Gatavība veikt dzīvē izmaiņas ir sagādājusi daudz svētību

Pastāstījis Džeimss Tompsons

Es esmu dzimis 1928. gadā Amerikas Savienoto Valstu dienvidos. Tajā laikā valstī pastāvēja ar likumu noteikta rasu segregācija, kas nozīmē, ka melnādainie tika norobežoti no baltajiem. Cilvēks, kas to neievēroja, varēja nonākt cietumā vai pieredzēt kaut ko vēl ļaunāku.

TAJĀ laikā daudz kur ASV baltajiem un melnajiem Jehovas lieciniekiem bija jābūt atsevišķās draudzēs, kas veidoja atsevišķus rajonus un apgabalus. 1937. gadā mans tēvs kļuva par draudzes vecāko koordinatoru (toreiz viņus sauca par draudzes kalpotājiem) melnādaino draudzē Tenesī štata pilsētā Čatanūgā. Henrijs Nikolss bija Čatanūgas baltādaino draudzes koordinators.

Es joprojām ar prieku atceros, kā zēna gados vēlās vakara stundās es sēdēju verandā, klausīdamies sava tēva un brāļa Nikolsa sarunās. Kaut gan es nesapratu visu, par ko tika runāts, man patika sēdēt blakus tēvam, kad viņi apsprieda, kā vislabāk organizēt sludināšanu toreizējos apstākļos.

Kādu laiku iepriekš, 1930. gadā, mūsu ģimeni bija piemeklējusi liela nelaime — bija nomirusi mana māte, kas bija tikai 20 gadu veca. Man tolaik bija divi gadi, un tēvam vienam bija jārūpējas par mani un manu četrgadīgo māsiņu Dorisu. Tēvs bija kristījies pavisam nesen, tomēr viņa garīgā izaugsme bija strauja.

Cilvēki, kas ietekmēja manu dzīvi

1933. gadā tēvs satika jauku kristieti, vārdā Lilija Meja Gvendolīna Tomasa, un viņi drīz vien apprecējās. Uzticīgi kalpodami Jehovam, viņi mums ar Dorisu rādīja labu priekšzīmi.

 1938. gadā Jehovas liecinieku draudzes tika aicinātas pieņemt rezolūciju par to, ka draudžu vecākos turpmāk vairs nevēlēs draudze, bet gan iecels Jehovas liecinieku galvenā pārvalde, kas atrodas Ņujorkā, Bruklinā. Vairāki Čatanūgas draudzes locekļi nevēlējās piekrist organizatoriskajām izmaiņām, bet tēvs tās nešaubīgi pieņēma. Viņš vienmēr bija uzticīgs Jehovas organizācijai, un sieva viņu aizvien no sirds atbalstīja. Vecāku piemērs mani ir stiprinājis visa mūža garumā.

Kristīšanās un pilnas slodzes kalpošana

1940. gadā daļa mūsu draudzes locekļu noīrēja autobusu, lai dotos uz kongresu, kas notika Mičiganas štata pilsētā Detroitā. Vairāki no tiem, ar ko mēs kopā braucām uz kongresu, tajā kristījās, un vēlāk daži man jautāja, kāpēc es nekristījos, jo es taču sludināju jau no piecu gadu vecuma un biju ļoti aktīvs kalpošanā.

Es atbildēju, ka līdz galam nesaprotu, kāda ir kristīšanās nozīme. Tēvs, to dzirdot, bija pārsteigts. No tā laika viņš jo īpaši centās man palīdzēt saprast, ko kristīšanās nozīmē un kāpēc tā ir tik svarīga. Četrus mēnešus vēlāk, 1940. gada 1. oktobrī, visai aukstā dienā, es tiku kristīts kādā dīķī netālu no Čatanūgas.

14 gadu vecumā vasaras brīvlaikā es sāku kalpot par pionieri. Es sludināju Tenesī štata un blakus esošā Džordžijas štata pilsētiņās. Parasti es cēlos agri no rīta, paņēmu līdzi kaut ko ēdamu pusdienām un tad steidzos uz vilcienu vai autobusu, kas atgāja sešos no rīta. Mājās es atgriezos ap sešiem vakarā. Līdzpaņemto ēdienu es bieži vien biju notiesājis jau krietni pirms tam, kad bija pienācis laiks pusdienām. Kaut gan man bija nauda, es nedrīkstēju iet veikalā, lai pirktu kaut ko ēdamu, jo biju melnais. Kādu reizi es iegāju veikalā nopirkt saldējumu, taču mani izdzina ārā. Bet tad kāda laipna baltā sieviete iznesa man saldējumu uz ielas.

