”Uzvarēsim ļaunu”, neļaujoties dusmām

”Neatriebieties paši, mīļie.. [..] Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:19, 21.)

1., 2. Kā rīkojās kāda Jehovas liecinieku grupa, kad ceļā radās neparedzētas grūtības?

TRĪSDESMIT ČETRU Jehovas liecinieku grupa bija ceļā uz kādas filiāles svinīgo atklāšanu, kad lidmašīnai, ar kuru viņi ceļoja, bija jānolaižas, lai papildinātu degvielas krājumus. Tehnisku problēmu dēļ paredzētās vienas stundas vietā tālākais ceļš aizkavējās par veselām 44 stundām, ko pasažieriem nācās pavadīt nomaļā lidostā, kur nebija pienācīga ēdiena, tīra dzeramā ūdens un kanalizācijas. Daudzi no pasažieriem kļuva neapmierināti un pat izteica draudus lidostas darbiniekiem, turpretī brāļi un māsas saglabāja mieru.

² Kad Jehovas liecinieku grupa beidzot ieradās filiālē, svinīgais pasākums jau tuvojās beigām. Kaut gan viņi bija noguruši, viņi nesteidzās prom, jo vēlējās pabūt kopā ar vietējiem brāļiem un māsām. Vēlāk viņi uzzināja, ka viņu pacietība un savaldība nepalika nepamanīta. Kāds no lidmašīnas pasažieriem lidostas personālam bija teicis: ”Ja pasažieru vidū nebūtu bijis šo 34 kristiešu, lidostā būtu izcēlušās nekārtības.”

Dzīve pasaulē, kurā valda dusmas un naids

3., 4. a) Kā dusmas ietekmē cilvēku attiecības, un cik sena vēsture ir dusmām un vardarbībai? b) Vai Kains būtu varējis savaldīt savas dusmas? Paskaidrojiet.

³ Grūtības, ar kādām jāsastopas, dzīvojot pašreizējā ļaunajā pasaulē, daudzos izraisa dusmas. Bieži šādas negatīvas emocijas izaug līdz atklātam naidam un vardarbībai. Kari plosās ne tikai starp valstīm, bet arī to iekšienē, un konflikti un nesaskaņas izceļas pat ģimenes locekļu starpā. Dusmām un vardarbībai ir sena vēsture. Skaudības un dusmu pārņemts, Ādama un Ievas vecākais dēls Kains nogalināja savu jaunāko brāli Ābelu. Kains izdarīja šo ļauno darbu, kaut arī Jehova bija mudinājis viņu valdīt pār savām emocijām un bija norādījis, kā tas viņam nāks par labu. (Nolasīt 1. Mozus 4:6—8.)

⁴ Par spīti mantotajai nepilnībai, Kains būtu varējis rīkoties citādi — viņš būtu varējis apvaldīt savas dusmas. Tāpēc viņš bija pilnībā atbildīgs par savu varmācīgo rīcību. Arī mēs esam mantojuši nepilnību, kuras dēļ mums ne vienmēr ir viegli savaldīties un neļaut vaļu dusmām. Turklāt mēs dzīvojam ”grūtos laikos”, kad ir daudz nopietnu problēmu, kas izraisa spriedzi. (2. Tim. 3:1.) Piemēram, negatīvas emocijas mēs varam izjust, pieredzot ekonomiskas grūtības. Policija un organizācijas, kas domā par ģimeņu labklājību, dusmu uzliesmojumus un vardarbības pieaugumu ģimenēs saista ar finanšu krīzi.

5., 6. Kā pasaulē izplatītais viedoklis par nesavaldību un dusmām var ietekmēt mūs?

⁵ Daudzi cilvēki, ar kuriem mēs sastopamies, ir ”patmīlīgi”, ”augstprātīgi” un ”nesavaldāmi”. Ļoti viegli var gadīties, ka citu sliktās īpašības ietekmē arī mūs un mēs kļūstam ātri aizkaitināmi. (2. Tim. 3:2—5.) Turklāt neskaitāmās filmās atriebība ir attēlota kā kaut kas cēls, un vardarbība — kā dabisks un attaisnojams problēmu risināšanas veids. Ļoti bieži sižets ir veidots tā, lai skatītāji ar nepacietību gaidītu brīdi, kad ļaundaris ”saņems pēc  nopelniem”, kas parasti nozīmē vardarbīgu nāvi no galvenā varoņa rokas.

⁶ Šāda propaganda atspoguļo nevis Dieva ceļus, bet gan ”pasaules garu” un tās niknā valdnieka Sātana domāšanu. (1. Kor. 2:12; Efez. 2:2; Atkl. 12:12.) Šis gars, kas cilvēkus mudina izdabāt grēcīgajai miesai, ir kaut kas pilnīgi pretējs Dieva svētajam garam un tā augļiem. Viena no galvenajām Jēzus mācībām mudina neatriebties, kad tiekam izaicināti. (Nolasīt Mateja 5:39, 44, 45.) Kā mēs varam vēl pilnīgāk sekot šim Jēzus norādījumam?

