Jehus aizstāv tīro pielūgsmi

JEHUS aizstāvēja tīro pielūgsmi. To darot, viņš rīkojās enerģiski, ātri, neatlaidīgi, dedzīgi un drosmīgi. Viņam piemita tādas īpašības, kas būtu vajadzīgas arī mums.

Kad Jehus saņēma savu uzdevumu, Izraēlas iedzīvotāji atradās bēdīgā stāvoklī. Liela teikšana zemē bija Izebelei — Ahaba atraitnei un tobrīd valdošā ķēniņa Jorāma mātei. Viņa veicināja Baala kultu, vienlaikus izskauzdama Jehovas pielūgsmi, nogalināja Jehovas praviešus un ar savu ”netiklību un burvestību” pamudināja tautu uz ļauniem darbiem. (2. Ķēn. 9:22; 1. Ķēn. 18:4.) Jehova nolēma, ka viss Ahaba nams, arī Jorāms un Izebele, ir jāiznīcina un ka vadība šī sprieduma īstenošanā ir jāuzņemas Jehum.

Stāstījums par Jehu Bībelē sākas ar to, ka viņš piedalās apspriedē ar izraēliešu karaspēka virsniekiem. Tajā laikā izraēlieši pie Ramotas Gileādā karoja ar sīriešiem un Jehus bija augsts virsnieks, iespējams, pat visa izraēliešu karaspēka vadonis. Pravietis Elīsa sūtīja pie Jehus vienu no praviešu mācekļiem, lai tas svaidītu Jehu par ķēniņu un paziņotu, ka Jehum ir jānogalina ikviens vīrietis, kas pieder pie atkritušā Ahaba nama. (2. Ķēn. 8:28; 9:1—10.)

Kad virsnieki gribēja zināt, kāpēc šis cilvēks bija atnācis, Jehus sākumā vilcinājās teikt patiesību. Bet, kad tie neatlaidās, viņš visu pastāstīja un pēc tam kopā ar virsniekiem sāka kalt sacelšanās plānu pret Jorāmu. (2. Ķēn. 9:11—14.) Droši vien jau pirms tam ļaudīs bija rūgusi neapmierinātība ar ķēniņa nama rīcību un Izebeles ietekmi. Jebkurā gadījumā ir skaidri redzams, ka Jehus rūpīgi pārdomāja, kā vislabāk veikt viņam uzticēto uzdevumu.

Ķēniņš Jorāms kaujā bija guvis ievainojumus un bija devies uz Jezreēlas pilsētu, lai tur atlabtu. Jehus saprata, ka neviens Jezreēlā nedrīkst uzzināt par viņa plānu, citādi tas izjuks. Tāpēc viņš saviem vīriem teica: ”Lai neviens no pilsētas [no Ramotas Gileādā] neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz Jezreēlu.” (2. Ķēn. 9:14, 15.) Iespējams, Jehus domāja, ka tie kareivji, kas bija uzticīgi Jorāmam, varētu izrādīt zināmu pretošanos, un viņš gribēja to novērst.

JEHUS DRĀŽAS UZ JEZREĒLU

Lai varētu pēkšņi pārsteigt ķēniņu, Jehus savos ratos traucās uz Jezreēlu, līdz kurai no Ramotas Gileādā bija 72 kilometri. Kad viņš tuvojās pilsētai, tornī stāvošais sargs pamanīja ”Jehus pulku”. (2. Ķēn. 9:17.) Ļoti  iespējams, Jehus bija paņēmis līdzi diezgan daudz kareivju, lai nodrošinātu sava plāna īstenošanos.

Aptvēris, ka vienos ratos atrodas drosmīgais Jehus, sargs iesaucās: ”Viņš brauc kā neprātīgs.” (2. Ķēn. 9:20, LB-65r.) Acīmredzot Jehus bija pazīstams ar savu ātro braukšanu, bet šajā reizē, kad viņš ar tādu skubu bija meties pildīt savu uzdevumu, patiesi varēja teikt, ka viņš drāzās kā neprātīgs.

Jehus atteicās runāt gan ar pirmo, gan ar otro ķēniņa sūtni, un tad viņam pretī izbrauca ķēniņš Jorāms un tā sabiedrotais, Jūdejas ķēniņš Ahasja, katrs savos ratos. Uz Jorāma jautājumu: ”Vai tu miera nolūkā, Jehu?” — viņš atcirta: ”Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles netiklība un burvestība aug augumā!” Satraukts par šādu atbildi, Jorāms pagrieza ratus, lai bēgtu prom. Taču Jehus bija daudz ātrāks! Uzvilcis loku, viņš iešāva bultu Jorāma sirdī, un tas savos ratos saļima un nomira. Kaut arī Ahasjam izdevās aizbēgt, Jehus viņu vēlāk notvēra un lika nogalināt. (2. Ķēn. 9:22—24, 27.)

