Skriesim tā, lai iegūtu balvu

”Skrieniet tā, lai jūs to iegūtu!” (1. Kor. 9:24.)

1., 2. a) Ko Pāvils izmantoja, lai uzmundrinātu ebreju kristiešus? b) Kāds ieteikums jāņem vērā Dieva kalpiem?

SAVĀ vēstulē ebreju kristiešiem apustulis Pāvils izmantoja spilgtu piemēru ar sporta sacīkstēm, lai uzmundrinātu ticības biedrus. Viņš atgādināja, ka skrējienā pēc dzīvības viņi nav vieni — ap viņiem ir ”liels liecinieku mākonis”. Tie ir senie Dieva kalpi, kas ir sekmīgi pabeiguši skrējienu. Ja ebreju kristieši vienmēr atcerētos šo ”liecinieku” ticību un pūles, viņi nezaudētu apņēmību noskriet garīgo skrējienu līdz galam.

² Iepriekšējā rakstā bija runāts par dažu uzticamu Jehovas kalpu priekšzīmi. Viņu dzīve skaidri liecina, ka nesatricināma ticība palīdz saglabāt uzticību Dievam un izturēt garīgajā skrējienā līdz pašām beigām. Kā mēs varam gūt tādus pašus panākumus? Pāvils kristiešiem ieteica: ”Noliksim arī mēs visas nastas un grēku, kas mūs viegli var sapīt, un ar izturību skriesim mums paredzētajās sacīkstēs.” (Ebr. 12:1.)

3. Ko Pāvils gribēja uzsvērt, runājot par skrējējiem grieķu sporta spēlēs?

 ³ Runājot par sacīkstēm skriešanā, kas bija viens no tā laika populārākajiem sporta veidiem, kādā avotā ir teikts, ka ”grieķi trenējās un sacentās kaili” * (Backgrounds of Early Christianity). Skrējēji atbrīvojās no visa liekā, no jebkāda smaguma, kas varētu traucēt skrējienā. Protams, tas neatbilst mūsdienu pieklājības normām, taču senie grieķi tā rīkojās ar vienu mērķi — iegūt balvu. Pāvils gribēja uzsvērt, ka tiem, kas piedalās skrējienā pēc dzīvības, ir jāatbrīvojas no jebkādiem kavēkļiem. Tas bija labs padoms pirmā gadsimta kristiešiem, un tas ir noderīgs arī mums. Kādi smagumi jeb nastas var mūs kavēt, neļaujot mums iegūt balvu skrējienā pēc dzīvības?

”Noliksim.. visas nastas”

4. Ar ko bija aizņemti Noasa laikabiedri?

⁴ Pāvils aicināja ”nolikt.. visas nastas”, tātad atbrīvoties no jebkā, kas mums neļauj pilnībā pievērsties skrējienam un atdot tam visus spēkus. Kas varētu būt šādas nastas? Atcerēsimies Noasu — vienu no tiem, ko pieminēja Pāvils. Par laiku, kurā dzīvoja Noass, Jēzus teica: ”Cilvēka dēla dienās būs tāpat, kā notika Noasa dienās.” (Lūk. 17:26.) Galvenais, par ko Jēzus runāja, bija nevis posts, kas nāks pār visu pasauli, bet gan cilvēku dzīves veids. (Nolasīt Mateja 24:37—39.) Lielākā daļa Noasa laikabiedru neinteresējās par Dievu, un vēl mazāk viņiem rūpēja, kā būt patīkamiem Dievam. Ar ko viņi nodarbojās? Viņi ēda, dzēra un precējās — tātad dzīvoja parastu dzīvi. Problēma bija tā, ka viņi ”nesāka domāt”, norādīja Jēzus.

5. No kā mums jāuzmanās, lai mēs varētu pabeigt skrējienu?

⁵ Tāpat kā Noasam un viņa ģimenei, arī mums katru dienu ir daudz darāmā. Mums jāpelna iztika un jāgādā par sevi un savu ģimeni, un tas var paņemt lielu daļu mūsu laika un spēka. Īpaši tad, kad iestājas ekonomiski grūti laiki, ir viegli ļauties raizēm par to, vai spēsim apmierināt savas ikdienas vajadzības. Tā kā mēs esam atdevuši sevi Jehovam, mums ir jāpilda arī svarīgi teokrātiski pienākumi. Mēs sludinām, gatavojamies sapulcēm un apmeklējam tās, kā arī studējam Bībeli personiski un kopā ar ģimeni. Kaut arī Noasam bija tik daudz jādara kalpošanā Dievam, viņš visu izpildīja tieši tā, kā Dievs bija norādījis. (1. Moz. 6:22.) Ir skaidrs, ka tad, ja vēlamies kristīgajā skrējienā izturēt līdz galam, mums pēc iespējas jāsamazina tās nastas, ko nesam, un jāizvairās uzņemties liekas.

