Kas ir vissvarīgākā persona jūsu dzīvē?
Kas ir vissvarīgākā persona jūsu dzīvē?
”Tu viens — Visaugstais pār visu zemi!” (Ps. 83:19, Vecās Derības poēzijas grāmatas.)
1., 2. Kāpēc, lai saņemtu glābšanu, nepietiek tikai zināt Jehovas vārdu?
IESPĒJAMS, jūs pirmoreiz redzējāt Dieva vārdu ”Jahve” vai ”Jehova”, kad jums kāds to parādīja Bībelē. Varbūt jūs pārsteidza tas, ka Bībelē ir minēts Dieva vārds. Tagad jūs, jādomā, izmantojat Bībeli, lai palīdzētu arī citiem iepazīt mūsu mīlošo Dievu Jehovu. (Rom. 10:12, 13.)
2 Kaut arī cilvēkiem ir jāzina Jehovas vārds, ar to vien nepietiek. Psalmu sacerētājs uzsvēra vēl kādu faktu, kas mums jāatzīst, lai mēs varētu saņemt glābšanu: ”Tu viens — Visaugstais pār visu zemi!” (Ps. 83:19, Vecās Derības poēzijas grāmatas.) Jehova tiešām ir vissvarīgākā persona Visumā. Būdams visa Radītājs, viņš ir tiesīgs no savas radības gaidīt nedalītu padevību. (Atkl. 4:11.) Tāpēc mums būtu sev jāpajautā: kas ir vissvarīgākā persona manā dzīvē? Ir būtiski, lai mēs rūpīgi pārdomātu atbildi uz šo jautājumu.
Jautājums, kas radās Ēdenes dārzā
3., 4. Kā Sātans pievīla Ievu?
3 Tas, cik būtiski ir uzskatīt Jehovu par svarīgāko personu mūsu dzīvē, ir skaidri redzams notikumos, kuri risinājās Ēdenes dārzā. Dumpīgais eņģelis, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Sātans Velns, kārdināja pirmo sievieti Ievu, mēģinādams panākt, lai personīgās vēlmes viņai kļūtu nozīmīgākas nekā Jehovas pavēle neēst no aizliegtā koka augļiem. (1. Moz. 2:17; 2. Kor. 11:3.) Viņa padevās šim kārdinājumam un tā apliecināja necieņu pret Jehovas augstāko varu. Ieva neatzina Jehovu par vissvarīgāko personu savā dzīvē. Bet kā Sātanam izdevās pievilt Ievu?
4 Sātans sarunā ar Ievu izmantoja vairākus viltīgus paņēmienus. (Nolasīt 1. Mozus 3:1—5, LB-65r.) * Pirmkārt, Sātans neizmantoja Jehovas personvārdu. Viņš runāja tikai par ”Dievu”. Turpretī 1. Mozus grāmatas sarakstītājs tās pašas nodaļas pirmajā pantā lietoja Jehovas vārdu. * Otrkārt, Sātans nejautāja, vai Dievs ir ”pavēlējis”, bet — vai Dievs ir ”teicis”. (1. Moz. 2:16.) Šādi Sātans nemanāmā veidā centās mazināt Dieva pavēles nozīmīgumu. Treškārt, kaut arī Sātans runāja tikai ar Ievu, viņš formulēja jautājumu otrās personas daudzskaitlī. Tā viņš, iespējams, apelēja pie Ievas godkāres, likdams viņai justies svarīgai — it kā viņa varētu pārstāvēt sevi un vīru. Kāds bija iznākums? Acīmredzot Ieva augstprātīgi uzņēmās runāt savā un vīra vārdā, atbildēdama čūskai: ”Mēs ēdam no koku augļiem dārzā.”
5. a) Par ko Ieva Sātana ietekmē sāka domāt? b) Ko Ieva apliecināja, ēzdama no aizliegtā koka augļiem?
