Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Saglabāsim Dieva labvēlību, sastopoties ar pārmaiņām

Saglabāsim Dieva labvēlību, sastopoties ar pārmaiņām

Saglabāsim Dieva labvēlību, sastopoties ar pārmaiņām

VAI jūsu dzīvē ir notikušas kādas pārmaiņas? Vai jums ir grūti tām pielāgoties? Lielākā daļa no mums ir bijuši šādā situācijā vai vēl būs. Vairāki piemēri no pagātnes mums palīdz saprast, kādas īpašības ir sevišķi noderīgas, kad jāsastopas ar pārmaiņām.

Padomāsim par Dāvidu un to, kas notika viņa dzīvē. Viņš bija vienkāršs ganu zēns, kad Samuēls viņu svaidīja par nākamo ķēniņu. Būdams vēl pavisam jauns, Dāvids pieteicās cīnīties ar filistiešu milzi Goliātu. (1. Sam. 17:26—32, 42.) Ķēniņš Sauls viņu uzaicināja dzīvot savā galmā un iecēla par virsnieku karavīriem. Dāvids droši vien nebija varējis pat iztēloties visas šīs pārmaiņas, kā arī pavērsienus, kas viņa dzīvē notika pēc tam.

Ar laiku Dāvida un Saula attiecības kļuva ļoti saspīlētas. (1. Sam. 18:8, 9; 19:9, 10.) Dāvida dzīvībai draudēja briesmas, tāpēc viņš vairākus gadus bija spiests bēguļot. Pat laikā, kad viņš bija ķēniņš pār Izraēlu, apstākļi viņa dzīvē krasi mainījās, jo īpaši pēc tam, kad viņš pārkāpa laulību un, cenzdamies slēpt savu grēku, noorganizēja slepkavību. Dāvidam savu grēku dēļ bija jāpieredz, kā viņa ģimeni piemeklē vairākas nelaimes. Viena no tām bija viņa dēla Absaloma sacelšanās. (2. Sam. 12:10—12; 15:1—14.) Bet, tā kā Dāvids nožēloja savus grēkus — laulības pārkāpšanu un slepkavību —, Jehova viņam piedeva un Dāvids atguva Jehovas labvēlību.

Arī mūsu apstākļi var mainīties. Veselības problēmas, ekonomiskas grūtības, sarežģījumi ģimenē — arī mūsu pašu rīcība — var ienest pārmaiņas mūsu dzīvē. Kādas īpašības mums būtu jāattīsta, lai pēc iespējas sekmīgāk pielāgotos pārmaiņām?

Kā palīdz pazemība

Cilvēks, kam piemīt pazemība, ir padevīgs un pakļāvīgs. Patiesa pazemība ļauj pareizā gaismā redzēt gan sevi, gan citus. Ja mēs pievēršam uzmanību citu labajām īpašībām un panākumiem, mēs augstāk vērtējam viņus pašus un viņu veikumu. Pazemība arī palīdz saprast, kāpēc kaut kas notiek un kā rīkoties tālāk.

Šajā ziņā labs piemērs ir Saula dēls Jonatāns. Apstākļus viņa dzīvē izmainīja notikumi, kurus viņš pats nevarēja ietekmēt. Kad Samuēls Saulam darīja zināmu, ka Jehova tam atņems ķēniņa varu, viņš neteica, ka vara nonāks Jonatāna rokās. (1. Sam. 15:28; 16:1, 12, 13.) Dievs par nākamo Izraēlas ķēniņu bija izraudzījies Dāvidu, nevis Jonatānu. Var teikt, ka Jonatāns cieta Saula nepaklausības dēļ. Lai gan viņš nebija atbildīgs par Saula rīcību, viņš nevarēja mantot sava tēva troni. (1. Sam. 20:30, 31.) Kā Jonatāns rīkojās? Vai viņš juta aizvainojumu par zudušo iespēju un apskauda Dāvidu? Nē, tā nebija. Lai gan Jonatāns bija daudz vecāks par Dāvidu un bija ieguvis lielāku dzīves pieredzi, viņš necentās iegūt troni, bet uzticīgi atbalstīja Dāvidu. (1. Sam. 23:16—18.) Pazemība viņam ļāva saprast, kuru Jehova ir izraudzījies, un viņš ”nedomāja par sevi augstāk, nekā pienākas domāt”. (Rom. 12:3, Str.) Jonatāns apzinājās, ko Jehova no viņa gaida, un piekrita Jehovas lēmumam.

