Sekosim Jehovas mīlestības pilnajai vadībai
Sekosim Jehovas mīlestības pilnajai vadībai
”Es ienīstu ikvienu viltus ceļu.” (Ps. 119:128.)
1., 2. a) Par kādiem brīdinājumiem mēs būtu pateicīgi, ja būtu devušies ceļā, un kāpēc? b) No kā Jehova brīdina savus kalpus, un kāds ir tā iemesls?
IZTĒLOJIETIES, ka jums jānokļūst kādā vietā, bet jūs īsti nezināt ceļu. Tāpēc jūs lūdzat palīdzību uzticamam draugam, kas to zina. Ceļā viņš jums dod sīkus norādījumus. Piemēram, viņš saka: ”Nākamajā pagriezienā uzmanies, jo ceļazīme ir maldinoša. Ne viens vien tur ir nogriezies nepareizi.” Vai jūs nebūtu pateicīgs draugam un neņemtu vērā viņa brīdinājumus? Daudzējādā ziņā Jehova līdzinās šādam draugam. Viņš mums ne tikai dod norādījumus, kā mēs varam sasniegt savu mērķi, proti, mūžīgu dzīvi, bet arī brīdina, no kā mums jāuzmanās, lai mēs nenokļūtu uz nepareiza ceļa. (5. Moz. 5:32; Jes. 30:21.)
2 Šajā un nākamajā rakstā mēs apskatīsim, no kā mūs brīdina Dievs Jehova, kurš ir mūsu vislabākais draugs. Paturēsim prātā, ka viņš to dara tāpēc, ka viņš par mums rūpējas un mūs mīl. Jehova vēlas, lai mēs sasniegtu savu galamērķi. Viņš jūtas sāpināts, kad cilvēki padodas sliktai ietekmei un nomaldās no pareizā ceļa. (Ecēh. 33:11.) Šajā rakstā mēs pievērsīsim uzmanību trim briesmām, no kurām mums jāuzmanās. Pirmās ir saistītas ar cilvēkiem, kas ir mums apkārt, otrās — ar mums pašiem, bet trešās — ar kādu maldīgu priekšstatu. Mums ir skaidri jāzina, kas tieši mūs apdraud un kā debesu Tēvs mums palīdz no tā sargāties. Viens no psalmu sacerētājiem rakstīja: ”Es ienīstu ikvienu viltus ceļu.” (Ps. 119:128.) Vai arī jūs par sevi varat tā teikt? Pārdomāsim, kā mēs varam stiprināt savu apņemšanos izvairīties no ”ikviena viltus ceļa”.
Nesekosim ”lielajam pūlim”
3. a) Kāpēc situācijā, kad nezinām, pa kuru ceļu doties tālāk, varētu būt bīstami sekot citiem ceļotājiem? b) Kāds svarīgs princips ir ietverts 2. Mozus 23:2?
3 Ko jūs darītu, ja garā ceļojumā jūs kādā brīdī nezinātu, pa kuru ceļu doties tālāk? Jums varētu rasties kārdinājums sekot citiem ceļotājiem, īpaši tad, ja jūs redzētu, ka lielākā daļa izvēlas kādu noteiktu maršrutu. Taču tā rīkoties ir riskanti. Iespējams, šiem cilvēkiem ir pavisam cits ceļamērķis, bet tāpat var būt, ka viņi, līdzīgi jums, ir apmaldījušies. Šis piemērs mums palīdz saprast kādu principu, kas ir ietverts vienā no likumiem, kuru Jehova bija devis senajiem izraēliešiem. Tiesnešiem un tiem, kas liecināja tiesā, bija norādīts ”nebiedroties ar lielo pūli”. (Nolasīt 2. Mozus 23:2.) Bez šaubām, nepilnīgs cilvēks viegli var padoties citu ietekmei un ”sagrozīt tiesu”. Bet vai norādījums nepievienoties ”lielajam pūlim” attiecas tikai uz jautājumiem, kas saistīti ar tiesu? Nē, tā nav.
4., 5. Kādā situācijā nonāca Jozua un Kālebs, un kas viņiem deva spēku nepadoties ”lielā pūļa” ietekmei?
