Marks. ”Ļoti noderīgs kalpošanai”

KAUT ARĪ Antiohijas draudzē arī iepriekš bija radušās domstarpības, šoreiz bija uzliesmojis strīds starp diviem apustuļiem — Pāvilu un Barnabu. Apustuļi plānoja doties sludināšanas ceļojumā, bet, kad bija jāizlemj, kuru ņemt līdzi, viņu starpā ”izcēlās ass strīds”. (Ap. d. 15:39, JD-07.) Viņi šķīrās un aizgāja katrs savu ceļu. Domstarpību pamatā bija jautājums par kristieti, vārdā Marks.

Kas bija Marks? Kāpēc apustuļi par viņu strīdējās un bija tik nelokāmi savā nostājā? Vai viņu viedoklis ar laiku mainījās? Un ko mēs varam mācīties no tā, kas ir zināms par Marku?

Bērnība un jaunība Jeruzalemē

Marks, kas acīmredzot bija cēlies no turīgas ebreju ģimenes, uzauga Jeruzalemē. Pirmoreiz Marka vārds Bībelē parādās saistībā ar agrīnās kristiešu draudzes darbību. Ap mūsu ēras 44. gadu, kad Jehovas eņģelis brīnumainā veidā bija atbrīvojis  apustuli Pēteri no cietuma, kur viņš bija ieslodzīts pēc Hēroda Agripas I pavēles, Pēteris ”devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu.” (Ap. d. 12:1—12.) *

Acīmredzot Marka mātes namā mēdza pulcēties Jeruzalemes draudze. Fakts, ka ”tur bija daudz sapulcējušies”, liecina, ka nams bija visai liels. Turklāt Marijai bija kalpone, vārdā Rode, kas pienāca pie vārtiem, kad Pēteris pie tiem klauvēja. Tas ļauj secināt, ka Marija bija samērā turīga sieviete. Tā kā Bībelē ir teikts, ka nams bija viņas, nevis viņas vīra, pastāv iespēja, ka viņa bija atraitne un Marks bija vēl diezgan jauns. (Ap. d. 12:13.)

Visticamāk, arī Marks bija to vidū, kas bija sapulcējušies lūgt Dievu. Viņš noteikti labi pazina Jēzus mācekļus un citus, kas bija redzējuši un dzirdējuši Jēzu. Tieši Marks, jādomā, bija tas plāni ģērbtais jauneklis, kas sekoja Jēzum, kad viņu apcietināja un veda prom, un kas bēga no Jēzus gūstītājiem. (Marka 14:51, 52.)

Pienākumi draudzē

Cieša sadarbība ar nobriedušiem kristiešiem Marku, bez šaubām, labi ietekmēja. Viņš garīgi auga, un draudzes vecākie to ievēroja. Ap 46. gadu, kad Pāvils un Barnaba no Antiohijas nogādāja ”pabalstu brāļiem” uz Jeruzalemi, kur valdīja bads, viņi pievērsa uzmanību Markam. Pēc tam Pāvils un Barnaba devās atpakaļ uz Antiohiju un paņēma Marku sev līdzi. (Ap. d. 11:27—30; 12:25.)

No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka šos trīs kristiešus vienoja tikai garīgas saites un ka Pāvils un Barnaba izraudzījās Marku vienīgi viņa spēju dēļ. Taču vienā no Pāvila vēstulēm ir minēts, ka Marks bija Barnabas radinieks. (Kol. 4:10.) Šī informācija palīdz labāk saprast tālākos notikumus, kas bija saistīti ar Marku.

Pagāja aptuveni gads, un svētais gars Pāvilu un Barnabu mudināja doties sludināšanas ceļojumā. Viņi no Antiohijas devās uz Kipru, un Jānis Marks ”viņiem bija par palīgu”. (Ap. d. 13:2—5.) Iespējams, Markam bija uzticēts rūpēties par praktiskiem jautājumiem, lai apustuļi varētu koncentrēties uz garīgo darbību.

Pāvils, Barnaba un Marks sludinādami pārstaigāja Kipru un pēc tam devās uz Mazāziju. Tur Jānis Marks pieņēma lēmumu, kas ļoti sarūgtināja Pāvilu. Bībelē var lasīt, ka pēc ierašanās Pergā ”Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi”. (Ap. d. 13:13.) Viņa rīcības iemesls Bībelē nav atklāts.

