Es baidījos no nāves, bet tagad gaidu, kad dzīvības būs pārpārēm

Pastāstījis Pjēro Gati

DOBJA rūkoņa pakāpeniski pieņēmās spēkā. Tad iegaudojās sirēnas, brīdinot iedzīvotājus steigties uz patvertnēm. Pēc tam, griezīgi kaukdamas, sāka krist bumbas un atskanēja apdullinoši sprādzieni, kas vai plēsa pušu bungādiņas.

To visu es kā jauns karavīrs pieredzēju 1943./44. gadā Itālijas pilsētā Milānā. Es vaigu vaigā saskāros ar nāvi, jo man bieži lika savākt cilvēku mirstīgās atliekas no uzlidojumos sabombardētajām patvertnēm. Bojāgājušie bija saraustīti gabalos, tāpēc viņus nevarēja pat pazīt. Reizēm es pats tikai par mata tiesu paglābos no nāves. Tādās reizēs es lūgšanā Dievam sacīju, ka tad, ja šajās šausmās palikšu dzīvs, es pildīšu viņa gribu.

Izgaist manas bailes no nāves

Es uzaugu kādā Itālijas ciemā, kas atrodas netālu no Šveices robežas, apmēram desmit kilometru no Komo pilsētas. Jau mazotnē es izjutu, kādas sāpes sagādā tuva cilvēka zaudējums, un nāve man iedvesa bailes. Ar spāņu gripu bija mirušas divas manas māsas, bet 1930. gadā, kad man bija tikai seši gadi, nomira mana māte Luidža. Mani audzināja katoliskā garā, es pildīju reliģiskos likumus un ik nedēļu gāju uz misi, taču manas bailes no nāves tika kliedētas tikai pēc daudziem gadiem, turklāt nevis baznīcā, bet kādā frizētavā.

1944. gadā karš turpināja savu nāves pļauju. Es, tāpat kā tūkstošiem citu itāliešu karavīru, pametu kara zonu un aizbēgu uz neitrālo Šveici. Tur mūs izmitināja daudzajās bēgļu nometnēs. Mani aizsūtīja uz Šveices ziemeļaustrumiem, uz nometni netālu no Šteinahas ciema, kur mums piešķīra nedaudz brīvības. Šteinahas frizierim uz laiku bija vajadzīgs palīgs, un es pārcēlos pie viņa. Es pie viņa strādāju un dzīvoju tikai vienu mēnesi, bet tas bija pietiekami ilgs laiks, lai notiktu kaut kas tāds, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi.

Viens no friziera klientiem bija Šveicē dzīvojošs itālietis Adolfo Tellīni, kas bija Jehovas liecinieks. Es nekad par tādiem nebiju dzirdējis, un nav jau arī brīnums, jo tajā laikā visā Itālijā bija ne vairāk kā simt piecdesmit Jehovas liecinieku. Adolfo man pastāstīja par brīnišķīgajiem Bībelē lasāmajiem solījumiem, ka pienāks laiks, kad valdīs miers un ”dzīvības.. būs pārpārēm”. (Jāņa 10:10, NW; Atkl. 21:3, 4.) Mani sajūsmināja vēsts par nākotni bez kara un nāves. Kad es atgriezos bēgļu nometnē, es dalījos uzzinātajā ar kādu citu gados jaunu itālieti, Džuzepi Tubīni, un arī viņu tas aizrāva. Adolfo un citi Jehovas liecinieki mūs nometnē bieži apmeklēja.

