Vai jūs uzticīgi sekojat Kristum?
Vai jūs uzticīgi sekojat Kristum?
”Topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ..kā jādzīvo, lai Dievam patiktu — un jūs jau arī tā dzīvojat.” (1. Tes. 4:1.)
1., 2. a) Par kādu iespaidīgu notikumu aculieciniekiem kļuva daudzi Jēzus laikabiedri? b) Kāpēc var teikt, ka mēs dzīvojam īpašā laikā?
VAI jūs kādreiz esat domājuši, cik brīnišķīgi būtu bijis dzīvot laikā, kad uz zemes bija Jēzus? Varbūt mēs domājam, cik labi būtu, ja Jēzus mūs izdziedinātu un atbrīvotu no raizēm, ko mums rada kāda nopietna slimība. Tāpat būtu patīkami pašiem savām acīm redzēt Jēzu un dzirdēt viņu — tā būtu iespēja mācīties no Jēzus un varbūt arī vērot, kā viņš izdara kādu brīnumu. (Marka 4:1, 2; Lūk. 5:3—9; 9:11.) Kāds gan tas būtu gods — būt Jēzus vareno darbu aculieciniekiem! (Lūk. 19:37.) Neviena no turpmākajām paaudzēm nav redzējusi neko tamlīdzīgu, un tas, ko, ”sevi upurējot”, uz zemes paveica Jēzus, nekad vairs neatkārtosies. (Ebr. 9:26; Jāņa 14:19.)
2 Tomēr arī mēs dzīvojam īpašā laikposmā. Kāpēc tā var teikt? Bībelē šis laiks pravietiski ir saukts par ”pēdējo beigu laiku” un ”pēdējām dienām”. (Dan. 12:1—4, 9; 2. Tim. 3:1, LB-65r.) Šajā laikā Sātans tika izraidīts no debesīm. Drīz viņš tiks sasiets un ”iemests.. bezdibenī”. (Atkl. 12:7—9, 12; 20:1—3.) Turklāt tieši tagad mums ir godpilna iespēja piedalīties darbā, kas nekad neatkārtosies, — visā pasaulē sludināt ”valstības evanģeliju” un stāstīt cilvēkiem, ka drīz tiks izveidota paradīze. (Mat. 24:14.)
3. Kādu uzdevumu pirms pacelšanās debesīs Jēzus deva saviem sekotājiem, un ko tas sevī ietvēra?
3 Pirms pacelšanās debesīs Jēzus saviem sekotājiem teica: ”Jūs.. būsit mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap. d. 1:8.) Tas bija uzdevums mācīt cilvēkus visā pasaulē. Kāds bija šī darba mērķis? Gatavot jaunus Kristus mācekļus, pirms nāk gals. (Mat. 28:19, 20.) Kas mums ir jāpatur prātā, lai mēs varētu sekmīgi paveikt Kristus doto uzdevumu?
4. a) Kāda nepieciešamība ir uzsvērta 2. Pētera 3:11, 12? b) No kā mums ir jāuzmanās?
4 Apustulis Pēteris rakstīja: ”Cik stipriem tad jums jābūt svētā dzīvē un dievbijībā, gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu?” (2. Pēt. 3:11, 12.) Pētera vārdi uzsver nepieciešamību šajās pēdējās dienās saglabāt modrību un pārliecināties, vai mūsu dzīvē galvenais joprojām ir darbi, ar kuriem mēs apliecinām dievbijību. Pie šādiem darbiem pieder arī labās vēsts sludināšana. Cik liels prieks ir redzēt, ar kādu dedzību mūsu brāļi un māsas visā pasaulē pilda Kristus pavēli sludināt labo vēsti! Tomēr mums ir jāuzmanās, lai mūsu grēcīgās tieksmes un Sātana pasaule, kas mūs nemitīgi ietekmē, nemazinātu mūsu dedzību kalpošanā Dievam. Tāpēc pievērsīsim uzmanību tam, kā mēs varam pārliecināties, vai mēs joprojām uzticīgi sekojam Kristum.
