Daudzie pārbaudījumi ir stiprinājuši mūsu paļāvību uz Jehovu

Pastāstījusi Ada Dello Strito

Es tikko pabeidzu pārrakstīt savā burtnīcā dienas pantu. Man ir 36 gadi, bet šo dažu rindiņu uzrakstīšana man prasīja divas stundas. Kāpēc tik daudz? Mana māte paskaidros. (Žoels.)

MĒS ar vīru esam Jehovas liecinieki — mēs kristījāmies 1968. gadā. Kad mums jau bija divi dēli, Dāvids un Marks, 1973. gadā nāca pasaulē mūsu trešais dēls Žoels. Viņš piedzima priekšlaicīgi Benšes slimnīcā, aptuveni 60 kilometrus no Briseles (Beļģija). Viņa svars bija tikai 1,7 kilogrami. Kad es atstāju slimnīcu, Žoelam vēl bija tur jāpaliek, līdz viņš pieņemtos svarā.

Pēc vairākām nedēļām mūsu dēla stāvoklis joprojām nebija uzlabojies, un mēs ar Luidži, manu vīru, aizvedām Žoelu pie pediatra. Apskatījis mazuli, ārsts sacīja: ”Man ir ļoti žēl, bet Žoelam, šķiet, ir visas vainas, kuru nav viņa brāļiem.” Pēc tam sekoja ilgs klusums. Tajā brīdī es sapratu, ka mūsu jaunākajam dēlam ir nopietni veselības traucējumi. Ārsts paaicināja manu vīru nostāk un teica: ”Jūsu dēliņam ir 21. hromosomas trisomija [pazīstama kā Dauna sindroms].” *

Pediatra noteiktās diagnozes apbēdināti, mēs nolēmām konsultēties ar vēl kādu speciālistu. Viņš gandrīz stundu rūpīgi izmeklēja Žoelu, nebilzdams ne vārda. Mums ar Luidži tā šķita vesela mūžība. Beidzot ārsts pacēla uz mums acis un teica: ”Jūsu bērns būs lielā mērā atkarīgs no jums.” Pēc tam viņš silti piebilda: ”Taču Žoels būs laimīgs, jo viņa vecāki viņu mīl!” Ārsta vārdiem smagi atbalsojoties manā sirdī, es maigi paņēmu Žoelu uz rokām, un mēs vedām viņu mājās. Tobrīd viņam bija divi mēneši.

Smeļamies spēku kristiešu sapulcēs un kalpošanā

Turpmākās medicīniskās pārbaudes atklāja, ka Žoelam ir nopietnas problēmas ar sirdi un rahīts smagā formā. Tā kā viņa sirds bija par lielu, tā spiedās pret viņa plaušām un padarīja viņu uzņēmīgu pret infekcijām. Kad Žoelam bija tikai četri mēneši, viņš saslima ar bronhopneimoniju,  tāpēc viņam bija jāatgriežas slimnīcā, un viņam tika noteikta karantīna. Tās bija īstas mokas — noraudzīties, cik grūti viņam klājas. Mēs vēlējāmies, kaut varētu dēlēnu paņemt uz rokām un apmīļot, taču desmit raižpilnas nedēļas mums nebija ļauts viņam pat pieskarties. Mēs ar Luidži varējām tikai skatīties uz viņu, apkampt viens otru un lūgt Dievu.

Šajā grūtajā laikā mēs turpinājām apmeklēt draudzes sapulces un ņēmām uz tām līdzi Dāvidu un Marku, kuriem tobrīd bija attiecīgi 6 un 3 gadi. Atrodoties Valstības zālē, mēs jutāmies tā, it kā mēs atrastos Jehovas gādīgajās rokās. Kad mēs vairākas stundas bijām pavadījuši kristīgo brāļu un māsu sabiedrībā, mēs jutām, ka spējam ”mest savu nastu” uz Jehovu, un mūs piepildīja miers. (Ps. 55:23.) Arī medmāsas, kas aprūpēja Žoelu, izteica novērojumu, ka kristiešu sapulces mums palīdz saglabāt emocionālu līdzsvaru.

Tāpat es lūdzu Jehovam spēku, lai varētu sludināt labo vēsti. Es gribēju nevis palikt mājās, kur es spētu tikai raudāt, bet iet un runāt ar citiem par to, cik ļoti mani stiprina ticība Dieva solījumam, ka drīz slimību vairs nebūs. Ikreiz, kad biju devusies sludināt, es jutu, ka Jehova ir atbildējis uz manām lūgšanām.

”Tas ir neticami!”

Cik tā bija priecīga diena, kad mēs beidzot varējām vest Žoelu mājās no slimnīcas! Bet jau nākamajā dienā mūsu prieks pārvērtās bēdās. Žoela stāvoklis strauji pasliktinājās, un mums ar steigu viņš bija jānogādā atpakaļ slimnīcā. Viņu izmeklējis, ārsts sacīja: ”Vēl seši mēneši. Ilgāk Žoels nenodzīvos.” Pēc diviem mēnešiem, kad Žoels bija astoņus mēnešus vecs, šķita, ka ārsta vārdi sāk piepildīties, jo mūsu dēlam kļuva aizvien sliktāk. Ārsts apsēdās mums blakus un sacīja: ”Man ir skumji to atzīt, bet neko vairāk viņa labā mēs nespējam darīt,” — un beigās piebilda: ”Tagad viņam var palīdzēt tikai Jehova.”