Adolfo mani aizveda uz Arbonu, līdz kurai no Šteinahas bija apmēram desmit kilometru un kurā saujiņa Jehovas liecinieku bija organizējuši  sapulces itāļu valodā. Man tik ļoti patika dzirdētais, ka nākamajā nedēļā es pats ar kājām aizgāju uz Arbonu. Pēc tam es apmeklēju Jehovas liecinieku kongresu Cīrihē. Mani satrieca tajā rādītie diapozitīvi, kuros varēja redzēt koncentrācijas nometnes ar kaudzēs sakrautiem līķiem. Es uzzināju, ka daudzi vācu Jehovas liecinieki savas ticības dēļ tika nogalināti. Šajā kongresā es satiku arī Jehovas liecinieci Mariju Picato, kurai Itālijas fašistiskās varas iestādes viņas reliģiskās darbības dēļ bija piespriedušas vienpadsmit gadu cietumsodu.

Kad karš beidzās, es atgriezos Itālijā un pievienojos mazajai Komo draudzei. Kaut arī neviens man nebija sistemātiski mācījis Bībeli, galvenās Bībeles mācības man bija pilnīgi skaidras. Pie Komo draudzes piederēja arī Marija Picato. Viņa man paskaidroja, cik svarīga ir kristīšanās, un aicināja apciemot Marčello Martinelli, kas dzīvoja Sondrio provincē, Kastjonē Andevenno. Marčello bija ar garu svaidīts brālis, kam fašistiskais režīms bija piespriedis vienpadsmit gadus ieslodzījumā. Visus astoņdesmit kilometrus līdz Marčello dzīvesvietai es nobraucu ar velosipēdu.

Marčello, izmantodams Bībeli, man paskaidroja, kādām prasībām jāatbilst, lai varētu kristīties, pēc tam mēs lūdzām Dievu un devāmies uz Adas upi, kur viņš mani kristīja. Tas notika 1946. gada septembrī. Tā man bija tik īpaša diena! Es bezgala priecājos par savu lēmumu kalpot Jehovam un par to, ka esmu ieguvis drošu cerību uz nākotni, un tikai pašā vakarā aptvēru, ka tajā dienā biju nobraucis ar velosipēdu simt sešdesmit kilometru.

1947. gada maijā Milānā notika pirmais pēckara kongress Itālijā. Uz to ieradās apmēram septiņsimt cilvēku, no kuriem daudzi bija pieredzējuši vajāšanas fašistiskā režīma laikā. Šajā kongresā notika kaut kas neparasts: ar kristīšanās runu uzstājās Džuzepe Tubīni, kuram es biju sludinājis bēgļu nometnē, un to vidū, kas pēc šīs runas kristījās, bija arī viņš pats!

Kongresā man bija gods satikt no Ņujorkas Bēteles atbraukušo brāli Neitanu Noru. Viņš mūs ar Džuzepi rosināja izmantot savu dzīvi kalpošanā Dievam. Es nolēmu, ka jau nākamajā mēnesī sākšu pilnas slodzes kalpošanu. Pārradies mājās, es pastāstīju par savu lēmumu ģimenes locekļiem, bet viņi visi centās mani atrunāt. Tomēr es neļāvos pierunāties un pēc mēneša sāku kalpot Bētelē, kas atradās Milānā. Tur jau strādāja četri misionāri: Džuzepe (Džozefs) Romāno ar savu sievu Andželīnu un Karlo Benanti ar savu sievu Konstanci. Piektais darbinieks bija Džuzepe Tubīni, kas viņiem tikko bija pievienojies, un es biju sestais.

Pēc viena Bētelē nostrādāta mēneša mani iecēla par rajona pārraugu — es biju pirmais rajona pārraugs Itālijā, kurš bija dzimis šajā zemē. Pirms manis šo darbu jau bija sācis veikt brālis Džordžs Fredjanelli, kas 1946. gadā bija atbraucis no Amerikas Savienotajām Valstīm un bija pirmais misionārs Itālijā. Dažas nedēļas viņš mani mācīja, bet pēc tam es devos ceļā viens pats. Īpaši es atceros pirmo draudzi, ko es apmeklēju, — tā bija draudze Faencā. Iedomājieties: es vēl nekad nebiju uzstājies ar runu draudzes priekšā! Tomēr es darīju, ko spēju, un centos visus klātesošos, to vidū arī daudzos bērnus, mudināt, lai viņi domātu par pilnas slodzes kalpošanu. Vēlāk dažiem no tiem, kas toreiz bija bērni, tika uzticēti svarīgi pienākumi kalpošanā.

