”Nododies.. mācīšanai”

”JŪS mani saucat: Mācītājs un: Kungs, un jūs pareizi darāt, jo es tas esmu.” (Jāņa 13:13.) Ar šiem vārdiem Jēzus saviem mācekļiem paskaidroja, ka viens no viņa galvenajiem uzdevumiem ir mācīšana. Neilgi pirms pacelšanās debesīs viņš saviem sekotājiem sacīja: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas.., tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mat. 28:19, 20.) Vēlāk arī apustulis Pāvils norādīja, cik svarīgi kristiešiem ir būt Dieva vārdu skolotājiem. Timotejam, kas bija draudzes vecākais, viņš rakstīja: ”Nododies lasīšanai, paskubināšanai, mācīšanai. [..] Par to gādā, pie tā palieci, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” (1. Tim. 4:13—15.)

Arī mūsdienās, tāpat kā pirmajā gadsimtā, mācīšana ir kristiešu sapulču un sludināšanas būtiska sastāvdaļa. Kas mums jādara, lai mēs arī turpmāk ”nodotos.. mācīšanai” un kļūtu vēl prasmīgāki Dieva vārdu skolotāji?

Līdzināsimies Izcilajam Skolotājam

Tas, kā Jēzus mācīja, piesaistīja daudzus viņa klausītājus. Lūkas evaņģēlijā var lasīt, kā viņa vārdi iespaidoja cilvēkus, kas bija sapulcējušies Nācaretes sinagogā: ”Visi viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār viņa lūpām.” (Lūk. 4:22.) Sludinot labo vēsti, Jēzus mācekļi centās sekot sava Skolotāja paraugam. Apustulis Pāvils savus ticības biedrus mudināja: ”Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” (1. Kor. 11:1.) Pāvils bija pārņēmis Jēzus mācīšanas metodes, tāpēc viņš ar labām sekmēm ”sludināja un mācīja ļaužu priekšā un pa mājām”. (Ap. d. 20:20.)

Sludināšana un mācīšana ”tirgus laukumā”

Apustuļu darbu grāmatas 17. nodaļā ir aprakstīts kāds gadījums, kurā spilgti izpaudās Pāvila mācītprasme. Pāvils bija ieradies Grieķijas pilsētā Atēnās. Lai kur viņš paraudzījās, visur — gan ielās, gan laukumos — bija redzami elki. Nav brīnums, ka Pāvilu pārņēma sašutums. Taču viņš neļāva, ka emocijas gūtu virsroku. Apustulis ”sarunājās sinagogās.. un ikdienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās”. (Ap. d. 17:16, 17.) Vai tas nav brīnišķīgs piemērs mums? Ja mēs sludināsim visdažādākajiem cilvēkiem un runāsim nevis nosodoši, bet ar cieņu, būs lielāka iespēja, ka daži ieklausīsies labajā vēstī un ar laiku atbrīvosies no viltus reliģijas gūsta. (Ap. d. 10:34, 35; Atkl. 18:4.)

Ar cilvēkiem, kam Pāvils sludināja tirgus laukumā, runāt nebija viegli. Viņu vidū bija filozofi, kuru uzskati būtiski atšķīrās no Pāvila sludinātās patiesības. Pāvils ņēma vērā iebildumus, kurus izteica viņa klausītāji. Daži viņu nosauca par ”pļāpu”. (Šo grieķu valodas vārdu, kas burtiski nozīmē ”sēklu uzlasītājs”, mēdza attiecināt uz cilvēkiem, kas uzlasīja un bez domāšanas atkārtoja zināšanu druskas.) Citi turpretim sacīja: ”Šis šķiet esam svešu dievu sludinātājs.” (Ap. d. 17:18.)

Taču šādas noniecinošas piezīmes Pāvilam neatņēma drosmi. Kad Pāvilu lūdza paskaidrot viņa sludināto mācību, viņš  izmantoja izdevību un teica runu, kurā uzskatāmi izpaudās viņa mācītprasme. (Ap. d. 17:19—22; 1. Pēt. 3:15, 16.) Izanalizēsim šo runu un pārdomāsim, kā tā mums var palīdzēt kļūt par labākiem Dieva vārdu skolotājiem.

Runāsim par to, kas interesē mūsu klausītājus

Pāvils savus klausītājus uzrunāja: ”Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi. Jo, ..aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu.” (Ap. d. 17:22, 23.)

Pāvils pievērsa uzmanību tam, kas bija redzams visapkārt. No tā, ko Pāvils pamanīja, viņš daudz ko uzzināja par cilvēkiem, ar kuriem sarunājās. Arī mums sludināšanā var noderēt vērīgums. Piemēram, par mājas iemītniekiem daudz ko atklāj pagalmā atstātas rotaļlietas vai reliģiski atribūti pie ārdurvīm. Ja mums rodas zināms priekšstats par šiem cilvēkiem, mums ir vieglāk izlemt ne tikai to, ko teikt, bet arī to, kā runāt. (Kol. 4:6.)