5 Sātans arī sagrozīja faktus. Viņš izteica mājienu, ka Dievs ir rīkojies netaisnīgi, pieprasīdams, lai Ādams un Ieva ”neēd ne no viena koka dārzā”. Pēc tam Sātans aicināja Ievu domāt par sevi un par to, kā viņa šķietami varētu uzlabot savu dzīvi un ”būt kā Dievs”. Galu galā viņš panāca, ka Ieva vairāk domāja par koku un tā augļiem nekā par savām attiecībām ar Dievu, kurš viņai bija visu devis. (Nolasīt 1. Mozus 3:6.) Diemžēl Ieva ēda no aizliegtā koka augļiem, tā apliecinādama, ka Jehova nav svarīgākā persona viņas dzīvē.
Jautājums, kas tika izvirzīts Ījaba laikā
6. Kā Sātans apšaubīja Ījaba uzticību Dievam, un kāda iespēja Ījabam tāpēc tika dota?
6 Daudzus gadsimtus vēlāk dievbijīgajam Ījabam bija iespēja parādīt, kas viņa dzīvē ir vissvarīgākā persona. Kad Jehova norādīja Sātanam uz Ījaba nevainojamību, Sātans atteica: ”Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas?” (Nolasīt Ījaba 1:7—10.) Sātans nenoliedza, ka Ījabs ir paklausīgs Dievam, — viņš apšaubīja tā motīvus. Viņš viltīgi apsūdzēja Ījabu, ka tas kalpojot Jehovam nevis aiz mīlestības, bet gan savtīgu motīvu vadīts. Tikai pats Ījabs varēja atspēkot šo apsūdzību, un viņam tika dota tāda iespēja.
7., 8. Ar kādiem pārbaudījumiem saskārās Ījabs, un ko viņš apliecināja ar savu uzticību?
7 Jehova pieļāva, ka Sātans vienu pēc otras izraisīja vairākas nelaimes Ījaba dzīvē. (Īj. 1:12—19.) Kā tas ietekmēja Ījabu? Bībelē ir teikts, ka viņš ”nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu”. (Īj. 1:22.) Taču Sātans vēl nelikās mierā. Viņš izvirzīja nākamo apsūdzību: ”Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.” * (Īj. 2:4.) Sātans apgalvoja, ka tad, ja Ījabs pats ciestu, viņš atteiktos no Jehovas.
8 Ījabu piemeklēja atbaidoša slimība, un sieva viņu mudināja nolādēt Dievu un mirt. Vēlāk trīs viltus mierinātāji viņu apsūdzēja nepareizā rīcībā. (Īj. 2:11—13; 8:2—6; 22:2, 3.) Tomēr visās šajās ciešanās Ījabs neatteicās no uzticības Dievam. (Nolasīt Ījaba 2:9, 10.) Ar savu uzticību un izturību viņš apliecināja, ka Jehova ir vissvarīgākā persona viņa dzīvē. Ījabs arī pierādīja, ka nepilnīgs cilvēks spēj — kaut arī ierobežotā mērā — atspēkot Sātana melīgās apsūdzības. (Salīdzināt Salamana Pamācības 27:11.)
Jēzus nevainojamā atbilde
9. a) Kāds bija pirmais kārdinājums, kuru Jēzum izteica Sātans? b) Kā Jēzus reaģēja uz šo kārdinājumu?
9 Neilgi pēc Jēzus kristīšanās Sātans mēģināja viņu pamudināt padoties savtīgām vēlmēm un vairs neuzskatīt Jehovu par svarīgāko personu dzīvē. Sātans trīs reizes kārdināja Jēzu. Vispirms viņš mudināja Jēzu pārvērst akmeņus par maizi un tā apmierināt savas fiziskās vajadzības. (Mat. 4:2, 3.) Jēzus 40 dienas bija gavējis un bija ļoti izsalcis. Tāpēc Velns viņu aicināja, lai viņš izmanto savas brīnumainās spējas savtīgā veidā — izsalkuma remdēšanai. Kā Jēzus rīkojās? Atšķirībā no Ievas, viņš domāja par Jehovas vārdiem un nekavējoties noraidīja kārdinājumu. (Nolasīt Mateja 4:4.)