Tā sākās aizraujošs posms manā dzīvē. Būdams rajona pārraugs, es piedzīvoju ne mazums pārsteigumu, man daudz kam bija jāpielāgojas un bija jātiek galā ar daudzām grūtībām, bet es arī izjutu neizsakāmu prieku un saņēmu lielu mīlestību no brāļiem un māsām.

Reliģiskā situācija pēckara Itālijā

Vēlos pastāstīt, kāda tolaik Itālijā bija reliģiskā situācija. Katoļu baznīcai piederēja neierobežota vara. Lai gan jau 1948. gadā  bija stājusies spēkā jauna konstitūcija, tikai 1956. gadā tika atcelti fašistu pieņemtie likumi, kas Jehovas lieciniekiem liedza brīvi sludināt. Garīdznieki bieži vien panāca, ka tika traucēta mūsu kongresu norise. Bet reizēm viņu plāni izgāzās — piemēram, 1948. gadā tā notika Sulmonā, nelielā pilsētiņā Itālijas centrālajā daļā.

Kongress tika rīkots teātrī. Svētdienas priekšpusdienā, kad es biju programmas vadītājs, Džuzepe Romāno uzstājās ar publisko runu. Tiem laikiem apmeklētāju skaits bija ārkārtīgi liels. Visā Itālijā bija ne vairāk kā piecsimt sludinātāju, bet stāvgrūdām pilnajā teātrī bija kādi divi tūkstoši cilvēku. Pēc runas, divu klātesošu priesteru uzkūdīts, uz skatuves uzlēca kāds puisis. Gribēdams radīt sajukumu, viņš sāka skaļi kliegt. Es nekavējoties iejaucos un teicu: ”Ja jums ir kaut kas sakāms, noīrējiet zāli pats, un tad jūs varat teikt, ko gribat.” Auditorija nevēlējās puisi uzklausīt un apslāpēja viņa balsi ar saviem saucieniem. Tad puisis nolēca no skatuves un pazuda.

Tajos gados ceļošana no draudzes uz draudzi bija īsts piedzīvojums. Reizēm es pārvarēju attālumus kājām, citreiz pārvietojos ar velosipēdu, citreiz braucu sagrabējušā, pārpildītā autobusā, bet citreiz ceļoju ar vilcienu. Bija reizes, kad man bija jānakšņo stallī vai šķūnītī. Karš bija beidzies tikai nesen, un lielākā daļa itāliešu bija ļoti trūcīgi. Jehovas liecinieku bija pavisam maz, un viņiem nekas daudz nepiederēja. Taču tik un tā dzīve, kas ritēja kalpošanā Jehovam, bija brīnišķīga.

Mācības Gileādas skolā

1950. gadā Džuzepi Tubīni un mani uzaicināja mācīties Gileādas skolā, kur gatavo misionārus, un mūs iekļāva 16. grupā. Jau no paša sākuma es sapratu, ka man būs grūti iemācīties angļu valodu. Es centos no visas sirds, bet man vienalga gāja grūti. Mums bija jāizlasa visa Bībele angļu valodā. Lai tiktu galā ar šo uzdevumu, es dažreiz negāju uz pusdienām un tajā laikā trenējos lasīt skaļi. Beidzot pienāca mana kārta uzstāties ar runu. Vēl šobaltdien atceros, ko man pēc tam teica pasniedzējs: ”Žesti tev ir lieliski, un arī entuziasma netrūkst, bet tava angļu valoda ir pilnīgi nesaprotama!” Tomēr es sekmīgi pabeidzu mācības. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas mūs ar Džuzepi nosūtīja atpakaļ uz Itāliju. Misionāru skolā gūtā izglītība mums palīdzēja labāk kalpot brāļiem.