Pāvils savā runā koncentrējās uz pozitīvo. Viņš saprata, ka atēniešu dievbijība nebalstās uz zināšanām par Dievu. Pāvils skaidri norādīja, kas viņiem ir jādara, lai viņi pielūgtu patieso Dievu. (1. Kor. 14:8.) Cik gan svarīgi ir runāt skaidri un pozitīvi, kad sludinām labo vēsti par Valstību!

Runāsim taktiski un nebūsim aizspriedumaini

Turpinājumā Pāvils sacīja: ”Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu: viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu.” (Ap. d. 17:24, 25.)

Pāvils taktiski pievērsa savu klausītāju uzmanību Jehovam, kurš ir Dzīvības devējs, viņu nosaukdams par ”debess un zemes Kungu”. Mums ir godpilna iespēja pazemīgiem cilvēkiem, kas nāk no dažādām kultūrām un pieder pie dažādām reliģijām, darīt zināmu, ka Jehova ir dzīvības avots. (Ps. 36:10.)

Pēc tam Pāvils par Dievu teica: ”Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm.. un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap. d. 17:26, 27.)

Ar to, kā mēs mācām, mēs liecinām par Dievu, kuru pielūdzam. Būdams brīvs no aizspriedumiem, Jehova ļauj cilvēkiem no visām tautām viņu ”nojaust un atrast”. Arī mēs neesam aizspriedumaini un runājam ar visiem, ko sastopam. Tiem, kas tic Radītājam, mēs palīdzam veidot ar Dievu tuvas attiecības, kas viņiem var dot mūžīgas svētības. (Jēk. 4:8.) Bet kā palīdzēt cilvēkiem, kas apšauba Dieva eksistenci? Mēs varam mācīties no tā, ko Pāvils teica tālāk.

”Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: Mēs arī esam viņa cilts. Tāpēc mums, kas  esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim.” (Ap. d. 17:28, 29.)

Lai atēnieši viņā ieklausītos, Pāvils citēja dzejniekus, ko tie pazina un cienīja. Arī mums būtu jābalsta savi argumenti uz faktiem, kas, pēc mūsu domām, klausītājiem ir pazīstami un pieņemami. Piemēram, arī mūsdienās cilvēkus pārliecina salīdzinājums, ko Pāvils izmantoja Vēstulē ebrejiem: ”Katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet kas visu ir uzcēlis, ir Dievs.” (Ebr. 3:4.) Ja cilvēki pārdomās šo vienkāršo salīdzinājumu, viņi, iespējams, piekritīs mūsu teiktajam. Bet tagad pievērsīsim uzmanību vēl kādai iezīmei, kas padarīja Pāvila runu iedarbīgu, — viņš mudināja savus klausītājus uz rīcību.

Uzsvērsim, cik izšķirīgā laikā mēs dzīvojam

Pāvils sacīja: ”Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem. Jo viņš nolicis dienu, kurā viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu vīru, ko viņš izredzējis.” (Ap. d. 17:30, 31.)

Tā kā Dievs uz laiku ir pieļāvis ļaunumu, mums visiem ir radusies iespēja apliecināt, kas patiesībā ir mūsu sirdī. Ir ļoti svarīgi, lai sludinot mēs uzsvērtu, cik izšķirīgā laikā mēs dzīvojam, un ar pārliecību runātu par svētībām, ko drīzumā atnesīs Dieva Valstība. (2. Tim. 3:1—5.)

Atšķirīga reakcija

”Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: ”Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim.” Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus. Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi.” (Ap. d. 17:32—34.)

Ir cilvēki, kas uz mūsu sludināto vēsti atsaucas uzreiz, turpretī citiem ir vajadzīgs vairāk laika, lai pieņemtu to, ko mēs mācām. Bet, ja, mācot patiesību vienkārši un skaidri, mēs kaut vai vienam cilvēkam palīdzam iepazīt Jehovu, mēs varam justies pagodināti, ka Jehova mūs izmanto, lai vilktu cilvēkus pie sava Dēla. (Jāņa 6:44.)

Ko mēs varam mācīties

Pārdomājot Pāvila runu, mēs varam mācīties labāk paskaidrot citiem Bībeles patiesību. Ja mums draudzē ir jāsaka publiskā runa, mēs varam sekot Pāvila paraugam un runāt taktiski, lai cilvēkiem, kas nav ticīgi, būtu vieglāk saprast un pieņemt Bībeles mācības. Mēs vēlamies mācīt Bībeles patiesību skaidri, bet mums jāuzmanās, lai mēs neizteiktos kritiski par uzskatiem, kādi varētu būt kādam no klātesošajiem. Arī sludināšanā mums jācenšas runāt pārliecinoši un taktiski. Tā mēs sekosim Pāvila padomam ”nodoties.. mācīšanai”.

[Attēls 30. lpp.]

Pāvils mācīja skaidri, vienkārši un taktiski

[Attēls 31. lpp.]

Mēs līdzināmies Pāvilam, ja ņemam vērā to cilvēku uzskatus, kuriem sludinām