Kalpošana Jehovam man ir dāvājusi prieku

Pastāstījis Freds Rasks

Jau agri savā dzīvē es izjutu, cik patiesi ir Dāvida vārdi, kas lasāmi Psalmā 27:10: ”Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad tas Kungs mani pieņems.” Es gribētu pastāstīt, kā tie piepildījās manā dzīvē.

ES UZAUGU lauku apvidū Džordžijas štatā (ASV) pie sava vectēva. Bija pagājušā gadsimta 30. gadi, un visa pasaule pieredzēja ekonomisko krīzi, ko mēdz saukt par Lielo depresiju. Pēc manas mātes un jaundzimušā brāļa nāves mans tēvs, bēdu satriekts, atstāja mani pie sava tēva, kas arī bija atraitnis, un pārcēlās uz attālu pilsētu, kur viņam izdevās atrast darbu. Vēlāk tēvs vairākas reizes mēģināja visu nokārtot tā, lai es varētu dzīvot pie viņa, tomēr viņa plāni neīstenojās.

Vectēva saimniecību pārzināja viņa vecākās meitas. Kaut gan viņš pats nebija ticīgs cilvēks, viņa meitas bija pārliecinātas Dienvidu baptistu baznīcas locekles. Piedraudot ar pērienu, viņas mani spieda katru svētdienu apmeklēt baznīcu. Tāpēc bērnībā man nebija lielas intereses par reliģiju, taču man patika mācīties skolā un sportot.

Apciemojums, kas izmainīja manu dzīvi

1941. gadā, kad man bija 15 gadu, kādu pēcpusdienu mūsu mājās ieradās kāds vecāks vīrs ar savu sievu. Man viņu stādīja priekšā kā ”tēvoci Telmadžu Rasku”. Es par šo mūsu radinieku nekad nebiju dzirdējis. Viņš un viņa sieva bija Jehovas liecinieki. Tēvocis pastāstīja, ka, saskaņā ar Dieva nodomu, cilvēki varēs dzīvot mūžīgi uz zemes, un tas ļoti atšķīrās no visa, ko es biju dzirdējis baznīcā. Lielākā daļa no mūsu ģimenes nepiekrita tēvoča un viņa sievas teiktajam un pat nopēla to. Viņiem nekad vairs neatļāva spert kāju pār mūsu mājas slieksni. Tomēr mana tēvamāsa Marija, kas bija tikai trīs gadus vecāka par mani, pieņēma no tēvoča Bībeli un uz Bībeli balstītu literatūru.

Marija ātri vien ieguva pārliecību, ka ir atradusi Bībeles patiesību, un 1942. gadā viņa kļuva par kristītu Jehovas liecinieci. Arī viņa pieredzēja to, par ko bija brīdinājis Jēzus, proti, ka ”cilvēka mājinieki būs viņa ienaidnieki”. (Mat. 10:34—36.) Ģimenes pretestība bija ļoti sīva. Viena no Marijas vecākajām māsām, kurai bija diezgan liela ietekme vietējā sabiedrībā, slepus vienojās ar pilsētas mēru, lai panāktu tēvoča Telmadža arestu. Tēvoci apsūdzēja literatūras tirgošanā bez licences un notiesāja.

 Pilsētas avīzē bija rakstīts, ka mērs, kas pildīja arī tiesneša pienākumus, tiesā bija sacījis: ”Literatūra, ko šis cilvēks izplata.., ir tik bīstama kā inde.” Kaut gan tēvocis pārsūdzēja spriedumu un drīz vien tika attaisnots, viņam desmit dienas nācās pavadīt cietumā.

Tēvamāsas Marijas atbalsts

Marija sāka stāstīt par saviem jauniegūtajiem uzskatiem ne tikai man, bet arī kaimiņiem. Kopā ar viņu es devos uz Bībeles nodarbību pie kāda vīrieša, kam viņa bija iedevusi grāmatu Jaunā pasaule *. Šī vīrieša sieva teica, ka vīrs, to lasīdams, palicis nomodā visu nakti. Kaut gan es negribēju pārsteidzīgi iesaistīties kādā reliģijā, man patika tas, ko es uzzināju. Tomēr galvenais, kas mani pārliecināja par to, ka Jehovas liecinieki ir Dieva kalpi, bija nevis Bībeles mācības, bet gan pretestība, ar kādu viņi sastapās.

Kādu dienu, kad mēs ar Mariju bijām atgriezušies no tomātu ravēšanas un rušināšanas, mēs atklājām, ka Marijas māsas krāsnī bija sadedzinājušas ne tikai viņas literatūru, bet arī patafonu un plates ar Bībeles lekciju ierakstiem. Es biju ļoti dusmīgs, bet viena no tantēm aizbildnieciski noteica: ”Tu kādreiz vēl būsi mums par to pateicīgs!”