Nākamais Ahaba nama piederīgais, kam bija jāsaņem sods, bija ļaunā valdniece Izebele. Jehus pilnīgi pamatoti viņu nosauca par ”nolādētu sievu”. Kad viņš iebrauca Jezreēlā, viņš ieraudzīja, ka Izebele lūkojas laukā pa pils logu. Lieki netērēdams vārdus, Jehus uzsauca galminiekiem, lai tie gāž Izebeli lejā. Pēc tam viņa zirgi samina sievieti, kas bija grūdusi postā visu Izraēlu. Ticis galā ar Izebeli, Jehus turpināja sodīt ļaunā Ahaba namu un lika nogalināt desmitiem tā piederīgo. (2. Ķēn. 9:30—34; 10:1—14.)

Lasīt par tik daudzu cilvēku nonāvēšanu noteikti nav patīkami, tomēr mums ir jāsaprot, ka tajā laikā Jehova izmantoja savus kalpus, lai sodītu ļauna darītājus. Bībelē ir teikts: ”Paša Dieva nolikta bija Ahasjas bojā eja ar to, ka tas gāja pie Jorāma, jo kad viņš turp bija nonācis, viņš izgāja kopā ar Jorāmu pret Jehu, Nimšija dēlu, kuru tas Kungs bija svaidījis, lai izdeldētu Ahaba namu.” (2. Laiku 22:7.) Kad Jehus lika mirušo Jorāmu izmest no ratiem Nabota tīrumā, viņš apzinājās, ka tādā veidā piepildās Jehovas solījums neatstāt nesodītu to, ka Ahabs bija noslepkavojis Nabotu. Turklāt Jehum bija pavēlēts atriebties Izebelei par viņas izlietajām Dieva kalpu asinīm. (2. Ķēn. 9:7, 25, 26; 1. Ķēn. 21:17—19.)

 Mūsdienās nevienam Jehovas kalpam nav fiziski jākaro ar tīrās pielūgsmes pretiniekiem. ”Atriebība ir manā ziņā,” ir teicis Dievs. (Ebr. 10:30.) Bet kristiešu draudzes vecākajiem, rūpējoties par draudzes tīrību, nepieciešamības gadījumā ir jārīkojas tikpat drosmīgi kā Jehum. (1. Kor. 5:9—13.) Savukārt ikvienam kristietim cieši jāapņemas izvairīties no tiem, kas ir izslēgti no draudzes. (2. Jāņa 9—11.)

JEHUS ”KARSTI DEGA PAR TO KUNGU”

Iemesls, kas Jehu pamudināja uz rīcību, ir skaidri redzams no vārdiem, ar kuriem viņš vēlāk vērsās pie dievbijīgā Jonadaba: ”Nāc kopā ar mani un raugies, cik es karsti degu par to Kungu!” Jonadabs pieņēma šo uzaicinājumu, iekāpa Jehus ratos un kopā ar to devās uz Samariju. Tur Jehus rīkojās ”ar viltību, lai Baāla kalpus izdeldētu”. (2. Ķēn. 10:15—17, 19.)

Jehus paziņoja, ka viņš grasās upurēt Baalam ”lielu kaujamo upuri”. (2. Ķēn. 10:18, 19.) ”Jehus izmantoja veiklu vārdu spēli,” rakstīja kāds zinātnieks. Kaut arī šeit lietotais oriģinālvalodas vārds ”parasti nozīmē ”upurēšana”, ar to apzīmē arī atkritēju ”nokaušanu””. Tā kā Jehus gribēja, lai neiztrūktu neviens Baala kalps, viņš tos visus saaicināja uz Baala namu un lika tiem uzvilkt īpašas drēbes. ”Kad dedzināmais upuris bija pabeigts”, Jehus astoņdesmit bruņotiem vīriem pavēlēja nonāvēt Baala kalpus. Tad viņš lika noplēst Baala templi un ”no tā iztaisīt atejas bedri”, tā ka šī vieta vairs nebija izmantojama reliģiskiem mērķiem. (2. Ķēn. 10:20—27.)