Labi un slikti piemēri

7. Kas notika, kad Simeons un Levijs padevās dusmām?

⁷ Bībelē ir daudz padomu, kas mudina neļauties dusmām, un tāpat tajā ir aprakstīti gadījumi, no kuriem var redzēt, kas var notikt, ja mēs valdām pār dusmām, un kas — ja to nedarām. Padomāsim par to, kas notika, kad Jēkaba dēli Simeons un Levijs atriebās Šehemam, kurš bija izvarojis viņu māsu Dīnu. Uzzinājuši par Šehema nodarījumu, viņi ”pārskaitās, un tas tiem ļoti derdzās”. (1. Moz. 34:7.) Simeona un Levija vadībā Jēkaba dēli uzbruka pilsētai, kur dzīvoja Šehems, izlaupīja to, bet sievietes un bērnus aizveda gūstā. Viņi šādi rīkojās ne tikai Dīnas dēļ — acīmredzot viņiem tas bija arī goda un reputācijas jautājums. Viņi uzskatīja, ka Šehems ir apvainojis viņus un viņu tēvu Jēkabu. Bet kā Simeona un Levija izdarīto vērtēja Jēkabs?

8. Ko gadījums ar Simeonu un Leviju māca par atriebību?

⁸ Jēkabu noteikti dziļi apbēdināja tas, kas bija noticis ar Dīnu, tomēr viņš nosodīja savu dēlu atriebīgo rīcību. Simeons un Levijs gan centās attaisnoties, sacīdami: ”Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?” (1. Moz. 34:31.) Bet ar to viss vēl nebeidzās, jo arī Jehova bija neapmierināts ar Jēkaba dēliem.  Daudzus gadus vēlāk Jēkabs izteica pravietojumu, ka Simeona un Levija aklo dusmu un varmācīgās rīcības dēļ viņu pēcnācēji tiks izkaisīti starp pārējām Izraēla ciltīm. (Nolasīt 1. Mozus 49:5—7.) Abu brāļu nevaldāmās dusmas izraisīja gan viņu tēva, gan Dieva Jehovas nelabvēlību.

9. Kādā situācijā Dāvids gandrīz ļāva vaļu dusmām?

⁹ Pavisam citādi rīkojās ķēniņš Dāvids. Viņam bija daudz iespēju atriebties, bet viņš tās neizmantoja. (1. Sam. 24:4—8.) Tomēr kādā reizē viņš gandrīz ļāva vaļu dusmām. Kāds bagātnieks, vārdā Nābals, rupji izlamāja Dāvida biedrus, kaut arī tie bija aizsargājuši Nābala ganāmpulkus un ganus. Dziļi aizvainots par nepelnītajiem apvainojumiem, kas bija jādzird viņa vīriem, Dāvids nolēma nežēlīgi atriebties. Kamēr Dāvids un viņa biedri bija ceļā, lai uzbruktu Nābalam un viņa saimes ļaudīm, kāds jauns kalps atsteidzās pie Nābala saprātīgās sievas Abigailas, pastāstīja par notikušo un mudināja viņu kaut ko darīt lietas labā. Abigaila nekavējoties sagatavoja dāsnu dāvanu un devās pretī Dāvidam. Satikusi Dāvidu, viņa pazemīgi atvainojās par sava vīra nekaunību un apelēja pie Dāvida dievbijības. Dāvida sašutums norima, un viņš sacīja: ”Slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā.” (1. Sam. 25:2—35.)

Kristiešu viedoklis par dusmām

10. Kādam ir jābūt kristiešu viedoklim par atriebšanos?

¹⁰ Gadījums ar Simeonu un Leviju, kā arī ar Dāvidu un Abigailu nepārprotami parāda, ka Jehovam nepatīk neapvaldītas dusmas un nežēlība un ka viņš svētī centienus atjaunot mieru. ”Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem,” rakstīja apustulis Pāvils. ”Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: ”Man pieder atriebšana, es atmaksāšu,” saka tas Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dodi viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles. Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:18—21.) *

