Lasītāju jautājumi

Vai Jēzus Kristus, sūtīdams savus 12 apustuļus sludināt, pavēlēja tiem ņemt ceļā spieķi un apaut sandales?

Dažiem šķiet, ka trīs evaņģēlijos ietvertie stāstījumi par to, kā Jēzus sūtīja apustuļus sludināt, ir pretrunīgi. Taču, ja tos salīdzina, var nonākt pie interesanta secinājuma. Vispirms salīdzināsim Marka un Lūkas rakstīto. Marka evaņģēlijā mēs lasām, ka Jēzus ”tiem pavēlēja nekā neņemt līdz ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, bet tikai apaut kurpes un neapvilkt divi svārkus”. (Marka 6:7—9.) Savukārt Lūka rakstīja, ka Jēzus deva norādījumu: ”Neņemiet neko līdz uz ceļu, ne zizli, ne ceļa somu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!” (Lūk. 9:1—3.) Vai tā ir pretruna? Marks minēja, ka apustuļiem bija jāņem līdzi spieķis un jāapauj sandales, turpretī, saskaņā ar Lūkas vēstījumu, Jēzus pavēlēja apustuļiem neņemt līdzi neko — pat ne spieķi —, bet sandales Lūka nemaz nav pieminējis.

Lai saprastu, ko Jēzus šajā gadījumā gribēja teikt, pievērsīsim uzmanību vārdiem, kas ir sastopami visos trīs evaņģēlijos. Tāpat kā iepriekš citētajos Marka un Lūkas vēstījumos, arī Mateja 10:5—10 var lasīt, ka apustuļiem tika dota pavēle neņemt līdzi ”divi svārkus” jeb ”divus kreklus” (NW). Apustuļiem, jādomā, viens krekls jau bija mugurā, un viņiem nevajadzēja pirms došanās ceļā apgādāties ar vēl vienu. Savukārt kājās viņiem bija sandales. Marks norādīja, ka sandalēm ir jābūt apautām. Bet ko var teikt par spieķi? Enciklopēdijā The Jewish Encyclopedia ir teikts: ”Pēc visa spriežot, senajiem ebrejiem bija paradums ceļā ņemt līdzi arī spieķi.” (1. Moz. 32:11.) Marks minēja, ka apustuļiem tika pavēlēts ”nekā neņemt līdz ceļā”, izņemot spieķi, kas viņiem jau bija līdzi, kad Jēzus viņus sūtīja sludināt. Tas ļauj secināt, ka evaņģēliju sarakstītāji uzsvēra Jēzus norādījumu netērēt laiku, lai sagādātu papildu lietas, kas ceļā varētu noderēt.

Šo domu apstiprina Matejs, kurš pats dzirdēja Jēzus norādījumu un pierakstīja to. Jēzus bija sacījis: ”Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz varu savās jostās, nedz ceļa somu, nedz divi svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekam sava barība pienākas.” (Mat. 10:9, 10.) Kas apustuļiem bija jādara ar sandalēm, kuras viņiem bija kājās, un spieķi, ko viņi turēja rokās? Jēzus norādīja, lai viņi neiegādājas spieķi un sandales, bet neteica, ka viņiem būtu jāatbrīvojas no tā, kas viņiem jau ir. Kāpēc Jēzus deva šādu pavēli? Tāpēc, ka ”strādniekam sava barība pienākas”. Tas ļauj saprast Jēzus pavēles būtību, kas ir saskaņā ar viņa Kalna runu, kurā viņš mudināja savus mācekļus neraizēties par iztiku un apģērbu. (Mat. 6:25—32.)

Lai gan evaņģēliju vēstījumi no pirmā acu uzmetiena var šķist pretrunīgi, tajos ir uzsvērta viena un tā pati doma: apustuļiem bija jādodas ceļā bez kavēšanās, netērējot laiku un uzmanību tam, lai apgādātos ar vēl kaut ko. Kāpēc? Tāpēc, ka Jehova parūpētos par viņiem.

 Kas ir Salamana minētās ”sievas sievu galā”? (Sal. Māc. 2:8.)

Mēs nevaram droši apgalvot, bet viena iespēja ir tāda, ka tās ir ievērojamas sievietes, ar kurām Salamans tikās savā galmā.

Salamana Mācītāja grāmatas 2. nodaļā Salamans runāja par savu veikumu, tostarp arī par iespaidīgajiem celtniecības projektiem, ko viņš bija īstenojis. Pēc tam viņš teica: ”Es sev sakrāju kaudzēm sudrabu un zeltu, dārgumus no ķēniņiem un no zemēm, sagādāju sev dziedātājus un dziedātājas, un, — kas mēdz būt cilvēku galvenās iekāres priekšmets, — sievas sievu galā.” (Sal. Māc. 2:8.)

Daudzi Bībeles zinātnieki uzskata, ka ”sievas”, par kurām Salamans šeit runā, ir daudzās svešzemju sievas un blakussievas, kuras viņš apprecēja savas dzīves otrajā pusē un kuru ietekmē viņš pievērsās viltus dievu pielūgsmei. (1. Ķēn. 11:1—4.) Tomēr šāds izskaidrojums nešķiet īsti apmierinošs. Kad Salamans rakstīja par šīm ”sievām”, viņš runāja par situāciju, kas jau pastāvēja. Bet tolaik Jehova pret viņu vēl bija labvēlīgs, par ko liecina fakts, ka Jehova iedvesmoja viņu uzrakstīt vairākas Bībeles grāmatas. To nevar teikt par vēlākajiem gadiem, kad Salamanam bija simtiem svešzemju sievu un blakussievu un viņš pielūdza viltus dievus.

Salamana Mācītāja grāmatā Salamans izteicās, ka viņš ”lūkoja atrast iepriecinošus vārdus un pareizi uzrakstīt patiesības vārdus”. (Sal. Māc. 12:10, LB-65r.) Viņš, bez šaubām, zināja vārdus ”sieva”, ”ķēniņiene” un ”blakussieva”, jo viņš tos ir izmantojis, rakstot Dieva iedvesmotās grāmatas. (Sal. Pam. 5:18; 12:4; 18:22; Sal. Māc. 9:9; Augstā Dz. 6:8, 9.) Bet oriģinālvalodā Salamana Mācītāja 2:8 neviens no šiem vārdiem nav lietots.

Ar vārdiem ”sievas sievu galā” ir tulkots reti izmantots senebreju vārds, kas šajā pantā atkārtojas divreiz — vispirms vienskaitlī, pēc tam daudzskaitlī — un kas nekur citur Bībelē nav sastopams. Zinātnieki atzīst, ka tā nozīme ir neskaidra. Daudzi Bībeles tulkotāji Salamana Mācītāja 2:8 lieto vārdu, ar ko tiek apzīmēta sieviete, vai nu kopā ar tā paša vārda daudzskaitli, vai šī vārda formu, kas norāda uz izcilību. Piemēram, Bībeles izdevumā Vecās Derības poēzijas grāmatas attiecīgā panta daļa ir iztulkota ”kundzenes, kundzenes”.

Salamans bija tik slavens, ka pat bagātās Sabas ķēniņiene bija par viņu dzirdējusi, un, ieradusies pie Salamana, viņa jutās dziļi iespaidota. (1. Ķēn. 10:1, 2.) Šis gadījums norāda uz vienu no iespējamiem izskaidrojumiem, par kādām sievietēm Salamana Mācītāja 2:8 varētu būt runa. Iespējams, Salamans rakstīja par ievērojamām sievietēm, ko viņš satika savā galmā to daudzo gadu laikā, kad Dievs pret viņu vēl bija labvēlīgs.