko mums piedāvāt, tāpēc mēs sākām meklēt dzīvojamo piekabi, bet nevarējām atrast tādu, ko mēs varētu atļauties. Tad mēs uzgājām kādu visai nolietotu dzīvojamo piekabi. Īpašnieks par to prasīja 900 dolāru — tieši tāda summa mums bija uzdāvināta kāzās. Mēs nopirkām piekabi, savedām to kārtībā un nogādājām uz savu jauno teritoriju. Taču mēs bijām palikuši bez graša kabatā, un mēs prātojām, kā gan mēs izdzīvosim, kalpodami par pionieriem.

Evlina uzkopa privātmājas, bet es atradu apkopēja darbu kādā itāļu restorānā. Restorāna īpašnieks man laipni piedāvāja: ”Ēdienu, kas ir palicis, tu vari ņemt uz mājām savai sievai.” Man bija jāstrādā vēlu vakaros, un, kad es divos naktī pārrados mājās, mūsu mājvietu piepildīja uzsildītu picu un makaronu aromāts. Šīs siltās maltītes mēs ēdām ar labsajūtu, it īpaši ziemā, kad mūsu piekabē valdīja ledains aukstums. Turklāt brāļi no mūsu draudzes palaikam uz piekabes kāpnītēm atstāja pa kādai prāvai zivij. Tajos gados, kad mēs kalpojām kopā ar mūsu dārgajiem brāļiem Amagansetā, mēs pārliecinājāmies, ka, būdami apmierināti ar pašu nepieciešamāko, mēs varam dzīvot gandarījuma pilnu dzīvi. Tie bija patiešām laimīgi gadi.

Pamudinājums būt nesavtīgākiem

1953. gada jūlijā starptautiskajā kongresā, kas risinājās Ņujorkā, tika sveikti desmitiem misionāru, kuri bija ieradušies no savām norīkojuma vietām. Viņi pastāstīja daudz aizraujošu gadījumu, un viņu sajūsma pielipa arī mums. Kad kāds orators uzsvēra, ka daudzās zemēs vēl nav sludināta vēsts par Valstību, mēs sapratām, kas mums ir jādara — mums jābūt nesavtīgākiem un jāpaplašina sava kalpošana. Kongress vēl nebija beidzies, kad mēs uzrakstījām iesniegumu mācībām misionāru skolā. Tajā pašā gadā mēs saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolas 23. grupā, un mācības sākās 1954. gada februārī. Mums bija parādīts liels gods.

Mēs bijām patīkami satraukti, uzzinot, ka esam norīkoti kalpot Brazīlijā. Mūs gaidīja 14 dienu ilgs ceļojums ar tvaikoni, bet pirms tā kāds brālis no Bēteles man darīja zināmu: ”Kopā ar tevi un tavu sievu uz Brazīliju dosies deviņas neprecētas misionāres. Parūpējies par viņām!” Vai jūs varat iztēloties, cik izbrīnīti un uzjautrināti izskatījās jūrnieki, redzēdami mani uzkāpjam uz kuģa klāja desmit jaunu sieviešu pavadībā? Māsas gan, šķiet, nemaz nejutās samulsušas. Tomēr es jutos atvieglots, kad mēs veiksmīgi ieradāmies Brazīlijā.

Kad es biju apguvis portugāļu valodu, es tiku norīkots par rajona pārraugu Riugrandi du Sulas štatā Brazīlijas dienvidos. Rajona pārraugs, kura vietā es stājos, bija neprecēts, un viņš mums teica: ”Esmu pārsteigts, ka uz šejieni ir atsūtīts precēts pāris. Šī vieta ir ļoti skarba.” Draudzes bija izkaisītas pa plašu lauku apvidu, un līdz dažām no tām varēja nokļūt tikai ar kravas automašīnu. Ja mēs šoferim izmaksājām maltīti, viņš mums atļāva uzrāpties uz kravas kastē sakrautajām mantām. Mēs jāteniski sēdējām uz kravas, abām rokām iekrampējušies siksnās, ar ko tā bija nostiprināta. Kad automašīna veica kādu asu pagriezienu, augstā kaudzē sakrautā krava sasvērās uz sāniem, un mēs, sēdēdami uz tās un turēdamies no visa spēka, varējām ielūkoties bezdibenīgajās ielejās. Bet, redzot, ar kādu prieku brāļi un māsas mūs sagaida, mēs sapratām, ka neesam velti veikuši tālo, nogurdinošo ceļu.