1943. gadā Marija bija spiesta atstāt mājas, jo viņa nebija ar mieru atteikties no savas jaunās ticības un vairs nesludināt. Līdz tam laikam es jau biju uzzinājis, ka Dievam ir vārds — Jehova — un ka viņš ir mīlošs un līdzjūtīgs Dievs, nevis tāds, kas dedzina cilvēkus ugunīgā ellē, un šīs zināšanas mani saviļņoja. Kaut gan es vēl nebiju apmeklējis nevienu sapulci, es zināju arī to, ka Jehovam ir organizācija, kurā valda mīlestība.

Reiz, kad es gāju pa pļavu, netālu no manis piebremzēja automašīna, un viens no diviem vīriešiem, kas tajā sēdēja, jautāja, vai es neesot Freds. Kad es uzzināju, ka viņi ir Jehovas liecinieki, es teicu: ”Vai es varu iekāpt pie jums mašīnā? Mēs kopā varētu aizbraukt uz kādu vietu, kur mēs varētu netraucēti parunāt.” Izrādījās, ka Marija bija sarunājusi, lai šie liecinieki mani apmeklē. Viens no viņiem bija Šīlds Tutdžijans, kas kalpoja par ceļojošo pārraugu, un viņš man sniedza uzmundrinājumu un garīgu vadību tieši īstajā laikā. Ģimenes pretestība tagad tika vērsta pret mani, jo es aizstāvēju Jehovas liecinieku uzskatus.

Marija bija pārcēlusies uz Virdžīnijas štatu, un no turienes viņa man atsūtīja vēstuli. Viņa rakstīja, ka tad, ja es esmu apņēmies kalpot Jehovam, es varu doties dzīvot pie viņas. Tajā pašā brīdī es izlēmu, ka tā arī darīšu. 1943. gada oktobrī, kādā piektdienas vakarā, es savācu dažas nepieciešamākās mantas, saliku tās kastē, bet kasti ar auklu nostiprināju  kādā kokā netālu no mājām. Nākamajā dienā es paņēmu kasti un pa ceļu, ko no mājām nevarēja redzēt, devos uz kaimiņmāju pusi un tad uz pilsētu. Tālāk mans ceļš veda uz Roanoku, kur es satiku Mariju, kas bija apmetusies pie Ednas Faulksas.

Garīga izaugsme, kristīšanās un darbs Bētelē

Edna bija iejūtīga svaidītā kristiete — īsta mūsdienu Lidija —, un viņa īrēja lielu māju, kurā bez viņas pašas un Marijas mitinājās Ednas brāļasieva ar divām meitām. Šīs meitenes — Gledisa un Greisa Gregorijas — vēlāk kļuva par misionārēm. Gledisa, kurai tagad ir pāri 90 gadiem, joprojām uzticīgi kalpo Japānas Bētelē.

Kamēr es dzīvoju pie Ednas, es regulāri apmeklēju sapulces un apguvu kalpošanā nepieciešamās iemaņas. Iespēja brīvi pētīt Dieva Rakstus un apmeklēt kristiešu sapulces remdēja manu augošo garīgo apetīti, un 1944. gada 14. jūnijā es kristījos. Marija un abas māsas Gregorijas sāka kalpot par pionierēm un saņēma uzdevumu sludināt Virdžīnijas štata ziemeļos. Tur viņas deva lielu ieguldījumu Līsbērgas draudzes izveidošanā. 1946. gada sākumā arī es kļuvu par pionieri un sludināju netālu no vietas, kur kalpoja viņas. Tā paša gada vasarā mēs visi kopā devāmies uz starptautisko kongresu, kas notika no 4. līdz 11. augustam Ohaio štata pilsētā Klīvlendā.

Šajā kongresā, kurš man ir palicis spilgtā atmiņā, Neitans Nors, kas tolaik vadīja Jehovas liecinieku organizācijas darbību, pastāstīja, ka ir plānots paplašināt Bēteli, kas atrodas Ņujorkā, Bruklinā. Bija paredzēts būvēt jaunu dzīvojamo ēku un paplašināt tipogrāfiju. Darbam Bētelē bija vajadzīgi daudzi jauni brāļi. Es izlēmu, ka Bētele ir tieši tā vieta, kur es vēlētos kalpot Jehovam, tāpēc es uzrakstīju iesniegumu, un jau pēc dažiem mēnešiem, 1. decembrī, ierados Bētelē.

Aptuveni gadu vēlāk, kad es veicu savus pienākumus žurnālu nosūtīšanas nodaļā, pie manis pienāca tipogrāfijas pārraugs Makss Larsons, kurš mani informēja, ka es esmu pārcelts darbā uz kalpošanas nodaļu. Strādādams kalpošanas nodaļā un, jo īpaši, sadarbodamies ar nodaļas pārraugu Tomasu Salivanu, es daudz uzzināju par to, kā izmantot Bībeles principus un kā darbojas Dieva organizācija.