Tiesa, Jehus izlēja daudz asiņu, tomēr Bībelē par viņu ir stāstīts kā par drosmīgu vīru, kas atbrīvoja Izraēlu no Izebeles un viņas dzimtas despotiskās varas. Šāds veikums varēja būt pa spēkam tikai drosmīgam, apņēmīgam un dedzīgam cilvēkam. Kādā Bībeles enciklopēdijā ir lasāms šāds komentārs: ”Tas bija smags uzdevums, kas tika īstenots neatlaidīgi un pamatīgi. Rīkojoties maigāk, droši vien nebūtu bijis iespējams izskaust Izraēlā Baala kultu.”

Mūsdienu apstākļos kristiešiem ir vajadzīgas tādas īpašības, kādas piemita Jehum. Piemēram, ja mūs mudina darīt kaut ko tādu, ko Jehova nosoda, mums nekavējoties, bez mazākās vilcināšanās apņēmīgi jāpretojas kārdinājumam. Mēs ”karsti degam par to Kungu” un vienmēr gribam palikt viņam uzticīgi.

CENTĪSIMIES ”STAIGĀT TĀ KUNGA.. BAUSLĪBĀ”

Bībeles stāstījums par Jehu beidzas ar vārdiem, kuros ietverts brīdinājums mums. ”Jehus nenovērsās.. no zelta teļu dievināšanas, kuri bija uzstatīti Bētelē un Danā.” (2. Ķēn. 10:29.) Kā ir iespējams, ka cilvēks, kas tik dedzīgi bija aizstāvējis tīro pielūgsmi, tomēr pacieta elkdievību?

Varbūt Jehus uzskatīja, ka Izraēlas neatkarību no Jūdejas varēs nodrošināt vienīgi tad, ja abas valstis būs šķirtas reliģiskā ziņā. Tāpēc, tieši tāpat kā iepriekšējie Izraēlas valdnieki, viņš veicināja teļa kultu. Taču šāda rīcība liecināja, ka viņam trūka paļāvības uz Jehovu, kas viņu bija iecēlis par ķēniņu.

Jehova veltīja Jehum atzinīgus vārdus, sakot: ”Tev ir bijis labs prāts visu darīt, kas Man patīk.” Diemžēl Jehus ”necentās staigāt tā Kunga, Israēla Dieva, bauslībā ar visu savu sirds prātu”. (2. Ķēn. 10:30, 31.) Ņemot vērā, ko Jehus bija darījis agrāk, tas var likties pārsteidzoši un skumji. Tomēr mēs no tā varam kaut ko mācīties. Mēs nedrīkstam uzskatīt savas attiecības ar Jehovu par pašsaprotamām. Mums ik dienu jāstiprina sava uzticība Dievam, iedziļinoties viņa vārdos, Bībelē, pārdomājot tos un no sirds lūdzot mūsu debesu Tēvu. Tāpēc centīsimies allaž ”staigāt tā Kunga.. bauslībā” un nekad nenovērsties no šī ceļa. (1. Kor. 10:12.)

[Papildmateriāls 4. lpp.]

Jehus laicīgajā vēsturē

Kritiķi bieži vien ir apšaubījuši, ka Bībelē aprakstītie cilvēki ir reālas vēsturiskas personas. Kā ir ar Jehu? Vai viņš ārpus Bībeles ir minēts arī kādos citos avotos?

Pastāv vismaz trīs seno asīriešu rakstu pieminekļi, kuros ir pieminēts šis Izraēlas valdnieks. Piemēram, uz kādas stēlas, kā tiek uzskatīts, ir attēlots Jehus vai arī viņa sūtnis, kas, nometies zemē Asīrijas valdnieka Salmanasara III priekšā, pasniedz tam nodevas. Pie attēla lasāms uzraksts: ”Jehus (Iaua), Omrija dēla (Humri), nodevas; es no viņa saņēmu sudrabu, zeltu, zelta saplu [bļodu], zelta vāzi ar smailu pamatni, zelta kausus, zelta spaiņus, alvu, valdnieka zizli [un] koka puruhtu [pēdējā vārda nozīme nav zināma].” Jehus nebija Omrija dēls, bet šādi mēdza dēvēt Izraēlas ķēniņus, jo Omrijs bija uzcēlis Izraēlas galvaspilsētu Samariju un iemantojis lielu slavu.

Nav iespējams droši pateikt, vai Asīrijas valdnieka apgalvojums, ka Jehus viņam ir maksājis nodevas, ir patiess. Tomēr viņa dokumentos trīs reizes ir pieminēts Jehus: uzrakstā uz stēlas, uz Salmanasara statujas un Asīrijas valdnieku annālēs. Ņemot vērā šīs rakstveida liecības, nav pamata apšaubīt, ka Jehus ir vēsturiska persona.