Izmantosim internetu gudri

KAD pirms daudziem gadsimtiem izgudroja grāmatu iespiešanu, ievērojami mainījās veids, kā cilvēki sazinājās. Interneta parādīšanās nesenā pagātnē bieži vien tiek salīdzināta ar šo seno notikumu. Internetu dēvē par globālu saziņas līdzekli — un pilnīgi pamatoti. Izmantojot šo ”informācijas lielceļu”, var viegli uzzināt faktus, datus un viedokļus par visdažādākajiem jautājumiem.

Spēja sazināties ir brīnišķīga mūsu Radītāja dāvana. Mēs spējam dalīties ar citiem savās domās un nodot tālāk to, ko esam uzzinājuši. Jehova bija pirmais, kas sazinājās ar cilvēkiem, un viņš skaidri un nepārprotami darīja zināmu, kas tiem jādara, lai dzīve būtu saturīga. (1. Moz. 1:28—30.) Bet, kā liecina notikumi pašos cilvēces vēstures pirmsākumos, saziņas spēju var izmantot arī nepareizi. Sātans sniedza Ievai pilnīgi aplamu informāciju, Ieva tai noticēja un pavēstīja to Ādamam. Ādama tālākās rīcības dēļ ir cietuši pilnīgi visi cilvēki. (1. Moz. 3:1—6; Rom. 5:12.)

Bet kā ir ar internetu? Kaut gan tajā var atrast vērtīgu informāciju, tas ietaupa mūsu laiku un noder citiem praktiskiem mērķiem, tas piedāvā arī maldinošu informāciju, var mums atņemt ārkārtīgi daudz laika un sabojāt mūsu morāli. Pārdomāsim, kā mēs varam izmantot internetu gudri.

Vai atrastajai informācijai var uzticēties vai ne?

Mums jāņem vērā, ka ne visa internetā atrodamā informācija ir laba un derīga. Interneta meklētājprogrammas var salīdzināt ar veselu sēņotāju armiju, kas nenogurstoši lasa visdažādākās sēnes, kā ēdamas, tā indīgas, liek visas vienā grozā un pēc tam ceļ mums galdā. Vai jūs sāktu ēst šīs sēnes, tās kārtīgi nepārbaudījuši? Interneta meklētājprogrammas izmanto milzum daudz datoru, lai no miljardiem vietņu ”salasītu” jeb izraudzītos visdažādākā satura informāciju — sākot ar pašu labāko un beidzot ar pašu sliktāko. Mums ir jāprot atsijāt graudus no pelavām, lai nesaindētu prātu ar to, kas ir kaitīgs.

1993. gadā kādā populārā žurnālā bija ievietota karikatūra, kurā bija attēloti divi suņi pie datora. Viens suns teica otram: ”Internetā neviens nezina, ka tu esi suns.” Pirms tūkstošiem gadu Sātans, slēpdamies  aiz čūskas, sāka ”tērzēt” ar Ievu un apgalvoja, ka viņa varētu būt kā Dievs. Mūsu laikos internetā jebkurš var uzdoties par speciālistu, pat neatklājot savu īsto vārdu. Turklāt nepastāv likumi, kas noteiktu, kurš drīkst publicēt kādas idejas, ievietot fotoattēlus un dot dažādus ieteikumus.

Tāpēc, kad lietojam internetu, mēs nedrīkstam būt tikpat naivi kā Ieva — mums informācija jāizvērtē kritiski. Lūk, daži jautājumi, kas mums jāapsver. 1. Kas ir publicējis materiālu? Vai autors attiecīgajā jomā ir speciālists? 2. Kāpēc šis materiāls ir publicēts? Kāds ir bijis autora nolūks? Vai viņš ir objektīvs? 3. Kur autors ir guvis informāciju? Vai viņš atsaucas uz avotiem, ko ir iespējams pārbaudīt? 4. Vai informācija nav novecojusi? Pirmajā gadsimtā apustulis Pāvils Timotejam deva padomu, kam mūsu laikos ir tikpat liela nozīme kā tolaik. Pāvils rakstīja: ”Paglabā uzticēto mantu, novērsdamies no nesvētām izrunām un pretrunām, kas ceļas no nepareizi tā dēvētās atziņas.” (1. Tim. 6:20.)

Laiku taupa vai laupa?

Ja izmantojam internetu gudri, tas katrā ziņā mums var ietaupīt laiku, spēku un līdzekļus. Ir ļoti ērti, ka varam kaut ko nopirkt, pat neizgājuši no mājas. Salīdzinādami cenas, mēs varam ietaupīt naudu. Daudziem dzīvi ir atvieglojusi iespēja maksāt rēķinus un veikt pārskaitījumus ar internetbankas starpniecību. Ar interneta palīdzību var izplānot ērtu un lētu ceļojumu, nopirkt biļetes, bez lielām pūlēm noskaidrot nepieciešamos tālruņa numurus un adreses un uzzināt, kā nokļūt vajadzīgajā vietā. Arī Jehovas liecinieku filiāles visā pasaulē izmanto daudzus internetā pieejamos pakalpojumus, lai ekonomētu laiku, līdzekļus un cilvēkresursus.