4 Gandrīz jebkurā dzīves brīdī mums var rasties vēlēšanās sekot ”lielajam pūlim”. Tādā situācijā mēs varam nonākt pilnīgi negaidīti, un reizēm citu ietekmei ir visai grūti pretoties. Atcerēsimies, ko pieredzēja Jozua un Kālebs. Viņi kopā ar desmit citiem vīriem bija devušies izlūkot Apsolīto zemi. Pēc atgriešanās minētie desmit vīri tik ļoti pēla zemi, ko bija apskatījuši, ka tas laupīja izraēliešiem drosmi. Viņi pat apgalvoja, ka tur dzīvojot milži, kas cēlušies no dumpīgo eņģeļu un sieviešu pēcnācējiem. (1. Moz. 6:4.) Šis apgalvojums bija pilnīgi nepamatots, jo visi ļauno eņģeļu pēcnācēji bija gājuši bojā plūdos simtiem gadu iepriekš, un tiem nebija palikuši pēcteči. Tomēr tos, kuru ticība ir vāja, var iespaidot pat visaplamākās idejas. Desmit izlūku stāstītais izraisīja bailes un paniku tautā. Drīz vien lielākā daļa izraēliešu bija pārliecināti, ka ieiet Apsolītajā zemē, kā to viņiem bija licis darīt Jehova, būtu kļūda. Kā Jozua un Kālebs rīkojās šajā grūtajā situācijā? (4. Moz. 13:25—33.)
5 Viņi nepiebiedrojās ”lielajam pūlim”. Kaut gan ļaudīm nepatika to dzirdēt, šie divi vīri teica patiesību un neatkāpās no teiktā pat tad, kad viņus gribēja nomētāt ar akmeņiem. Kur viņi smēlās drosmi? Nav šaubu, ka lielā mērā viņu drosme sakņojās ticībā. Tie, kam ir ticība, skaidri atšķir nepamatotus cilvēku apgalvojumus no Dieva Jehovas svētajiem solījumiem. Gan Jozua, gan Kālebs vēlāk no pašu pieredzes apliecināja, ka Jehova vienmēr īsteno savus solījumus. (Nolasīt Jozuas 14:6, 8; 23:2, 14.) Abi vīri mīlēja Dievu un paļāvās uz viņu, un viņiem pat prātā nenāca sekot pūlim, kam pietrūka ticības, un tā sāpināt Dievu. Šo abu izraēliešu stingrā nostāja ir lielisks paraugs, kam mums būtu jāseko. (4. Moz. 14:1—10.)
6. Kad mums var rasties vēlēšanās sekot ”lielajam pūlim”?
6 Vai jums kādreiz nav radusies vēlēšanās sekot ”lielajam pūlim”? Mūsdienās ir daudz tādu cilvēku, kas ir atsvešināti no Jehovas un kas nievā viņa noteiktās morāles normas. Viņi mēdz izteikt apgalvojumus, kas neatbilst patiesībai. Piemēram, viņi var apgalvot, ka netikumība, vardarbība un spiritisms, kas tik bieži ir sastopams televīzijas raidījumos, filmās un videospēlēs, nenodara neko ļaunu. (2. Tim. 3:1—5.) Vai, izvēloties atpūtas un izklaides veidu sev vai savai ģimenei, jūs nepieļaujat, ka jūsu lēmumus un sirdsapziņu iespaido cilvēki, kuru sirdsapziņa ir notrulinājusies? Vai šāda rīcība nebūtu sekošana ”lielajam pūlim”?
7., 8. a) Kā mēs varam vingrināt savu spriestspēju, un kāpēc tas ir vērtīgāk nekā ievērot neskaitāmus stingrus likumus? b) Kāpēc daudzu gados jaunu kristiešu rīcība ir uzslavas vērta?
