Laipna un patīkama runa — labu attiecību priekšnoteikums

”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama.” (Kol. 4:6.)

1., 2. Kāds iznākums bija tam, ka brālis saspringtā situācijā runāja laipni?

”SLUDINOT pa mājām, es sastapu vīrieti, kurš tik ļoti saskaitās, ka viņam sāka drebēt lūpas un viņš pats dusmās trīcēja,” stāsta kāds brālis. ”Es centos ar viņu mierīgi runāt par kādu jautājumu no Bībeles, bet viņa dusmas tikai auga augumā. Kad vīrietis man sāka izteikt apvainojumus un viņam pievienojās arī sieva un bērni, es sapratu, ka man ir laiks doties prom. Es šai ģimenei pateicu, ka esmu nācis ar mieru un vēlos arī šķirties ar mieru. Nolasījis no Bībeles Galatiešiem 5:22, 23, kur ir minēta mīlestība, lēnprātība, savaldība un miers, es aizgāju.

² Vēlāk, kad es sludināju otrpus ielai, es ieraudzīju, ka šī ģimene sēž savas mājas priekšā uz kāpnēm. Viņi mani pasauca pie sevis. ”Kas nu būs?” es pie sevis nodomāju. Vīrietim bija rokā krūka ar vēsu ūdeni, un viņš man piedāvāja padzerties. Viņš atvainojās par savu nepieklājīgo izturēšanos un uzslavēja mani par stipro ticību. Mēs šķīrāmies gluži draudzīgi.”

3. Kāpēc mēs nedrīkstam ļauties dusmām?

³ Dzīvojot grūtību pilnos laikos, mums gan ikdienas gaitās, gan sludināšanā neizbēgami nākas sastapties ar neapmierinātiem un dusmīgiem cilvēkiem. Šādās situācijās ir ļoti svarīgi parādīt ”lēnprātību un bijību”. (1. Pēt. 3:15, 16.) Ja iepriekš minētais brālis būtu ļāvies dusmām par mājas saimnieka naidīgumu un nelaipnību, vīrieša nostāja, visticamāk, nebūtu mainījusies — iespējams, viņš būtu saniknojies vēl vairāk. Tā kā brālis valdīja pār savām emocijām un runāja laipni, iznākums bija labs.

Kas runu padara patīkamu

4. Kāpēc mūsu runai jābūt patīkamai?

⁴ Attiecībās ar cilvēkiem, kas nepieder pie draudzes, kā arī sarunās ar ticības biedriem un ģimenes locekļiem mums ir jāseko apustuļa Pāvila padomam: ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta.” (Kol. 4:6.) Šāda patīkama, pieklājīga runa ir būtisks priekšnoteikums labai domu apmaiņai un mierīgām attiecībām.

5. Vai uzturēt labu domu apmaiņu nozīmē teikt visu, ko domājam un jūtam? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁵ Uzturēt labu domu apmaiņu nenozīmē teikt visu, ko attiecīgajā brīdī domājam un jūtam, — jo īpaši tad, ja esam ar kaut ko neapmierināti. No Bībeles var redzēt, ka dusmu izvirdumi ir nevis spēka, bet vājuma pazīme. (Nolasīt Salamana Pamācības 25:28; 29:11.) Mozus, kas bija ”lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki”, Izraēla tautas dumpīgās nostājas dēļ kādā reizē zaudēja savaldību un nedeva godu Dievam. Mozus ļoti tieši izteica savas domas, taču Jehovam tas nepatika. Lai gan Mozus bija vadījis izraēliešus 40 gadus, viņam bija liegta iespēja ievest tautu Apsolītajā zemē. (4. Moz. 12:3; 20:10, 12; Ps. 106:32.)