No sirds pildīsim pienākumus, ko mums ir uzticējis Dievs
5., 6. a) Par ko Pāvils uzslavēja Jeruzalemes kristiešus, un kādu brīdinājumu viņš tiem izteica? b) Kāpēc mēs nedrīkstam pieļaut, ka mums izveidotos pavirša attieksme pret kristīgajiem pienākumiem?
5 Vēstulē, ko apustulis Pāvils nosūtīja kristiešiem Jeruzalemē, viņš uzslavēja savus ticības biedrus par uzticību un izturību, ko tie bija parādījuši vajāšanās. Pāvils rakstīja: ”Atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu.” Jehova nebija aizmirsis viņu uzticīgo kalpošanu. (Ebr. 6:10; 10:32—34.) Apustuļa sirsnīgie vārdi noteikti uzmundrināja ebreju kristiešus. Taču Pāvils savā vēstulē arī brīdināja par kādu cilvēkiem raksturīgu noslieci, kas varētu mazināt kristiešu dedzību kalpošanā Dievam, ja viņi šai nosliecei nepretotos. Viņš sacīja, ka kristieši nedrīkstētu meklēt aizbildinājumus, ar kuriem attaisnot Dieva pavēļu nepildīšanu. (Ebr. 12:25.)
6 Brīdinājums nemeklēt aizbildinājumus, lai izvairītos no Dieva uzticētajiem pienākumiem, attiecas uz kristiešiem arī mūsdienās. Mums būtu jāapņemas nepieļaut, ka mūsu attieksme pret kristīgajiem pienākumiem kļūtu pavirša un ka mūsu dedzība kalpošanā Dievam mazinātos. (Ebr. 10:39.) No tā, kā mēs veicam savu kalpošanu, ir atkarīga mūsu pašu un citu cilvēku dzīvība. (1. Tim. 4:16.)
7., 8. a) Kas mums palīdzēs arī turpmāk būt dedzīgiem kalpošanā Dievam? b) Kas mums būtu jādara, ja mūsu dedzība kaut kādā ziņā ir mazinājusies?
7 Kas mums palīdz pretoties tieksmei meklēt aizbildinājumus, kāpēc mēs nevaram pildīt pienākumus, kādi mums ir pret Dievu? Ļoti svarīgi ir regulāri pārdomāt solījumu, ar kuru mēs atdevām sevi Dievam. Mēs solījām Jehovam, ka viņa gribas pildīšana būs svarīgākais mūsu dzīvē, un mēs vēlamies turēt šo solījumu. (Nolasīt Mateja 16:24.) Tāpēc mums laiku pa laikam būtu nopietni jāpārdomā šādi jautājumi: vai mana apņēmība pildīt solījumu, ko es esmu devis Dievam, vēl joprojām ir tikpat stipra kā tad, kad es kristījos? Vai mana dedzība, gadiem ejot, nav mazinājusies?
8 Ja godīga pašpārbaude atklāj, ka mūsu dedzība kaut kādā mērā ir noplakusi, mums būtu jāatsauc prātā pravieša Cefanjas stiprinošie vārdi: ”Nenolaid savas rokas bezspēcībā! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecāsies par tevi.” (Cef. 3:16, 17, LB-65r.) Šie vārdi senatnē tika teikti izraēliešiem, kas atgriezās Jeruzalemē no Babilonijas gūsta. Tomēr tie attiecas arī uz Dieva kalpiem mūsdienās. Tā kā darbs, ko mēs darām, ir Jehovas darbs, mums ir jāatceras, ka gan Jehova, gan viņa Dēls mūs atbalsta un stiprina, lai mēs spētu godam pildīt savus pienākumus. (Mat. 28:20; Filip. 4:13.) Ja mēs turpināsim dedzīgi pildīt Dieva uzdoto darbu, viņš mūs svētīs un veicinās mūsu garīgo izaugsmi.
Parādīsim dedzību, ”dzenoties papriekšu pēc Dieva valstības”
9., 10. Ko Jēzus paskaidroja līdzībā par lielo mielastu, un ko mēs no tās varam mācīties?
