Vai jūs spējat grūtībās rīkoties tāpat kā Pinehass?

BŪT draudzes vecākajam ir liels gods. Bet, kā liecina Bībele, draudzes vecākajiem ir jātiek galā arī ar grūtām situācijām. Reizēm viņiem ir jāizskata gadījumi, kad ir izdarīts kāds pārkāpums, — tādās reizēs viņiem ir jāspriež tiesa Jehovas priekšā. (2. Laiku 19:6.) Dažreiz draudzes pārraugs var saņemt uzdevumu, kura veikšanai viņš jūtas nepiemērots, tāpat kā senatnē reiz jutās Mozus, kas pēc kāda uzdevuma saņemšanas lēnprātīgi vaicāja: ”Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona?” (2. Moz. 3:11.)

Bībelē, kas ir sarakstīta tā paša gara ietekmē, ar kuru tiek iecelti draudzes vecākie, ir stāstīts par Dieva tautas vadītājiem, kas sekmīgi tika galā ar sarežģītām situācijām. Viens no tādiem bija Pinehass. Tā kā viņš bija Ēleāzara dēls un Ārona mazdēls, viņam ar laiku bija jākļūst par augsto priesteri. Trīs notikumi viņa dzīvē ļauj saprast, cik svarīgi ir, lai vecākie grūtās situācijās būtu drosmīgi, apdomīgi un paļautos uz Jehovu.

Pinehass apņēmīgi rīkojas

Pinehass bija vēl gados jauns, kad izraēlieši bija apmetušies Moāba līdzenumā. Bībelē stāstīts: ”Ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām. ..un tauta ēda un metās zemē uz sava vaiga to dievu priekšā.” (4. Moz. 25:1, 2.) Jehova sodīja ar nāvējošu sērgu ļaudis, kas bija grēkojuši. Mēs varam tikai iztēloties, kā ziņas par izraēliešu grēku un Jehovas uzsūtīto sērgu ietekmēja priesteri Pinehasu.

Tālāk Bībelē teikts: ”Redzi, kāds Israēla vīrs nāca un atveda pie saviem brāļiem kādu midianiešu sievu Mozus un visas Israēla draudzes acu priekšā; tie raudāja žēlabās pie saiešanas telts durvīm.” (4. Moz. 25:6.) Kā rīkojās Pinehass? Viņš taču bija diezgan jauns, bet izraēlietis, kas pārkāpa Jehovas likumus, bija virsaitis, kurš tautiešu vidū uzņēmās vadību Jehovas pielūgsmē. (4. Moz. 25:14.)

Taču Pinehass nebaidījās no cilvēkiem — viņš izjuta bijību pret Jehovu. Ieraudzījis izraēlieti un midianieti, viņš sagrāba šķēpu, sekoja abiem un, iegājis teltī, izdūra šķēpu tiem cauri. Kā Jehova vērtēja Pinehasa drosmīgo un apņēmīgo rīcību? Viņš tūlīt pat lika sērgai izbeigties un atalgoja Pinehasu, noslēgdams ar to ”mūžīgu priesterības derību”, proti, apsolīdams, ka Pinehasa dzimtā vienmēr būs priesteri. (4. Moz. 25:7—13.)

Kristiešu draudžu vecākie, protams, nerīkojas varmācīgi. Bet viņiem, tāpat kā Pinehasam, jābūt apņēmīgiem un drosmīgiem. Piemēram, lūk, kādā situācijā reiz nonāca kristietis, vārdā Giljerms. Viņš tikai pirms dažiem mēnešiem bija iecelts par vecāko, kad viņu lūdza darboties pārkāpumu izskatīšanas komitejā. Bija jāizskata lieta, kurā bija iesaistīts cits draudzes vecākais, kurš savulaik bija palīdzējis Giljermam, kad Giljerms bija pavisam jauns. ”Es biju uztraucies un jutos galīgi nepiemērots šim uzdevumam,” Giljerms atceras. ”Naktīs es nevarēju aizmigt, un es nemitīgi domāju par to, kā nepieļaut, ka šīs  lietas risināšanā emocijas aizmiglotu manu garīgo redzi. Es vairākas dienas lūdzu Jehovu un iedziļinājos Bībeles literatūrā.” Tā viņš varēja iegūt drosmi, kas bija vajadzīga tik neparastā situācijā, un varēja sniegt garīgu palīdzību brālim, kas bija kļūdījies. (1. Tim. 4:11, 12.)

