”Nepaļaujies uz savu prāta gudrību”

”Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību.” (Sal. Pam. 3:5.)

1., 2. a) Kādās situācijās mēs varam nonākt? b) Uz ko mums jāpaļaujas, kad izjūtam raizes, kad jāpieņem lēmumi vai jāpretojas kārdinājumiem, un kāpēc tas ir būtiski?

SINTIJAS * darba devējs jau ir slēdzis daļu sava uzņēmuma un atlaidis daudzus darbiniekus, un viņa uztraucas, ka drīz atlaidīs arī viņu. Šī kristiete bažījas par to, kas notiks, ja viņa zaudēs darbu. Kā viņa apmaksās savus rēķinus? Kāda cita kristiete, vārdā Pamela, vēlas pārcelties uz vietu, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem, taču viņa nav pārliecināta, vai viņai tas būtu jādara. Savukārt Semjuelu nomāc kāda cita problēma. Zēna gados viņš bija skatījies pornogrāfiju, un tagad, kad viņam ir pāri divdesmit, viņš jūt spēcīgu kārdinājumu atgriezties pie šī paraduma. Kā lai Semjuels pārvar kārdinājumu?

² Uz ko jūs paļaujaties, kad jums kaut kas sagādā raizes, kad jāpieņem nozīmīgi lēmumi vai jāpretojas kārdinājumiem? Vai jūs paļaujaties vienīgi uz sevi vai arī ”metat savu nastu uz to Kungu”? (Ps. 55:23.) Bībelē teikts: ”Tā Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus.” (Ps. 34:16.) Tātad ir būtiski no visas sirds paļauties uz Jehovu, nevis uz savu prāta gudrību. (Sal. Pam. 3:5.)

3. a) Kā izpaužas paļāvība uz Jehovu? b) Kādu iemeslu dēļ daži mēdz paļauties uz savu gudrību?

³ Ja mēs no visas sirds paļaujamies uz Jehovu, mēs it visā rīkojamies tā, kā grib viņš. Lai mēs to spētu, mums pastāvīgi jātuvojas viņam lūgšanās un jālūdz viņa vadība. Bet daudziem nav viegli pilnībā paļauties uz Jehovu. Piemēram, kāda māsa, vārdā Linna, atzina: ”Man ir jāizcīna īsta cīņa, lai pilnīgi paļautos uz Jehovu,” — un paskaidroja: ”Man nav nekādu attiecību ar tēvu, bet mana māte negādāja par mani, un viņu neinteresēja, kā es jūtos. Tā nu es diezgan agri iemācījos pati parūpēties par sevi.” Tāpēc Linnai ir grūti pilnībā paļauties uz kādu. Cilvēks var kļūt pašpaļāvīgs arī tāpēc, ka viņam piemīt noteiktas spējas un viņš kaut ko ir sasniedzis. Piemēram, draudzes vecākais, risinot draudzes lietas, varbūt sāk balstīties tikai uz savu pieredzi, nevis vispirms vēršas pie Dieva lūgšanā.

4. Kas ir aplūkots šajā rakstā?

⁴ Jehova gaida, lai mēs visiem spēkiem censtos rīkoties atbilstoši tam, par ko lūdzam, un dzīvotu saskaņā ar viņa gribu. Bet ko nozīmē tas, ka, risinot sarežģītas problēmas, mums ir gan jāmet sava nasta uz Jehovu, gan arī pašiem konkrēti jārīkojas? Kāpēc mums jābūt piesardzīgiem lēmumu pieņemšanā? Kāpēc ir svarīgi lūgt Dievu, kad pretojamies kārdinājumiem? Apskatīdami vairākus Bībelē aprakstītus gadījumus, mēs gūsim atbildes uz šiem jautājumiem.

Kad māc raizes

5., 6. Ko darīja Hiskija, kad Asīrijas valdnieks gribēja uzbrukt Jeruzālemei?