Bētelē pie manis vairākas reizes viesojās mans tēvs. Ar gadiem viņš bija sācis ticēt Dievam. 1965. gadā, kad viņš pēdējo reizi ieradās pie manis, viņš man teica: ”Tu vari apciemot mani, bet es nekad vairs nebraukšu uz šejieni pie tevis.” Es apciemoju viņu vairākas reizes, pirms viņš nomira. Tēvs bija pārliecināts, ka  viņš dosies uz debesīm. Savukārt es ceru, ka viņš ir palicis Jehovas atmiņā, un, ja tā ir, tad laikā, kad notiks augšāmcelšana, viņš būs nevis tur, kur bija iedomājies, bet gan šeit, uz zemes, un viņam būs iespēja dzīvot mūžīgi atjaunotajā paradīzē.

Nozīmīgi kongresi un piedalīšanās būvniecībā

Kongresi vienmēr ir bijuši svarīgi pasākumi, kas ir veicinājuši Dieva kalpu garīgo izaugsmi. It sevišķi es to varu teikt par starptautiskajiem kongresiem, kas notika 50. gados Ņujorkā, stadionā Yankee. 1958. gadā kādā no kongresa dienām Yankee un tuvējā Polo Grounds bija sapulcējušies 253 922 delegāti no 123 valstīm. Vienu atgadījumu šajā kongresā es nekad neaizmirsīšu. Es atrados kongresa administrācijas telpās, kad pie manis ašā solī pienāca brālis Nors. ”Fred,” viņš mani uzrunāja, ”es nesaprotu, kā tas ir iznācis, bet es nevienam brālim neesmu uzdevis teikt runu pionieriem, kas jau ir sanākuši īrētā viesību zālē tepat netālu. Vai tu nevarētu turp aizskriet un pateikt viņiem stiprinošu runu, kuras tēmu tu vari izdomāt pa ceļam?” Es steidzos turp, visu ceļu lūgdams Jehovu, un galā ierados pavisam aizelsies.

Tā kā 50. un 60. gados draudžu skaits Ņujorkā strauji auga, ar īrētajām zālēm vairs nepietika. Tāpēc no 1970. līdz 1990. gadam tika nopirktas un pārbūvētas trīs ēkas Manhetenā, lai draudzēm būtu piemērotas sapulču vietas. Es biju šo projektu būvniecības komiteju priekšsēdētājs, un man ir palikušas daudzas jaukas atmiņas par to, cik bagātīgi Jehova svētīja draudzes, kas ieguldīja savus līdzekļus un kopīgi darbojās, lai pārveidotu šīs ēkas par patiesās pielūgsmes centriem.

Pārmaiņas dzīvē

1957. gadā kādu dienu, kad es gāju cauri skvēram no Bēteles dzīvojamām ēkām uz tipogrāfiju, sāka līt lietus. Priekšā es pamanīju piemīlīgu, gaišmatainu jaunu Bēteles darbinieci. Viņai nebija lietussarga, tāpēc es viņai piedāvāju paslēpties zem manējā. Tā es satiku Mārdžoriju, un kopš mūsu kāzām, kas notika 1960. gadā, mēs esam laimīgi staigājuši kopā kā lietū, tā saulē, kalpodami Jehovam. 2010. gada septembrī mēs svinējām 50 gadu kāzu jubileju.

Mēs tikko kā bijām atbraukuši no sava medusmēneša, kad brālis Nors man paziņoja, ka es turpmāk būšu Gileādas skolas pasniedzējs. Tas tiešām bija liels gods! No 1961. līdz 1965. gadam Gileādas skolā piecas reizes tika rīkoti ilgāki kursi filiāļu darbiniekiem, kas dziļāk apguva to, kā organizēt darbu filiālēs. Kopš 1965. gada rudens skolā atkal galvenokārt tika rīkoti piecu mēnešu kursi, kuros mācījās misionāri.

 1972. gadā mani norīkoja pārraudzīt darbu korespondences nodaļā. Meklējot atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem un iedziļinoties tajā, kā risināt dažādas problēmas, es aizvien labāk sapratu Bībeles mācības un to, kā izmantot Dieva augstos principus, lai palīdzētu citiem.

1987. gadā man uzdeva darboties jaunizveidotā nodaļā — slimnīcu informācijas dienestā. Mēs rīkojām seminārus, kuros draudžu vecākie, kas darbojās komitejās saziņai ar slimnīcām, mācījās, kā runāt ar ārstiem, tiesnešiem un sociālajiem darbiniekiem un izskaidrot viņiem mūsu nostāju jautājumā par asinīm. Liela problēma bija tā, ka ārsti pretēji vecāku gribai mēdza pārliet bērniem asinis, un nereti viņi vērsās tiesā, lai saņemtu atļauju to darīt.