6. Ko nozīmē runāt ar apdomu?

⁶ Bībelē ir lasāmi atzinīgi vārdi par runas veidu, kurā izpaužas savaldība un apdoma. ”Kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka, bet kas savu muti savalda, ir gudrs.” (Sal. Pam. 10:19; 17:27.) Apdomība izpaužas nevis tajā, ka cilvēks nekad neizsaka savu viedokli, bet tajā, ka viņa ”runa.. ir tīkama” un ka viņš ar saviem vārdiem citus dziedē, nevis ievaino.  (Nolasīt Salamana Pamācības 12:18; 18:21.)

”Savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt”

7. No kādas runas mums ir jāsargās, un kāpēc?

⁷ Mums ir jārunā laipni un apdomīgi ne tikai ar darba kolēģiem un sludināšanā sastaptajiem cilvēkiem, bet arī ar ticības biedriem un ģimenes locekļiem. Ja, nedomājot par sekām, izgāžam uz citiem dusmas, mēs varam nodarīt lielu ļaunumu savam un citu garīgumam, kā arī emocionālajai un fiziskajai veselībai. (Sal. Pam. 18:6, 7.) Tā kā mēs esam grēcīgi, mūsos mēdz rasties negatīvas emocijas, taču pār tām ir jāvalda. Aizskaroša runa, izsmiekls, nicinājums un dusmas nav savienojamas ar kristīgiem principiem. (Kol. 3:8; Jēk. 1:20.) Šāda izturēšanās var izpostīt mūsu tuvās attiecības ar citiem cilvēkiem un ar Jehovu. Jēzus mācīja: ”Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunī.” (Mat. 5:22.)

8. Kādās situācijās mums būtu jārunā, un kā tas būtu jādara?

⁸ Kā mums būtu jārīkojas situācijā, kad, mūsuprāt, pareizākais būtu nevis klusēt, bet runāt? Ja kāds ticības biedrs ir pateicis vai izdarījis kaut ko tādu, kas mūs tik ļoti ir sāpinājis, ka mēs to nevaram atstāt bez ievērības, nebūtu labi ļaut aizvainojumam mūsos augt. (Sal. Pam. 19:11.) Ja kāds mūs ir sadusmojis, mums vispirms jācenšas savaldīt savas emocijas un pēc tam jādara viss iespējamais, lai šo situāciju atrisinātu. Pāvils rakstīja: ”Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.” Izvēlēsimies piemērotu brīdi, lai runātu par problēmu, kas nedod mums mieru, un runāsim laipni. (Nolasīt Efeziešiem 4:26, 27, 31, 32.) Mūsu vārdiem jābūt gan atklātiem, gan tīkamiem, un sarunas mērķim jābūt atjaunot mieru. (3. Moz. 19:17; Mat. 18:15.)

9. Kāpēc mums jāuzsāk saruna tad, kad mūsu emocijas jau ir pierimušas?

 ⁹ Kā jau bija minēts, sarunai ir jāizraugās piemērots brīdis. ”Savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt,” teikts Bībelē. (Sal. Māc. 3:1, 7.) Turklāt ”taisnā cilvēka sirds apdomā, kā būtu jāatbild”. (Sal. Pam. 15:28.) Bieži tas var nozīmēt, ka pirms sarunas kādu laiku ir jānogaida. Ja mēs sāktu runāt tad, kad negatīvās emocijas vēl nav pierimušas, situācija varētu kļūt vēl ļaunāka, taču nebūtu gudri arī gaidīt pārāk ilgi.

Laipnība veicina labas attiecības

10. Kā laipnība veicina labas attiecības?

¹⁰ Laipna runa un laba domu apmaiņa palīdz izveidot un uzturēt ar citiem mierīgas attiecības, un otrādi — mūsu centieni stiprināt attiecības ar citiem uzlabo arī domu apmaiņu ar viņiem. Domu apmaiņa var kļūt brīvāka, ja darām citiem labu — meklējam iespējas palīdzēt, no tīras sirds kaut ko uzdāvinām vai parādām viesmīlību. Šāda laipnība var būt kā ”kvēlojošas ogles”, kas liek izpausties otra cilvēka labajām īpašībām, tā padarot domstarpības vieglāk izrunājamas. (Rom. 12:20, 21.)