⁵ Par Jūdejas ķēniņu Hiskiju Bībelē ir  teikts: ”Viņš cieši pieķērās tam Kungam, viņš no Dieva nenovērsās un sargāja tos baušļus, ko tas Kungs bija ar Mozus starpniecību pavēlējis.” Viņš patiešām ”paļāvās tam Kungam, Israēla Dievam”. (2. Ķēn. 18:5, 6.) Ko Hiskija iesāka, kad Asīrijas valdnieks Sanheribs nosūtīja uz Jeruzālemi savus pārstāvjus, to vidū Rabsaku, kopā ar milzu karaspēku? Varenā asīriešu armija jau bija iekarojusi daudzas nocietinātas Jūdejas pilsētas, un Sanheribs gribēja ieņemt arī Jeruzālemi. Hiskija devās uz Jehovas templi un sāka lūgt: ”Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka Tu, ak Kungs, esi vienīgi Dievs!” (2. Ķēn. 19:14—19.)

⁶ Hiskija rīkojās saskaņā ar savu lūgšanu. Jau pirms došanās uz templi viņš bija noliedzis ļaudīm atbildēt uz Rabsaka zaimiem. Hiskija bija arī aizsūtījis vairākus cilvēkus pie pravieša Jesajas pēc padoma. (2. Ķēn. 18:36; 19:1, 2.) Hiskija darīja to, kas bija patīkami Jehovam. Viņš nelūdza palīdzību Ēģiptei vai citām kaimiņvalstīm, jo šāds problēmas risinājums būtu bijis pretrunā ar Jehovas gribu. Hiskija paļāvās uz Jehovu, nevis uz savu prāta gudrību. Kad Jehovas eņģelis bija nogalinājis 185 tūkstošus Sanheriba kareivju, Sanheribs devās prom un atgriezās Nīnivē. (2. Ķēn. 19:35, 36.)

7. Ko mēs uzzinām no Annas un Jonas lūgšanām?

⁷ Levīta Elkanas sieva Anna bija ļoti nomākta tāpēc, ka viņai nebija bērnu, bet viņa paļāvās uz Jehovu. (1. Sam. 1:9—11, 18.) Kad pravieti Jonu bija aprijusi milzu zivs, viņš lūdza Jehovam: ”Es piesaucu to Kungu savās bēdās, un Viņš atbildēja man; es kliedzu no pazemes dziļumiem, un Tu sadzirdēji manu saucienu.” Jehova izglāba Jonu. (Jon. 2:2, 3, 11.) Ir ļoti mierinoši zināt, ka jebkurā situācijā, lai cik smaga tā būtu, mēs varam piesaukt Jehovu un lūgt viņam palīdzību. (Nolasīt Psalmu 55:2, 17.)

8., 9. Par ko liecināja Hiskijas, Annas un Jonas lūgšanas, un ko mēs no tām mācāmies?

⁸ Gadījumi ar Hiskiju, Annu un Jonu mums arī palīdz saprast, par ko mēs nedrīkstam aizmirst, kad savās bēdās lūdzam Dievu. Lai gan visus minētos cilvēkus mocīja sāpīgi pārdzīvojumi, tomēr viņu lūgšanas liecināja, ka viņi nedomāja tikai par sevi un par to, kā rast risinājumu savām problēmām. Visvairāk viņiem rūpēja Dieva vārds, kalpošana Dievam un viņa gribas pildīšana. Hiskiju dziļi satrauca tas, ka tika sagādāta neslava Dieva vārdam. Anna apsolīja, ka atdos karsti ilgoto dēlu Jehovam, lai viņš kalpotu saiešanas teltī Šilo. Bet Jona teica: ”Ko esmu solījis, to es maksāšu.” (Jonas 2:10, Bībeles 1926. gada izdevums.)