Vecākie, kas rīkojas drosmīgi un apņēmīgi, kad situācija draudzē to prasa, apliecina savu ticību un uzticību Dievam. Protams, arī citiem kristiešiem ir jārīkojas drosmīgi — viņiem ir jāinformē draudzes vecākie, ja ir noticis kāds nopietns pārkāpums, par ko viņiem kļuvis zināms. Un, ja draugs vai tuvinieks tiek izslēgts no draudzes, ir vajadzīga uzticība Dievam, lai pārtrauktu tuvas attiecības ar izslēgto. (1. Kor. 5:11—13.)

Apdomība novērš lielu nelaimi

Pinehasa drosme nebija vienkārši jaunībai raksturīgā impulsivitāte. Par to liecina cits gadījums, kad viņš, uzzinājis par kādu satraucošu notikumu, rīkojās apdomīgi un ar izpratni. Rūbena un Gada cilts, kā arī puse no Manases cilts pie Jordānas bija uzbūvējušas altāri. Pārējie izraēlieši secināja, ka šis altāris ir domāts svešu dievu pielūgšanai, un grasījās karot ar minētajām ciltīm. (Joz. 22:11, 12.)

Kā rīkojās Pinehass? Viņš kopā ar izraēliešu vadītājiem devās pie tiem, kas bija uzcēluši altāri, lai pārrunātu šo lietu. Ciltis, kuras tika uzskatītas par vainīgām, paskaidroja, ka altāris bija celts citam nolūkam — tam bija jāliecina, ka minētās ciltis ir gatavas ”kalpot tā Kunga priekšā”. Tā tika novērsta liela nelaime. (Joz. 22:13—34.)

Ja kristietis dzird, ka cits Jehovas kalps tiek apsūdzēts kādā nodarījumā, vai vispār dzird par ticības biedru kaut ko sliktu, būtu gudri rīkoties tā, kā rīkojās Pinehass. Apdomība mūs attur no tā, ka mēs ļautos dusmām un izteiktu negatīvas piezīmes par saviem brāļiem. (Sal. Pam. 19:11.)

Kā apdomība vecākajiem palīdz rīkoties līdzīgi Pinehasam? ”Ja kāds sludinātājs sāk man stāstīt par savām nesaskaņām ar kādu, es tūlīt pat lūdzu Jehovam, lai viņš man palīdz būt objektīvam un turēties pie Bībeles principiem,” savā pieredzē dalījās Haime, kas jau vairāk nekā desmit gadu ir draudzes vecākais. ”Reiz pie manis vērsās māsa, kuru bija aizvainojis tas, kā pret viņu bija izturējies kāds atbildīgs brālis no citas draudzes. Tā kā minētais brālis ir mans draugs, man nebūtu bijis grūti pašam parunāt ar viņu. Tomēr es tā nedarīju. Es pārrunāju ar māsu vairākus Bībeles principus, un viņa piekrita, ka vispirms viņai pašai jārunā ar brāli, kas viņu sarūgtinājis. (Mat. 5:23, 24.) Nebija tā, ka viņu abu starpā uzreiz atjaunotos labas attiecības. Tāpēc es viņai ieteicu pārdomāt vēl citus Bībeles principus. Māsa atbildēja, ka no jauna lūgs Jehovas palīdzību un centīsies šim brālim piedot.”

 Ko tas deva? Haime stāstīja: ”Pēc vairākiem mēnešiem māsa vēlreiz griezās pie manis un teica, ka brālis ir nožēlojis to, ko viņai agrāk bija teicis. Viņš ir devies kopā ar māsu sludināt un veltījis viņai atzinīgus vārdus. Domstarpības bija atrisinātas. Un kā būtu bijis, ja es, cilvēks, ko viegli varēja uzskatīt par neobjektīvu šajā lietā, pilnīgi nevajadzīgi būtu tajā iesaistījies? Es tā nedarīju, un viss nokārtojās vislabākajā veidā.” Bībelē ir ieteikts nesaskaņas ”tūliņ nesteigties celt tiesas priekšā”. (Sal. Pam. 25:8, Vecās Derības poēzijas grāmatas.) Draudzes vecākie rīkojas apdomīgi un iesaka kristiešiem, kam ir personiskas domstarpības, likt lietā Bībeles principus, lai atjaunotu labas attiecības.

