”Dzenieties papriekšu.. pēc viņa taisnības”
”Dzenieties papriekšu.. pēc viņa taisnības”
”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mat. 6:33.)
1., 2. Kas ir Dieva taisnība, un kas ir tās pamatā?
”DZENIETIES papriekšu pēc Dieva valstības.” (Mat. 6:33.) Šis mudinājums, ko Jēzus Kristus izteica savā Kalna runā, Jehovas lieciniekiem ir labi zināms. Ikvienā dzīves jomā mēs cenšamies apliecināt, ka mīlam Valstību — Dieva nodibināto debesu valdību — un vēlamies būt tai uzticīgi. Taču mums jāpatur prātā arī šī mudinājuma otra daļa, kurā mēs tiekam aicināti dzīties pēc ”Dieva.. taisnības”. Kas ir Dieva taisnība, un ko nozīmē ”dzīties papriekšu” pēc tās?
2 Ar Dieva taisnību ir domāta atbilstība viņa normām un vērtībām. Būdams Radītājs, Jehova ir tiesīgs noteikt, kas ir labs un kas slikts, kas ir pareizs un kas nepareizs. (Atkl. 4:11.) Taču Dieva taisnību nebūtu pareizi asociēt ar stingru, negrozāmu likumu kopumu vai nebeidzamu noteikumu un rīkojumu sarakstu. Dieva taisnība sakņojas viņa taisnīgumā un citās viņa īpašībās — mīlestībā, gudrībā un spēkā. Tā ir saistīta ar viņa gribu un nodomu un ietver sevī normas, ko viņš izvirza tiem, kas vēlas viņam kalpot.
3. a) Ko nozīmē ”dzīties papriekšu” pēc Dieva taisnības? b) Kāpēc mēs ievērojam Jehovas taisnīgās normas?
3 Ko nozīmē ”dzīties papriekšu” pēc Dieva taisnības? Vienkārši izsakoties, tas nozīmē pildīt Dieva gribu, lai iemantotu viņa labvēlību. Ja mēs tiecamies pēc Dieva taisnības, mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar viņa vērtībām un pilnīgajām normām, nevis tā, kā mums pašiem šķiet pareizi. (Nolasīt Romiešiem 12:2.) Šāds dzīvesveids ir saistīts ar mūsu attiecībām ar Jehovu. Runa nav par paklausību Dieva likumiem aiz bailēm no soda. Mīlestība pret Dievu mūs mudina rīkoties viņam pa prātam, turoties pie viņa normām, nevis nosakot pašiem savējās. Mēs saprotam, ka tā rīkoties ir pareizi, ka tieši šādai dzīvei mēs esam radīti. Sekojot Dieva Valstības Ķēniņa, Jēzus Kristus, paraugam, mums ir jāmīl taisnīgums. (Ebr. 1:8, 9.)
4. Kāpēc ir svarīgi tiekties pēc Dieva taisnības?
4 Cik svarīgi ir tiekties pēc Dieva taisnības? Padomāsim: uzticības pārbaudījums, ko Ādams un Ieva pieredzēja Ēdenes dārzā, bija saistīts ar to, vai viņi atzīs Jehovas tiesības noteikt, kādas normas viņiem jāievēro. (1. Moz. 2:17; 3:5.) Viņu nevēlēšanās to atzīt ir atnesusi mums, viņu pēcnācējiem, ciešanas un nāvi. (Rom. 5:12.) Bet Bībelē ir arī teikts: ”Kas dzenas pēc taisnības un lēnprātības, tas atrod dzīvību, taisnību un godu.” (Sal. Pam. 21:21.) Tātad, tiekdamies pēc Dieva taisnības, mēs varam izveidot ar viņu labas attiecības, un tas mums ļauj iemantot glābšanu. (Rom. 3:23, 24.)
Sargāsimies kļūt paštaisni
5. No kā mums ir jāsargās?
5 Vēstulē Romas kristiešiem apustulis Pāvils minēja attieksmi, no kādas mums jāvairās, ja mēs gribam tiekties pēc Dieva taisnības. Pāvils par saviem tautiešiem ebrejiem rakstīja: ”Es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies.” (Rom. 10:2, 3.) Pāvils norādīja, ka šie cilvēki nebija sapratuši Dieva taisnību, jo bija pārāk aizņemti, ”cenšoties celt savējo”. *
6. Kā mēs nedrīkstētu raudzīties uz kalpošanu Dievam, un kāpēc?
6 Mēs varētu iekrist paštaisnuma slazdā, ja salīdzinātu sevi ar citiem un kalpošanu Dievam sāktu uzskatīt par sacensību. Tā mums viegli varētu izveidoties pārspīlēts viedoklis par savām spējām, un mēs būtībā neņemtu vērā Dieva taisnību. (Gal. 6:3, 4.) Pareizais pamudinājums, kāpēc mēs kalpojam Jehovam, ir mīlestība pret viņu. Ja mēs ar savu rīcību censtos izcelt savu taisnību, tas būtu pretrunā ar apgalvojumu, ka mēs mīlam Dievu. (Nolasīt Lūkas 16:15.)