6., 7. Kādi Jēzus padomi mums vienmēr jāatceras?

⁶ Bet kāpēc tad Pāvils rakstīja, ka ir jānoliek ”visas nastas”? Viņš negribēja teikt, ka mums jāatbrīvojas no pilnīgi visiem pienākumiem. Šajā ziņā mums jāpatur prātā Jēzus vārdi: ”Nekad neraizējieties un nesakiet: ”Ko mēs ēdīsim?” vai: ”Ko dzersim?”,  vai: ”Ko vilksim mugurā?” Ar to visu ir pārņemtas citas tautas. Jūsu debesu Tēvs zina, ka jums tas viss ir vajadzīgs.” (Mat. 6:31, 32.) Kā izriet no Jēzus teiktā, pat rūpes par tik ikdienišķām lietām kā pārtika un apģērbs var kļūt par nastu vai klupšanas akmeni, ja tās sāk uzskatīt dzīvē par galveno.

⁷ Pievērsīsim uzmanību Jēzus vārdiem ”Jūsu debesu Tēvs zina, ka jums tas viss ir vajadzīgs”. Tas vieš pārliecību, ka mūsu debesu Tēvs Jehova parūpēsies, lai mēs varētu apmierināt savas vajadzības. Protams, ”tas viss” varbūt nav gluži tas pats, ko mēs būtu gribējuši. Tomēr Jēzus aicināja neraizēties par to, ar ko ”ir pārņemtas citas tautas”. Kāpēc? Lūk, kādu padomu viņš vēlāk deva saviem klausītājiem: ”Esiet uzmanīgi, lai jūsu sirdīm nekļūtu par slogu pārēšanās, piedzeršanās un dzīves raizes un tā diena jūs nepārsteigtu pēkšņi kā slazds.” (Lūk. 21:34, 35.)

8. Kāpēc īpaši šajā laikā ir svarīgi, lai mums nebūtu lieku nastu?

⁸ Savā kristīgajā skrējienā mēs jau esam pavisam tuvu finišam. Būtu ļoti žēl, ja tik svarīgā brīdī mēs pieļautu, ka mūs kavē dažādi nevajadzīgi smagumi. Ir patiešām vērts ņemt vērā apustuļa Pāvila vārdus: ”Dievbijība var dot lielu ieguvumu, ja esam pieticīgi.” (1. Tim. 6:6.) Ja dzīvojam saskaņā ar šiem vārdiem, mēs ievērojami palielinām savas izredzes iegūt balvu.

”Grēks, kas mūs viegli var sapīt”

9., 10. a) Kas ir domāts ar ”grēku, kas mūs viegli var sapīt”? b) Kā var gadīties, ka kristietis savā skrējienā ”sapinas”?

⁹ Pāvils minēja, ka malā ir jānoliek ne vien ”visas nastas”, bet arī ”grēks, kas mūs viegli var sapīt”. Kas ar to ir domāts? Sengrieķu vārds, kas tulkots ”viegli var sapīt”, Bībelē parādās tikai vienu reizi — šajā pantā. Bībeles zinātnieks Alberts Bārnss rakstīja: ”Skrējējs raudzījās, lai viņam mugurā nebūtu apģērbs, kas pītos ap kājām un traucētu skrējienā. Tāpat ir jārīkojas kristietim — viņam jo īpaši jānoliek malā jebkas, kas var būt līdzīgs šādam traucējošam apģērbam.” Tātad kristietis nedrīkst pieļaut, ka viņu kaut kas sapin, tas ir, vājina viņa ticību. Kā kaut kas tāds var atgadīties?

