Brīnišķīgs pārraugs un mīļš draugs

DŽONS BĀRS, kas kalpoja Jehovas liecinieku Vadošajā padomē, beidza savas zemes gaitas sestdienas rītā, 2010. gada 4. decembrī. Viņam bija 97 gadi. Citi viņu atceras kā brīnišķīgu pārraugu un mīļu draugu.

Brālis Džons Bārs bija dzimis Skotijas pilsētā Aberdīnā, un ģimenē viņš bija jaunākais no trim bērniem. Abi viņa vecāki bija ar garu svaidīti kristieši. Brālis Bārs bieži ar lielu sirsnību runāja par savu bērnību; viņš bija pateicīgs par lielisko paraugu, kādu viņam bija rādījuši viņa mīļie vecāki.

Sasniedzot pusaudža vecumu, Džonam kļuva ļoti grūti iesaistīties sarunās ar nepazīstamiem cilvēkiem. Taču viņš centās pārvarēt savu kautrīgumu, un 1927. gadā, kad viņam bija 14 gadi, kādā svētdienas pēcpusdienā viņš pateica savam tēvam, ka ir gatavs doties tam līdzi sludināšanā pa mājām. Tā sākās kalpošana, kas ilga daudzus gadus. No tās dienas līdz pat savai nāvei brālis Bārs bija dedzīgs labās vēsts sludinātājs.

Nelaimes gadījums, kurā viņa māte gandrīz zaudēja dzīvību, lika jaunajam Džonam nopietni domāt par dzīves jēgu, un 1929. gadā viņš atdeva savu dzīvi Jehovam. Viņš izmantoja pirmo iespēju kristīties, kas viņam pavērās 1934. gadā. Vēlāk, 1939. gadā, viņš pievienojās Londonas Bēteles ģimenei un uzsāka pilnas slodzes kalpošanu, kas turpinājās 71 gadu.

1960. gada 29. oktobrī, apprecēdams Mildredu Viletu, ilggadēju pionieri un misionāri, brālis Bārs ieguva, kā viņš pats mēdza teikt, ”ļoti dārgu draugu”. Brāli un māsu Bārus pazina kā priekšzīmīgu un pašaizliedzīgu kristiešu pāri, un tādi viņi bija līdz pat 2004. gada oktobrim, kad beidzās Mildredas zemes gaitas. Katru savas laulības dzīves dienu viņi kopā izlasīja kādu Bībeles fragmentu.

Tiem, kuri viņu pazina tuvāk, Džona Bāra vārds atsauks prātā cilvēku, kas deva pārdomātus padomus, — viņš vienmēr bija līdzsvarots, laipns un pamatojās uz Bībeli. Viņš bija strādīgs cilvēks, iejūtīgs un gādīgs pārraugs, kā arī uzticams draugs. Viņa komentāri, runas un lūgšanas liecināja par ļoti dziļu garīgumu un tuvām attiecībām ar Jehovu.

Kaut arī mums ļoti pietrūkst dārgā brāļa Bāra, mēs kopā ar viņu priecājamies, ka viņš ir saņēmis nemirstības balvu — to viņš no sirds gaidīja un bieži par to runāja. Šī balva viņam bija pats svarīgākais. (1. Kor. 15:53, 54.) *

[Zemsvītras piezīme]