7. Kā Jēzus paskaidroja, cik bīstams ir paštaisnums?
7 Jēzus centās labot tādu cilvēku domāšanu, kuri ”paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem”. Lai paskaidrotu, cik bīstams ir paštaisnums, viņš stāstīja kādu līdzību: ”Divi cilvēki aizgāja uz dievnamu Dievu lūgt. Viens bija farizējs, bet otrs — muitnieks. Farizējs nostājās un lūdza pie sevis: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki — laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Jēzus šo līdzību pabeidza ar vārdiem: ”Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru. Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lūk. 18:9—14.)
Kāpēc ir bīstami būt ”pārliecīgi taisnam”
8., 9. Ko nozīmē būt ”pārliecīgi taisnam”, un kādas sekas var būt šādai attieksmei?
8 Vēl kāds brīdinājums ir lasāms Salamana Mācītāja grāmatā, 7. nodaļas 16. pantā: ”Neesi pārliecīgi taisns un neturi pats sevi par pārliecīgi gudru, jo kāpēc tu gribi pats sev kaitēt?” Dieva iedvesmotie vārdi, kas rakstīti tālāk, 20. pantā, atklāj iemeslu, kāpēc no šādas attieksmes ir jāvairās: ”Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu.” Cilvēks, kas kļūst ”pārliecīgi taisns”, izveido pats savus taisnīguma principus un tiesā pēc tiem citus. Taču viņš nesaprot, ka tādējādi viņš paceļ savas normas pār Dieva normām un tāpēc no Dieva viedokļa ir netaisns.
9 Ja mēs kļūtu pārlieku taisni, mēs pat varētu sākt apšaubīt Jehovas rīcības veidu. Mums jāatceras, ka, apšaubīdami Jehovas lēmumu pareizību un taisnīgumu, mēs patiesībā paaugstinātu savus taisnīguma principus pār Jehovas principiem. Mēs it kā tiesātu Jehovu un izteiktu viņam spriedumu, balstoties uz to, ko paši uzskatām par pareizu un nepareizu. Neaizmirsīsim, ka tiesības noteikt taisnīguma normas pieder Jehovam, nevis mums. (Rom. 14:10.)
10. Kas mūs varētu pamudināt tiesāt Dievu, kā to parāda Ījaba piemērs?
10 Kaut gan neviens no mums apzināti nevēlas tiesāt Dievu, mūsu nepilnības dēļ tā varētu notikt. Piemēram, tā varētu gadīties, ja mēs redzētu notiekam kaut ko tādu, kas mūsu uztverē ir netaisnība, vai arī paši nonāktu kādās grūtībās. Pat Dievam uzticīgais Ījabs pieļāva šādu kļūdu. Ījaba grāmatas sākumā viņš ir raksturots kā ”svētbijīgs un taisns” vīrs, kas ”bijās Dievu un vairījās no ļauna”. (Īj. 1:1.) Bet tad Ījabam uzbruka viena nelaime pēc otras, un viņam šī situācija šķita netaisna. Tas Ījabu pamudināja apgalvot, ka viņš esot ”taisnīgāks par Dievu”. (Īj. 32:1, 2.) Ījabam bija jālabo savs viedoklis. Tāpēc nav brīnums, ka arī mums laiku pa laikam var rasties nepareizas domas. Ja tā notiek, kas mums var palīdzēt mainīt savu domāšanu?
Mums ne vienmēr ir zināmi visi fakti
11., 12. a) Kas mums ir jāatceras situācijās, kad mums kaut kas šķiet netaisnīgi? b) Kāpēc varētu rasties iespaids, ka saimnieks Jēzus stāstītajā līdzībā rīkojās netaisni?