9 Viesodamies kāda ievērojama farizeja namā, Jēzus pastāstīja līdzību par lielu mielastu, ko sarīko kāds namatēvs. Ar šo līdzību Jēzus paskaidroja, ka dažādiem cilvēkiem tiek piedāvāta iespēja nākotnē dzīvot debesu Valstībā. Jēzus stāstītā līdzība ilustrē, kā var izpausties aizbildināšanās. (Nolasīt Lūkas 14:16—21.) Viesi, ko namatēvs bija aicinājis uz mielastu, minēja dažādus aizbildinājumus, kāpēc viņi nevar ierasties. Viens teica, ka viņam ir jāiet aplūkot tīrumu, ko viņš nesen ir nopircis. Cits sacīja, ka viņš ir iegādājies vēršus un vēlas tos apskatīt. Vēl kāds atrunājās: ”Es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.” Tie visi bija tukši aizbildinājumi. Cilvēks, kas iegādājas tīrumu vai mājlopus, parasti tos jau ir apskatījis, un viņam nav steidzamas vajadzības pēc nopirkšanas tos aplūkot vēlreiz. Un kāpēc lai kāds nevarētu pieņemt svarīgu ielūgumu tāpēc, ka viņš nesen ir apprecējies? Nav jābrīnās, ka nama saimnieks sadusmojās.
10 Visi Dieva kalpi var kaut ko mācīties no šīs Jēzus līdzības. Mēs nekad nedrīkstētu pieļaut, ka personiski jautājumi, piemēram, tādi, kādus Jēzus minēja šajā līdzībā, mums kļūtu svarīgāki par kalpošanu Dievam. Ja personiskās intereses kristieša dzīvē ieņem pārāk nozīmīgu vietu, viņa dedzība kalpošanā pakāpeniski mazinās. (Nolasīt Lūkas 8:14.) Lai ar mums tā nenotiktu, ir svarīgi ņemt vērā Jēzus mudinājumu: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības.” (Mat. 6:33.) Ir ļoti patīkami redzēt, ka Dieva kalpi — gan jaunieši, gan tie, kas ir jau gados, — no sirds seko šim norādījumam. Daudzi no viņiem ir vienkāršojuši savu dzīvi, lai varētu vairāk laika veltīt sludināšanai. Viņi no savas pieredzes ir pārliecinājušies, kādu prieku un gandarījumu var izjust, ”dzenoties papriekšu pēc Dieva valstības”.
11. Kāds gadījums no Bībeles palīdz saprast, cik svarīgi ir kalpot Dievam dedzīgi un no sirds?
11 To, cik svarīgi ir kalpot Dievam ar dedzību, parāda kāds notikums Izraēlas ķēniņa Joasa dzīvē. Joass bija noraizējies, ka izraēlieši nespēs uzvarēt aramiešu karaspēku, tāpēc, atnācis pie Elīsas, viņš raudāja. Pravietis viņam pavēlēja izšaut pa logu bultu Aramas virzienā, ar ko tika norādīts, ka Jehova izraēliešiem dos uzvaru pār viņu pretiniekiem. Šim solījumam ķēniņā bija jāvieš cerība un apņēmība. Tad Elīsa teica, lai Joass ņem bultas un sit ar tām pa zemi. Joass sita ar bultām trīs reizes. Tas Elīsu sadusmoja. Pieci vai seši sitieni nozīmētu, ka ķēniņam izdosies ”aramiešus sakaut līdz to pilnīgai iznīcināšanai”. Savukārt trīs sitieni norādīja uz to, ka Joass uzvarēs aramiešus tikai trīs kaujās, bet pilnībā tos nesakaus. Tā kā Joasam trūka dedzības, viņš guva tikai daļējus panākumus. (2. Ķēn. 13:14—19.) Ko šis gadījums mums palīdz saprast? Jehova mūs bagātīgi svētīs tikai tad, ja darīsim viņa darbu dedzīgi un no sirds.