Bet ir jāņem vērā arī kāds negatīvs aspekts — internets var kļūt par laika zagli. Dažiem globālais tīmeklis no vērtīga instrumenta ir pārvērties par aizraujošu rotaļlietu. Viņi pavada pārmērīgi daudz laika, spēlējot spēles, iepērkoties, tērzējot, sūtot vēstules pa e-pastu, kaut ko meklējot vai vienkārši klejojot tīmeklī. Ar laiku viņi var pamest novārtā daudz svarīgākas lietas: ģimeni, draugus un draudzi. Internets var kļūt pat par atkarību. Piemēram, saskaņā ar kāda 2010. gadā publicēta pētījuma datiem, 18,4 procentiem pieaugušo Dienvidkorejas iedzīvotāju ir izveidojusies interneta atkarība. Kā norāda vācu zinātnieki, ”aizvien vairāk un vairāk sieviešu sūdzas par savu partneru atkarību”. Kāda sieviete žēlojās, ka atkarība no interneta ir pārvērtusi viņas vīru līdz nepazīšanai un ir sagrāvusi viņu laulību.

Kāda Jehovas liecinieku filiāle saņēma vēstuli no cilvēka, kas sevi dēvēja par internetomānu un atzina, ka reizēm viņš tīmeklī pavadīja pat desmit stundas dienā. ”Sākumā viss šķita pavisam nevainīgi,” viņš rakstīja. Bet kas notika vēlāk? ”Ar laiku es sāku arvien retāk apmeklēt sapulces un vairs nelūdzu Dievu.” Uz sapulcēm viņš gāja nesagatavojies, un sapulču laikā par to vien domāja, kā  drīzāk tikt mājās, ”lai varētu atkal ieiet internetā”. Par laimi, viņš aptvēra problēmas nopietnību un mainīja savus paradumus. Būsim uzmanīgi, lai interneta lietošana mums nekļūtu par atkarību!

Vai saturs kristiešiem ir pieņemams?

1. vēstulē tesaloniķiešiem, 5. nodaļas 21. un 22. pantā, ir teikts: ”Pārbaudait visu; kas labs, to paturiet! Atraujieties no visa, kas ļauns.” Mums vienmēr jādomā, vai tas, ko esam atraduši tīmeklī, atbilst Dieva noteiktajām morāles normām. Visam, uz ko mēs skatāmies, jābūt morāli tīram un pieņemamam kristiešiem. Internetā plaši ir izplatīta pornogrāfija, un, ja nebūsim piesardzīgi, mēs viegli iekritīsim tās lamatās.

Būtu labi pārdomāt: ”Vai es skatos internetā kaut ko tādu, ko gribētu slēpt no dzīvesbiedra, vecākiem vai draudzes locekļiem, ja kāds no viņiem piepeši ienāktu manā istabā?” Ja tā ir, tad ieteicams lietot internetu tikai citu klātbūtnē. Globālais tīmeklis ne vien ir mainījis cilvēku saziņu un iepirkšanās paradumus, bet arī radījis jaunu veidu, kā cilvēki var ”laulību.. pārkāpt savā sirdī”. (Mat. 5:27, 28.)

Sūtīt citiem vai ne?

Internetā mēs informāciju gan saņemam, gan paši sūtām tālāk. Kaut arī mēs to varam darīt pilnīgi brīvi, tomēr mums ir pienākums noskaidrot, vai materiāls, ko izplatām, atbilst patiesībai un augstām morāles normām. Vai mēs varam apstiprināt, ka informācija, ko rakstām vai pārsūtām citiem, ir precīza? Vai mums ir tiesības tajā dalīties? * Vai tā ir vērtīga un noderīga? Kādu iemeslu dēļ mēs gribam to darīt plaši zināmu? Vai nav tā, ka mēs vēlamies tikai iespaidot citus?

E-pasts ir ļoti noderīgs, ja to izmanto gudri. Taču tas var arī apbērt ar nevajadzīgu informāciju. Vai mēs nesūtām neskaitāmiem paziņām milzum daudz pēdējo jaunumu vai visādu nieku, tā varbūt atņemdami viņiem vērtīgo laiku? Pirms nospiežam pogu ”Nosūtīt”, mums būtu jāpadomā, kādēļ mēs gribam sūtīt konkrēto ziņu. Agrāk cilvēki saviem tuviniekiem un draugiem rakstīja vēstules, lai pastāstītu, kā viņiem dzīvē iet. Vai tam nebūtu jābūt galvenajam mūsu elektroniskajās vēstulēs? Mums nebūtu jāsūta citiem nekas tāds, kā patiesumu mēs nevaram pārbaudīt.

Ko mēs varam secināt? Vai vispār būtu jāizvairās no interneta lietošanas? Dažiem varbūt tas ir labākais risinājums — piemēram, tā darīja iepriekšminētais ”internetomāns”, lai pārvarētu gadu gaitā izveidojušos atkarību. Bet, no otras puses, globālais tīmeklis mums var būt noderīgs, ja vien rīkojamies saskaņā ar vārdiem: ”Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs.” (Sal. Pam. 2:10, 11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 4. lpp.]

Kā nekrist par upuri maldinošai informācijai?

[Attēls 5. lpp.]

Kas jāņem vērā, pirms kaut ko sūtām tālāk?