11 Pirmkārt, mums jāpatur prātā, ka mēs ne vienmēr zinām visus faktus. Tā tas bija ar Ījabu. Viņš nezināja par eņģeļu sapulcēm debesīs, kuru laikā Sātans viņu bija melīgi apsūdzējis. (Īj. 1:7—12; 2:1—6.) Ījabs nesaprata, ka viņa problēmu patiesais cēlonis ir Sātans. Mēs pat nevaram būt droši, vai Ījabam bija zināms, kas Sātans īsti ir. Tāpēc viņš kļūdaini nosprieda, ka viņa nelaimes ir izraisījis Dievs. Ir viegli nonākt pie nepareiziem secinājumiem, ja mēs nezinām visus faktus.
12 Piemēram, pievērsīsim uzmanību Jēzus līdzībai par strādniekiem vīna kalnā. (Nolasīt Mateja 20:8—16.) Tajā Jēzus stāstīja par saimnieku, kas izmaksāja visiem saviem strādniekiem vienādu algu neatkarīgi no tā, vai viņi bija strādājuši visu dienu vai tikai vienu stundu. Ko jūs par to domājat? Vai jums tas šķiet godīgi? Iespējams, jūs uzreiz iedomājaties par strādniekiem, kas augu dienu bija nostrādājuši karstajā saulē. Viņi taču bija pelnījuši lielāku samaksu! Balstoties uz šādiem spriedumiem, saimnieka rīcība varētu likties neiejūtīga un netaisnīga. Arī atbilde, kādu saimnieks deva strādniekiem, kuri pauda savu neapmierinātību, varētu radīt priekšstatu, ka viņš nepareizi izmantoja savu varu. Bet vai mēs ņemam vērā visus faktus?
13. No kāda vēl viedokļa var paraudzīties uz Jēzus līdzību par strādniekiem vīna kalnā?
13 Paraudzīsimies uz šo līdzību no cita viedokļa. Saimnieks Jēzus līdzībā, bez šaubām, saprata, ka visiem strādniekiem ir jāpabaro savas ģimenes. Jēzus laikā laukstrādniekiem tika maksāts par dienas darbu. Viņu ģimenēm bija jāiztiek no naudas, ko viņi katras dienas beigās saņēma. Paturot to prātā, padomāsim, kādā situācijā bija strādnieki, kurus saimnieks nolīga tikai pievakarē un kuri tāpēc strādāja vienu vienīgu stundu. Jādomā, viņi nespētu pabarot savu ģimeni par algu, kas pienācās par stundas darbu, tomēr viņi bija gatavi strādāt un bija gaidījuši visu dienu, cerot, ka viņiem šāda iespēja radīsies. (Mat. 20:1—7.) Tā nebija viņu vaina, ka viņi nevarēja strādāt veselu darbadienu. Nekas neliecina, ka viņi tīšuprāt būtu vairījušies no darba. Iedomājieties, kā jūs justos, ja jums visu dienu būtu jāgaida izdevība strādāt, labi zinot, ka citi ir atkarīgi no tā, ko jūs šajā dienā nopelnīsiet. Cik pateicīgi jūs būtu par iespēju strādāt kaut pavisam neilgi — un cik pārsteigti justos, kad jums samaksātu tik daudz, ka pietiktu ģimenes iztikai!
14. Ko mēs mācāmies no Jēzus līdzības par strādniekiem vīna kalnā?
14 Tagad vēlreiz izvērtēsim saimnieka rīcību. Viņš nevienam nesamaksāja mazāk, kā tam pienācās. Saimnieks ņēma vērā, ka visiem strādniekiem ir tiesības strādāt un nopelnīt sev iztiku. Kaut arī strādāt gribētāju bija vairāk nekā darba, viņš neizmantoja šo situāciju ļaunprātīgi un nenolīga viņus par samaksu, kas nebūtu godīga. Visi strādnieki devās mājās, saņēmuši tik daudz, ka varēja parūpēties par savām ģimenēm. Šie fakti var mainīt mūsu viedokli par saimnieka rīcību. Saimnieka lēmumā izpaudās mīlestība, un viņš neizmantoja savu varu nepareizi. Ko mēs no šī piemēra mācāmies? Ņemot vērā tikai dažus faktus, mēs varam nonākt pie nepareiziem secinājumiem. Jēzus līdzība par strādniekiem vīna kalnā uzsver, cik nepārspējama ir Dieva taisnība — to nenosaka vienīgi likuma prasības un cilvēka nopelni.
