Būsim laipni un pieklājīgi, kā pienākas Dieva kalpiem

”Sekojiet Dievam.” (Efez. 5:1.)

1., 2. a) Kāpēc ir svarīga pieklājība un laipnība? b) Kas ir aplūkots šajā rakstā?

SJŪ FOKSA, kas ir sarakstījusi vairākas grāmatas par uzvedības etiķeti, izteica šādu domu: ”Nav iespējams paņemt atvaļinājumu no labām manierēm. Cilvēkam ir jābūt pieklājīgam vienmēr un visur.” Ja cilvēks ir iemācījies būt laipns un pieklājīgs, viņam ir mazāk domstarpību ar citiem un tās nereti ir iespējams novērst pavisam. Turpretī nelaipna izturēšanās izraisa nesaskaņas, tā aizvaino un nomāc.

² Patieso kristiešu draudzē parasti valda laipnības pilna gaisotne. Tomēr mums jāuzmanās, lai mēs nepārņemtu nelaipnu izturēšanos, kāda ir pierasta pasaulē. Aplūkosim, kā mums šajā ziņā var palīdzēt Bībeles principi, kas attiecas uz pieklājību un laipnību, un kā  to ievērošana var piesaistīt cilvēkus patiesajai pielūgsmei. Lai saprastu, ko sevī ietver laipnība, pievērsīsim uzmanību Dieva Jehovas un viņa Dēla paraugam.

Mācīsimies no Jehovas un viņa Dēla

3. Kādu paraugu rāda Dievs Jehova?

³ Dievs Jehova mums rāda vislabāko paraugu. Lai gan viņš ieņem augstu stāvokli, būdams Visuma Augstākais valdnieks, viņš pret cilvēkiem izturas laipni un parāda tiem cieņu. Kā var redzēt no senebreju valodas teksta, Jehova, uzrunādams Ābrahāmu un Mozu, lietoja nevis pavēles, bet pieklājīga lūguma formu. (1. Moz. 13:14; 2. Moz. 4:6.) Kad Jehovas kalpi kļūdās, viņš ir ”žēlsirdīgs un žēlīgs.., lēnprātīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā”. (Ps. 86:15.) Viņš nepavisam nelīdzinās tādiem cilvēkiem, kas zaudē savaldību, līdzko citi nerīkojas viņiem pa prātam.

4. Kā mēs sarunās ar citiem varam sekot Jehovas paraugam?

⁴ Par Dieva laipnību liecina arī tas, ka viņš uzklausa un ņem vērā cilvēku teikto. Kad Ābrahāms uzdeva vairākus jautājumus, kas bija saistīti ar Sodomas iedzīvotājiem, Jehova pacietīgi atbildēja uz katru no tiem. (1. Moz. 18:23—32.) Viņš neuzskatīja, ka veltīt uzmanību Ābrahāma bažām būtu veltīga laika tērēšana. Jehova uzklausa savu kalpu lūgšanas, kā arī saucienus, ar kuriem pie viņa vēršas tie, kas nožēlo savus grēkus. (Nolasīt Psalmu 51:13, 19.) Vai gan mums nebūtu jālīdzinās Jehovam un uzmanīgi jāklausās, kad citi ar mums runā?

5. Kā tas, ka sekojam Jēzus laipnības paraugam, var uzlabot mūsu attiecības ar citiem?

⁵ Starp daudzajām īpašībām, ko Jēzus Kristus iemācījās no sava Tēva, bija pieklājība un laipnība. Lai gan kalpošana reizēm no Jēzus prasīja daudz laika un spēka, viņš vienmēr bija pacietīgs un laipns. Cilvēki, kas bija spitālīgi vai neredzīgi, un citi, kam bija vajadzīga palīdzība, pārliecinājās, ka Jēzus ir gatavs viņiem palīdzēt un vēlas to darīt. Viņš šos cilvēkus neignorēja, kaut arī viņi nāca pie Jēzus, iepriekš nepieteikušies. Viņš nereti pārtrauca to, ko darīja, un palīdzēja kādam, ko nomāca likstas un bēdas. Īpaši uzmanīga attieksme Jēzum bija pret tiem, kuri apliecināja, ka tic viņam. (Marka 5:30—34; Lūk. 18:35—41.) Mēs, būdami kristieši, sekojam Jēzus paraugam un cenšamies būt laipni un izpalīdzīgi. Šādu rīcību pamana mūsu radinieki, kaimiņi un citi cilvēki. Turklāt tā mēs godājam Jehovu un paši izjūtam gandarījumu.