11. Kas kādai māsai palīdzēja pārvarēt dusmas?

¹¹ Mums būtu jārīkojas saskaņā ar šo Pāvila padomu. Piemēram, kāda māsa draudzes vecākajam žēlojās, ka viņas jaunā priekšniece izturas pret viņu netaisni un nelaipni. Māsa bija dusmīga uz priekšnieci un vēlējās iesniegt atlūgumu. Draudzes vecākais māsai ieteica nerīkoties pārsteidzīgi. Viņš saprata, ka, iesvildamās dusmās par priekšnieces slikto izturēšanos, māsa tikai saasina situāciju. (Tit. 3:1—3.) Vecākais minēja, ka tad, ja māsai izdotos atrast citu darbu, viņai tik un tā būtu jāmācās citādi reaģēt uz cilvēku nelaipnību. Viņš mudināja māsu ņemt vērā Jēzus padomu un izturēties pret priekšnieci tā, kā viņa pati gribētu, lai citi izturas pret viņu. (Nolasīt Lūkas 6:31.) Māsa piekrita pamēģināt. Kāds bija iznākums? Pēc kāda laika priekšnieces attieksme mainījās, un viņa pat izteica atzinību par māsas darbu.

12. Kāpēc nesaskaņas ar ticības biedriem mūs var īpaši sāpināt?

¹² Visticamāk, mēs nejūtamies pārsteigti, ja pret mums nelaipni izturas kāds, kas nepieder pie kristiešu draudzes. Mēs zinām, ka Sātana pasaulē pastāv daudz netaisnību un ka mēs nerīkotos pareizi, ja dusmotos uz ļauna darītājiem. (Ps. 37:1—11; Sal. Māc. 8:12, 13; 12:13, 14.) Taču, kad mums rodas nesaskaņas ar kādu no garīgajiem brāļiem vai māsām, tas mūs var dziļi sāpināt. Kāda māsa atceras: ”Kad es ienācu patiesībā, visgrūtākais man bija pieņemt faktu, ka Jehovas kalpi ir nepilnīgi cilvēki.” Iznākuši no aukstās, neiejūtīgās pasaules,  mēs gaidām, ka visi draudzē izturēsies cits pret citu ar patiesu laipnību. Tāpēc, ja mūsu ticības biedrs, it īpaši tāds, kam draudzē ir uzticēti atbildīgi pienākumi, pasaka kaut ko neapdomīgu vai rīkojas nekristīgi, tas mūs var sāpināt un sadusmot. Mēs varētu sākt domāt: ”Kā gan kaut kas tāds var notikt Jehovas tautā?” Arī apustuļu laikā svaidīto kristiešu draudzē palaikam radās problēmas. (Gal. 2:11—14; 5:15; Jēk. 3:14, 15.) Kā mums būtu jārīkojas, ja mūs sāpina kāda ticības biedra rīcība?

13. Kāpēc mums jārisina domstarpības, kas mums rodas ar ticības biedriem, un kā mēs to varam darīt?

¹³ ”Es iemācījos lūgt par tiem, kas bija mani sāpinājuši,” saka māsa, kuras vārdi bija minēti iepriekš. ”Tas vienmēr palīdz.” Atcerēsimies, ka Jēzus mūs mudināja lūgt Dievu par tiem, kas mūs vajā. (Mat. 5:44.) Cik gan vairāk mums būtu jālūdz par saviem garīgajiem brāļiem un māsām! Gluži kā tēvs, kas vēlas, lai viņa bērni cits citu mīlētu, Jehova vēlas, lai cilvēki, kas viņam kalpo, dzīvotu saticībā. Mēs gaidām laiku, kad mēs mūžīgi dzīvosim mierā un vienotībā ar pārējiem Jehovas kalpiem, un Jehova mums jau tagad māca šādi dzīvot. Viņš vēlas, lai mēs cieši sadarbotos, veicot viņa uzticēto darbu. Tāpēc sargāsim mūsu vienotību, risinot domstarpības vai vienkārši atstājot citu ”pārkāpumus.. nepamanītus”. (Nolasīt Salamana Pamācības 19:11.) Kad rodas nesaskaņas, nenorobežosimies no ticības biedriem, bet gan palīdzēsim cits citam palikt Dieva tautā, kur mēs esam drošībā Dieva Jehovas ”mūžīgajās rokās”. (5. Moz. 33:27.)

Būsim ”laipni pret visiem”

14. Kā mēs varam pretoties Sātana centieniem graut mūsu vienotību?

¹⁴ Sātans un dēmoni grib kavēt labās vēsts sludināšanu, tāpēc viņi dara visu iespējamo, lai grautu Jehovas liecinieku ģimeņu un draudžu vienotību. Viņi cenšas sēt nesaskaņas, jo zina, ka iekšēja šķelšanās ir postoša. (Mat. 12:25.) Lai pretotos viņu ļaunajai ietekmei,  mums ir jāklausa Pāvila padomam: ”Mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem.” (2. Tim. 2:24.) Paturēsim prātā, ka ”ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet.. pret ļaunajiem gariem”. Lai uzvarētu šajā cīņā, mums jāliek lietā ”Dieva ieroči”, pie kuriem pieder arī ”apņemšanās kalpot miera evanģelijam”. (Efez. 6:12—18.)

