Agrīnie kristieši un Romas dievi

VĒSTULĒ Romas imperatoram Trajānam Bitīnijas provinces vietvaldis Plīnijs Jaunākais rakstīja: ”Ar tiem, kas apsūdzēti kā kristieši, esmu rīkojies šādi. Es tiem vaicāju, vai viņi ir kristieši. Ja viņi atzinās, es jautāju otru un trešo reizi, piedraudot ar sodu. Tos, kas stūrgalvīgi palika pie sava, es pavēlēju sodīt ar nāvi.” Savukārt par tiem, kas noliedza, ka viņi būtu kristieši, un, lai to pierādītu, nolādēja Kristu un pielūdza imperatora un dievu statujas, kuras Plīnijs bija licis atnest uz tiesas telpu, vietvaldis rakstīja: ”Tos es nolēmu atlaist.”

Agrīnos kristiešus vajāja tāpēc, ka viņi atteicās pielūgt imperatoru un dievību tēlus. Bet ko var teikt par citām reliģijām Romas impērijā? Kādus dievus pielūdza tautas, kas tur dzīvoja, un kāda bija romiešu attieksme pret tiem? Kāpēc kristieši, atsakoties upurēt Romas dieviem, kļuva par vajāšanu mērķi? Atbildes uz šiem jautājumiem palīdz labāk saprast, kā mums būtu jārīkojas, kad mūsu uzticība Jehovam tiek pārbaudīta līdzīgās situācijās, kādas pieredzēja agrīnie kristieši.

Impērijas tautu reliģijas

Dievi, kas tika pielūgti plašajā Romas impērijā, bija tikpat daudzveidīgi kā impērijas iedzīvotāju valodas un kultūra. Jūdaisms, lai cik svešāds tas būtu licies romiešu pasaules uztverei, Romā bija atzīts par religio licita jeb atļautu reliģiju, un romieši to aizstāvēja. Jeruzalemes templī divreiz dienā imperatora un romiešu tautas labā tika upurēti divi jēri un vērsis. Romiešiem bija vienalga, vai ebreji šos upurus nes vienam dievam vai daudziem. Viņu acīs nozīme bija tam, ka ar šo rīcību ebreji pietiekami skaidri pierādīja savu lojalitāti pret Romu.

Impērijā plauka arī dažnedažādi vietējie pagāniskie kulti. Lielu popularitāti bija iemantojusi grieķu mitoloģija, un plaši tika piekopta zīlēšana. Tā dēvētie mistēriju kulti, kas bija aizgūti no austrumu zemēm, saviem piekritējiem solīja nemirstību, tiešu dievišķu atklāsmi un iespēju tuvoties dieviem ar mistisku rituālu starpniecību. Tie strauji izplatījās pa visu impēriju. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Romas impērijā daudzi pielūdza ēģiptiešu dievu Serapīdu un dievieti Izīdu, persiešu saules dievu Mitru un sīriešu dievieti Atargatīdu, ko bieži attēloja pa pusei zivs veidolā.

 Apustuļu darbu grāmatā labi redzams, cik pagāniskā vidē dzīvoja agrīnie kristieši. Piemēram, Kipras romiešu prokonsuls par vienu no saviem pavadoņiem bija izraudzījies kādu ebreju zīlnieku. (Ap. d. 13:6, 7.) Listras iedzīvotāji Pāvilu un Barnabu noturēja par grieķu dieviem Hermeju un Zevu. (Ap. d. 14:11—13.) Filipos Pāvils sastapa jaunu verdzeni, kas nodarbojās ar zīlniecību. (Ap. d. 16:16—18.) Atēnās apustulis izteica novērojumu, ka atēnieši ar lielu dedzību kalpo saviem dieviem. Šajā pilsētā viņš arī pamanīja altāri ar uzrakstu ”Nepazīstamam Dievam”. (Ap. d. 17:22, 23.) Efesieši pielūdza dievieti Artemīdu. (Ap. d. 19:1, 23, 24, 34.) Savukārt Maltas salā ļaudis sauca Pāvilu par dievu, kad redzēja, ka indīga čūska nenodara viņam nekādu ļaunumu. (Ap. d. 28:3—6.) Tādos apstākļos kristiešiem bija īpaši jāpiesargās, lai viņi nepadotos ietekmei, kas varēja novērst viņus no patiesā Dieva pielūgsmes.