Nevar noliegt, ka daudzas pārmaiņas ir saistītas ar lielākām vai mazākām grūtībām. Jonatāna dzīvē bija laiks, kad viņu ietekmēja divi viņam tuvi cilvēki. Viens no tiem bija Dāvids — viņa draugs un topošais ķēniņš, kuru bija izraudzījies Jehova. Otrs bija Sauls — viņa tēvs, kuru Jehova bija atmetis, bet kurš joprojām bija ķēniņš. Cenšoties šajā situācijā saglabāt Jehovas labvēlību, Jonatāns droši vien izjuta lielu spriedzi. Pārmaiņas mūsu dzīvē var mums sagādāt pārdzīvojumus un raizes. Bet, ja mēs centīsimies saprast, kāds ir Jehovas viedoklis, mēs spēsim arī turpmāk uzticīgi viņam kalpot, lai kas mūsu dzīvē notiktu.

Cik svarīgi ir apzināties savu iespēju robežas

Pazemība palīdz ne tikai pareizi raudzīties uz sevi un citiem, bet arī apzināties savu iespēju robežas. Dāvids bija pazemīgs cilvēks. Kaut arī Jehova bija izraudzījies viņu par ķēniņu, līdz brīdim, kad viņš sāka valdīt pār Izraēlu, pagāja vairāki gadi. Bībelē nav teikts, ka Jehova Dāvidam būtu paskaidrojis, kāpēc viņam tik ilgi ir jāgaida. Tomēr šī situācija, kas varēja kļūt par iemeslu neapmierinātībai, nelaupīja Dāvidam sirdsmieru. Dāvids apzinājās, kas ir viņa varā un kas nav, un saprata, ka Jehova, kas ir pieļāvis šo situāciju, visu redz un savā laikā rīkosies. Lai gan Dāvida dzīvība bija briesmās, viņš atteicās nogalināt Saulu un neatļāva to darīt arī Abišajam, kas bija kopā ar viņu. (1. Sam. 26:6—9.)

Mūsu draudzē varētu izveidoties situācija, ko mēs nesaprotam vai kas, pēc mūsu domām, netiek risināta vispareizākajā veidā. Vai mēs šādā gadījumā pazemīgi atzīsim, ka Jēzus ir kristiešu draudzes galva un ka viņš savu varu īsteno ar vecāko starpniecību, kuri ir iecelti vadīt draudzi? Vai mēs būsim pazemīgi un paturēsim prātā, ka, lai saglabātu Jehovas labvēlību, mums ir jāgaida, kad viņš ar Jēzus Kristus starpniecību sniegs nepieciešamo vadību? Vai mēs pazemīgi gaidīsim uz Jehovu, kaut arī tas nav viegli? (Sal. Pam. 11:2.)

Lēnprātība ļauj saglabāt pozitīvu attieksmi

Lēnprātīgs cilvēks pēc dabas ir maigs un izturas miermīlīgi. Lēnprātība palīdz pacietīgi izturēt pāridarījumus un nepadoties dusmām, aizvainojumam un vēlmei atriebties. Attīstīt lēnprātību nav viegli, taču mums ir jācenšas to darīt. Bībelē ir teikts: ”Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.” (Mat. 5:5.) Lēnprātība ir saistīta gan ar pazemību, gan ar tādām īpašībām kā, piemēram, labestība un maigums. Tā kā lēnprātīgs cilvēks labprāt mācās un paklausa padomiem, viņš var garīgi augt.

Kā lēnprātība palīdz pielāgoties jauniem apstākļiem dzīvē? Jūs droši vien esat ievērojuši, ka daudziem ir negatīva attieksme pret pārmaiņām. Taču pārmaiņas var radīt labvēlīgu augsni tam, lai Jehova mūs veidotu. To uzskatāmi apliecina Mozus dzīve.