Es atgriezos palātā pie Žoela. Kaut arī es jutos emocionāli satriekta un mani spēki bija gandrīz izsīkuši, es biju apņēmusies palikt viņam līdzās. Vairākas kristīgās māsas pa kārtai nāca uz slimnīcu, lai būtu kopā ar mani, jo Luidži bija jārūpējas par mūsu vecākajiem dēliem. Tā pagāja nedēļa. Tad pēkšņi Žoelu piemeklēja sirdslēkme. Palātā iesteidzās medmāsas, taču viņas nekā nevarēja palīdzēt. Pēc dažām minūtēm viena no viņām klusi teica: ”Viss ir beidzies...” Bezspēkā raudādama, es izgāju no palātas. Es mēģināju lūgt Jehovu, bet nespēju atrast vārdus, ar kuriem izteikt savas sāpes. Pēc kādām 15 minūtēm medmāsa, mani uzmeklējusi, izsaucās: ”Žoels ir dzīvs!” Viņa saņēma mani aiz rokas un sacīja: ”Nāciet, jūs varat ieiet pie viņa.” Atgriezusies pie dēla, es redzēju, ka viņa sirds atkal sitas! Ziņas par šo notikumu izplatījās zibens ātrumā. Medmāsas un ārsti nāca viņu apraudzīt, un daudzi teica: ”Tas ir neticami!”

Liels solis četru gadu vecumā

Pirmajos Žoela dzīves gados pediatrs mums bieži atkārtoja: ”Žoelam ir vajadzīgs daudz mīlestības.” Tā kā mēs ar Luidži pēc Žoela piedzimšanas bijām īpašā veidā izjutuši Jehovas gādību, mēs gribējām, lai arī mūsu dēls justu, cik ļoti viņu mīl.  Mums bija daudz iespēju apliecināt viņam savu mīlestību un rūpes, jo dēlam itin visā bija vajadzīga mūsu palīdzība.

Līdz septiņu gadu vecumam Žoela dzīvē ik gadus atkārtojās viens un tas pats scenārijs — no oktobra līdz martam viņu piemeklēja dažnedažādas slimības, un mēs bieži viņu vedām uz slimnīcu. Tajā pašā laikā es centos pēc iespējas daudz uzmanības veltīt arī abiem vecākajiem dēliem Dāvidam un Markam. Savukārt viņi visādi pūlējās palīdzēt Žoelam apgūt kaut ko jaunu — un viņiem tas izdevās pārsteidzoši labi. Piemēram, vairāki ārsti mums bija teikuši, ka Žoels nekad nestaigās. Bet kādu dienu, kad Žoels bija četrus gadus vecs, Marks sacīja: ”Nu, Žoel, parādi mammai, ka tu to vari!” Man par lielu pārsteigumu, Žoels spēra savus pirmos soļus. Mēs bijām sajūsmā un vērsāmies kopīgā lūgšanā pie Jehovas, lai no sirds viņam pateiktos. Ikreiz, kad Žoels vienā vai otrā jomā apguva kaut ko jaunu, mēs viņu par to sirsnīgi uzslavējām.

No mazotnes Žoelam mācām par Dievu

Kad vien bija iespējams, mēs ņēmām Žoelu līdzi uz sapulcēm Valstības zālē. Tā kā dēls bija ārkārtīgi uzņēmīgs pret infekcijām, mēs centāmies viņu pasargāt, sēdinot viņu īpašos ratiņos, kuriem bija caurspīdīgs apvalks. Kaut arī Žoels nedrīkstēja atstāt savus ratiņus, viņam ļoti patika būt kopā ar draudzi.

Kristīgie brāļi un māsas mūs pašaizliedzīgi atbalstīja, viņi dāsni apliecināja mums mīlestību un sniedza arī praktisku palīdzību. Kāds brālis mums bieži atgādināja vārdus, kas ir lasāmi Jesajas grāmatas 59. nodaļas 1. pantā: ”Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.” Šie mierinošie vārdi mums palīdzēja paļauties uz Jehovu.

Žoelam augot lielākam, mēs daudz pūlējāmies, lai kalpošana Jehovam ieņemtu svarīgu vietu viņa dzīvē. Mēs izmantojām katru izdevību, lai runātu ar viņu par Jehovu un palīdzētu viņam izveidot mīlestības pilnas attiecības ar debesu Tēvu. Mēs karsti lūdzām Jehovu, lai viņš svētītu mūsu pūles un lai Žoels garīgi augtu.