6. Kā Jēzus apliecināja citiem savu laipno, draudzīgo attieksmi?

⁶ Jēzus arī apliecināja citiem cieņu ar to, ka sauca viņus vārdā. Vai jūdu reliģiskie vadītāji rīkojās tāpat? Nē, tā nebija. Viņi par cilvēkiem, kas nepazina bauslību, teica: ”Lai nolādēti viņi!” — un arī izturējās pret tiem kā pret nolādētiem. (Jāņa 7:49.) Dieva Dēls rīkojās pavisam citādi. Marta, Marija, Caķejs un daudzi citi dzirdēja, ka Jēzus viņus sauc vārdā. (Lūk. 10:41, 42; 19:5.) Protams, to, kā cilvēki ir jāuzrunā, lielā mērā nosaka sabiedrībā pieņemtās pieklājības normas un apstākļi, taču Jehovas kalpiem galvenais ir tas, lai viņi vienmēr izturētos pret citiem sirsnīgi un laipni. * Viņi nepieļauj, ka sabiedrībā valdošā tendence šķirot cilvēkus traucētu viņiem parādīt pienācīgu cieņu ticības biedriem un citiem cilvēkiem. (Nolasīt Jēkaba 2:1—4.)

7. Kā Bībeles principi mums palīdz apliecināt cilvēkiem cieņu, lai arī kur viņi dzīvotu?

⁷ Dievs un viņa Dēls, izturoties ar iejūtību un laipnību pret visu tautību cilvēkiem, apliecina viņiem cieņu, un tas piesaista patiesībai visus, kas ir pareizi noskaņoti. Protams, dažādās vietās ir atšķirīgi priekšstati par to, kas ir labas manieres. Tāpēc mums nav dots stingrs pieklājības normu kodekss. Bībeles principi mums palīdz būt elastīgiem un apliecināt cilvēkiem cieņu, lai arī kur  viņi dzīvotu. Padomāsim, kā pieklājīga izturēšanās pret citiem var mums palīdzēt gūt labākas sekmes sludināšanā.

No sirsnīga sveiciena līdz nepiespiestai sarunai

8., 9. a) Kādu izturēšanos varētu uzskatīt par nelaipnu? b) Kāpēc attiecībās ar cilvēkiem mums ir jāņem vērā Jēzus vārdi, kas lasāmi Mateja 5:47?

⁸ Drudžainajā dzīves ritmā, kāds valda daudzviet pasaulē, cilvēki nereti iet viens otram garām, nepasakot pat ”sveiki”. Protams, netiek gaidīts, ka mēs sveicināsim katru pretimnācēju pilsētas burzmā. Tomēr ir daudz tādu situāciju, kad būtu vēlams sasveicināties. Vai jums ir paradums sveicināt citus? Vai arī bieži gadās, ka jūs paejat cilvēkam garām, neuzsmaidot un nepasakot nevienu laipnu vārdu? Tā, pašiem negribot, mums par ieradumu var kļūt izturēšanās, kas būtībā ir nelaipna.

⁹ Jēzus ir devis mums šādu atgādinājumu: ”Kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitinieki nedara tāpat?” (Mat. 5:47.) Donalds Vaiss, kas konsultē uzņēmumu vadītājus komunikācijas jautājumos, rakstīja: ”Cilvēki apvainojas, ja citi viņus neievēro. Patiesībā nav attaisnojošu iemeslu, ar kuriem jūs varētu aizbildināties, ja esat kādu ignorējuši. Risinājums ir vienkāršs: sveiciniet cilvēkus, runājiet ar viņiem!” Ja neļaujam vēsumam pret citiem un vienpatībai iedragāt mūsu attiecības ar cilvēkiem, mēs varam panākt daudz laba.