7 Jehova mums ir devis brīnišķīgu dāvanu, kas mums palīdz pieņemt lēmumus, — spriestspēju. Tomēr šī spēja ir jāvingrina, liekot to lietā. (Ebr. 5:14.) Ja mēs rīkotos tā, kā rīkojas vairākums, mēs nevingrinātu savu spriestspēju, tāpat kā tad, ja mums sirdsapziņas jautājumos būtu jāievēro neskaitāmi stingri likumi. Tāpēc Jehovas tautai nav izveidots nevēlamo filmu, grāmatu un interneta vietņu saraksts. Tā kā pasaule mainās ļoti strauji, šāds saraksts jau drīz pēc iznākšanas būtu novecojis. Turklāt, ja mēs pieļautu, ka citi izlemj mūsu vietā, mēs nemācītos rūpīgi apsvērt un lūgšanās pārdomāt Bībeles principus un pēc tam pieņemt uz šiem principiem balstītus lēmumus. (Efez. 5:10.)
8 Ja mēs rīkojamies saskaņā ar Bībeles principiem, mēs nevaram gaidīt, ka iemantosim daudzu atzinību. Kristīgiem bērniem un jauniešiem bieži vien ir jāpretojas skolasbiedru mēģinājumiem piespiest viņus rīkoties līdzīgi tiem. (1. Pēt. 4:4.) Tāpēc ir patīkami redzēt dažāda vecuma Dieva kalpus, kam ir tikpat stipra ticība kā Jozuam un Kālebam un kas atsakās sekot ”lielajam pūlim”.
Nesekosim ”savam paša sirdsprātam” un ”savām paša acīm”
9. a) Kāpēc, braucot uz kādu noteiktu vietu, būtu bīstami sekot acumirklīgām iegribām? b) Kāpēc Dieva tautai senatnē bija svarīgi ievērot likumu, kas lasāms 4. Mozus 15:37—39?
9 Otrās briesmas, kurām mēs pievērsīsim uzmanību, ir saistītas ar mums pašiem. Minēsim piemēru. Iedomājieties, ka jūs braucat uz kādu noteiktu vietu un, lai tur nokļūtu, izmantojat karti. Kas notiktu, ja vienā brīdī jūs izlemtu likt karti pie malas un doties tur, kur acis rāda, teiksim, iegriezties katrā ceļā, kas sola skaistas ainavas? Ja jūs tā rīkotos, jūs nesasniegtu izraudzīto ceļamērķi. Paturēdami prātā šo piemēru, pārdomāsim vēl kādu likumu, ko Jehova bija devis senajiem izraēliešiem. Viņš bija noteicis, ka izraēliešu apģērba apakšmalā bija jābūt zilai auklai un ”pušķiem” jeb bārkstīm. (Nolasīt 4. Moz. 15:37—39.) Mūsdienās daudziem šis likums varētu likties nesaprotams. Bet vai jūs saprotat, kāpēc tas bija dots? Zilā aukla un bārkstis pie apģērba Dieva kalpiem atgādināja, ka viņiem jāpaliek nošķirtiem no apkārtējām pagānu tautām. Tas bija svarīgi, lai iegūtu un saglabātu Dieva labvēlību. (3. Moz. 18:24, 25.) Tomēr šis likums netika dots tikai tāpēc. Tas mums liek domāt arī par briesmām, kas ir saistītas ar mums pašiem un kas mūs var novērst no mūsu mērķa — mūžīgās dzīves.
10. Kas liecina, ka Jehova labi pazīst cilvēka dabu?
10 Kad Jehova savai tautai deva šo likumu, viņš arī minēja iemeslu, kāpēc tas bija vajadzīgs. Viņš izraēliešiem teica: ”Lai jūs.. nestaigātu sava paša sirdsprāta vadīti un nesekotu savu pašu acīm, kas netikli iekāro cita lietas.” Jehova labi pazīst cilvēka dabu. Viņš zina, cik viegli mūsu sirdi — mūsu dziļāko būtību — iespaido tas, ko mēs redzam. Bībelē ir lasāms brīdinājums: ”Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer. 17:9.) Tieši tāpēc Jehova izraēliešiem piekodināja, lai viņi neseko savam sirdsprātam un savām acīm. Dievs labi zināja, ka viņi vēros kaimiņu tautas un redzētais viņus ietekmēs. Izraēliešos varēja rasties kārdinājums izskatā līdzināties cittautiešiem, un, ja viņi padotos šim kārdinājumam, viņi sāktu arī domāt un izturēties tāpat kā tie. (Sal. Pam. 13:20.)