Mums bija prieks redzēt, ka, sasniedzis pusaudža vecumu, Žoels labprāt runāja ar citiem par Bībeles patiesību. Kad dēls 14 gadu vecumā pēc nopietnas operācijas vēl atradās slimnīcā, mani dziļi aizkustināja viņa jautājums: ”Mammu, vai es varu iedot ķirurgam grāmatu ”Dzīvot mūžīgi”?” Pēc dažiem gadiem Žoelam bija vajadzīga vēl viena operācija. Mēs labi zinājām, ka viņš var to nepārdzīvot. Pirms operācijas Žoels saviem ārstiem iedeva vēstuli, ko mēs bijām kopīgi uzrakstījuši. Vēstulē bija paskaidrota Žoela nostāja jautājumā par asins izmantošanu. ”Vai tu pats tam piekrīti?” ķirurgs viņam vaicāja. Žoels ar pārliecību atbildēja: ”Jā, dakter!” Mēs bijām lepni par savu dēlu, redzēdami viņa paļāvību uz Radītāju un apņēmību ar savu rīcību viņu iepriecināt. Slimnīcas personāls  bija ļoti pretimnākošs, un mēs par to bijām bezgala pateicīgi.

Žoela garīgā izaugsme

17 gadu vecumā Žoels atdeva savu dzīvi Dievam un kristījās. Tā bija neaizmirstama diena! Domājot par to, kā Žoels gadu gaitā ir garīgi audzis, mūs piepilda dziļš gandarījums. Viņam joprojām ir stipra mīlestība pret Jehovu, un viņš dedzīgi piedalās kalpošanā. ”Patiesība ir mana dzīve!” Žoels mēdz teikt.

Kad Žoelam vēl nebija 20 gadu, viņš iemācījās lasīt un rakstīt. Tas viņam nenācās viegli. Katrs mazākais vārds, ko viņam izdevās uzrakstīt, bija īsta uzvara. Kopš tā laika viņš katru dienu sāk ar to, ka izlasa Bībeles pantu un tā komentāru no brošūriņas Pētīsim Rakstus ik dienas. Pēc tam viņš ar lielu centību pārraksta dienas pantu savā burtnīcā. Pa šiem gadiem mēs esam sakrājuši veselu burtnīcu kolekciju!

Sapulču dienās Žoels rūpējas, lai mēs dotos uz Valstības zāli jau laikus, jo viņš vēlas sirsnīgi sasveicināties ar visiem, kas ienāk zālē. Viņš sapulcēs ar prieku atbild un piedalās demonstrējumos. Tāpat viņš palīdz ar mikrofoniem un veic citus darbus. Katru nedēļu, ja vien viņa veselība to ļauj, viņš kopā ar mums dodas sludināt. 2007. gadā draudzei tika paziņots, ka Žoels ir iecelts par draudzes kalpotāju. Mēs nespējām valdīt prieka asaras. Tā bija apbrīnojama Jehovas svētība!

Jehovas palīdzība jaunās grūtībās

1999. gadā notika kaut kas tāds, kas atkal pārbaudīja mūsu ticību. Kāds pārgalvīgs autovadītājs izraisīja avāriju, kurā cieta mūsu automašīna, un Luidži guva nopietnus savainojumus. Viņam tika amputēta kāja un veiktas vairākas nopietnas mugurkaula operācijas. Arī šajās grūtībās mēs paļāvāmies uz Jehovu un jutām, ka viņš saviem kalpiem var dot vajadzīgo spēku. (Filip. 4:13.) Par spīti Luidži invaliditātei, mēs cenšamies uz saviem apstākļiem raudzīties pozitīvi. Tā kā mans vīrs vairs nestrādā maizes darbā, viņam ir vairāk laika, ko veltīt Žoelam. Savukārt man tas ļauj izbrīvēt vairāk laika garīgai darbībai. Tagad Luidži var koncentrēties uz mūsu ģimenes un draudzes locekļu garīgajām vajadzībām, un draudzē viņš joprojām pilda draudzes vecāko koordinatora pienākumus.

Mūsu ģimenes īpašo apstākļu dēļ mēs daudz laika pavadām kopā. Ar gadiem mēs esam iemācījušies raudzīties uz savu situāciju saprātīgi un negaidīt to, kas nav iespējams. Brīžos, kad jūtamies vāji, mēs lūgšanā uzticam savas jūtas Jehovam. Diemžēl, kad mūsu dēli Dāvids un Marks izauga un uzsāka patstāvīgu dzīvi, viņi pakāpeniski pārstāja kalpot Jehovam. Mēs ceram, ka viņi kādreiz atgriezīsies pie Jehovas. (Lūk. 15:17—24.)

Visus šos gadus mēs esam jutuši Jehovas atbalstu un esam iemācījušies visās grūtībās paļauties uz viņu. Mums īpaši tuvi ir vārdi no Jesajas grāmatas 41. nodaļas 13. panta: ”Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: ”Nebīsties, Es tev palīdzu!”” Apziņa, ka Jehova cieši tur mūsu roku, sagādā mums patiesu mierinājumu. Mēs no sirds varam teikt, ka daudzie pārbaudījumi ir stiprinājuši mūsu paļāvību uz Jehovu, mūsu debesu Tēvu.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 16., 17. lpp.]

Žoels kopā ar savu māti Adu

[Attēls 18. lpp.]

Ada, Žoels un Luidži

[Attēls 19. lpp.]

Žoelam patīk sagaidīt brāļus un māsas Valstības zālē