11. Kā Jēkabs centās izlīgt ar Ēzavu, un kāds bija iznākums?

¹¹ Patriarhs Jēkabs labi saprata, cik liels spēks piemīt laipnībai. Savulaik viņa dvīņubrālis Ēzavs uz viņu tik ļoti sadusmojās, ka Jēkabam bailēs par savu dzīvību bija jābēg. Kad pēc daudziem gadiem Jēkabs atgriezās, Ēzavs izgāja viņam pretī ar 400 vīriem. Jēkabs vērsās pie Jehovas un lūdza viņam palīdzību. Pēc tam viņš aizsūtīja Ēzavam pretī dāsnu dāvanu, ko viņš sagatavoja no saviem ganāmpulkiem. Jēkaba dāvana mīkstināja Ēzava sirdi. Kad abi brāļi satikās, Ēzava nostāja bija pilnībā mainījusies — viņš skrēja Jēkabam pretī un apskāva to. (1. Moz. 27:41—44; 32:7, 12, 14—16; 33:4, 10.)

Uzmundrināsim citus ar laipniem un patīkamiem vārdiem

12. Kāpēc mums jāsaka ticības biedriem laipni un patīkami vārdi?

¹² Mēs kalpojam Dievam, nevis cilvēkiem, tomēr mums visiem piemīt dabiska vēlēšanās izjust citu atzinību. Ar saviem laipnajiem vārdiem mēs varam padarīt vieglāku mūsu brāļu un māsu nastu. Turpretī barga kritika viņu nastu var padarīt vēl smagāku un pat likt kādam domāt, ka viņš ir zaudējis Jehovas labvēlību. Tāpēc centīsimies ar sirsnīgiem vārdiem uzmundrināt citus un runāt ”tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem”. (Efez. 4:29.)

13. a) Kas vecākajiem jāpatur prātā, dodot padomus? b) Kā vecākajiem ir jāizsakās vēstulēs?

¹³ Jo īpaši draudzes vecākajiem pret ticības biedriem ir jāizturas ar saudzību un mīlestību. (1. Tes. 2:7, 8.) Kad ir nepieciešams dot kādam padomu, vecākajiem tas jādara ”ar lēnprātību”, pat ja cilvēks nav atsaucīgs. (2. Tim. 2:24, 25.) Vecākajiem būtu jāizsakās laipni arī vēstulēs, kuras viņi sūta citas draudzes vecākajiem vai Jehovas liecinieku filiālei. Viņiem vienmēr jābūt taktiskiem un laipniem, kā uz to mudina Mateja evaņģēlija 7. nodaļas 12. pants.

Laipna runa ģimenes locekļu starpā

14. Kādu padomu Pāvils deva vīriem, un kāpēc?

¹⁴ Varbūt mēs pat nenojaušam, cik ļoti citus var ietekmēt mūsu vārdi, sejas izteiksme un ķermeņa valoda. Daži vīrieši, piemēram, pilnībā neapzinās, cik spēcīgi viņu vārdi iespaido sievietes. Kāda māsa atzina: ”Mani pārņem bailes, kad vīrs, runājot ar mani, dusmīgi paceļ balsi.” Stingri vārdi sievieti var ietekmēt daudz spēcīgāk nekā vīrieti, un tie uz ilgu laiku var iespiesties viņas prātā. (Lūk. 2:19.) Jo īpaši tas attiecas uz vārdiem, ko ir teicis kāds, ko sieviete mīl un vēlas cienīt. Pāvils vīriem deva padomu: ”Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām.” (Kol. 3:19.)