12. a) Kas mums palīdz nezaudēt dedzību kalpošanā, kad sastopamies ar dzīves grūtībām? b) Pastāstiet, ko jūs iegūstat, aktīvi piedalīdamies kristīgajā kalpošanā!
1. Kor. 15:58.) Turklāt tad, ja kalpojam Dievam no visas sirds, mums ir vieglāk saglabāt modrību, ”gaidot.. Dieva dienas atnākšanu”. (2. Pēt. 3:12.)
12 Kad mēs sastopamies ar dzīves grūtībām, tiek pārbaudīta mūsu dedzība un pašaizliedzība kalpošanā Dievam. Daudzi mūsu brāļi un māsas cīnās ar smagiem ekonomiskiem apstākļiem. Citiem raizes sagādā tas, ka viņi kādas nopietnas slimības dēļ nespēj kalpošanā paveikt tik, cik vēlētos. Tomēr ikviens no mums var kaut ko darīt, lai nezaudētu dedzību un turpinātu uzticīgi sekot Kristum. Lūdzu, pievērsiet uzmanību šajā lappusē minētajiem ieteikumiem un Bībeles pantiem. (Skat. ”Kas palīdz uzticīgi sekot Kristum”.) Padomājiet, kā jūs varētu tos pēc iespējas labāk izmantot savā dzīvē. Rīkodamies saskaņā ar šiem ieteikumiem, mēs saņemam daudz svētību. Aktīva līdzdalība kristīgajā kalpošanā dod mums stabilitātes sajūtu, bagātina mūsu dzīvi un ļauj izjust dziļu prieku un mieru. (Godīgi pārbaudīsim sevi
13. Kā mēs varam noteikt, ko mūsu gadījumā nozīmē kalpot Dievam no visas sirds?
13 Mums jāatceras: par to, vai mēs kalpojam Dievam no visas sirds, neliecina sludināšanā pavadītais laiks. Katram kristietim ir savi apstākļi. Varbūt kāds sludina tikai vienu vai divas stundas mēnesī, jo viņa veselības stāvoklis viņam patiešām neļauj darīt vairāk, bet Jehova par viņa veikumu ir ļoti priecīgs. (Salīdzināt Marka 12:41—44.) Tāpēc, lai saprastu, ko mūsu gadījumā nozīmē kalpot Dievam no visas sirds, mums ir godīgi jāizvērtē savas spējas un apstākļi. Tā kā mēs esam Kristus sekotāji, mums ir jāatspoguļo ”Kristus prāts”. (Nolasīt 1. Korintiešiem 2:16.) Kas Jēzum dzīvē bija galvenais? Kapernaumas iedzīvotājiem viņš sacīja: ”Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam es esmu sūtīts.” (Lūk. 4:43; Jāņa 18:37.) Paturot prātā, ar kādu dedzību sludināja Jēzus, izvērtēsim savus apstākļus un padomāsim, vai mēs kalpošanā nevarētu darīt vairāk. (1. Kor. 11:1.)
14. Kādas mums ir iespējas paplašināt savu kalpošanu?
14 Rūpīgi pārdomājot savus apstākļus, mēs varbūt secināsim, ka mēs varētu vairāk laika veltīt sludināšanai. (Mat. 9:37, 38.) Tūkstošiem jauniešu pēc skolas beigšanas ir sākuši vairāk sludināt un tagad gūst lielu prieku, dedzīgi kalpodami par pionieriem. Vai arī jūs vēlētos izjust šādu prieku? Ir brāļi un māsas, kas ir izvērtējuši savus apstākļus un secinājuši, ka viņi varētu pārcelties dzīvot uz citu vietu savā valstī vai ārpus tās robežām, kur pastāv liela vajadzība pēc Valstības sludinātājiem. Citi ir iemācījušies kādu svešvalodu, lai varētu sludināt cilvēkiem, kas tajā runā. Paplašināt savu kalpošanu varbūt nav viegli, tomēr, to darot, mēs pieredzēsim bagātīgas svētības un, iespējams, vēl daudziem palīdzēsim ”nākt pie patiesības atziņas”. (1. Tim. 2:3, 4; 2. Kor. 9:6.)