10. Kāpēc Sātans izaicināja Jēzu, lai tas nolec no tempļa mūriem?
10 Sātans vēl kādā veidā mēģināja pamudināt Jēzu uz savtīgu rīcību. Viņš izaicināja Jēzu, lai tas nolec no tempļa mūriem. (Mat. 4:5, 6.) Ko Sātans vēlējās panākt? Sātans apgalvoja, ka tad, ja pēc kritiena Jēzus paliktu neskarts, tas pierādītu, ka viņš ir ”Dieva dēls”. Acīmredzot Velns gribēja panākt, lai Jēzus pārāk koncentrētos uz savu reputāciju un izrādītos ar savām spējām. Sātans zināja, ka cilvēks var pieņemt kādu izaicinājumu aiz lepnuma vai aiz bailēm zaudēt savu reputāciju citu acīs. Sātans nepareizi izmantoja kādu Dieva Rakstu vietu, taču Jēzus apliecināja, ka pilnībā saprot Dieva vārdus. (Nolasīt Mateja 4:7.) Noraidīdams Sātana piedāvājumu, Jēzus atkal parādīja, ka Jehova viņa dzīvē ir pati svarīgākā persona.
11. Kāpēc Jēzus nepiekāpās Sātanam, kad tas viņam piedāvāja visas pasaules valstis?
11 Visbeidzot Sātans piedāvāja Jēzum visas pasaules valstis. (Mat. 4:8, 9.) Jēzus nekavējoties atteicās no šī piedāvājuma. Viņš saprata, ka to pieņemt nozīmētu noraidīt Jehovas augstāko varu — Dieva tiesības valdīt pār visu. (Nolasīt Mateja 4:10.) Katrā reizē Jēzus atbildēja Sātanam, citēdams Svēto Rakstu vietas, kurās senebreju valodā ir lietots Jehovas vārds.
12. Kāds grūts lēmums bija jāpieņem Jēzum, un ko mēs varam mācīties no viņa nostājas?
12 Kad Jēzus dzīve uz zemes tuvojās beigām, viņam bija jāpieņem kāds ļoti grūts lēmums. Savas kalpošanas laikā Jēzus bija apliecinājis gatavību atdot savu dzīvi par upuri. (Mat. 20:17—19, 28; Lūk. 12:50; Jāņa 16:28.) Taču Jēzus apzinājās, ka viņš tiks nepatiesi apsūdzēts, viņu notiesās ebreju tiesa un tad viņš tiks sodīts ar nāvi kā zaimotājs. Šī doma viņu dziļi satrauca. Viņš lūgšanā teica: ”Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kauss iet man garām.” Bet tad viņš piebilda: ”Tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mat. 26:39.) Jēzus uzticība līdz nāvei nepārprotami parādīja, kas bija vissvarīgākā persona viņa dzīvē.
Kāda ir mūsu atbilde?
13. Ko mēs varam mācīties no tā, kas notika ar Ievu, un no Ījaba un Jēzus Kristus piemēra?
13 Ko mēs esam noskaidrojuši? No tā, kas notika ar Ievu, mēs uzzinājām, ka cilvēki, kas padodas savtīgām vēlmēm vai pārāk koncentrējas uz sevi, apliecina, ka Jehova nav vissvarīgākā persona viņu dzīvē. Kā parāda Ījaba piemērs, arī nepilnīgi cilvēki ar savu uzticību pārbaudījumos var apliecināt, ka Jehovam ir galvenā vieta viņu dzīvē, pat ja viņi īsti nesaprot savu nelaimju iemeslu. (Jēk. 5:11.) Savukārt no Jēzus parauga mēs redzam, ka mums jābūt gataviem paciest kaunu un nav jāpiešķir pārlieku liela nozīme savai reputācijai. (Ebr. 12:2.) Bet kā mēs šīs domas varam ņemt vērā savā dzīvē?
