Vai jūs augstu vērtējat svētības, ko Jehova jums ir devis?

KAD Jehova brīnumainā veidā bija atbrīvojis izraēliešus no verdzības Ēģiptē, viņi sākumā ļoti priecājās par iespēju brīvi pielūgt Jehovu. (2. Moz. 14:29—15:1, 20, 21.) Taču jau drīz pēc tam viņu nostāja mainījās, un viņi sāka sūdzēties par dzīvi. Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka viņi pārstāja domāt par to, kā Jehova viņiem bija palīdzējis, un visu savu uzmanību pievērsa grūtībām, ar kādām bija saistīta dzīve tuksnesī. Viņi kurnēja pret Dievu un pret Mozu: ”Kāpēc jūs mūs esat ārā izveduši no Ēģiptes? — Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav ne maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize [manna]!” (4. Moz. 21:5.)

Vairākus gadsimtus vēlāk senās Izraēlas ķēniņš Dāvids dziesmā slavēja Dievu: ”Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību! Es dziedāšu tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!” (Ps. 13:6, 7.) Dāvids neaizmirsa, kā Jehova viņam bija apliecinājis savu mīlestību un žēlastību. Viņš regulāri veltīja laiku pārdomām par visu, ko Jehova viņa labā bija darījis. (Ps. 103:2.) Jehova arī mums ir darījis daudz laba, un mēs nedrīkstētu uzskatīt par pašsaprotamu to, ko viņš mums ir devis. Tāpēc padomāsim par dažām svētībām, ko mēs no viņa esam saņēmuši.

”Tā Kunga draudzība”

Psalmu sacerētājs dziedāja: ”Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas.” (Ps. 25:14.) Cik gan tas ir liels gods, ka mums, nepilnīgiem cilvēkiem, ir iespēja veidot tuvas, personiskas attiecības ar Jehovu! Bet kas varētu notikt, ja mēs tik ļoti iegrimtu ikdienas darbos, ka mums atliktu aizvien mazāk laika lūgšanām? Kā tas ietekmētu  mūsu attiecības ar Jehovu? Viņš, būdams mūsu draugs, gaida, ka mēs paļausimies uz viņu un lūgšanās izkratīsim viņam savu sirdi, atklājot savas bažas, vēlmes un raizes. (Sal. Pam. 3:5, 6; Filip. 4:6, 7.) Tāpēc mums būtu jāizvērtē, cik saturīgas ir mūsu lūgšanas.

Pols *, kāds jauns Jehovas liecinieks, domājot par savām lūgšanām, saprata, ka viņam šajā ziņā kaut kas ir jāmaina. Viņš sacīja: ”Man bija izveidojies paradums lūgšanās atkārtot vienus un tos pašus izteicienus.” Izmantojot Jehovas liecinieku izdevumu tematisko rādītāju, Pols veica dziļāku izpēti un noskaidroja, ka Bībelē ir pierakstītas aptuveni 180 lūgšanas. Tajās Jehovas kalpi, kas ir dzīvojuši pagātnē, ir atklāti pauduši savas izjūtas. Pols teica: ”Pārdomājis piemērus no Bībeles, es iemācījos savās lūgšanās runāt konkrēti. Tas man ir palīdzējis atklāt Jehovam savas dziļākās domas. Tagad iespēja tuvoties viņam lūgšanās man sagādā lielu prieku.”

”Barība savā laikā”

Vēl viena svētība, ko Jehova mums ir piešķīris, ir vērtīgās zināšanas no viņa Rakstiem. Baudot garīgo uzturu no bagātīgi klātā Jehovas galda, mums ir iemesls ”gavilēt savā sirdspriekā”. (Jes. 65:13, 14.) Tomēr mums jāuzmanās no negatīvas ietekmes, kas var apslāpēt mūsu sajūsmu par patiesību. Piemēram, ja mēs pievērstu uzmanību atkritēju propagandai, tā varētu ietekmēt mūsu domāšanu un padarīt mūsu acīs nevērtīgu ”barību savā laikā”, kuru ar ”uzticīgā un gudrā kalpa” starpniecību mums sagādā Jehova. (Mat. 24:45—47.)

Andrē, kas bija kalpojis Jehovam daudzus gadus, pieredzēja to, cik postoši ir ļauties atkritēju domāšanai. Viņam likās, ka nekas slikts nenotiks, ja viņš tikai uz mirkli ielūkosies kādā atkritēju interneta vietnē. Viņš atceras: ”Sākumā mani piesaistīja tā saucamās patiesības, par kurām runāja atkritēji. Jo vairāk es iedziļinājos viņu idejās, jo biežāk man piezagās doma, ka man ir pamats atstāt Jehovas organizāciju. Bet vēlāk, kad es rūpīgāk izpētīju dažas no apsūdzībām, ko atkritēji izvirzīja pret Jehovas lieciniekiem, es sapratu, cik negodīgi ir šie viltus mācītāji. Viņu ”neapgāžamie pierādījumi” pret mums patiesībā bija informācija, kas bija izrauta no konteksta. Es nolēmu atsākt lasīt mūsu publikācijas un apmeklēt sapulces. Jau drīz es sapratu, cik daudz esmu palaidis garām.” Cik labi, ka Andrē atgriezās draudzē!