⁹ Kad mēs vēlamies lūgt, lai Jehova kādā grūtā situācijā mums palīdzētu, mums būtu jāapsver, kāpēc mēs pie viņa vēršamies. Vai mēs raizējamies vienīgi par savu problēmu, vai arī mums ir svarīgs Jehova un viņa nodoms? Ja mēs ciešam, tad ir viegli tik ļoti iegrimt savās rūpēs un raizēs, ka garīgi jautājumi var novirzīties otrajā plānā. Tāpēc, lūdzot palīdzību Jehovam, pirmām kārtām domāsim par viņu, lūgsim, lai tiktu svētīts viņa vārds un apstiprinātas viņa tiesības uz augstāko varu. Tā mēs varēsim saglabāt pozitīvu skatījumu uz dzīvi arī tad, ja šķiet, ka mūsu problēma neatrisinās, kā esam cerējuši. Reizēm, atbildēdams uz mūsu lūgšanām, Jehova nevis uzreiz novērš mūsu grūtības, bet gan dod mums spēku tās izturēt. (Nolasīt Jesajas 40:29; Filipiešiem 4:13.)

 Kad jāpieņem lēmumi

10., 11. Kā rīkojās Jošafats, kad nezināja, ko iesākt kādā sarežģītā situācijā?

¹⁰ Kā jūs pieņemat nozīmīgus lēmumus? Vai negadās tā, ka jūs vispirms izlemjat un pēc tam lūdzat, lai Jehova svētītu jūsu lēmumu? Labs piemērs ir Jūdejas ķēniņš Jošafats. Reiz Jūdejai gribēja uzbrukt moābiešu un amoniešu karaspēks un bija skaidrs, ka Jūdejas iedzīvotāji nespēs viņiem sekmīgi pretoties. Kā Jošafats rīkojās?

¹¹ Bībelē teikts: ”Jošafats izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt to Kungu.” Viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdeju un saaicināja ļaudis kopā, ”lai meklētu palīgu no tā Kunga”. Pēc tam viņš nostājās sanākušo Jūdejas un Jeruzālemes iedzīvotāju vidū un lūdza Jehovu. Lūgšanas beigās viņš teica: ”Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!” Patiesais Dievs uzklausīja Jošafatu un sagādāja brīnumainu glābšanu. (2. Laiku 20:3—12, 17.) Kad mums jāpieņem lēmumi, īpaši tādi, kas var ietekmēt mūsu attiecības ar Jehovu, mums būtu jāpaļaujas uz viņu, nevis uz sevi.

12., 13. Kā mums var palīdzēt ķēniņa Dāvida piemērs, kad mums jāpieņem lēmumi?

¹² Bet kā mums būtu jārīkojas, ja esam nonākuši tādā situācijā, kas šķiet viegli atrisināma, iespējams, tāpēc, ka jau agrāk esam pieredzējuši kaut ko līdzīgu? Mēs varam mācīties no ķēniņa Dāvida piemēra. Kad amalekieši bija iebrukuši Ciklagā un aizveduši gūstā Dāvida, kā arī viņa līdzgaitnieku sievas un bērnus, Dāvids vaicāja Jehovam: ”Vai man būs vajāt šo laupītāju pulku?” Jehova atbildēja: ”Jā, vajā viņus! Tu viņus katrā ziņā panāksi un sagūstītos atbrīvosi!” Dāvids paklausīja un ”izglāba visus tos, ko amalekieši bija sagūstījuši”. (1. Sam. 30:7—9, 18—20.)