Kad ārstiem lūdza izmantot alternatīvas asins pārliešanai, viņi parasti atbildēja, ka tās nav pieejamas vai ir pārāk dārgas. Bieži vien ārstu, kas tā teica, es aicināju: ”Lūdzu, paraugieties uz savām rokām.” Kad ārsts tā izdarīja, es sacīju: ”Jūsu rīcībā ir viena no labākajām alternatīvām.” Šādi uzslavējot ārsta prasmi, es viņu mudināju atcerēties labi zināmu patiesību — uzmanīga rīkošanās ar skalpeli samazina asins zudumus līdz minimumam.

Pēdējo divdesmit gadu laikā Jehova ir bagātīgi svētījis centienus informēt ārstus un tiesnešus par mūsu nostāju un alternatīvām asins pārliešanai. Kad viņi labāk saprata mūsu nostāju, viņu attieksme ievērojami mainījās. Viņiem bija iespēja saņemt informāciju par medicīniskiem pētījumiem, kas apstiprina alternatīvu ārstēšanas metožu efektivitāti, kā arī uzzināt, ka ir daudz ārstu, kas ar mums sadarbojas, un slimnīcas, kurās pacienti var tikt ārstēti bez asins izmantošanas.

Mēs ar Mārdžoriju kopš 1996. gada kalpojam Sargtorņa izglītības centrā Patersonā, kas atrodas Ņujorkas štatā, aptuveni 110 kilometru no Bruklinas. Šeit es neilgi strādāju kalpošanas nodaļā un tad kādu laiku biju pasniedzējs kursos, kas tika rīkoti filiāļu darbiniekiem un ceļojošajiem pārraugiem. Pēdējos 12 gadus es atkal pārraugu darbu korespondences nodaļā, kas ir pārcelta no Bruklinas uz Patersonu.

Gadu nasta

Tagad, kad es esmu pārsniedzis 80 gadu vecumu, man ir kļuvis grūtāk pildīt savus pienākumus Bētelē. Vairāk nekā 10 gadus es esmu cīnījies ar vēzi. Es jūtos gluži kā Hiskija, kuram Jehova pagarināja mūžu. (Jes. 38:5.) Arī manas sievas veselība pasliktinās, un mēs abi cieši sadarbojamies, lai viņai būtu vieglāk tikt galā ar Alcheimera slimības sekām. Mārdžorija ir bijusi prasmīga sludinātāja, padomdevēja daudziem jauniem ticības biedriem un uzticams atbalsts man. Viņa vienmēr ir bijusi cītīga Bībeles pētītāja un laba Bībeles skolotāja, un mums ir daudz garīgu bērnu, kas mūs regulāri atceras.

Mana tēvamāsa Marija nomira 2010. gada martā 87 gadu vecumā. Viņa bija izcila Dieva Rakstu skolotāja, kas citiem palīdzēja nostāties patiesās pielūgsmes pusē. Pilnas slodzes kalpošanā viņa pavadīja ilgus gadus. Es esmu viņai ļoti pateicīgs par to, ka viņa man palīdzēja iepazīt Dieva Rakstu patiesību un, līdzīgi viņai, uzticami kalpot mūsu mīlošajam Dievam Jehovam. Marija ir apglabāta blakus savam vīram, kas kādreiz kalpoja par misionāru Izraēlā. Es esmu pārliecināts, ka Jehova viņus abus atceras un nākotnē piecels no nāves.

Atskatoties uz 67 gadiem, ko esmu pavadījis, kalpodams Jehovam, es jūtu dziļu pateicību par dāsnajām svētībām, kādas esmu saņēmis. Jehovas gribas pildīšana man ir dāvājusi prieku. Es paļaujos uz Jehovas augstsirdīgo labestību un no sirds ceru pieredzēt, kā piepildīsies viņa Dēla solījums: ”Ikviens, kas ir atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems pretī daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvi.” (Mat. 19:29.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 19. lpp.]

Mana vectēva lauku saimniecībā Džordžijas štatā 1928. gadā

[Attēls 19. lpp.]

Tēvamāsa Marija un tēvocis Telmadžs

[Attēls 20. lpp.]

Marija, Gledisa un Greisa

[Attēls 20. lpp.]

Mana kristīšanās 1944. gada 14. jūnijā

[Attēls 20. lpp.]

Strādāju Bētelē, kalpošanas nodaļā

[Attēls 21. lpp.]

Kopā ar Mariju 1958. gadā starptautiskajā kongresā pie ”Yankee” stadiona

[Attēls 21. lpp.]

Es un Mārdžorija mūsu kāzu dienā

[Attēls 21. lpp.]

Mēs abi kopā 2008. gadā