1955. gadā es apprecējos ar Lidiju, kurai pirms septiņiem gadiem biju teicis kristīšanās runu. Viņas tēvs Domeniko visiem saviem  septiņiem bērniem bija palīdzējis pieņemt patiesību, kaut arī pats fašistiskā režīma laikā bija pieredzējis vajāšanas un viņam pat bija piespriests trīs gadu ilgs izsūtījums. Arī Lidija drosmīgi aizstāvēja patiesību. Tajā laikā, kad mūsu likumīgās tiesības sludināt pa mājām vēl nebija apstiprinātas, viņa trīs reizes tika tiesāta. Sešus gadus pēc mūsu kāzām piedzima mūsu pirmais dēls, ko nosaucām par Benjamīno. 1972. gadā mums piedzima Marko, un es ar prieku varu teikt, ka abi mūsu dēli ar savām ģimenēm dedzīgi kalpo Jehovam.

Palieku aktīvs kalpošanā

Ilgajos gados, ko es ar lielu prieku esmu pavadījis, kalpodams citiem, esmu piedzīvojis daudz neaizmirstamu gadījumu. Lūk, tikai viens no tiem. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā mans sievastēvs uzrakstīja vēstuli toreizējam Itālijas prezidentam Alesandro Pertīni. Fašistiskās diktatūras laikā viņi abi bija izsūtīti uz Ventotenes salu, kur nokļuva daudzi, ko uzskatīja par režīma ienaidniekiem. Mans sievastēvs lūdza prezidentam interviju, jo gribēja tam sludināt. Kad sievastēva lūgums tika apmierināts, es devos viņam līdzi, un mūs abus uzņēma ļoti silti. Mēs ne pie kā tāda nebijām raduši. Sasveicinoties ar manu sievastēvu, prezidents viņu sirsnīgi apskāva, un pēc tam mēs runājām par mūsu ticību un iedevām prezidentam literatūru.

1991. gadā, kad jau četrdesmit četrus gadus es biju apmeklējis draudzes visā Itālijā, es beidzu kalpot par rajona pārraugu. Nākamos četrus gadus es biju kongresu nama pārraugs, līdz kamēr smagas slimības dēļ man nācās samazināt savu aktivitāti. Taču, pateicoties Jehovas žēlastībai, es joprojām esmu pilnas slodzes kalpotājs. Es daru, cik ir manos spēkos, sludinot cilvēkiem labo vēsti, un patlaban vairākiem mācu Bībeli. Brāļi joprojām apgalvo, ka, uzstādamies ar runām, es esmu ļoti aizrautīgs. Es pateicos Jehovam, ka mans spars ar gadiem nav mazinājies.

Jaunībā mani nomāca bailes no nāves, bet dziļas Bībeles zināšanas man ir devušas nesatricināmu cerību uz mūžīgu dzīvi, kad ”dzīvības.. būs pārpārēm”, kā teica Jēzus. (Jāņa 10:10, NW.) Es ar ilgām gaidu laiku, kad valdīs miers un drošība un cilvēki būs laimīgi, jo saņems neskaitāmas svētības no Jehovas. Par to visu slava pienākas mūsu mīlošajam Radītājam, kura vārdā mums ir gods saukties. (Ps. 83:19.)

[Karte 22., 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ŠVEICE

BERNE

Cīrihe

Arbona

Šteinaha

ITĀLIJA

ROMA

Komo

Milāna

Ada

Kastjone Andevenno

Faenca

Sulmona

Ventotene

[Attēls 22. lpp.]

Ceļā uz Gileādas skolu

[Attēls 22. lpp.]

Mēs ar Džuzepi Gileādas skolā

[Attēls 23. lpp.]

Kāzu dienā

[Attēls 23. lpp.]

Mana sieva ir man blakus jau vairāk nekā 55 gadus