¹⁰ Kristietis nezaudē ticību vienas dienas laikā. Tas var notikt pakāpeniski, pat nemanāmi. Iepriekš savā vēstulē ebrejiem Pāvils bija brīdinājis no briesmām tikt ”aizskalotiem projām” un no tā, ka sirds var kļūt ”ļauna un neticīga”. (Ebr. 2:1; 3:12.) Ja skrējējam kājas sapinas apģērbā, viņš gandrīz neizbēgami paklūp. Tātad sportistam ir jāsaprot, cik bīstami ir izraudzīties skriešanai nepiemērotu apģērbu. Kādu iemeslu dēļ skrējējs varētu to ignorēt? Iespējams, bezrūpības vai pašpārliecinātības dēļ, bet tāpat var būt, ka viņa uzmanība ir pievērsta kaut kam citam. Ko mēs varam mācīties no Pāvila padomiem?

11. Kā kristietis varētu zaudēt ticību?

¹¹ Mēs nedrīkstam aizmirst, ka ticības zudums ir saistīts ar to, ko kristietis dara ilgākā laika posmā. Runājot par vārdiem ”grēks, kas mūs viegli var sapīt”, kāds cits zinātnieks rakstīja, ka ”šim grēkam ir ļoti liela ietekme uz mums, un to veicina apstākļi, kādos atrodamies, cilvēki, kuru sabiedrībā uzturamies, un mūsu pašu nepareizās tieksmes”. Tas viss var vājināt mūsu ticību, un mēs pat varam to zaudēt. (Mat. 13:3—9.)

12. Kādi atgādinājumi mums jāņem vērā, lai nezaudētu ticību?

¹² Uzticīgais un gudrais kalps jau daudzus gadus mums atgādina, ka ir rūpīgi jāizvēlas, ko mēs skatāmies un ko klausāmies, tas ir, ko mēs uzņemam savā prātā  un sirdī. Mēs esam brīdināti, ka, dzenoties pēc naudas un mantas, mēs viegli varam ”sapīties” savā skrējienā. Ja mūs piesaistītu izklaides pasaules spožums vai arī ja mēs vēlētos iegādāties katru pēdējo tehnoloģijas jaunumu, mēs varētu ar to visu tik ļoti aizrauties, ka mums vairs nepaliktu laika svarīgākajam. Būtu liela kļūda uzskatīt, ka šādi padomi ir pārāk stingri vai ka tie domāti citiem, jo minētās briesmas mums nedraud. Šķēršļi, ko Sātans novieto mūsu ceļā, ir grūti pamanāmi un ved maldos. Daži ir zaudējuši ticību tāpēc, ka ir kļuvuši bezrūpīgi, pašpārliecināti vai ir novērsuši uzmanību no galvenā, un, ja arī mēs tādi kļūstam, mēs varam zaudēt cerību uz balvu — dzīvību. (1. Jāņa 2:15—17.)

13. Kā mēs varam sevi pasargāt no kaitīgas ietekmes?

¹³ Ik dienu mēs sastopamies ar cilvēkiem, kas aizstāv pasaulīgus mērķus, vērtības un domāšanu. (Nolasīt Efesiešiem 2:1, 2.) Bet tas, cik lielā mērā viņi spēs mūs ietekmēt, galvenokārt ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu nostājas. Pāvila pieminētais ”gaiss” ir nāvējošs. Mums nemitīgi jāpiesargās, lai mēs to nesaelpotos, jo tad mēs nevarētu pabeigt skrējienu. Kas mums var palīdzēt, lai mēs nepadotos? Pirmām kārtām tas ir Jēzus paraugs — no viņa mēs vislabāk varam mācīties, kā jādzīvo, lai sekmīgi pabeigtu garīgo skrējienu. (Ebr. 12:2.) Vēl mēs varam mācīties no Pāvila, kas pats piedalījās kristīgajā skrējienā un aicināja ticības biedrus līdzināties viņam. (1. Kor. 11:1; Filip. 3:14.)

Kā mēs varam iegūt balvu

14. Cik svarīgi, pēc Pāvila domām, bija pabeigt skrējienu?

¹⁴ Cik svarīgi, pēc Pāvila domām, bija pabeigt skrējienu? Kad viņš pēdējo reizi uzrunāja Efesas draudzes vecākos, viņš teica: ”Pat mana dvēsele man nav dārga, ja vien es varu pabeigt savu ceļu un kalpošanu, ko man ir uzticējis Kungs Jēzus.”  (Ap. d. 20:24.) Pāvils bija ar mieru ziedot visu, pat savu dzīvību, lai tikai noskrietu līdz galam. Visas viņa pūles labās vēsts izplatīšanā viņam nenozīmētu neko, ja viņam neizdotos sekmīgi pabeigt skrējienu. Pāvils nebija pašpārliecināts un neuzskatīja, ka viņš noteikti gūs uzvaru. (Nolasīt Filipiešiem 3:12, 13.) Tikai neilgi pirms savas nāves viņš ar zināmu pārliecību varēja rakstīt: ”Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu saglabājis.” (2. Tim. 4:7.)