14., 15. Kādā ziņā Jēzus rīcība kārdinājumos atšķīrās no tā, kā rīkojās Ieva, un kā mēs varam līdzināties Jēzum? (Komentējiet arī attēlu 18. lappusē.)
14 Nekad nepieļausim, ka mēs kārdinājumos aizmirstu Jehovu. Ieva pieļāva, ka viņas uzmanība tika pievērsta tikai tam, kas bija viņas priekšā. Viņa redzēja, ka ”koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm jo tīkams un iekārojams, to uzskatot”. (1. Moz. 3:6.) Cik gan krasi viņas rīcība atšķīrās no tā, kā rīkojās Jēzus, kad Sātans viņu trīs reizes kārdināja! Viņš katrā gadījumā saskatīja kaut ko vairāk nekā tikai to, kas viņam tika piedāvāts, un viņš domāja par savas rīcības sekām. Jēzus paļāvās uz Svētajiem Rakstiem un lietoja Jehovas vārdu.
15 Par ko mēs domājam, kad saskaramies ar kārdinājumu darīt kaut ko tādu, kas Jehovam nepatīk? Jo vairāk mēs koncentrēsimies uz kārdinājumu, jo spēcīgākas kļūs nepareizās vēlmes. (Jēk. 1:14, 15.) Mums nekavējoties jārīkojas, lai izskaustu šādas vēlmes, pat ja mums tas liktos tik grūti kā atteikties no kādas ķermeņa daļas. (Mat. 5:29, 30.) Mums jāmācās no Jēzus un jādomā, kādas sekas būs mūsu rīcībai un kā tā ietekmēs mūsu attiecības ar Jehovu. Mums jāatsauc prātā, kas ir teikts Dieva Rakstos — Bībelē. Tikai tā mēs varēsim parādīt, ka Jehova ir svarīgākā persona mūsu dzīvē.
16.—18. a) Kas mūsos var radīt nomāktību? b) Kas mums var palīdzēt izturēt dažādas nelaimes?
16 Nekad nepieļausim, ka personisku nelaimju dēļ mēs kļūtu rūgtuma pilni pret Jehovu. (Sal. Pam. 19:3.) Tuvojoties ļaunās pasaules galam, aizvien vairāk Jehovas kalpu pieredz dažādas katastrofas un nelaimes. Mēs, protams, negaidām, ka šajā laikā saņemsim brīnumainu aizsardzību. Tomēr, tāpat kā savulaik Ījabs, mēs varam izjust nomāktību, zaudējot kādu tuvinieku vai pieredzot personiskas grūtības.
17 Ījabs nesaprata, kāpēc Jehova pieļāva tādas nelaimes viņa dzīvē, un arī mēs reizēm varam nesaprast, kāpēc notiek kaut kas slikts. Varbūt mēs dzirdam par uzticīgiem brāļiem un māsām, kas ir gājuši bojā zemestrīcē — kā, piemēram, tas bija Haiti — vai kādā citā dabas katastrofā. Vai arī mēs, iespējams, uzzinām par kādu uzticīgu Dieva kalpu, kas ir kļuvis par vardarbības upuri vai ir zaudējis dzīvību traģiskā nelaimes gadījumā. Vai arī mēs paši varbūt pieredzam kādus smagus apstākļus vai šķietamu netaisnību. Mēs izmisumā varētu domāt: ”Kāpēc, Jehova? Kāpēc es? Ko es esmu izdarījis nepareizi?” (Hab. 1:2, 3.) Kas mums šādos brīžos var palīdzēt?