15. Kā mums būtu jāreaģē, kad pieredzam pretinieku uzbrukumus?

¹⁵ Jehovas miermīlīgā tauta pieredz arī cita veida uzbrukumus. Reizēm Jehovas ienaidnieki mūs nežēlīgi vajā, apmelo mūs plašsaziņas līdzekļos un vēršas pret mums tiesā. Jēzus saviem sekotājiem teica, ka tas ir gaidāms. (Mat. 5:11, 12.) Kā mums būtu jāreaģē, kad pieredzam pretinieku uzbrukumus? Mēs nekad nedrīkstam atmaksāt ”ļaunu ar ļaunu” ne vārdos, ne darbos. (Rom. 12:17; nolasīt 1. Pētera 3:16.)

16., 17. Kādā sarežģītā situācijā nonāca kāda Jehovas liecinieku draudze?

¹⁶ Lai kā Sātans vērstos pret mums, mēs varam sniegt labu liecību apkārtējiem cilvēkiem, ja ”uzvaram ļaunu ar labu”. Piemēram var minēt gadījumu, kas norisinājās kādā no Klusā okeāna salām. Jehovas liecinieku draudze bija noīrējusi zāli Atceres vakara atzīmēšanai. Kad šī ziņa sasniedza vietējās baznīcas vadību, tā savas draudzes locekļus aicināja sapulcēties šajā zālē uz dievkalpojumu tieši tajā laikā, kad bija plānots Atceres vakars. Policijas priekšnieks lika baznīcas vadībai zāli atstāt Jehovas liecinieku rīcībā. Tomēr, kad pienāca noteiktais laiks, zāle bija pilna ar baznīcas locekļiem, un dievkalpojums sākās.

¹⁷ Policisti jau gatavojās atbrīvot zāli ar varu, kad pie viena no Jehovas liecinieku draudzes vecākajiem pienāca baznīcas priekšsēdētājs un pajautāja: ”Vai jums šajā vakarā bija paredzēts kaut kas īpašs?” Brālis viņam pateica par Atceres vakaru, un vīrietis atbildēja: ”Es nudien to nezināju!” Izdzirdējis viņa vārdus, kāds policists izsaucās: ”Mēs taču šorīt jums to teicām!” Baznīcas priekšsēdētājs pagriezās pret vecāko un ar viltīgu smaidu sejā jautāja: ”Ko jūs tagad darīsiet? Zāle ir pilna ar cilvēkiem. Vai liksiet policijai mūs izdzīt?” Viņš centās situāciju pavērst tā, lai citu acīs vajātāji būtu Jehovas liecinieki! Kā mūsu brāļi rīkojās?

18. Kā brāļi atrisināja radušos situāciju, un kāds bija iznākums?

¹⁸ Jehovas liecinieki nolēma pārcelt Atceres vakara sākumu un atļāva baznīcas locekļiem noturēt pusstundu ilgu dievkalpojumu. Dievkalpojums ievilkās, bet, kad baznīcas locekļi beidzot atbrīvoja zāli, Atceres vakars varēja sākties. Nākamajā dienā varas iestādes izveidoja komisiju, kurai bija uzdots izskatīt šo gadījumu. Izanalizējusi lietas apstākļus, komisija lika baznīcai izplatīt paziņojumu, ka problemātisko situāciju bija radījuši nevis Jehovas liecinieki, bet baznīcas priekšsēdētājs. Komisija arī pateicās Jehovas lieciniekiem par pacietību, ar kādu viņi bija atrisinājuši sarežģīto situāciju. Mūsu brāļu centieni ”turēt mieru ar visiem cilvēkiem” bija nesuši labus augļus.

19. Kas vēl palīdz uzturēt labas attiecības ar citiem?

¹⁹ Liela nozīme tajā, lai mēs varētu uzturēt labas attiecības ar citiem, ir arī mūsu runas veidam. Nākamajā rakstā ir apskatīts, ko mēs varam darīt, lai mūsu runa būtu laipna un patīkama.

[Zemsvītras piezīme]

Vai varat paskaidrot?

• Kāpēc daudzi cilvēki mūsdienās ir neapmierināti un dusmīgi?

• Kādi Bībelē lasāmi gadījumi parāda, kāds varētu būt iznākums, ja mēs valdām pār dusmām, un kāds — ja to nedarām?

• Kā mums būtu jāreaģē, ja ticības biedrs mūs ir sāpinājis?

• Kā mums būtu jārīkojas, pieredzot pretinieku uzbrukumus?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 16. lpp.]

Izgāzuši savas dusmas, Simeons un Levijs atgriežas mājās

[Attēli 18. lpp.]

Laipna izturēšanās var mainīt citu attieksmi pret mums