Piemēri, kam varam sekot
15., 16. Kādu piemēru mums ir rādījuši agrīnie Kristus sekotāji?
15 Kā cilvēki, kurus Jēzus Kristus vēlāk izraudzījās par saviem apustuļiem, atsaucās uz Kristus aicinājumu viņam sekot? Par Mateju Bībelē ir stāstīts: ”Visu atstājis, tas cēlās un sekoja viņam.” (Lūk. 5:27, 28.) Par Pēteri un Andreju, kas zvejoja, kad Jēzus viņus uzrunāja, mēs lasām: ”Tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja viņam.” Tad Jēzus ieraudzīja Jēkabu un Jāni, kas kopā ar savu tēvu lāpīja tīklus. Ko viņi darīja, kad Jēzus viņus aicināja sev līdzi? ”Tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja viņam.” (Mat. 4:18—22.)
16 Labs piemērs ir arī Sauls, kas kļuva par apustuli Pāvilu. Viņš savulaik bija nežēlīgi vajājis Kristus sekotājus, taču viņš mainījās un kļuva par ”izredzētu ieroci”, kam bija jānes Kristus vārds tautām. Pāvils ”tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva dēls”. (Ap. d. 9:3—22.) Lai gan Pāvilam bija jāiztur daudz grūtību un vajāšanu, viņš nekad nezaudēja dedzību. (2. Kor. 11:23—29; 12:15.)
17. a) Kā mums būtu jāseko Kristum? b) Kādas svētības mēs saņemam, ja no visas sirds un no visa spēka pildām Jehovas gribu?
17 Mēs noteikti vēlamies līdzināties agrīnajiem Kristus mācekļiem un, nemeklējot nekādus aizbildinājumus, dedzīgi atsaukties uz Kristus aicinājumu viņam sekot. (Ebr. 6:11, 12.) Kādas svētības mēs saņemam, ja cenšamies būt dedzīgi un uzticīgi sekot Kristum? Dieva gribas pildīšana sagādā mums patiesu prieku, un mēs izjūtam lielu gandarījumu, kad vairāk piedalāmies sludināšanā un uzņemamies papildu pienākumus draudzē. (Ps. 40:9; nolasīt 1. Tesaloniķiešiem 4:1.) Ja mēs pašaizliedzīgi pūlamies sekot Kristum, mēs iegūstam nenovērtējamas svētības — iekšēju mieru, piepildījuma sajūtu, Dieva labvēlību un izredzes dzīvot mūžīgi. (1. Tim. 4:10.)
Vai jūs atceraties?
• Kāds svarīgs darbs mums ir uzticēts, un kādai jābūt mūsu attieksmei pret to?
• Kāda cilvēkiem raksturīga nosliece mums jāpārvar, un kāpēc?
• Kāpēc mums godīgi jāpārbauda sevi?
• Kas mums palīdz uzticīgi sekot Kristum?
[Jautājumi studēšanai]
[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]
Kas palīdz uzticīgi sekot Kristum
▪ Lasiet Bībeli katru dienu un pārdomājiet izlasīto. (Ps. 1:1—3; 1. Tim. 4:15.)
▪ Bieži lūdziet Dieva gara atbalstu un vadību. (Cak. 4:6; Lūk. 11:9, 13.)
▪ Pavadiet laiku kopā ar tiem, kas dedzīgi kalpo Dievam. (Sal. Pam. 13:20; Ebr. 10:24, 25.)
▪ Paturiet prātā, cik nozīmīgs ir laiks, kurā mēs dzīvojam. (Efez. 5:15, 16.)
▪ Atcerieties, cik nopietnas sekas var būt tam, ka cilvēks meklē aizbildinājumus, ar kuriem attaisnot Dieva gribas nepildīšanu. (Lūk. 9:59—62.)
▪ Regulāri pārdomājiet solījumu, ar kuru jūs atdevāt sevi Jehovam, un svētības, ko sagādā pašaizliedzīga kalpošana Jehovam un sekošana Kristum. (Ps. 116:12—14; 133:3; Mal. 3:10.)