Pēc pāris gadiem Pāvils, Barnaba un Marks atkal bija Antiohijā. Abi apustuļi pārrunāja vajadzību doties vēl vienā sludināšanas ceļojumā, lai turpinātu pirmajā ceļojumā iesākto darbu. Barnaba vēlējās ņemt līdzi savu  radinieku Marku, bet Pāvils par to negribēja ne dzirdēt, jo Marks iepriekšējā reizē bija viņus pametis. Tā uzliesmoja raksta sākumā minētais strīds. Barnaba, paņēmis līdzi Marku, pārcēlās sludināt uz Kipru, kas bija viņa dzimtā puse, bet Pāvils aizceļoja uz Sīriju. (Ap. d. 15:36—41.) Ir skaidrs, ka Pāvils un Barnaba par Marka agrāko rīcību bija atšķirīgās domās.

Turpmākā sadarbība ar Pāvilu

Marku šis starpgadījums noteikti apbēdināja, tomēr viņš nepārstāja uzticīgi veikt savus pienākumus kalpošanā. Nākamo reizi Marka vārds Bībelē parādās saistībā ar notikumiem, kas risinājās kādus 11 vai 12 gadus vēlāk. Tas varētu likties neticami, bet Marks pa šo laiku bija kļuvis par tuvu Pāvila biedru.

Ap 60., 61. gadu Pāvils, atrodoties cietumā Romā, uzrakstīja vairākas vēstules, kas ir iekļautas Bībelē. Vēstulē kristiešiem Kolosās viņš rakstīja: ”Jūs sveicina mans ieslodzījuma biedrs Aristarhs un Barnabas radinieks Marks (par viņu jūs esat saņēmuši norādījumus; ja viņš pie jums ierodas, uzņemiet viņu), ..viņi vienīgie ir mani palīgi Dieva valstības darbā; viņi ir mans mierinājums.” (Kol. 4:10, 11, JD-07.)

Cik ievērojamas pārmaiņas bija notikušas Pāvila un Marka attiecībās! Lai gan iepriekš Marks bija izpelnījies Pāvila nosodījumu, tagad viņš apustuļa acīs atkal bija vērtīgs palīgs kalpošanā. Acīmredzot Pāvils kolosiešiem jau bija darījis zināmu, ka Marks varētu pie viņiem ierasties. Apmeklējot Kolosu draudzi, Marks darbotos kā Pāvila pārstāvis.

Vai Pāvils pret Marku savulaik bija izturējies pārāk kritiski? Vai varbūt Marks nebija rīkojies pareizi un pārmetumi, ko viņš saņēma, bija pelnīti? Iespējams, kaut kādā mērā bija noticis gan viens, gan otrs. Jebkurā gadījumā fakts, ka šie brāļi bija atjaunojuši mierīgas attiecības, liecina par viņu garīgo briedumu. Viņi nepieminēja agrākās nesaskaņas un atkal darbojās kopā. Tas ir brīnišķīgs piemērs kristiešiem, kam agrāk ir bijušas domstarpības ar kādu no ticības biedriem.

Tuvi un tāli ceļojumi

Lasot par vietām, kuras Marks ir apmeklējis, mēs saprotam, ka viņš daudz ceļoja. No Jeruzalemes, kur Marks bija uzaudzis, viņš pārcēlās uz Antiohiju un tad devās uz Kipru un Pergu. Pēc tam viņš nonāca Romā, un no turienes Pāvils viņu gribēja sūtīt uz Kolosām. Bet ar to šis uzskaitījums vēl nebeidzas.

Apustulis Pēteris savā pirmajā vēstulē, kas ir tapusi ap 62.—64. gadu, rakstīja: ”Jūs sveicina līdzi izredzētā Bābelē un mans dēls Marks.” (1. Pēt. 5:13.) Tātad Marks kādu laiku uzturējās arī Babilonā, kur viņš sadarbojās ar apustuli Pēteri, kas pirms daudziem gadiem bija apmeklējis sapulces viņa mātes namā.