¹³ Kādu laiku pēc amalekiešu uzbrukuma karu ar Izraēlu gribēja uzsākt filistieši. Dāvids atkal prasīja padomu Jehovam un saņēma skaidru atbildi. Jehova teica: ”Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!” (2. Sam. 5:18, 19.) Neilgi pēc tam filistieši no jauna devās karot ar Dāvidu. Kā Dāvids rīkojās šajā reizē? Viņš būtu varējis spriest, ka viņš jau divreiz ir bijis līdzīgā situācijā un ka viņš var droši doties pretī Dieva ienaidniekiem tāpat kā iepriekš. Tomēr Dāvids nepaļāvās uz savu agrāko pieredzi un atkal griezās lūgšanā pie Jehovas, meklēdams vadību. Dāvids noteikti bija priecīgs, ka tā rīkojās, jo šoreiz Jehova viņam deva citādus norādījumus. (2. Sam. 5:22, 23.) Ja mēs sastopamies ar tādu situāciju vai problēmu, ar kādu esam saskārušies jau agrāk, mums jāsargās, lai mēs nepaļautos tikai un vienīgi uz savu pieredzi. (Nolasīt Jeremijas 10:23.)

14. Ko mēs varam mācīties no stāstījuma par Jozuu, izraēliešu vecajiem un gibeoniešiem?

¹⁴ Tā kā neviens no mums nav pilnīgs, mums visiem, pat pieredzējušiem draudzes vecākajiem, ir jāuzmanās, lai mēs neaizmirstu pirms lēmumu pieņemšanas lūgt vadību Jehovam. Reiz to aizmirsa Mozus pēctecis Jozua un izraēliešu vecaji, kad pie tiem ieradās attapīgie gibeonieši, kas izlikās, ka ir nākuši no tālienes, un lūdza nekarot pret viņiem. Jozua un vecaji nevērsās pie Jehovas, lai uzzinātu viņa viedokli, bet gan pieņēma lēmumu paši un noslēdza ar gibeoniešiem miera līgumu. Kaut arī Jehova atzina noslēgto vienošanos, viņš parūpējās, lai šis gadījums, kad netika noskaidrota  viņa griba, būtu aprakstīts Bībelē un mēs no tā mācītos. (Joz. 9:3—6, 14, 15.)

Kad cīnāmies ar kārdinājumiem

15. Paskaidrojiet, kāpēc ir svarīgi lūgt Dievu, lai pretotos kārdinājumiem!

¹⁵ Tā kā mūsos mīt ”grēka likums”, mums ir sīvi jācīnās ar grēcīgām nosliecēm. (Rom. 7:21—25.) Bet tā ir cīņa, kurā ir iespējams gūt uzvaru. Kādā veidā? Jēzus saviem sekotājiem mācīja, ka ir svarīgi lūgt Dievu, lai pretotos kārdinājumiem. (Nolasīt Lūkas 22:40.) Ja arī pēc tam, kad esam lūguši Dievu, mums joprojām nedod mieru nepareizas domas vai vēlmes, mums neatlaidīgi jālūdz Dievam gudrība, lai tiktu galā ar šo pārbaudījumu. Bībelē ir teikts, ka Dievs ”nepārmezdams dāsni dod visiem”. (Jēk. 1:5.) Vēl Jēkabs rakstīja: ”Vai kāds no jums ir nevesels [garīgā ziņā]? Lai viņš ataicina draudzes vecākos, un tie lai lūdz par viņu, slacīdami viņu ar eļļu Jehovas vārdā. Ticībā teikta lūgšana izdziedinās savārgušo.” (Jēk. 5:14, 15.)

16., 17. Kad ir vispiemērotākais brīdis lūgt, lai Dievs mums palīdzētu pretoties kārdinājumiem?