Mūsu skatījums var būt kļūdains vai ierobežots
15. Kāpēc mūsu skatījums var būt kļūdains vai ierobežots?
15 Otrkārt, saskaroties ar situāciju, kas mums šķiet netaisna, mums jāatceras, ka mūsu skatījums var būt kļūdains vai ierobežots. Mūsu viedokli var ietekmēt nepilnība, aizspriedumi un kultūru atšķirības. Tāpat mēs nespējam redzēt cilvēku motīvus un zināt, kas ir viņu sirdī. Turpretī Jehovam un Jēzum šādu ierobežojumu nav. (Sal. Pam. 24:12; Mat. 9:4; Lūk. 5:22.)
16., 17. Kādi varēja būt iemesli, kāpēc Jehova netiesāja Dāvidu un Batsebu saskaņā ar bauslībā ietverto likumu?
16 Aplūkosim gadījumu, kad Dāvids pārkāpa laulību ar Batsebu. (2. Sam. 11:2—5.) Saskaņā ar Mozus bauslību, viņiem abiem pienācās nāvessods. (3. Moz. 20:10; 5. Moz. 22:22.) Lai gan Jehova neatstāja viņus bez soda, viņš šajā gadījumā nepiemēroja likumu, ko pats bija devis. Vai Jehova rīkojās netaisnīgi? Vai viņš Dāvidam parādīja īpašu labvēlību un pārkāpa pats savus taisnīgos principus? Dažiem, lasot Bībeli, šāds iespaids ir radies.
17 Taču jāņem vērā, ka likumu par to, kāds sods pienākas par laulības pārkāpšanu, Jehova bija devis nepilnīgiem tiesnešiem, kuri nespēja redzēt cilvēku sirdi. Šis likums viņiem ļāva būt konsekventiem savos spriedumos. Ar Jehovu ir citādi — viņš redz, kas ir cilvēka sirdī. (1. Moz. 18:25; 1. Laiku 29:17.) Tāpēc mums nevajadzētu domāt, ka Jehovam katrā ziņā bija jārīkojas saskaņā ar likumu, ko viņš bija devis nepilnīgiem tiesnešiem. Vai tas nebūtu līdzīgi kā spiest kādu, kam ir nevainojama redze, valkāt brilles, kas ir paredzētas cilvēkam ar sliktu redzi? Jehova varēja ielūkoties Dāvida un Batsebas sirdī un redzēt, ka viņu nožēla ir patiesa. Šie apsvērumi ļauj secināt, ka Jehovas spriedums bija pareizs un tajā izpaudās žēlsirdība un mīlestība.
Nepārstāsim tiekties pēc Dieva taisnības
18., 19. Kas mums palīdzēs nekad netiesāt Jehovu pēc savām taisnīguma normām?
18 Ja mums kādreiz Jehovas rīcība šķiet netaisna — vienalga, vai mums šāds iespaids rodas, lasot Bībeli vai pieredzot kaut kādus notikumus savā dzīvē —, netiesāsim Jehovu pēc savām taisnīguma normām. Atcerēsimies, ka mums ne vienmēr ir zināmi visi fakti un ka mūsu skatījums var būt kļūdains vai ierobežots. Nekad neaizmirsīsim, ka ”cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību”. (Jēk. 1:19, 20.) Tad mūsu sirds nekļūs ”nemiera pilna pret to Kungu”. (Sal. Pam. 19:3.)
19 Sekosim Jēzus priekšzīmei un atzīsim, ka vienīgi Jehovam ir tiesības noteikt, kas ir taisnīgs un labs. (Marka 10:17, 18.) Centīsimies aizvien labāk izprast viņa normas. (Rom. 10:2; 2. Tim. 3:7.) Pieņemot šīs normas un saskaņojot savu dzīvi ar Jehovas gribu, mēs apliecināsim, ka ”dzenamies papriekšu.. pēc viņa taisnības”. (Mat. 6:33.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 5. rk. Kā izteicās kāds Bībeles zinātnieks, oriģinālvalodas vārdu, kas šajā pantā tulkots ”celt”, varēja lietot, arī runājot par pieminekļa uzstādīšanu. Šie ebreji it kā cēla simbolisku pieminekli, lai sagādātu godu sev, nevis Dievam.
Vai jūs atceraties?
• Kāpēc ir svarīgi tiekties pēc Dieva taisnības?
• No kādas attieksmes mums jāvairās?
• Kā mēs varam ”dzīties papriekšu” pēc Dieva taisnības?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 9. lpp.]
Ko mēs mācāmies no Jēzus līdzības par farizeju un muitnieku, kas templī lūdza Dievu?
[Attēls 10. lpp.]
Vai bija taisnīgi strādniekiem, kas bija strādājuši tikai vienu stundu, samaksāt tikpat daudz, cik tiem, kas bija strādājuši visu darbadienu?