10. Kā pieklājība un laipnība var mums palīdzēt gūt sekmes sludināšanā? (Skat. ”Sirsnīgs smaids — labs sākums sarunai”.)

¹⁰ Kā piemēru aplūkosim to, ko pieredzēja Toms un Kerola — kristiešu pāris, kas dzīvo kādā lielā Ziemeļamerikas pilsētā. Viņiem izdodas risināt patīkamas sarunas ar saviem kaimiņiem un tiem sludināt. Kā viņi to panāk? Pieminējis Jēkaba vēstules 3. nodaļas 18. pantu, Toms saka: ”Mēs cenšamies būt draudzīgi un turēt mieru ar visiem. Mēs ejam klāt tiem, kurus redzam ārā pie viņu mājām, kā arī tādiem cilvēkiem, kas strādā uz ielas. Mēs smaidām un sasveicināmies ar viņiem. Mēs runājam par to, kas interesē viņus, — par viņu bērniem, viņu suni, viņu mājām un viņu darbu. Drīz vien viņi mūs jau uzskata par saviem draugiem.” Kerola piebilst: ”Kādā no reizēm, kad viņus satiekam, mēs pasakām, kā  sauc mūs, un pavaicājam viņu vārdu. Mēs viņiem pastāstām, ko šeit darām, bet cenšamies, lai saruna īpaši neievilktos. Ar laiku mēs viņiem varam sludināt.” Tomam un Kerolai ir izveidojies labs kontakts ar daudziem no viņu kaimiņiem. Ir ne mazums tādu, kas ir pieņēmuši bībeliskas publikācijas, un vairāki ir izteikuši vēlēšanos labāk iepazīt patiesību.

Kad būt pieklājīgiem nav viegli

11., 12. Kāpēc, sludinot labo vēsti, mums jābūt gataviem saskarties ar nelaipnu attieksmi, un kā mums uz to būtu jāreaģē?

¹¹ Reizēm, sludinot labo vēsti, mēs saskaramies ar nelaipnu izturēšanos. Tas mūs nepārsteidz, jo Jēzus Kristus jau iepriekš brīdināja savus mācekļus: ”Ja viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs.” (Jāņa 15:20.) Tomēr tad, ja mēs uz pazemojošām piezīmēm atbildētu nelaipni, mēs neko labu nepanāktu. Kā mums vajadzētu rīkoties? Apustulis Pēteris rakstīja: ”Turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi aizstāvēties savas cerības dēļ pret ikkatru, kas no jums prasa atbildību; tomēr gan ar lēnprātību un bijību.” (1. Pēt. 3:15, 16.) Ja pret cilvēku, kas mūs ir apvainojis, izturamies pieklājīgi — atbildam laipni un ar cieņu —, mēs varam panākt, ka viņa naidīgums mazinās. (Tit. 2:7, 8.)

¹² Mēs varam jau iepriekš sagatavoties, lai atbildētu uz nelaipniem izteikumiem tā, kā to vēlas Dievs. Pāvils ieteica: ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kol. 4:6.) Ja mēs esam izveidojuši paradumu runāt laipni ar ģimenes locekļiem, skolas biedriem, darba kolēģiem, draudzes locekļiem un kaimiņiem, mēs esam labāk sagatavoti tam, lai izsmieklu un apvainojumus mēs varētu uztvert tā, kā pienākas kristiešiem. (Nolasīt Romiešiem 12:17—21.)

13. Pastāstiet kādu piemēru, kas parāda, ka laipnība var labvēlīgi ietekmēt tos, kuri pretojas sludināšanai!

¹³ Laipnība un pieklājība, ko izpaužam grūtās situācijās, nes labus augļus. Piemēram, reiz kādu Jehovas liecinieku, kas sludināja Japānā, izsmēja gan mājas iemītnieks, gan tā viesis. Brālis pieklājīgi atvadījās un devās prom. Turpinot sludināt savā teritorijā, viņš pamanīja, ka nelaipnā cilvēka viesis stāv netālu un viņu vēro. Kad brālis viņam piegāja klāt, vīrietis teica: ”Es gribu atvainoties par  to, kas notika. Lai gan mēs ar jums runājām nepieklājīgi, es ievēroju, ka jūs joprojām smaidāt. Kas man jādara, lai es spētu izturēties tāpat?” Vīrietis bija zaudējis darbu, un nesen bija nomirusi viņa māte, tāpēc viņš necerēja jebkad vēl sajust prieku. Brālis piedāvāja viņam mācīties Bībeli, un vīrietis piekrita. Drīz vien ar viņu tika uzsāktas Bībeles nodarbības, kas notika divreiz nedēļā.