15. Uz ko Pāvils mudināja citus garīgā skrējiena dalībniekus?

¹⁵ Turklāt Pāvils karsti vēlējās, lai arī citi kristieši noskrietu ceļu līdz galam un neizstātos no skrējiena. Piemēram, viņš mudināja filipiešus pūlēties viņu glābšanas labā. Pāvils atgādināja: ”Cieši turieties pie dzīvības vārda,” — un piebilda: ”Lai Kristus dienā es varētu priecāties, ka neesmu skrējis velti, nedz pūlējies velti.” (Filip. 2:16.) Arī Korintas kristiešus viņš aicināja: ”Skrieniet tā, lai jūs to [tas ir, balvu] iegūtu!” (1. Kor. 9:24.)

16. Kāpēc mums skaidri jāiztēlojas balva?

¹⁶ Uzsākot garu skrējienu, piemēram, maratonu, sportists vēl neredz finišu. Taču visa skrējiena garumā sportists par to domā un zina, ka tas pamazām tuvojas. Un, kad viņš saprot, ka mērķis jau ir pavisam tuvu, viņa apņēmība skriet līdz galam tikai pieaug. Tāpat ir jābūt mūsu garīgajā skrējienā. Mums ir reāli jāiztēlojas balva, pēc kuras tiecamies, jo tad mums būs vieglāk to iegūt.

17. Kā ticība mums palīdz paturēt prātā balvu?

¹⁷ ”Ticība ir pamatotas cerētā gaidas, skaidrs neredzamā pierādījums,” rakstīja Pāvils. (Ebr. 11:1.) Ābrahāms un Sāra labprāt atstāja savu ērto dzīvi un mita kā ”svešinieki un pagaidu iedzīvotāji tajā zemē”. Kā viņi to spēja? ”Viņi no tālienes to [proti, Dieva solījumu piepildīšanos] redzēja.” Mozus atteicās no ”īslaicīgām grēcīgām baudām” un ”Ēģiptes dārgumiem”. Kur viņš guva pārliecību un spēku? ”Viņš cieši raudzījās uz atalgojumu.” (Ebr. 11:8—13, 24—26.) Ir saprotams, kāpēc, iesākot rakstīt par katru no šiem Jehovas kalpiem, Pāvils lietoja vārdu ”ticībā”. Tieši ticība viņiem palīdzēja izturēt visas grūtības un saskatīt, ko Dievs jau tobrīd darīja viņu labā un ko darīs nākotnē.

18. Kas mums jādara, lai mēs spētu nolikt ”grēku, kas mūs viegli var sapīt”?

¹⁸ Ja mēs domājam par Vēstules ebrejiem 11. nodaļā aprakstītajiem Jehovas kalpiem, kam bija izcila ticība, un cenšamies viņiem līdzināties, mēs varam stiprināt savu ticību un nolikt ”grēku, kas mūs viegli var sapīt”. (Ebr. 12:1.) Un, kad mēs sanākam kopā ar tiem, kas arī cenšas attīstīt ticību, mēs varam ”būt vērīgi cits pret citu, lai pamudinātu uz mīlestību un labiem darbiem”. (Ebr. 10:24.)

19. Kāpēc tagad ir īpaši svarīgi neapstāties garīgajā skrējienā?

¹⁹ Mēs esam tuvu mūsu skrējiena galam, un finišs jau ir gandrīz saskatāms. Ja saglabājam stipru ticību un izmantojam Jehovas sniegto palīdzību, arī mēs varam ”nolikt.. visas nastas un grēku, kas mūs viegli var sapīt”. Mēs noteikti spējam skriet tā, lai iegūtu balvu — mūsu Dieva un Tēva Jehovas apsolītās svētības.

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

• Ko nozīmē nolikt ”visas nastas”?

• Kādu iemeslu dēļ kristietis varētu zaudēt ticību?

• Kāpēc mums vienmēr jāpatur prātā balva?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 23. lpp.]

Kas ir ”grēks, kas mūs viegli var sapīt”? Kā varētu notikt, ka tas mūs ”sapin”?