Mēs nakšņojām pie mūsu ticības biedriem. Viņi bija ļoti nabadzīgi, taču tas nemazināja viņu nesavtību. Kādā nomaļā apvidū visi draudzes locekļi strādāja gaļas pārstrādes uzņēmumā. Viņu alga bija tik maza, ka viņi varēja atļauties ēst tikai vienreiz dienā. Ja viņi kādu dienu nestrādāja, viņi par to nesaņēma samaksu. Tomēr tad, kad mēs apmeklējām viņu draudzi, viņi darbā ņēma divas brīvdienas, lai piedalītos draudzes darbībā. Viņi paļāvās uz Jehovu. Būdami gatavi tik daudz ko upurēt Dieva Valstības labā, šie pazemīgie kristieši mums iemācīja kaut ko tādu, ko mēs nekad neaizmirsīsim. Tā bija pieredze, kādu nevar gūt nevienā skolā. Vēl joprojām, atceroties šos brāļus un māsas, man acīs sariešas saviļņojuma asaras.

1976. gadā mēs atgriezāmies Amerikas Savienotajās Valstīs, lai parūpētos par manu slimo māti. Mums nebija viegli doties prom no Brazīlijas, bet mēs esam pateicīgi, ka mums bija iespēja pieredzēt grandiozu sludinātāju un draudžu skaita pieaugumu šajā valstī. Katrreiz, kad mēs saņemam kādu vēstuli no Brazīlijas, mums prātā nāk jaukas atmiņas par brīnišķīgo laiku, ko tur pavadījām.

Saviļņojošas atkalredzēšanās

Kamēr mēs rūpējāmies par manu māti, mēs kalpojām par pionieriem un strādājām telpu uzkopšanā. 1980. gadā mana māte nomira, saglabājusi uzticību Jehovam. Pēc kāda laika es tiku uzaicināts būt par rajona pārraugu turpat Amerikas Savienotajās Valstīs. 1990. gadā mēs ar sievu apmeklējām kādu draudzi Konektikutā, un tur mēs satikām kādu ļoti īpašu cilvēku. Viens no šīs draudzes vecākajiem bija Bens — jā, tas pats Bens, kurš aptuveni pirms 50 gadiem man bija palīdzējis nostāties Jehovas pusē. Vai varat iedomāties, cik priecīgi mēs bijām, kad varējām atkal apskaut viens otru?

Kopš 1996. gada mēs ar Evlinu kalpojam par speciālajiem pionieriem portugāļu valodas draudzē Ņūdžersijas štata pilsētā Elizabetā. Mana veselība vairs nav tik stipra, taču ar savas dārgās sievas palīdzību es piedalos kalpošanā tik lielā mērā, cik es to varu. Evlina palīdz arī kādai nespēcīgai vecākai māsai, kas dzīvo kaimiņos. Vai jūs varat iedomāties, kas tā ir par māsu? Berta — tā pati Berta, kas pirms vairāk nekā 70 gadiem palīdzēja manai mātei kļūt par Jehovas kalpotāju! Mēs esam priecīgi par iespēju apliecināt viņai savu pateicību par visu, ko viņa ir darījusi, palīdzot manai ģimenei uzzināt patiesību.

Es esmu pateicīgs par trim kongresiem, kas mani pamudināja nostāties patiesās pielūgsmes pusē, vienkāršot savu dzīvi un paplašināt kalpošanu. Nepārspīlējot var teikt, ka šie kongresi izmainīja manu dzīvi.

[Attēls 23. lpp.]

Evlinas māte (pa kreisi) kopā ar manu māti

[Attēls 23. lpp.]

Mans draugs Bens

[Attēls 24. lpp.]

Esam ieradušies Brazīlijā

[Attēls 25. lpp.]

Mēs ar Evlinu tagad