Mācīsim bērniem būt pieklājīgiem un laipniem

14., 15. Ko Bībeles laikos vecāki mācīja saviem bērniem?

¹⁴ Bībeles laikos dievbijīgi vecāki rūpējās par to, lai viņu bērni mājās apgūtu pieklājības normas. Piemēram, pievērsiet uzmanību, kādiem pieklājīgiem vārdiem viens otru uzrunāja Ābrahāms un viņa dēls Īzāks, kā var lasīt 1. Mozus grāmatas 22. nodaļas 7. pantā. Arī Jāzepa rīcībā bija redzams, ka vecāki ir viņu labi audzinājuši. Atrazdamies cietumā, viņš pat ar citiem ieslodzītajiem runāja laipni. (1. Moz. 40:8, 14.) Vārdi, ar kādiem viņš vērsās pie faraona, parāda, ka viņš bija iemācījies, kā jāuzrunā augsta amatpersona. (1. Moz. 41:16, 33, 34.)

¹⁵ Starp desmit baušļiem, kas bija doti izraēliešiem, bija ietverta šāda pavēle: ”Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis.” (2. Moz. 20:12.) Lai godātu savus vecākus, bērniem pret viņiem bija jāizturas pieklājīgi un laipni. Jeftas meita apliecināja dziļu cieņu pret savu tēvu, rīkodamās saskaņā ar viņa solījumu, lai gan tas nepavisam nebija viegli. (Soģu 11:35—40.)

16.—18. a) Ko vecāki var darīt, lai iemācītu bērniem pieklājības normas? b) Kāds ir ieguvums, ja vecāki māca savus bērnus būt laipniem un pieklājīgiem?

¹⁶ Ir ļoti svarīgi, lai vecāki bērniem iemācītu izturēties pieklājīgi un laipni. Lai bērns vēlāk dzīvē ievērotu pieklājības normas, viņam jau laikus jāmāca laipni sasveicināties, atbildēt uz telefona zvaniem un ieturēt maltīti citu sabiedrībā. Vecākiem jāpaskaidro, kāpēc bērnam būtu jāpietur durvis, ja vēl kāds pa tām nāk, jābūt laipnam pret gados vecākiem un slimiem cilvēkiem, kā arī jāpiedāvājas palīdzēt, ja kāds nes smagu nesamo. Viņam jāsaprot, kāpēc ir svarīgi no sirds teikt tādus vārdus kā ”lūdzu”, ”paldies”, ”vai varu jums palīdzēt” un ”piedodiet”.

¹⁷ Iemācīt bērniem laipnību un pieklājību patiesībā nav grūti. Vislabāk to ir darīt ar savu paraugu. Divdesmit piecus gadus vecais Kurts stāsta, kā viņš un viņa trīs brāļi iemācījās ievērot pieklājības normas: ”Mēs skatījāmies un klausījāmies, kā māte un tēvs laipni sarunājās viens ar otru un ar kādu pacietību un iejūtību  viņi izturējās pret citiem. Valstības zālē tēvs mani ņēma līdzi, kad pirms vai pēc sapulces piegāja pie kāda vecāka brāļa vai māsas, lai parunātos. Es dzirdēju, kā viņš ar tiem sasveicinās, un redzēju, cik ļoti viņš tos cienīja.” Kurts atzīmē: ”Pakāpeniski viņa labās manieres kļuva arī par manējām. Pieklājīga izturēšanās ar laiku vairs neprasa apzinātu piepūli. Tas nav kaut kas tāds, uz ko sevi jāpiespiež, — vēlēšanās būt laipnam kļūst dabiska.”