40 gadu vecumā Mozum jau piemita daudzas labas īpašības. Viņš nepalika vienaldzīgs, redzot, kādas grūtības ir jāpieredz Dieva tautai, un parādīja pašaizliedzību. (Ebr. 11:24—26.) Bet, pirms Jehova uzdeva Mozum izvest izraēliešus no Ēģiptes, Mozus dzīvē notika pavērsiens, kas ļāva viņam vēl lielākā mērā attīstīt lēnprātību. Mozum bija jābēg no Ēģiptes un 40 gadus jādzīvo Midiānā, kur viņš bija necils aitu gans. Kā šīs pārmaiņas viņu ietekmēja? Tās Mozum palīdzēja pilnveidot savu personību. (4. Moz. 12:3.) Viņš iemācījās Jehovas gribu uzskatīt par svarīgāku nekā paša domas un vēlmes.

Mozus lēnprātība bija labi redzama situācijā, kad Jehova viņam sacīja, ka grib atmest nepaklausīgo izraēliešu tautu un padarīt Mozus pēcnācējus par varenu tautu. (4. Moz. 14:11—20.) Mozus aizlūdza par izraēliešiem. Kā liecina viņa vārdi, Mozum rūpēja Dieva labā slava un viņa tautiešu labklājība, nevis paša intereses. Lai vadītu izraēliešu tautu un būtu par bauslības derības starpnieku, Mozum bija vajadzīga liela lēnprātība. Bībelē ir aprakstīts gadījums, kad Mirjama un Ārons kurnēja pret Mozu, un turpat ir pieminēts, ka Mozus bija ”ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki”. (4. Moz. 12:1—3, 9—15.) Pēc visa spriežot, viņš lēnprātīgi pacieta viņam izteiktos apvainojumus. Situācija droši vien būtu izvērtusies visai dramatiska, ja Mozus nebūtu bijis lēnprātīgs.

Kādā citā reizē divi vīri, kam Jehova bija devis savu garu, sāka runāt kā pravieši. Jozua, Mozus palīgs, uzskatīja, ka šie izraēlieši nerīkojas pareizi. Turpretī Mozus parādīja lēnprātību un raudzījās uz situāciju no Jehovas viedokļa, neraizēdamies, ka viņa vara citu acīs varētu mazināties. (4. Moz. 11:26—29.) Vai Mozum būtu bijis viegli pieņemt to, ka Jehova arī citiem piešķir noteiktas pilnvaras, ja viņš nebūtu bijis lēnprātīgs?

Tā kā Mozus bija lēnprātīgs cilvēks, viņš spēja pareizi izmantot viņam piešķirto varu un labi pildīt uzdevumu, ko Dievs viņam bija uzticējis. Jehova aicināja viņu kāpt Horeba kalnā un pārstāvēt tautu. Tur Dievs deva Mozum norādījumus ar eņģeļa starpniecību un iecēla viņu par derības starpnieku. Mozus lēnprātīgi uzņēmās atbildīgos pienākumus, un, lai gan viņam bija liela vara, viņš to neizmantoja tādā veidā, kas viņam laupītu Jehovas labvēlību.

Kā lēnprātība palīdz mums? Lēnprātība ir nepieciešama garīgai izaugsmei. Visiem, kam Dieva tautā ir uzticēti atbildīgi pienākumi un piešķirta kāda vara, ir jābūt lēnprātīgiem. Šī īpašība mūs pasargā no lepnības un palīdz saglabāt pareizu attieksmi, kad mūsu dzīvē notiek kādas pārmaiņas. Liela nozīme ir tam, kā mēs raugāmies uz jauniem apstākļiem. Vai  mēs esam noskaņoti tiem pielāgoties? Vai mēs tajos saskatām iespēju kaut ko sevī uzlabot? Neaizmirsīsim, ka pārmaiņas var radīt labvēlīgu augsni tam, lai attīstītu lēnprātību.

Pārmaiņas mūsu dzīvē notiek pastāvīgi. Dažkārt nav viegli saprast, kāpēc kaut kas notiek. Nelabvēlīgu apstākļu un emocionālas spriedzes dēļ mums varētu būt grūti raudzīties uz savu situāciju no Jehovas viedokļa. Bet tādas īpašības kā pazemība un lēnprātība mums palīdz pielāgoties pārmaiņām un saglabāt Dieva labvēlību.

[Izceltais teksts 4. lpp.]

Patiesa pazemība mums ļauj redzēt sevi pareizā gaismā

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Lēnprātība ir nepieciešama garīgai izaugsmei

[Attēls 5. lpp.]

Mozus pieredzēja pārmaiņas, kas palīdzēja viņam attīstīt lēnprātību