Pinehass paļāvās uz Jehovu

Pinehasam bija gods kalpot par Dieva izredzētās tautas priesteri, un, kā bija minēts, viņš bija ļoti drosmīgs un apdomīgs jau samērā agrā jaunībā. Taču galvenais, kas viņam palīdzēja tikt galā ar sarežģītām situācijām, bija paļāvība uz Jehovu.

Kad benjamīnieši, kas dzīvoja Gibeā, bija izvarojuši un nogalinājuši kāda levīta blakussievu, pārējās izraēliešu ciltis devās karot ar Benjamīna cilti. (Soģu 20:1—11.) Pirms kaujas šie izraēlieši lūdza Jehovam palīdzību, bet divas reizes cieta pamatīgu sakāvi. (Soģu 20:14—25.) Vai viņi secināja, ka viņu lūgšanas ir palikušas bez atbildes? Vai Jehova patiešām gribēja, lai izraēlieši ar savu rīcību pierādītu, ka ienīst izdarīto ļaunumu?

Tad Pinehass, kas tolaik jau bija kļuvis par izraēliešu augsto priesteri, apliecināja pilnīgu paļāvību uz Jehovu un lūgšanā viņam jautāja: ”Vai man vēl joprojām karot pret saviem ciltsbrāļiem, Benjamīna dēliem, jeb vai lai es pārtraucu kara darbību?” Jehova atbildēja uz Pinehasa lūgšanu un nodeva benjamīniešus pārējo izraēliešu rokās, un Gibea tika pilnīgi nodedzināta. (Soģu 20:27—48.)

Ko var mācīties no šī notikuma? Reizēm dažas problēmas draudzē neatrisinās uzreiz, lai kā vecākie censtos un lūgtu Dieva palīdzību. Ja tā notiek, vecākajiem jāpatur prātā Jēzus vārdi: ”Lūdziet — un jums dos, meklējiet — un jūs atradīsiet, klauvējiet — un jums atvērs.” (Lūk. 11:9.) Pat tad, kad šķiet, ka Jehova kavējas atbildēt uz kādu lūgšanu, draudzes vecākie var būt pārliecināti, ka noteiktā laikā viņš rīkosies.

To apliecina kāds gadījums Īrijā. Kādai draudzei ļoti vajadzēja valstības zāli, bet vietējās pašvaldības ierēdnis, kas bija atbildīgs par pilsētplānošanu, noraidīja visus brāļu iesniegtos projektus. Izskatījās, ka vienīgais, kas varētu apstiprināt kādu projektu, ir grāfistes galvenais pilsētplānotājs. Vai brāļiem, tāpat kā savulaik Pinehasam, varēja palīdzēt lūgšanas?

Viens no šīs draudzes vecākajiem stāstīja: ”Pēc daudzām karstām lūgšanām mēs aizbraucām uz grāfistes pilsētplānošanas biroju. Tur man pateica, ka mums acīmredzot būs jāgaida vairākas nedēļas, līdz varēsim tikties ar vadītāju. Taču mums izdevās piecas minūtes parunāt ar viņu. Apskatījis pārstrādātos rasējumus, viņš tūlīt pat mums atļāva projektu īstenot. Kopš tā brīža vietējās pašvaldības atbildīgais ierēdnis mums visādi palīdzēja. Šis gadījums mums skaidri parādīja, cik liels spēks ir lūgšanām.” Jehova tiešām atbild uz draudzes vecāko sirsnīgajām un paļāvības pilnajām lūgšanām.

Pinehasam senajā izraēliešu tautā bija jāpilda daudz pienākumu, bet drosme, apdomība un paļaušanās uz Dievu viņam palīdzēja atrisināt sarežģītas situācijas. Dedzīgi rūpēdamies par Dieva draudzi, Pinehass iemantoja Dieva labvēlību. Aptuveni tūkstoš gadu vēlāk Ezra rakstīja: ”Pineas, Eleazara dēls, bija citkārt tiem par virsnieku; tas Kungs bija ar to.” (1. Laiku 9:20, Bībeles 1926. gada izdevums.) Ir svarīgi, lai to pašu varētu teikt mūsdienās par ikvienu kristieti, kas uzticīgi kalpo Dievam, bet it īpaši par visiem tiem, kas īsteno vadību Dieva tautā.