Cenšos aktīvi darboties Jehovas organizācijā

Pastāstījis Vernons Zubko

ES UZAUGU kādā fermā netālu no Stenenas ciema, kas atrodas Kanādā, Saskačevanas provincē. Ģimenē mēs bijām pieci bērni — mana vecākā māsa Aurēlija, es, Elvins, Alegra un Derils —, un mani vecāki, Freds un Adela, cītīgi gādāja par mums gan garīgi, gan materiāli. Mēs līdz pat šai dienai esam pateicīgi vecākiem par to, ka viņi mums mācīja patiesību.

Tēvs, kas bija ar garu svaidīts kristietis, bija bezbailīgs sludinātājs. Viņš smagi strādāja, lai apgādātu ģimeni, taču viņš arī centās, lai visi zinātu, ka viņš ir Jehovas liecinieks. Viņš vienmēr runāja par patiesību, un viņa dedzība un drosme atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu. Tēvs mēdza man teikt: ”Aktīvi darbojies Jehovas organizācijā, un tu izvairīsies no daudzām problēmām.”

Mēs bieži sludinājām pa ielām Stenenā un tuvīnajās apdzīvotajās vietās. Man tas ne vienmēr bija viegli. Katrā pilsētā bija kādi huligāni, kas mēdza darīt pāri mums, mazākajiem. Reiz, kad man bija astoņi gadi un es stāvēju uz ielas stūra ar žurnāliem Sargtornis un Atmostieties!, mani ielenca vairāki puikas. Viņi man norāva no galvas jauno cepuri un uzsvieda to uz staba. Par laimi, brālis, kas mani uzmanīja, ieraudzīja, kas notiek. Viņš pienāca un pajautāja: ”Vern, vai ir kāda problēma?” Puikas steigšus nozuda. Kaut gan šis gadījums nebija visai patīkams, tas man iemācīja, ka, sludinot pa ielām, ir jākustas, nevis jāstāv kā stabam. Pieredze, ko es ieguvu gados, kad veidojās mana personība, deva man drosmi, kas bija vajadzīga, lai sludinātu pa mājām.

Es kristījos reizē ar Elvinu 1951. gada maijā, kad man bija 13 gadi. Es joprojām atceros, kā brālis Džeks Neitans *, kas teica kristīšanās runu, mūs mudināja nekad nepieļaut, ka paietu vesels mēnesis, bet mēs nebūtu runājuši ar citiem par Jehovu. Mūsu ģimenē pioniera kalpošana vienmēr tika uzskatīta par vislabāko dzīves ceļu. Tā nu 1958. gadā, kad biju pabeidzis mācības skolā, es pārcēlos uz Vinipegu, kas atrodas Manitobas provincē, lai tur kalpotu par pionieri. Kaut arī tēvam bija paticis, ka es strādāju pie viņa par ēvelētāju, viņi ar māti no sirds mudināja mani kalpot pilnu slodzi un atbalstīja manu pārcelšanos.

Jaunas mājas un jauns palīgs

1959. gadā Jehovas liecinieku Kanādas filiāle aicināja tos, kam ir tāda iespēja, pārcelties uz Kvebekas provinci, kur bija liela vajadzība pēc sludinātājiem. Es devos uz Monreālu, kur turpināju kalpot par pionieri. Tā tik bija izmaiņa! Tā bija jauna lappuse manā dzīvē,  jo man bija jāmācās franču valoda un jāpielāgojas atšķirīgai kultūrai. Kāds rajona pārraugs man ieteica: ”Nekad nesaki: ”Mūsu pusē mēs to parasti darījām tā.”” Tas tiešām bija labs padoms. (1. Kor. 9:22, 23.)

Kad es pārcēlos uz Kvebeku, man nebija pastāvīga sludināšanas partnera. Taču 1961. gada februārī es apprecēju Šērliju Tērkotu, jaunu māsu, kuru es biju saticis Vinipegā, un viņa kļuva par manu uzticamo biedru sludināšanā. Arī viņa bija uzaugusi ģimenē, kas mīlēja Jehovu. Tajā laikā es vēl pilnībā nesapratu, ka turpmākajos gados viņa man būs neatsverams spēka un uzmundrinājuma avots.