”Brāļu saime”

Mūsu brāļu un māsu saime, kurā valda mīlestība un vienotība, ir Jehovas svētība. (Ps. 133:1.) Apustulis Pēteris mudināja: ”Mīliet brāļu saimi.” (1. Pēt. 2:17.) Piederot pie kristiešu draudzes, mēs izjūtam mīlestību un atbalstu, ko mums sniedz mūsu  ticības biedri — mūsu garīgie tēvi, mātes, brāļi un māsas. (Marka 10:29, 30.)

Tomēr dažreiz kādu apstākļu dēļ mūsu attiecībās ar brāļiem un māsām var rasties spriedze. Piemēram, viegli varētu gadīties, ka mūs sāk kaitināt kāda kristieša trūkumi un mums izveidojas kritiska attieksme pret viņu. Ja tā notiktu, vai nebūtu vērtīgi atcerēties, ka Jehova mīl savus kalpus, kaut arī tie ir nepilnīgi? Turklāt, ”ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos”. (1. Jāņa 1:8.) Tāpēc centīsimies ”cits citu panest un cits citam piedot”. (Kol. 3:13.)

Kāda jauniete, vārdā Enna, novērtēt kristiešu saimi iemācījās no savas rūgtās pieredzes. Viņa kaut kādā ziņā rīkojās kā pazudušais dēls no Jēzus līdzības — viņa pakāpeniski attālinājās no kristiešu draudzes. Vēlāk viņa atguvās un atgriezās uz patiesības ceļa. (Lūk. 15:11—24.) Ko Enna ir sapratusi? Viņa stāsta: ”Tagad, kad esmu atgriezusies Jehovas organizācijā, es augstu vērtēju visus brāļus un māsas, neraugoties uz viņu nepilnībām. Agrāk es bieži kritizēju citus. Taču tagad es nepieļauju, ka man jebkas liegtu saņemt svētības, kādas es gūstu, atrodoties starp ticības biedriem. Nekas pasaulē nav tā vērts, lai mēs atstātu garīgo paradīzi.”

Vienmēr būsim pateicīgi par Jehovas svētībām

Mūsu cerība uz Dieva Valstību kā cilvēces problēmu vienīgo risinājumu ir nenovērtējams dārgums. Kad mēs uzzinājām par šo cerību, mūsu sirdi piepildīja dziļa pateicība. Mēs jutāmies gluži kā tirgotājs no Jēzus līdzības, kas ”pārdeva visu, kas tam bija”, lai nopirktu ”vienu sevišķi dārgu pērli”. (Mat. 13:45, 46.) Jēzus neteica, ka tirgotājs kādā brīdī būtu pārstājis augstu vērtēt dārgo pērli. Nepārstāsim arī mēs augstu vērtēt mūsu brīnišķīgo cerību! (1. Tes. 5:8; Ebr. 6:19.)

Džīna, kas kalpo Jehovam nu jau vairāk nekā 60 gadus, saka: ”Paturēt prātā Dieva Valstību man ir palīdzējis tas, ka es stāstu par to citiem. Man ir liels prieks redzēt, kā cilvēki iegūst sapratni par to, kas ir Valstība. Vērojot, kā patiesība par Valstību maina Bībeles skolnieka dzīvi, es mēdzu domāt: ”Cik gan brīnišķīga ir šī vēsts, kurā es varu dalīties ar citiem!””

Mums ir daudz iemeslu būt pateicīgiem par garīgajām svētībām, kuras Jehova mums pārpilnībā ir devis. Kaut arī mūs var piemeklēt dažādi pārbaudījumi, piemēram, pretestība, slimības, vecums, depresija, tuva cilvēka zaudējums vai ekonomiskas grūtības, mēs zinām, ka tie visi ir īslaicīgi. Valdot Dieva Valstībai, mēs saņemsim daudz svētību arī fiziskā ziņā. Visas ciešanas, kas mums tagad ir jāpanes, jaunajā pasaulē būs zudušas. (Atkl. 21:4.)

Kamēr tas vēl nav īstenojies, pastāvīgi domāsim par mums piešķirtajām svētībām un apliecināsim pateicību, kādu juta psalmu sacerētājs, kurš dziedāja: ”Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.” (Ps. 40:6.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 18. lpp.]

Jehova mūs svētī, grūtos brīžos mums sagādādams garīgu atbalstu