Laikā, kad es sāku mācīties vidusskolā, ASV dienvidos aktivizējās cīņa par pilsoniskajām tiesībām. Tādas organizācijas kā Nacionālā krāsaino iedzīvotāju atbalsta asociācija aicināja skolēnus nestāvēt malā un kļūt par tās biedriem. Dažas melnādaino skolas, arī manējā, bija izvirzījušas mērķi panākt, lai pilnīgi visi skolēni pievienotos minētajai organizācijai. Mani spieda ”atbalstīt savu rasi”, kā tas tika formulēts. Es atteicos to darīt, paskaidrodams, ka Dievs ir objektīvs un viņa acīs neviena rase nav pārāka par citu. Es sacīju, ka gaidu, kad visas netaisnības novērsīs Dievs. (Jāņa 17:14; Ap. d. 10:34, 35.)

Neilgi pēc skolas beigšanas es izlēmu pārcelties uz Ņujorku. Dodoties uz turieni, pa ceļam es iegriezos Pensilvānijas štata pilsētā Filadelfijā, lai apciemotu dažus draugus, ko agrāk biju saticis kādā kongresā. Šīs pilsētas draudze bija pirmā, kurā es redzēju kopā gan melnos, gan baltos brāļus un māsas. Tajā laikā draudzi apmeklēja ceļojošais pārraugs, un kādā brīdī viņš man pateica, ka man tiek uzticēta runa nākamajā sapulcē. Tā kā es jau biju domājis par palikšanu šajā draudzē, brāļa vārdi man atviegloja lēmuma pieņemšanu.

Starp draugiem, ko es ieguvu Filadelfijā, bija kāda jauna māsa, vārdā Džeraldīna Vaita jeb Džerija, kā es viņu sāku saukt. Viņa labi pārzināja Bībeli un bija prasmīga sludinātāja. Īpaši man patika tas, ka viņa, tāpat kā es, vēlējās kļūt par pionieri. 1949. gada 23. aprīlī mēs apprecējāmies.

 Uzaicinājums mācīties Gileādas skolā

Jau no paša sākuma mūsu mērķis bija mācīties Gileādas skolā un kalpot par misionāriem citā zemē. Mēs ar prieku bijām gatavi kalpot tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, jo sapratām, ka tas mums palīdzēs sagatavoties Gileādas skolai. Pēc neilga laika mūs palūdza pārcelties uz Lonsaidu (Ņūdžersijas štats), tad uz Česteru (Pensilvānijas štats) un visbeidzot uz Atlantiksitiju (Ņūdžersijas štats). Tā pagāja pirmie divi mūsu kopdzīves gadi, un tad mēs varējām pieteikties mācībām Gileādas skolā. Taču uzaicinājums mācīties kavējās. Kas tam bija par iemeslu?

50. gadu sākumā daudzi jauni vīrieši tika iesaukti dienestā un sūtīti uz Koreju, kur risinājās karš. Iesaukšanas komisijai Filadelfijā, pēc visa spriežot, bija aizspriedumi pret Jehovas lieciniekiem mūsu neitrālās nostājas dēļ. Galu galā tiesnesis mani informēja, ka FIB ir veicis pārbaudi manā lietā un ir apstiprinājis manu neitralitāti. 1952. gada 11. janvārī Apelācijas padome mani atzina par reliģisku kalpotāju.

Tā paša gada augustā mēs ar Džeriju saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolas 20. grupā, un septembrī sākās mācības. Mēs bijām pārliecināti, ka mūs nosūtīs uz ārzemēm. Mana māsa Dorisa, kas bija mācījusies Gileādas skolas 13. grupā, tagad kalpoja Brazīlijā. Bet, mums par lielu pārsteigumu, es tiku iecelts par rajona pārraugu melnādaino draudzēm ASV dienvidu štatā Alabamā. Tas mūs nedaudz sarūgtināja, jo mūsu sirdī kvēloja vēlēšanās sludināt citā valstī.

Pirmā draudze, ko mēs apmeklējām, atradās Hantsvilā. Ieradušies šajā pilsētā, mēs devāmies pie māsas, kas mums bija piedāvājusi naktsmājas. Saiņodami laukā savas mantas, mēs dzirdējām, kā māsa kādam pa telefonu saka: ”Bērni jau ir klāt.” Mums bija tikai 24 gadi, turklāt mēs izskatījāmies jaunāki par saviem gadiem. Iesauka ”bērni” mūs pavadīja visu laiku, kamēr es kalpoju šajā rajonā.

ASV dienvidus mēdz saukt par Bībeles joslu, jo lielākajai daļai turienes iedzīvotāju ir dziļa cieņa pret Bībeli. Tāpēc sludināšanā mēs bieži iesākām sarunas, pieminot trīs domas:

1) apstākļus pasaulē;

2) Bībelē minēto problēmas risinājumu;

3) to, kā cilvēkiem, saskaņā ar Bībeli, būtu jārīkojas.

Pēc tam mēs piedāvājām kādu Bībeles studēšanas palīglīdzekli. Tā kā mūsu pieeja izrādījās ļoti veiksmīga, mani palūdza uzstāties kongresā ”Jaunās pasaules sabiedrība”, kas risinājās 1953. gadā Ņujorkā, un demonstrēt, kā šādā veidā uzsākt sarunu.