15. Ar piemēru paskaidrojiet, kāpēc vīram pret sievu ir jāizturas maigi!

 ¹⁵ Kāds brālis, kura laulība ilgst jau daudzus gadus, minēja kādu salīdzinājumu, kas palīdz saprast, kāpēc vīram pret sievu ir jāizturas maigi, kā pret ”trauslāku trauku”. ”Paņemot rokās dārgu un smalku vāzi, to nedrīkst satvert pārāk cieši, jo tā var ieplīst. Pat ja vāzi salabotu, plaisa tajā varētu palikt redzama,” viņš sacīja. ”Ja vīrs runā ar sievu pārlieku stingri, viņš sievu var ievainot. Tas var radīt grūti izdzēšamu plaisu viņu attiecībās.” (Nolasīt 1. Pētera 3:7.) *

16. Kā sieva var veicināt labvēlīgu gaisotni ģimenē?

¹⁶ Arī vīrieti vārdi, ko saka citi cilvēki, tostarp viņa sieva, var ietekmēt vai nu pozitīvi, vai negatīvi. ”Sapratīga sieva”, uz kuru ”vīra sirds var.. paļauties”, ņem vērā vīra jūtas un šajā ziņā izturas pret vīru tā, kā vēlas, lai vīrs izturētos pret viņu. (Sal. Pam. 19:14; 31:11.) No sievas lielā mērā ir atkarīgs, kāda gaisotne valda ģimenē. ”Zinīga sieva uzceļ savu namu, bet trakulīga neprāte to ar savu rīcību sagrauj.” (Sal. Pam. 14:1.)

17. a) Kā bērniem ir jārunā ar vecākiem? b) Kā pieaugušajiem jārunā ar bērniem, un kāpēc?

¹⁷ Arī vecākiem un bērniem savā starpā jārunā laipni. (Mat. 15:4.) Sarunājoties ar bērniem, apdomība mums palīdzēs ”nekaitināt” viņus. (Kol. 3:21; Efez. 6:4.) Pat tad, kad bērniem ir vajadzīga pārmācība, vecākiem un draudzes vecākajiem ir jārunā ar viņiem mierīgi un ar cieņu. Tad bērniem būs vieglāk mainīt savu rīcību un saglabāt labas attiecības ar Dievu. Šādi izturēties pret bērniem ir ļoti svarīgi, jo pretējā gadījumā viņiem varētu rasties iespaids, ka uzskatām viņus par nelabojamiem, un arī viņi paši varētu sākt par sevi tā domāt. Bērni varbūt neatcerēsies visus padomus, kādi viņiem tika doti, bet viņi atcerēsies, kādā veidā ar viņiem tika runāts.

Labi vārdi, kas nāk no tīras sirds

18. Kā mēs varam atbrīvoties no dusmām un aizvainojuma?

¹⁸ Apvaldīt dusmas nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai saglabāt ārēju mieru. Kad mūs ir pārņēmušas spēcīgas  emocijas, nepietiek tās apspiest sevī. Ja mēs iekšēji vārāmies dusmās, tad centieni saglabāt ārēju mieru mums rada lielu spriedzi. Tas ir līdzīgi kā, braucot ar automašīnu, vienlaikus spiest bremžu un gāzes pedāli. Šāda rīcība automašīnai rada papildu slodzi un var izraisīt bojājumus. Tāpēc neturēsim sevī dusmas, kas draud vienā brīdī izlauzties uz āru. Lūgsim, lai Jehova mums palīdz atbrīvoties no dusmām un aizvainojuma. Ļausim, lai Jehovas gars ietekmē mūsu prātu un sirdi, palīdzot mums būt tādiem, kādus Jehova mūs vēlas redzēt. (Nolasīt Romiešiem 12:2; Efeziešiem 4:23, 24.)