11. Kā mūs varētu ietekmēt tas, ko mēs redzam?
11 Mūsdienās ir daudz vairāk tā, kas var ietekmēt cilvēku ļaunprātīgi lokano sirdi. Mēs dzīvojam pasaulē, kas mudina izdabāt miesīgām vēlmēm. Kā mēs varam izmantot principu, kas ietverts 4. Mozus grāmatas 15. nodaļas 39. pantā? Iespējams, cilvēki, ar ko mēs sastopamies ikdienā, piemēram, skolā, darbā vai citur, ģērbjas aizvien izaicinošāk. Tā kā mēs to redzam visu laiku, mūsos var rasties kārdinājums sekot ”savam paša sirdsprātam” un ”savām paša acīm” un līdzināties viņiem. Ja mēs tam padotos, mūsu normas pazeminātos un mēs sāktu ģērbties tāpat kā apkārtējie. (Rom. 12:1, 2.)
12., 13. a) Kas mums jādara, ja jūtam vēlmi skatīties uz to, uz ko nevajadzētu? b) Kas mūs mudina nerīkoties tā, lai mūsu dēļ kāds izjustu kārdinājumu rīkoties nepareizi?
12 Mums katrā ziņā ir jāmācās nepadoties savām vēlmēm. Ja mēs reizēm jūtam vēlmi skatīties uz to, uz ko nevajadzētu, mums būtu jāatceras dievbijīgā Ījaba stingrā apņemšanās. Viņš ar savām acīm bija slēdzis ciešu norunu, ka neparādīs romantisku interesi ne par vienu citu sievieti kā vien par savu sievu. (Īj. 31:1.) Arī ķēniņš Dāvids bija apņēmies: ”Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām.” (Ps. 101:3.) Jebkas, kas var aptraipīt mūsu sirdsapziņu un sabojāt mūsu attiecības ar Jehovu, ir ”ļauna un kauna pilna lieta”. Pie ”ļaunām un kauna pilnām lietām” pieder arī tas, kas ir kārdinošs mūsu acīm un mudina mūsu sirdi uz kaut ko nepareizu.
13 Tāpat mums jāuzmanās, lai nebūtu tā, ka mūsu dēļ kāds cits izjustu kārdinājumu rīkoties nepareizi. Mums jāievēro Bībelē lasāmais padoms ģērbties kārtīgi un pieticīgi. (1. Tim. 2:9.) Ja mēs sekojam šim padomam, mēs nedomājam tikai par to, kas patīk mums pašiem. Mēs ņemam vērā arī citu cilvēku sirdsapziņu un jūtas un uzskatām tās par svarīgākām nekā savas vēlmes. (Rom. 15:1, 2.) Kristiešu draudzēs ir tūkstošiem jauniešu, kas šajā ziņā rāda lielisku priekšzīmi. Mēs ļoti lepojamies ar jauniešiem, kas neseko ”savam paša sirdsprātam” un ”savām paša acīm” un cenšas iepriecināt Jehovu it visā, arī tajā, kā viņi ģērbjas.
Nesekosim ”niekiem”
14. No kā Samuēls brīdināja tautu?
14 Iedomājieties, ka ceļojuma laikā jums ir jāšķērso milzīgs tuksnesis. Kas notiktu, ja jūs, sekojot mirāžai, nogrieztos no sava ceļa? Tas varētu maksāt dzīvību. Jehova labi zina par šādām briesmām. To apstiprina kāds gadījums no izraēliešu vēstures. Viņi vēlējās būt tādi paši kā citas tautas, pār kurām valdīja ķēniņi. Šāda vēlēšanās bija smags grēks, jo tā viņi būtībā noraidīja Jehovu, kas bija viņu Ķēniņš. Kaut gan Jehova pieļāva, ka pār izraēliešiem sāk valdīt cilvēki, viņš lika pravietim Samuēlam brīdināt tautu, lai tā neseko ”niekiem”. (Nolasīt 1. Samuēla 12:21.)