¹⁸ Kāds, visticamāk, būs ieguvums, ja vecāki mācīs bērnus ievērot pieklājības normas? Bērni spēs atrast draugus un uzturēt mierīgas attiecības ar citiem. Viņi zinās, kā darbā izturēties pret priekšnieku un kolēģiem. Turklāt bērni, kas ir pieklājīgi, taktiski un krietni, sagādā vecākiem gandarījumu un prieku. (Nolasīt Salamana Pamācības 23:24, 25.)

Laipnība un pieklājība atšķir mūs no pasaules

19., 20. Kāpēc mums būtu jāapņemas sekot Dieva Jehovas un viņa Dēla laipnības paraugam?

¹⁹ ”Sekojiet Dievam, kā viņa mīļie bērni,” rakstīja Pāvils. (Efez. 5:1.) Sekot Dievam Jehovam un viņa Dēlam nozīmē izmantot savā dzīvē Bībeles principus, piemēram, tos, par kuriem bija runa šajā rakstā. Ja tā rīkosimies, mēs nekļūsim par liekulīgiem cilvēkiem, kas parāda laipnību tikai tad, ja tas viņiem palīdz iemantot augstākstāvošu personu labvēlību vai viņi no tā iegūst kādu materiālu labumu. (Jūd. 16.)

²⁰ Sātans savas valdīšanas pēdējās dienās ir īpaši apņēmies izskaust Jehovas iedibinātos principus, kas mudina izturēties pret citiem ar cieņu. Taču Sātanam neizdosies iznīdēt patieso kristiešu laipnību un pieklājību. Apņemsimies vienmēr sekot Dieva Jehovas un viņa Dēla laipnības paraugam. Tad mūsu runas veids un rīcība mūs skaidri nošķirs no tiem, kas nevēlas būt pieklājīgi un laipni. Mēs sagādāsim godu Jehovam un piesaistīsim godprātīgus cilvēkus viņa pielūgsmei.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

• Ko par pieklājību un laipnību mēs mācāmies no Jehovas un viņa Dēla?

• Kāpēc kristiešiem ir svarīgi laipni sveicināt citus?

• Kā draudzīga un pieklājīga izturēšanās palīdz gūt sekmes sludināšanā?

• Kā vecāki var mācīt bērnus būt pieklājīgiem un laipniem?

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls 27. lpp.]

Sirsnīgs smaids — labs sākums sarunai

Daudziem cilvēkiem nav viegli uzsākt sarunu ar kādu, ko viņi nepazīst. Tomēr Jehovas liecinieki, izjūtot mīlestību pret Dievu un tuvāko, mācās to darīt, jo vēlas pastāstīt citiem Bībeles patiesību. Kā ir iespējams šajā ziņā pilnveidoties?

Svarīgs princips ir lasāms Vēstulē filipiešiem, 2. nodaļas 4. pantā: ”Neraugieties katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” Padomājiet: ja cilvēks jūs nekad iepriekš nav saticis, jūs viņam esat svešinieks. Kā jūs varat likt viņam justies drošāk un mierīgāk? Ļoti var palīdzēt sirsnīgs smaids un draudzīga sasveicināšanās. Taču ir vēl kaut kas, par ko der padomāt.

Mēģinot ar cilvēku uzsākt sarunu, mēs, iespējams, viņu atraujam no viņa domām. Ja uzreiz sāksim runāt par to, kas ir mūsu prātā, neņemot vērā viņa domas, viņš varbūt nebūs noskaņots labvēlīgi. Tāpēc tad, ja spējam noprast, par ko cilvēks varētu būt domājis, pirms mēs viņu uzrunājām, mēs varētu to izmantot sarunas aizsākšanai. Tieši tā rīkojās Jēzus, kad Samarijā satika pie akas kādu sievieti. (Jāņa 4:7—26.) Sieviete domāja par ūdens smelšanu. Jēzus to pamanīja un uzsāka sarunu, kas drīz vien izvērtās dzīvā diskusijā par garīgiem jautājumiem.

[Attēli 26. lpp.]

Draudzīga izturēšanās var radīt labas iespējas sludināšanai

[Attēls 28. lpp.]

Labas manieres vienmēr ir vietā