19. Kā mēs varētu rīkoties, lai izvairītos no asiem konfliktiem?

¹⁹ Kā mums būtu jārīkojas, kad nonākam saspringtā situācijā? Ja jūtam, ka mūsos aug dusmas, iespējams, būtu noderīgi kādu laiku pabūt vienatnē un pagaidīt, kamēr sakāpinātās emocijas pierimst. (Sal. Pam. 17:14.) Ja cilvēks, ar kuru mēs sarunājamies, kļūst dusmīgs, mums īpaši jādomā, lai mūsu vārdi izskanētu patīkami un laipni. Atcerēsimies, kas ir teikts Bībelē: ”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Sal. Pam. 15:1.) Dzēlīga vai aizskaroša piezīme, pat ja tā būtu pateikta mierīgā balsī, tikai pielietu eļļu ugunī. (Sal. Pam. 26:21.) Tāpēc brīžos, kad tiek pārbaudīta mūsu savaldība, būsim ”kūtri runāt, kūtri dusmoties”. Lūgsim Jehovas gara palīdzību, lai mēs spētu runāt labu, nevis sliktu. (Jēk. 1:19.)

No sirds piedosim citiem

20., 21. Kas mums palīdz citiem piedot, un kāpēc mums jāpiedod?

²⁰ Diemžēl neviens no mums nespēj pilnībā valdīt pār savu mēli. (Jēk. 3:2.) Pat mūsu ģimenes locekļi un garīgie brāļi un māsas, par spīti visām pūlēm, kādreiz var pateikt kaut ko tādu, kas aizskar mūsu jūtas. Šādās situācijās nevajadzētu uzreiz apvainoties, bet pacietīgi censties saprast, kas cilvēku varēja pamudināt mums teikt šādus vārdus. (Nolasīt Salamana Mācītāja 7:8, 9.) Varbūt viņš ir par kaut ko noraizējies, uztraucies, nejūtas labi vai cīnās ar problēmām, par kurām mēs nezinām?

²¹ Tiesa, šādi faktori neattaisno nelaipnu izturēšanos. Bet, ja mēs apzināmies, ka cilvēkiem dzīvē var būt dažādi apstākļi, mums ir vieglāk saprast, kāpēc dažkārt kāds pasaka vai izdara kaut ko tādu, ko nevajadzētu, un mēs esam vairāk noskaņoti viņam piedot. Mums visiem gadās ar saviem vārdiem vai rīcību citus sāpināt, un šādās reizēs mēs ceram, ka citi mums piedos. (Sal. Māc. 7:21, 22.) Jēzus sacīja, ka mums ir jāpiedod citiem, jo tikai tad mēs varam saņemt piedošanu no Dieva. (Mat. 6:14, 15; 18:21, 22, 35.) Tāpēc nekavēsimies citiem atvainoties un piedot, jo tā mēs gan ģimenē, gan draudzē saglabāsim mīlestību, kas ir ”pilnības saite”. (Kol. 3:14.)

22. Kāpēc ir vērts pūlēties runāt patīkami un laipni?

²² Tuvojoties ļaunās pasaules galam, saglabāt prieku un vienotību, visticamāk, būs aizvien grūtāk. Bet, ja mēs ņemsim vērā Dieva Rakstu principus, mēs spēsim ar saviem vārdiem citus stiprināt, nevis sāpināt. Tā mēs uzturēsim mierīgas attiecības draudzē un ģimenē un ar savu priekšzīmīgo dzīvi liecināsim par Jehovu, kas ir ”miera Dievs”. (Rom. 15:33.)

[Zemsvītras piezīme]

Vai varat paskaidrot?

• Kāpēc ir svarīgi izraudzīties piemērotu laiku, lai runātu par problēmām?

• Kāpēc ģimenes locekļiem citam ar citu vienmēr jārunā laipni?

• Ko mēs varam darīt, lai ar saviem vārdiem citus nesāpinātu?

• Kas mums palīdz piedot citiem?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēli 21. lpp.]

Ļaujiet emocijām pierimt un izraugieties piemērotu laiku sarunai

[Attēls 23. lpp.]

Vīram ar sievu vienmēr jārunā saudzīgi un laipni