Romiešu reliģija

Impērijai augot, romieši iepazina svešzemju dievības un pieņēma tās kā savu dievu izpausmes citā formā. Viņi nevis izskauda iekaroto tautu kultus, bet pielāgoja tos atbilstoši saviem priekšstatiem un iekļāva savā reliģiskajā sistēmā. Tā Romas reliģija kļuva tikpat daudzveidīga, cik raibs bija tās iedzīvotāju sastāvs. Doma, ka ir jāpielūdz tikai viens Dievs, romiešiem bija sveša. Viņiem likās pilnīgi dabiski, ka cilvēki vienlaikus pielūdz daudzus dievus.

Augstākais starp romiešu pašu dieviem bija Jupiters, kuru viņi mēdza dēvēt par Optimus Maximus — vislabāko un visdižāko. Tādās dabas parādībās kā vējš, lietus, zibens un pērkons romieši saskatīja viņa izpausmes. Jupitera māsa un sieva Jūnona, kuras kultam bija saistība ar mēnesi, tika uzskatīta par sieviešu aizbildni, kas rūpējas par sievietēm visos dzīves brīžos. Jupitera meita Minerva bija mākslas un amatu aizbildne un kara dieviete.

Romiešu panteons bija teju bezgalīgs. Lari un penāti bija ģimenes dievi, dieviete Vesta sargāja mājas pavardu, savukārt divsejaino Jānu godāja kā ikviena iesākuma dievu. Katram amatam bija sava dievība. Romieši dievišķoja pat abstraktus jēdzienus. Dieviete  Pāksa rūpējās par mieru, Salūtes pārziņā bija veselība, Pudīkitija iemiesoja kautrību un nevainību, Fide — uzticību, Virtūta — vīrišķību, bet Voluptāte — baudu. Saskaņā ar romiešu reliģiskajiem priekšstatiem, katra norise kā privātajā, tā arī sabiedriskajā dzīvē bija atkarīga no dievu gribas. Tāpēc, lai nodrošinātu vēlamo iznākumu kādā lietā, atbilstošais dievs bija jāpielabina ar rituālām lūgšanām, upuriem un svētkiem.

Lai izdibinātu dievu gribu, romieši vēroja un tulkoja zīmes. Viens no galvenajiem paņēmieniem bija zīlēšana pēc upura dzīvnieku iekšām. Romieši ticēja, ka dzīvnieka iekšējo orgānu izskats norāda, vai dievi ir noskaņoti labvēlīgi vai nelabvēlīgi pasākumam, kas tobrīd iecerēts.

Grieķu kultūras ietekmē romieši savus galvenos dievus sāka identificēt ar grieķu dievībām: romiešu Jupiters atbilda grieķu Zevam, Jūnona — Hērai utt. Šis process pamatā noslēdzās ap otrā gadsimta beigām pirms mūsu ēras. Romieši pārņēma arī grieķu mītus, kuros dievi nepavisam nebija attēloti cildenā gaismā, jo dievišķajām būtnēm, kas darbojās mītos un leģendās, bija tādas pašas vājības un netikumi kā cilvēkiem. Piemēram, Zevs grieķu mītos parādās kā izvarotājs un pedofils, kas stājas seksuālās attiecībās gan ar mirstīgajiem, gan nemirstīgajiem. Ļaudis sajūsmā aplaudēja dievu izvirtīgajām dēkām, kas tika atveidotas uz antīko teātru skatuvēm, un dievu amorālais paraugs to pielūdzējiem deva brīvu vaļu ļauties savām zemiskākajām dziņām.

Izglītotie cilvēki, visticamāk, leģendas neuztvēra burtiski. Daudzi tās skaidroja kā alegorijas. Iespējams, tieši tāpēc Poncijs Pilāts uzdeva savu slaveno jautājumu: ”Kas ir patiesība?” (Jāņa 18:38.) Kā atzīmēts grāmatā The Beginnings of Christianity (Kristietības sākumi), Pilāta vārdi acīmredzot pauda tālaika ”inteliģences pārliecību, ka jebkādi mēģinājumi šādos jautājumos noskaidrot kaut ko konkrētu ir pilnīgi veltīgi”.

Imperatora kults

Imperatora Augusta valdīšanas laikā (27. g. p.m.ē.—14. g. m.ē.) Romā izveidojās imperatora kults. Daudzi valsts iedzīvotāji, īpaši grieķiski runājošajās austrumu provincēs, bija pateicīgi Augustam, kas pēc ieilguša karu perioda bija nodibinājis labklājību un mieru. Ļaudis vēlējās saņemt pastāvīgu aizsardzību, ko nodrošinātu redzama vara, un izjuta vajadzību pēc institūcijas, kas spētu pārvarēt reliģiskās atšķirības, veicinātu patriotismu un saliedētu visu pasauli ”glābēja” vadībā. Tas viss radīja labvēlīgu augsni imperatora dievišķošanai.