Kad Pāvils ap 65. gadu otro reizi atradās ieslodzījumā Romā, viņš uzrakstīja vēstuli Timotejam. Tajā viņš aicināja Timoteju no Efesas doties pie viņa, piebilzdams: ”Marku ņem un atved sev līdzi.” (2. Tim. 4:11.) Jāsecina, ka Marks tobrīd bija Efesā. Un nav pamata apšaubīt, ka viņš atsaucās uz Pāvila lūgumu  un kopā ar Timoteju atgriezās Romā. Tolaik veikt lielus attālumus nebija viegli, bet Marks to darīja labprāt.

Atbildīgs uzdevums

Savas dzīves gaitā Marks saņēma vēl kādu atbildīgu uzdevumu — Jehova viņu iedvesmoja uzrakstīt vienu no evaņģēlijiem. Kaut arī otrajā no Bībelē ietvertajiem evaņģēlijiem tā sarakstītāja vārds nav minēts, saskaņā ar pašu agrīnāko tradīciju, tā sarakstītājs ir Marks un informāciju evaņģēlijam viņš bija smēlies no apustuļa Pētera. Gandrīz visos notikumos, par kuriem rakstīja Marks, Pēteris bija bijis klāt.

Speciālisti, kas ir pētījuši Marka evaņģēliju, uzskata, ka viņš to ir rakstījis cittautiešiem. Marks ir sīkāk paskaidrojis ebreju tradīcijas. (Marka 7:3; 14:12; 15:42.) Tāpat Marks ir sniedzis tulkojumu aramiešu frāzēm, kuras citādi neebreju lasītājiem nebūtu saprotamas. (Marka 3:17; 5:41; 7:11, 34; 15:22, 34.) Viņš ir lietojis daudz latīņu vārdu un ir paskaidrojis plaši lietotus grieķu terminus, izmantojot atbilstošos latīņu vārdus. Turklāt viņš ir izteicis ebreju monētu vērtību romiešu naudā. (Marka 12:42.) Tas viss liecina par labu tradicionālajam uzskatam, ka Marks savu evaņģēliju ir uzrakstījis Romā.

”Ļoti noderīgs kalpošanai”

Evaņģēlija rakstīšana nebija vienīgais, ar ko Marks nodarbojās Romā. Pāvils minēja iemeslu, kāpēc viņš vēlējās, lai Timotejs atved sev līdzi Marku: ”Viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.” (2. Tim. 4:11.)

Hronoloģiski šī ir pēdējā vieta Bībelē, kur ir minēts Marks, un tā daudz ko par viņu atklāj. Marks nevienā savas dzīves posmā nav nosaukts par apustuli, vadītāju vai pravieti — viņš bija kalpotājs, proti, tas, kurš citiem kalpo. Kad Pāvils īsi pirms savas nāves izteica iepriekšminētos vārdus, viņam Marka palīdzība bija vajadzīga visvairāk.

Apkopojot skopo informāciju, kas par Marku ir pieejama Bībelē, mēs uzzinām, ka Marks bija dedzīgs kristietis, kas sludināja labo vēsti tālās zemēs un labprāt kalpoja citiem. Cik gan daudz laba Marks pieredzēja tāpēc, ka apliecināja kalpošanā neatlaidību!

Arī mūsdienās Dieva kalpi ir apņēmības pilni sludināt labo vēsti par Dieva Valstību. Daži, tāpat kā savulaik Marks, ir pārcēlušies uz citu vietu savā valstī vai ārpus tās, lai izplatītu labo vēsti. Tiesa, lielākajai daļai no mums šādu iespēju nav, tomēr mēs visi varam kaut kādā ziņā sekot Marka piemēram. Līdzīgi Markam, kas pašaizliedzīgi kalpoja citiem kristiešiem, mēs varam veltīt spēkus tam, lai sniegtu praktisku palīdzību saviem ticības biedriem un viņi arī turpmāk varētu uzticīgi kalpot Dievam. Nav šaubu, ka, tā rīkojoties, mēs iemantosim Jehovas svētības. (Sal. Pam. 3:27; Mal. 3:10; Gal. 6:2.)

[Zemsvītras piezīme]

[Karte/Attēls 8., 9. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Dažas no pilsētām, ko Marks apmeklēja

Roma

Efesa

Kolosas

Perga

Sīrijas Antiohija

Kipra

VIDUSJŪRA

Jeruzaleme

Babilona