Vai jūs raugāties uz Jehovu kā uz savu Tēvu?

REIZ kāds no Jēzus mācekļiem vērsās pie viņa ar lūgumu: ”Kungs, māci mums Dievu lūgt.” Atbildot Jēzus sacīja: ”Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! svētīts lai top tavs vārds.” (Lūk. 11:1, 2.) Jēzus būtu varējis uzrunāt Jehovu, izmantojot kādu no viņa iespaidīgajiem tituliem, piemēram, ”Visuvarenais”, ”Radītājs”, ”Diženais Skolotājs” vai ”mūžu valdnieks”. (1. Moz. 49:25; Jes. 17:7; 30:20; 1. Tim. 1:17.) Taču Jēzus izvēlējās uzrunu ”Tēvs”. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka viņš vēlējās, lai mēs runātu ar augstāko personu Visumā tā, kā pazemīgs bērns runā ar mīlošu tēvu.

Tomēr ir kristieši, kam ir grūti raudzīties uz Dievu kā uz savu Tēvu. Kāda mūsu māsa, vārdā Acuko *, atzīst: ”Vēl vairākus gadus pēc kristīšanās man bija grūti tuvoties Jehovam un lūgšanās vērsties pie viņa kā pie Tēva.” Viņa paskaidro, kāds tam bija iemesls: ”Es neatceros, ka mans tēvs man jebkad būtu apliecinājis mīlestību un pieķeršanos.”

Tā kā cilvēki šajās grūtajās pēdējās dienās ir kļuvuši ”nemīļi”, daudzi savā ģimenē nav izjutuši tēva mīlestību. (2. Tim. 3:1, 3.) Tāpēc nav nekas neparasts, ka ne viens vien kristietis jūtas līdzīgi Acuko. Tomēr mums ir daudz iemeslu uzskatīt Jehovu par savu mīlošo Tēvu.

Jehova — mīlošs un gādīgs Tēvs

Lai mēs justu, ka Jehova ir mūsu Tēvs, mums viņš ir labi jāiepazīst. ”Neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs,” teica Jēzus, ”un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls, un kam Dēls to grib darīt zināmu.” (Mat. 11:27.) Mēs varam uzzināt, kāds Tēvs ir Jehova, ja pārdomājam, ko par viņu atklāja Jēzus.

Jēzus atzina, ka Jehova ir devis viņam dzīvību. ”Es dzīvoju caur Tēvu,” viņš sacīja. (Jāņa 6:57, JD-07.) Arī mēs par savu dzīvību varam pateikties debesu Tēvam. (Ps. 36:10; Ap. d. 17:28.) Kas mudināja Jehovu piešķirt citiem dzīvību? Tā bija mīlestība. Vai gan aiz pateicības par šo izcilo dāvanu mums savam debesu Tēvam nebūtu jāatbild ar pretmīlestību?

Visspilgtāk par Dieva mīlestību pret cilvēkiem liecina tas, ka viņš atdeva savu mīļoto Dēlu par izpirkuma upuri. Šis upuris grēcīgiem cilvēkiem paver iespēju nodibināt tuvas attiecības ar Jehovu. (Rom. 5:12; 1. Jāņa 4:9, 10.) Un, tā kā mūsu debesu Tēvs vienmēr īsteno savus solījumus, mēs varam būt pārliecināti, ka visi, kas viņu mīl un viņam paklausa, galu galā ”iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību”. (Rom. 8:21.)

Turklāt debesu Tēvs ik dienas ”liek savai saulei uzlēkt” pār mums. (Mat. 5:45.) Mēs droši vien neuzskatām, ka ir nepieciešams lūgt Dievu par to, lai katru rītu uzlēktu saule. Tomēr mēs nevaram iztikt bez saules gaismas un siltuma. Nav neviena, kas būtu gādīgāks par mūsu debesu Tēvu, — viņš zina, kas mums ir vajadzīgs, vēl pirms mēs viņu lūdzam. Vai gan mums nebūtu  jāatlicina laiks, lai saskatītu un ar pateicību pārdomātu to, kā izpaužas mūsu debesu Tēva rūpes par savu radību? (Mat. 6:8, 26.)

Mūsu Tēvs izturas pret mums ar sirsnību un mūs sargā

Pravieša Jesajas grāmatā ir lasāms apliecinājums, kas bija dots izraēliešu tautai: ””Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jes. 54:10, LB-65r.) To, ka Jehova ar mīlestību aizsargā savus kalpus, apstiprina arī lūgšana, ko Jēzus teica naktī pirms savas nāves. Jēzus par saviem mācekļiem lūdza: ”Viņi ir pasaulē, un es eimu pie tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā.” (Jāņa 17:11, 14.) Jehova patiešām ir aizsargājis Jēzus sekotājus.

Dievs mūs aizsargā no Sātana viltībām, ar ”uzticīgā un gudrā kalpa” starpniecību dodot mums garīgo uzturu īstajā laikā. (Mat. 24:45.) Mums ir jāuzņem šis uzturs, jo tas mums palīdz ”bruņoties ar visiem Dieva ieročiem”. Pie šī bruņojuma pieder ”ticības vairogs”, ar kuru mēs ”varam dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas”. (Efez. 6:11, 16.) Apliecinot ticību, mēs pasargājam sevi no garīga posta un pierādām, ka paļaujamies uz debesu Tēva spēju mūs aizsargāt.