15. Kā izraēlieši dzinās pēc tukšiem ”niekiem”?
15 Vai izraēliešiem šķita, ka valdnieks no cilvēku vidus būs reālāks par Jehovu un uz to varēs vairāk paļauties? Ja tā bija, viņi tiešām sekoja tukšiem ”niekiem”. Turklāt, tā kā viņi bija pārņēmuši vienu maldīgu viedokli, viņi viegli varēja sākt ticēt arī citām Sātana iedvesmotām ilūzijām. Valdnieki no cilvēku vidus viņus viegli varēja pievērst elkdievībai. Elku pielūdzēji kļūdaini spriež, ka materiāli objekti — no koka vai akmens darinātas dievības — ir reālāki un uzticamāki nekā neredzamais Dievs Jehova, kas ir radījis visu pastāvošo. Taču elki, kā rakstīja apustulis Pāvils, ”nav itin nekas”. (1. Kor. 8:4, NW.) Tie neko neredz, nedzird, nerunā, un tie arī nespēj neko darīt. Mēs varam tos apskatīt un tiem pieskarties, bet, ja mēs tos pielūgtu, mēs sekotu tukšiem ”niekiem”, gaistošai ilūzijai, kas nestu vienīgi postu. (Ps. 115:4—8.)
16. a) Kā Sātans mūsdienās pieviļ cilvēkus? b) Kāpēc var teikt, ka salīdzinājumā ar Jehovu nauda un manta ir tukši ”nieki”?
16 Sātans joprojām prasmīgi pārliecina cilvēkus dzīties pēc ”niekiem”. Piemēram, viņš ir pievīlis neskaitāmus cilvēkus, likdams tiem domāt, ka drošību sagādā pārticība. Nauda, manta un labi apmaksāts darbs šķietami var dāvāt mierīgu un drošu dzīvi. Bet ko gan dod manta, kad vairs nav veselības, kad sabrūk ekonomika vai notiek dabas katastrofa? Tāpat bagātība neko nepalīdz, ja cilvēks jūt iekšēju tukšumu, nevar atrast dzīves jēgu un atbildes uz pašiem svarīgākajiem jautājumiem dzīvē. Un vai nauda var pasargāt no nāves? Ja mēs paļaujamies uz mantu, nevis cenšamies apmierināt garīgās vajadzības, mēs pieredzēsim vilšanos. Manta nevar mūs paglābt. Tā nevar sniegt ilgstošu fizisku drošību, jo tā nevar būtiski ietekmēt cilvēka mūža ilgumu un pasargāt no slimībām un nāves. (Sal. Pam. 23:4, 5.) Turpretī mūsu Dievs Jehova ir reāls. Vienīgi ciešas attiecības ar viņu var sniegt patiesu drošību. Kāda gan tā ir nenovērtējama dāvana! Nekad nepieļausim, ka mēs aizmirstu Jehovu un sāktu dzīties pēc ”niekiem”!
17. Kā mums jārīkojas, lai mēs sasniegtu savu ceļamērķi?
17 Mēs varam būt laimīgi, ka Jehova ir mūsu draugs, kas mūs vada dzīves ceļā. Ja mēs nepārstāsim klausīt viņa mīlestības pilnajiem brīdinājumiem un nesekosim ”lielajam pūlim”, savai sirdij un ”niekiem”, mēs varēsim sasniegt savu ceļamērķi — mūžīgu dzīvi. Nākamajā rakstā ir pievērsta uzmanība vēl trīs Jehovas brīdinājumiem, kas mums jāievēro, lai izvairītos no viltus ceļiem, kuros daudzi ir nomaldījušies. (Ps. 119:128.)
Kā jūs domājat?
Kā mēs varam izmantot principus, kas ir ietverti šādos Bībeles pantos:
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 11. lpp.]
Vai jūs kādreiz esat jutuši vēlēšanos sekot ”lielajam pūlim”?
[Attēls 13. lpp.]
Kāpēc ir bīstami ļauties acumirklīgām iegribām?
[Attēls 14. lpp.]
Vai jūs nedzenaties pēc tukšiem ”niekiem”?