Dzīvs būdams, Augusts gan neļāva dēvēt sevi par dievu, bet viņš prasīja, lai ļaudis pielūgtu dievieti Romu, kas personificēja Romas pilsētu. Pēc nāves Augusts tika pasludināts par dievišķu būtni. Tā tika panākts, ka provinču iedzīvotāju reliģiskās un patriotiskās jūtas koncentrējās uz impērijas centru un tās valdnieku. Imperatora kults, kas strauji izplatījās visās provincēs, kļuva par veidu, kā apliecināt cieņu un lojalitāti pret valsti.

Imperators Domiciāns, kas valdīja no mūsu ēras 81. līdz 96. gadam, bija pirmais Romas valdnieks, kurš pavēlēja, lai viņu pielūdz kā dievu. Romieši tad jau bija sapratuši, ka kristietība nav jūdaisma novirziens, kā viņiem sākumā bija licies, un bija sākuši apkarot šo ”jauno kultu”. Visticamāk, tieši Domiciāna laikā apustulis Jānis ”Jēzus liecības dēļ” bija izsūtīts uz Patmas salu. (Atkl. 1:9.)

Izsūtījumā Jānis uzrakstīja Atklāsmes grāmatu, kurā viņš piemin kādu kristieti, vārdā Antipa, kurš bija nogalināts Pergamā, kas bija  svarīgs imperatora pielūgsmes centrs. (Atkl. 2:12, 13.) Iespējams, tolaik Romas vara bija sākusi pieprasīt, lai kristieši veiktu oficiālā valsts kulta rituālus. Pat ja šāda prakse parādījās nedaudz vēlāk, sākumā citētā Plīnija Jaunākā vēstule imperatoram Trajānam liecina, ka mūsu ēras 112. gadā Bitīnijas provincē kristiešiem tika izvirzīta šāda prasība.

Trajāns uzslavēja Plīniju, ka tas ir rīkojies pareizi, un lika, lai kristiešus, kas atsakās pielūgt Romas dievus, soda ar nāvi. ”Bet, ja kāds noliedz, ka ir kristietis, un to pierāda, piesaukdams mūsu dievus, lai viņam, neskatoties uz iepriekšējām aizdomām, tiek piedots, jo viņš ir nožēlojis,” Trajāns rakstīja.

Romiešu acīs ideja par reliģiju, kas no ticīgajiem prasa, lai tie kalpotu vienam vienīgam Dievam, bija absurda. Viņu pašu dievi neko tamlīdzīgu neprasīja, kāpēc lai kristiešu Dievs to darītu? Valsts oficiālo dievību pielūgsmi viņi uztvēra kā lojalitātes apliecinājumu politiskajai sistēmai, tāpēc atteikšanās tās pielūgt, viņuprāt, bija līdzvērtīga valsts nodevībai. Kā pārliecinājās Plīnijs Jaunākais, lielāko daļu kristiešu nekādi nevarēja piespiest izpildīt oficiālā kulta rituālus. Viņi uzskatīja, ka tāda rīcība liecinātu par neuzticību Jehovam, un bija gatavi drīzāk mirt nekā pielūgt imperatoru.

Ko var mācīties no pirmā gadsimta kristiešu parauga? Daudzās zemēs no iedzīvotājiem tiek prasīts, lai tie godinātu valsts simbolus. Kristiešiem katrā ziņā ir jāciena valsts vara. (Rom. 13:1.) Tomēr, ja runa ir par ceremonijām, kurās tiek godināts, piemēram, valsts karogs, kristieši ņem vērā, ka Dievs Jehova no saviem kalpiem prasa, lai tie pielūgtu vienīgi viņu, un viņa iedvesmotajos Rakstos izskan aicinājums ”bēgt no elku dievu kalpošanas” un ”sargāties no elkiem”. (1. Kor. 10:14; 1. Jāņa 5:21; 2. Moz. 20:4, 5.) Jēzus teica: ”Tev būs pielūgt Dievu savu Kungu un viņam vien kalpot.” (Lūk. 4:8.) Apņemsimies vienmēr saglabāt uzticību savam Dievam.

[Izcelts teksts 5. lpp.]

Patiesie kristieši pielūdz vienīgi Jehovu

[Attēli 3. lpp.]

Agrīnie kristieši atteicās pielūgt imperatoru un dievību tēlus

Imperators Domiciāns

Zevs

[Norādes par autortiesībām]

Imperators Domiciāns: Todd Bolen/Bible Places.com; Zevs: Photograph by Todd Bolen/Bible Places.com, taken at Archaeological Museum of Istanbul

[Attēls 4. lpp.]

Efesas kristieši nepielūdza populāro dievieti Artemīdu (Ap. d. 19:23—40)