18 Mums jāuzmanās, lai mēs nesāktu domāt, ka nelaimes liecina par Jehovas nelabvēlību. Jēzus to uzsvēra, kad pieminēja divus traģiskus gadījumus, kas bija notikuši viņa laikā. (Nolasīt Lūkas 13:1—5.) Daudzas nelaimes notiek apstākļu sakritības dēļ. (Sal. Māc. 9:11.) Taču, lai kāds būtu mūsu ciešanu iemesls, mēs tās varam izturēt, ja meklējam palīdzību pie ”visa mierinājuma Dieva”. Viņš mums piešķirs nepieciešamo spēku, lai mēs arī turpmāk varētu viņam uzticīgi kalpot. (2. Kor. 1:3—6, NW.)
19., 20. Kas Jēzum palīdzēja izturēt pazemojošas situācijas, un kas var palīdzēt mums?
19 Nekad neļausim lepnumam vai bailēm no kauna ņemt virsroku. Būdams pazemīgs, Jēzus labprāt ”sevi iztukšoja” un ”pieņēma kalpa veidu”. (Filip. 2:5—8.) Viņš spēja izturēt daudzas pazemojošas situācijas, jo viņš paļāvās uz Jehovu. (1. Pēt. 2:23, 24.) Tā Jēzus apliecināja, ka viņam galvenais bija Jehovas griba, un tāpēc viņš tika atalgots ar īpaši augstu stāvokli. (Filip. 2:9.) Jēzus saviem mācekļiem ieteica līdzināties viņam. (Mat. 23:11, 12; Lūk. 9:26.)
20 Reizēm ticības pārbaudījumi var būt apkaunojoši. Tomēr mums būtu jāveido sevī tāda pārliecība, kāda bija apustulim Pāvilam, kurš rakstīja: ”Tālab es arī ciešu visu šo, bet es nekaunos, jo es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai.” (2. Tim. 1:12.)
21. Kādai jābūt mūsu nostājai?
21 Bībelē bija pravietots, ka mūsu laikos ”cilvēki būs patmīlīgi”. (2. Tim. 3:2.) Tāpēc nav brīnums, ka mēs dzīvojam egoistiskā sabiedrībā. Nekad nepārņemsim šādu savtīgu attieksmi! Neatkarīgi no tā, vai mēs pieredzam kārdinājumus, ciešam no kādas nelaimes vai kāds mūs cenšas pazemot, apņemsimies pierādīt, ka Jehova tiešām ir vissvarīgākā persona mūsu dzīvē.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 4. rk. 1. Mozus 3:1 (LB-65r): ”Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: ”Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?””
^ 4. rk. Latviešu valodas Bībeles izdevumos Dieva vārds Jehova lielākoties ir aizstāts ar vārdiem ”tas Kungs”, un tā tas ir arī 1. Mozus 3:1 (LB-65r).
^ 7. rk. Pēc dažu Bībeles pētnieku domām, frāze ”ādu pret ādu” varēja nozīmēt to, ka Ījabs savtīgi ļautu saviem bērniem un lopiem mirt, ja vien viņš tā varētu pats palikt dzīvs. Bet citi uzskata, ka šī frāze norāda uz cilvēka gatavību pašam kaut kādā veidā ciest, ja viņš tā var glābt savu dzīvību. Piemēram, cilvēks var pacelt roku, lai aizsargātu galvu no bīstama sitiena, kaut arī viņa roka tāpēc varētu ciest. Lai ko šī frāze nozīmē, tās būtība acīmredzot bija tāda, ka Ījabs būtu ar mieru atdot visu, lai tikai pats paliktu dzīvs.
Ko mēs varam mācīties no tā,...
• kā Sātans pievīla Ievu,
• kā Ījabs reaģēja uz savām nelaimēm,
• kā pārbaudījumos rīkojās Jēzus?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 17. lpp.]
Ieva aizmirsa par savām attiecībām ar Jehovu
[Attēls 18. lpp.]
Jēzus noraidīja Sātana kārdinājumus un koncentrējās uz Jehovas gribas pildīšanu
[Attēli 20. lpp.]
Sludināšana pēc zemestrīces Haiti
Grūtībās un nelaimēs mēs varam meklēt palīdzību pie ”visa mierinājuma Dieva”