¹⁶ Ir skaidrs, ka cīņā ar kārdinājumiem ir vajadzīgas lūgšanas, bet mums arī jāapzinās, ka ir būtiski lūgt īstajā brīdī. Pievērsīsim uzmanību Salamana Pamācību grāmatas 7. nodaļas 6. līdz 23. pantam, kur stāstīts par kādu jaunekli. Krēslā viņš gāja pa ielu, kurā, kā bija zināms, dzīvoja kāda netikla sieviete. ”Viņa pārliecināja viņu ar saviem.. vārdiem un pakļāva viņu sev ar savu mīksto mēli”, un jauneklis sekoja netiklei, gluži kā vērsis, ko ved uz kaušanu. Kāpēc jauneklis bija devies uz minēto ielu? Viņš bija ”muļķīgi vientiesīgs”, tas ir, nepieredzējis, un viņš acīmredzot cīnījās ar nepareizām tieksmēm. (Sal. Pam. 7:7.) Kurš bija īstais brīdis, kad viņam bija jālūdz Dieva palīdzība? Protams, jebkurā mirklī, kamēr sieviete ar viņu runāja, būtu bijis vērtīgi lūgt, lai Dievs viņam palīdzētu pretoties kārdinājumam. Bet vispiemērotākais brīdis lūgšanai bija tad, kad viņam pirmo reizi ienāca prātā doma pastaigāties pa zināmo ielu.

¹⁷ Mūsu laikos varbūt kāds visiem spēkiem cenšas pretoties kārdinājumam skatīties pornogrāfiju. Bet ja nu šis cilvēks apmeklētu tādas interneta vietnes, par kurām ir zināms, ka tajās redzami provokatīva rakstura attēli vai videoieraksti? Vai tad viņš nerīkotos līdzīgi Salamana Pamācību grāmatas 7. nodaļā aprakstītajam jauneklim? Viņš sāktu iet pa ceļu, kurā viņam draudētu lielas briesmas. Lai nepadotos  kārdinājumam skatīties pornogrāfiju, Jehovas palīdzība ir jālūdz jau iepriekš, kamēr vēl neesam nokļuvuši internetā uz bīstama ceļa.

18., 19. a) Kāpēc ir grūti pretoties kārdinājumiem, bet kā mēs varam tiem nepadoties? b) Kas mums vienmēr būtu jādara?

¹⁸ Nav viegli pretoties kārdinājumiem vai pārvarēt sliktus ieradumus. ”Miesa ar savām tieksmēm ir pret garu,” rakstīja apustulis Pāvils, ”bet gars pret miesu.” Tāpēc, kā secināja Pāvils, mēs nedarām to, ko gribam. (Gal. 5:17.) Lai šajā cīņā gūtu uzvaru, mums dedzīgi jālūdz Dievs, tiklīdz mūsu prātā ienāk kāda slikta doma vai mēs izjūtam kādu kārdinājumu, un pēc tam mums jārīkojas atbilstoši savām lūgšanām. ”Jūs sastopaties tikai ar tādiem kārdinājumiem, kādi ir arī citiem cilvēkiem,” teikts Bībelē. Neaizmirsīsim, ka ar Jehovas palīdzību mēs varam palikt viņam uzticīgi. (1. Kor. 10:13.)

¹⁹ Neatkarīgi no tā, vai mēs pūlamies tikt galā ar kādu grūtu situāciju, esam nopietna lēmuma priekšā vai arī cenšamies nepadoties kārdinājumiem, mēs varam izmantot brīnišķīgu Jehovas dāvanu — iespēju vērsties pie viņa lūgšanā. Lūdzot Jehovu, mēs apliecinām, ka paļaujamies uz viņu. Mums arī neatlaidīgi jālūdz pēc viņa svētā gara, kas mūs var vadīt un stiprināt. (Lūk. 11:9—13.) Aizvien paļausimies uz Jehovu, nevis uz savu prāta gudrību!

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

• Ko par paļāvību uz Jehovu var mācīties no gadījumiem ar Hiskiju, Annu un Jonu?

• Kā Dāvida un Jozuas pieredzētais palīdz saprast, ka ir jābūt piesardzīgiem, pieņemot lēmumus?

• Kad ir īpaši svarīgi lūgt Dievam palīdzību, lai nepadotos kārdinājumam?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 9. lpp.]

Kad ir īstais brīdis lūgt, lai Dievs dod spēku pretoties kārdinājumam?