Sludināšanas ceļojums pa Gaspē pussalu

Divus gadus pēc kāzām mūs iecēla par speciālajiem pionieriem un norīkoja kalpot Rimuski pilsētā (Kvebekas province). Nākamajā pavasarī mēs no filiāles saņēmām uzdevumu doties sludināšanas ceļojumā pa Gaspē pussalu, kas atrodas Kanādas austrumu piekrastē. Mūsu mērķis bija iesēt pēc iespējas vairāk patiesības sēklu. (Sal. Māc. 11:6.) Mēs sakrāvām mašīnā vairāk nekā 1000 žurnālus, gandrīz 400 grāmatas, kā arī pārtiku un apģērbu un devāmies mēnesi ilgā ceļojumā. Mēs pēc kārtas sludinājām visās Gaspē pilsētās un ciematos. Vietējā radiostacija brīdināja iedzīvotājus, ka pie viņiem var ierasties Jehovas liecinieki, un pieteica neņemt mūsu piedāvāto literatūru. Tomēr lielākā daļa cilvēku pārprata šo paziņojumu, domādami, ka tā ir reklāma, un labprāt ņēma mūsu publikācijas.

Tajos gados dažviet Kvebekā brīvība sludināt savus reliģiskos uzskatus vēl bija kaut kas jauns, un mūs nereti apturēja policija. Tā notika arī kādā pilsētā, kurā mēs atstājām literatūru gandrīz katrā mājā. Kāds policists mums lika doties viņam līdzi uz iecirkni, un mēs paklausījām. Es uzzināju, ka pilsētas prokurors bija izdevis rīkojumu apturēt mūsu sludināšanu. Tā kā policijas priekšnieka tajā dienā nebija iecirknī, es prokuroram iesniedzu juridiski pamatotu vēstuli no Jehovas liecinieku filiāles Toronto, kurā bija paskaidrotas mūsu tiesības sludināt. Izlasījis šo vēstuli, prokurors noteica: ”Saprotiet, es negribu radīt problēmas. Tas bija mūsu mācītājs, kas man lika jūs apturēt.” Mēs vēlējāmies, lai cilvēki saprastu, ka mūsu darbs nav pretlikumīgs, tāpēc mēs nekavējoties atgriezāmies tur, kur mūs bija aizturējis policists, un turpinājām sludināt.

Nākamajā rītā mēs devāmies pie policijas priekšnieka, un viņš bija neapmierināts, uzzinot, ka bijām aizturēti. Jums būtu vajadzējis dzirdēt viņa telefonsarunu ar prokuroru! Policijas priekšnieks mums teica, lai tad, ja mums rodas kādas problēmas, mēs vēršamies tieši pie viņa un viņš tiks ar visu galā. Kaut arī šajā apvidū mēs bijām svešinieki un mūsu franču valodas zināšanas nebija spožas, cilvēki pret mums bija laipni un viesmīlīgi. Tomēr mēs domājām: vai viņi kādreiz pieņems patiesību? Atbildi uz savu jautājumu mēs saņēmām pēc vairākiem gadiem, kad atgriezāmies Gaspē, lai tur būvētu Valstības zāles. Mēs uzzinājām, ka daudzi no cilvēkiem, kam bijām sludinājuši, tagad ir mūsu brāļi un māsas. Patiešām, Jehova ir tas, kas audzē. (1. Kor. 3:6, 7.)

Saņemam Jehovas dāvanu

1970. gadā piedzima mūsu meita Līza. Šī Jehovas dāvana mums ir sagādājusi daudz prieka. Šērlija un Līza strādāja kopā ar mani daudzu Valstības zāļu būvniecībā. Kad mūsu meita pabeidza skolu, viņa mums teica: ”Mīļie vecāki, tā kā jums manis dēļ uz kādu laiku bija jāpārtrauc pilnas slodzes kalpošana, es mēģināšu to kompensēt, pati kļūstot par pionieri.” Tagad, 20 gadus vēlāk, Līza joprojām kalpo par pionieri, bet nu jau kopā ar savu vīru Silvēnu. Viņiem ir bijusi godpilna iespēja piedalīties vairākos starptautiskos būvniecības  projektos. Mūsu ģimenes mērķis ir dzīvot vienkārši un ieguldīt savus spēkus kalpošanā Jehovam. Es vienmēr esmu paturējis prātā vārdus, ko Līza mums teica, kad sāka kalpot par pionieri. Var teikt, ka viņa mani pamudināja atsākt pilnas slodzes kalpošanu, un kopš 2001. gada es atkal esmu pionieris. Sludinot pilnu slodzi, es pastāvīgi mācos it visā paļauties uz Jehovu un dzīvot vienkāršu, bet piepildītu un laimīgu dzīvi.

