Lasītāju jautājumi

Kādos gadījumos cilvēks, kas ir kristījies, varētu apsvērt, vai ir nepieciešams kristīties atkārtoti?

Atsevišķos gadījumos cilvēkam, kas ir kristījies, varētu būt pamats šaubām, vai viņa kristīšanās ir spēkā, un viņš varētu apsvērt iespēju kristīties atkārtoti. Piemēram, varbūt laikā, kad cilvēks kristījās, viņš slepus turpināja dzīvesveidu vai rīcību, kuras dēļ viņu varētu izslēgt no draudzes, ja viņš jau būtu kristīts. Vai šādā situācijā viņš varēja dot solījumu kalpot Dievam? Šāds cilvēks būtu bijis tiesīgs atdot savu dzīvi Jehovam tikai tad, ja viņš būtu pārtraucis darīt to, kas ir pretrunā ar Bībeles normām. Tāpēc, ja cilvēks ir kristījies, nesaskaņojis savu dzīvi ar Bībelē izvirzītajām prasībām, viņam ir pamats apsvērt nepieciešamību kristīties atkārtoti.

Ko var teikt par cilvēku, kas laikā pirms kristīšanās nav rīkojies grēcīgi, bet vēlāk ir izdarījis pārkāpumu, kas ir jāizvērtē pārkāpumu izskatīšanas komitejai? Pieņemsim, viņš apgalvo, ka kristījoties nav pilnībā sapratis, kādu soli viņš sper, un ka viņa kristīšanās patiesībā nav spēkā. Sarunā ar draudzes locekli, kas ir grēkojis, vecākajiem nebūtu jācilā jautājums par šī cilvēka kristīšanos un nebūtu jāvaicā, vai, pēc viņa domām, viņa solījums kalpot Dievam un kristīšanās ir spēkā. Viņš taču noklausījās uz Bībeli balstītu runu par kristīšanās nozīmi, atbildēja apstiprinoši uz jautājumiem, kas saistīti ar solījumu kalpot Dievam un kristīšanos, un apzināti devās uz kristīšanās vietu, kur tika iegremdēts ūdenī. Līdz ar to ir pamats domāt, ka viņš pilnībā saprata, cik nopietnu soli viņš sper, un vecākajiem šis cilvēks jāuzskata par kristītu draudzes locekli.

Ja kādam draudzes loceklim ir radušās šaubas, vai viņa kristīšanās ir spēkā, vecākie var pievērst viņa uzmanību rakstiem, kas par kristīšanos ir bijuši publicēti Sargtornī, un tos kopīgi pārrunāt. * Lēmums par atkārtotu kristīšanos, kad tam ir nopietns iemesls (piemēram, cilvēkam kristījoties nebija pietiekamas sapratnes par Bībeles mācībām), ir katra paša ziņā.

Kādi principi jāņem vērā kristiešiem, kas dzīvo ar kādu citu zem viena jumta?

Ikvienam ir vajadzīga vieta, kur dzīvot. Tomēr mūsdienās daudziem nav pašiem sava mājokļa. Ekonomisko apstākļu, sliktas veselības un citu iemeslu dēļ daudziem ir jādzīvo zem viena jumta ne tikai ar tuvākajiem ģimenes locekļiem, bet arī ar attālākiem radiniekiem. Dažkārt vairāki cilvēki ir spiesti mitināties vienā istabā, kur viņiem nav savas privātās dzīves telpas.

Jehovas organizācijas ziņā nav sastādīt noteikumus kristiešiem visā pasaulē par to, kāda dzīvesvieta viņiem būtu pieņemama un kāda ne. Katram kristietim pašam ir jāpārdomā svarīgi Bībeles principi, lai saprastu, vai  apstākļi, kādos viņš dzīvo, no Dieva viedokļa ir pieņemami. Kādi ir daži no šiem principiem?

Pirmām kārtām ir jādomā par to, kā cilvēki, ar kuriem mēs mītam zem viena jumta, ietekmēs mūsu dzīvi un garīgumu. Kas ir šie cilvēki? Vai viņi kalpo Jehovam? Vai viņi dzīvo saskaņā ar Bībeles normām? Apustulis Pāvils brīdināja: ”Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1. Kor. 15:33.)

Bībelē ir norādīts, ka Jehova nosoda netiklību un laulības pārkāpšanu. (Ebr. 13:4.) Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka nakšņot vienā istabā diviem pretējā dzimuma pārstāvjiem, kas nav savā starpā precējušies, no Dieva viedokļa nav pieņemami. Kristietis nerīkotos pareizi, ja dzīvotu vietā, kur tiek pieļauta netikumīga rīcība.

Turklāt Bībelē var lasīt, ka visiem, kas vēlas iemantot Dieva labvēlību, ir ”jāsargās no netiklības”. (1. Kor. 6:18.) Tāpēc nebūtu prātīgi, ja kristietis dzīvotu tur, kur viņam varētu rasties kārdinājums iesaistīties netikumīgā rīcībā. Pieņemsim, ka vairāki kristieši ir nolēmuši dzīvot kopā. Vai šādos apstākļos nevarētu rasties situācijas, kurās kāds varētu just kārdinājumu pārkāpt Jehovas morāles normas? Vai nevarētu gadīties, ka divi kristieši, kas nav vīrs un sieva, mājās paliktu divi vien, jo pārējo, ar kuriem viņi dala mājvietu, tajā brīdī nebūtu klāt? Tāpat morālā ziņā būtu bīstami, ja zem viena jumta dzīvotu divi neprecēti kristieši, kuriem ir romantiskas jūtas vienam pret otru. Ir gudri darīt visu iespējamo, lai šādas situācijas neveidotos.

Tāpat nebūtu pareizi, ja kristietis pēc šķiršanās turpinātu dzīvot kopā ar bijušo dzīvesbiedru. Tā kā viņu starpā ilgu laiku ir bijušas intīmas attiecības, viegli varētu izveidoties situācija, kas kļūtu par iemeslu netikumīgai rīcībai. (Sal. Pam. 22:3.)

Vēl viens būtisks apsvērums, kas kristiešiem jāņem vērā, ir apkārtējo cilvēku viedoklis. Ja kristietis dzīvo apstākļos, kas viņam pašam liekas pieņemami, bet apkārtējie uzskata, ka viņš pārkāpj pareizas uzvedības normas, pastāv iemesls nopietnām bažām. Mēs nekādā gadījumā negribētu ar savu rīcību darīt negodu Jehovas vārdam. Pāvils rakstīja: ”Esiet nevainojami tā jūdu kā grieķu starpā un Dieva draudzē. Gluži kā arī visās lietās mēģinu tīkams būt visiem, nevis savu, bet daudzu citu labumu meklēdams, lai tie taptu izglābti!” (1. Kor. 10:32, 33.)

Cilvēkam, kas vēlas turēties pie Jehovas taisnīgajām normām, atrast piemērotu mājokli varētu būt sarežģīti. Tomēr kristiešiem ir svarīgi ”pārbaudīt, kas tam Kungam patīkams”. Viņiem jāgādā, lai tur, kur viņi dzīvo, nebūtu vietas grēcīgai rīcībai. (Efez. 5:5, 10.) Tāpēc kristiešiem ir jālūdz Dievam vadība un jādara viss iespējamais, lai aizsargātu savu un citu Dieva kalpu fizisko un morālo labklājību, kā arī Jehovas vārda labo slavu.

[Zemsvītras piezīme]