Mēs varam vēl skaidrāk saskatīt mūsu debesu Tēva sirsnību un mīlestību, ja pievēršam uzmanību tam, kā, dzīvodams uz zemes, rīkojās viņa Dēls. Piemēram, padomāsim par gadījumu, kas aprakstīts Marka evaņģēlija 10. nodaļā, 13.—16. pantā. Šajos pantos ir lasāmi vārdi, ko Jēzus teica saviem mācekļiem: ”Laidiet bērniņus pie manis.” Kad bērni pienāca pie Jēzus, viņš tos sirsnīgi apskāva un svētīja. Nav grūti iztēloties, kāds prieks atmirdzēja bērnu sejās. Mēs varam nešaubīties, ka patiesais Dievs vēlas, lai mēs viņam tuvotos, jo Jēzus ir sacījis: ”Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:9.)

Dievs Jehova ir neizsīkstošas mīlestības avots. Nav neviena cita, kas tik sirsnīgi par mums gādātu un tik uzticīgi mūs sargātu kā Jehova, turklāt viņš vēlas, lai mēs viņam tuvotos. (Jēk. 4:8.) Tāpēc Jehovu tiešām var saukt par vislabāko Tēvu.

Ko mums nozīmē tas, ka Jehova ir mūsu Tēvs

Ja mēs paļaujamies uz Jehovu kā uz mīlošu un gādīgu debesu Tēvu, mums tas daudzējādā ziņā nāk par labu. (Sal. Pam. 3:5, 6.) Jēzum ļoti palīdzēja tas, ka viņš pilnībā paļāvās uz savu Tēvu. ”Es neesmu viens,” viņš teica mācekļiem, ”bet ar mani ir tas, kas mani sūtījis.” (Jāņa 8:16.) Jēzus vienmēr bija pārliecināts, ka Jehova viņu atbalsta. Kad viņš kristījās, Tēvs viņam apliecināja savu atbalstu, sacīdams: ”Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man labs prāts.” (Mat. 3:15—17.) Pirms pašas nāves Jēzus izsaucās: ”Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” (Lūk. 23:46.) Jēzus joprojām nešaubīgi paļāvās uz savu Tēvu.

Arī mēs varam attīstīt līdzīgu paļāvību uz Jehovu. Ja mūsu pusē ir Jehova, mums ne no kā nav jābaidās. (Ps. 118:6.) Acuko, kas bija minēta raksta sākumā, grūtībās bija radusi paļauties pati uz saviem spēkiem. Bet tad viņa nolēma dziļāk izpētīt Jēzus dzīvi un kalpošanu, īpašu uzmanību pievēršot Jēzus tuvajām attiecībām ar viņa debesu Tēvu. Kā tas viņu ietekmēja? ”Es sapratu, kā ir tad, kad ir Tēvs, un ko nozīmē uz viņu paļauties,” Acuko stāsta. ”Tas man sagādāja dziļu mieru un prieku. Mums tiešām ne par ko nav jāraizējas.”

Kā vēl mums nāk par labu tas, ka raugāmies uz Jehovu kā uz Tēvu? Bērniem ir dabiski  mīlēt savus vecākus un vēlēties tiem darīt pa prātam. Jēzus mīlēja savu debesu Tēvu, tāpēc vienmēr darīja to, ”kas viņam labpatīk”. (Jāņa 8:29.) Mīlestība pret debesu Tēvu var pamudināt arī mūs rīkoties gudri un slavēt viņu. (Jāņa 5:19; 17:4.)

”Es.., tavs Dievs, satveru tavu labo roku”

Debesu Tēvs mums palīdz, izmantojot savu svēto garu. ”Tas jūs vadīs visā patiesībā,” apsolīja Jēzus. (Jāņa 14:15—17; 16:12, 13.) Svētais gars mums ļauj tuvāk iepazīt mūsu debesu Tēvu. Turklāt tas mums palīdz noārdīt ”cietokšņus”, proti, atspēkot dziļi iesakņojušās viltus mācības un aplamus spriedumus un tā ”uzvarēt visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi”. (2. Kor. 10:4, 5.) Tāpēc lūgsim, lai Jehova mums dod savu garu, un darīsim to pārliecībā, ka ”Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz”. (Lūk. 11:13.) Mēs varam arī lūgt, lai svētais gars mums palīdz aizvien vairāk tuvoties Jehovam.

Bērns, iedams tēvam pie rokas, jūtas drošs un neapdraudēts. Ja mēs raugāmies uz Jehovu kā uz savu Tēvu, mēs varam attiecināt uz sevi viņa mierinošos vārdus: ”Es tas Kungs, tavs Dievs, satveru tavu labo roku, es, kas uz tevi saku: nebīsties, es tev palīdzu.” (Jes. 41:13, LB-26.) Mums ir brīnišķīga iespēja staigāt ar Dievu mūžīgi. (Mih. 6:8.) Dienu no dienas pildot Jehovas gribu, mēs izjutīsim viņa mīlestību, kā arī prieku un drošību, ko sniedz apziņa, ka Jehova ir mūsu Tēvs.

[Zemsvītras piezīme]