Būvniecības projektu dalībniekiem nepieciešama mīlestība un uzticība

Jehova man ir iemācījis, ka tad, ja parādām labprātības garu un pieņemam visus uzdevumus, ko viņš mums piešķir, mēs varam saņemt bagātīgas svētības. Es augstu vērtēju iespēju kalpot reģionālajā būvniecības komitejā un strādāt kopā ar garīgajiem brāļiem un māsām dažādos būvniecības projektos gan Kvebekā, gan citur.

Kaut arī brīvprātīgo strādnieku vidū ir tādi, kuri varbūt neuzstājas ar iespaidīgām runām sapulcēs, Valstības zāļu būvniecībā viņi ir nenovērtējami. Šie dārgie brāļi darbā ieliek savu sirdi, un tas ļauj viņu spējām izpausties visā krāšņumā. Iznākumā vienmēr top kāda brīnišķīga celtne, kas tiks izmantota Jehovas pielūgsmē.

Daži man ir jautājuši: ”Kādas īpašības kristietim, kas vēlas piedalīties Valstības zāļu būvniecībā, ir vissvarīgākās?” No savas pieredzes es varu teikt, ka, pirmkārt, šim cilvēkam ir jāmīl Jehova un viņa Dēls, kā arī brāļu saime. (1. Kor. 16:14.) Otrkārt, viņam ir nepieciešama uzticība. Kad kaut kas nenotiek tā, kā mēs vēlētos — un tā mēdz gadīties —, uzticīgs cilvēks nepārstāj atbalstīt teokrātisko kārtību. Uzticība viņu mudinās arī turpmāk piedalīties teokrātisko ēku būvniecībā.

Esmu pateicīgs Jehovam

Mans tēvs nomira 1985. gadā, bet viņa padoms aktīvi darboties Jehovas organizācijā joprojām ir dziļi iespiedies manā prātā. Tāpat kā citiem, kas jau ir saņēmuši savu uzdevumu Jehovas organizācijas debesu sfērā, viņam, bez šaubām, ir daudz darāmā. (Atkl. 14:13.) Manai mātei tagad ir 97 gadi. Pēc pārciestā insulta viņa vairs nevar runāt tik labi kā agrāk, tomēr Bībeles zināšanas viņa nav zaudējusi. Viņa citē Bībeles pantus savās vēstulēs un mudina mūs, savus bērnus, aizvien uzticīgi kalpot Jehovam. Cik gan pateicīgi mēs esam, ka mums ir bijuši tik mīloši vecāki!

Tāpat es esmu ļoti pateicīgs Jehovam par Šērliju, savu uzticīgo sievu un līdzgaitnieci. Viņa ir paturējusi sirdī savas mātes doto padomu: ”Verns būs diezgan aizņemts kalpošanā Jehovam, un tev būs jāmācās pieņemt to, ka viņš nevarēs tev veltīt visu savu laiku un uzmanību.” Kad mēs pirms 49 gadiem apprecējāmies, mēs nolēmām, ka kopā novecosim, kalpodami Jehovam, un, ja mēs abi pārdzīvosim ļaunās pasaules galu, kopā kļūsim jaunāki un kalposim Jehovam mūžīgi. Mums ir bijis daudz darāmā ”tā Kunga darbā”. (1. Kor. 15:58.) Jehova no savas puses tiešām ir rūpējies par mums, lai mums netrūktu nekāda labuma.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 31. lpp.]

”Mūsu ģimenes mērķis ir dzīvot vienkārši un ieguldīt savus spēkus kalpošanā Jehovam”