Drīz vien, tā paša gada vasarā, mani iecēla par apgabala pārraugu, un mans uzdevums bija apmeklēt melnādaino draudžu rajonus no Virdžīnijas līdz Floridai un no Alabamas līdz Tenesī. Ceļojošajiem pārraugiem bija jāprot pielāgoties dažādiem apstākļiem.  Piemēram, mājās, kurās mēs apmetāmies, bieži nebija ūdensvada un tāpēc mums bija jāmazgājas skārda vannā, kas atradās virtuvē aiz krāsns. Laimīgā kārtā tā bija siltākā vieta mājās.

Grūtības, ko radīja rasu segregācija

Kad mēs kalpojām dienvidu štatos, mums bija nepieciešama tālredzība un atjautība. Piemēram, melnādainie nedrīkstēja izmantot pašapkalpošanās veļas mazgātavas, tāpēc Džerija mēdza paskaidrot, ka veļa, ko viņa grasās mazgāt, pieder ”misis Tompsonei”. Daudzi acīmredzot nosprieda, ka Džerija ir ”misis Tompsones” kalpone. Kad man kā apgabala pārraugam bija jārāda filma Jaunās pasaules sabiedrība darbībā, es zvanīju uz nomas punktu un pasūtīju lielu ekrānu ”mistera Tompsona” vajadzībām. Vēlāk es devos tam pakaļ. Mēs vienmēr izturējāmies pieklājīgi un laipni un lielākoties varējām veikt savu kalpošanu bez īpašiem sarežģījumiem.

Dienvidu štatos pastāvēja arī kādi citi aizspriedumi — aizspriedumi pret ziemeļu štatu iedzīvotājiem. Kādā vietējā laikrakstā reiz parādījās informācija, ka kongresā uzstāsies Džeimss Tompsons no Ņujorkas Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības. Daži to saprata tā, ka es esmu ņujorkietis, un skola, ar kuru mēs bijām noslēguši līgumu par zāles izmantošanu, šo līgumu lauza. Tāpēc es devos pie skolas vadības un pastāstīju, ka esmu gājis skolā Čatanūgā, un tad mums tomēr atļāva rīkot skolā rajona kongresu.

50. gadu vidū rasu nesaskaņas sabiedrībā kļuva aizvien asākas un reizēm pat uzliesmoja vardarbība. Atsevišķus Jehovas lieciniekus aizvainoja tas, ka 1954. gadā daudzos apgabala kongresos neuzstājās neviens melnādainais brālis. Mēs mudinājām mūsu ticības biedrus būt pacietīgiem. Nākamajā vasarā es tiku uzaicināts būt par vienu no kongresa oratoriem. Pēc tam kongresos, kas notika dienvidu štatos, uzstājās aizvien vairāk melnādaino brāļu.

Ar laiku rasu naids dienvidos pierima, un melnādaino un baltādaino draudzes pamazām sāka apvienoties. Sludinātājiem bija jāmaina draudzes, un tāpat mainījās draudžu teritorijas un vecāko pienākumi. Gan starp melnajiem, gan baltajiem sludinātājiem bija tādi, kam nepatika jaunā kārtība. Tomēr lielākā daļa sludinātāju bija brīvi no aizspriedumiem, gluži tāpat kā mūsu debesu Tēvs. Daudzi pat bija tuvi draugi neatkarīgi no ādas krāsas. Mūsu ģimene to bija pieredzējusi jau 30. un 40. gados, kad es augu.

Jauns uzdevums

1969. gada janvārī mēs ar Džeriju saņēmām uzaicinājumu kalpot Dienvidamerikas valstī Gajānā, un mēs ar sajūsmu uz to atsaucāmies. Vispirms gan mēs devāmies uz Ņujorku, kur es apguvu to, kā pārraudzīt sludināšanu Gajānā. Šajā valstī mēs ieradāmies 1969. gada jūlijā. Pēc 16 gadiem, ko bijām pavadījuši, apmeklējot draudzes, dzīve vienā noteiktā vietā bija liela pārmaiņa. Džerija pārsvarā sludināja, bet es strādāju Jehovas liecinieku filiālē.

Mani pienākumi bija ļoti daudzveidīgi — no zāles pļaušanas un rūpēm par to, lai 28 draudzēm būtu vajadzīgā literatūra, līdz korespondencei ar Jehovas liecinieku galveno pārvaldi  Bruklinā. Es ik dienu strādāju 14 līdz 15 stundas. Tas bija grūti mums abiem, tomēr kalpošana mums sniedza dziļu gandarījumu. Kad mēs ieradāmies Gajānā, tur bija 950 sludinātāju, bet tagad to ir vairāk nekā 2500.

Kaut gan mums patika siltais klimats, kā arī eksotiskie augļi un dārzeņi, vislielāko prieku mums sagādāja pazemīgie cilvēki, kas alka uzzināt Bībeles patiesību un mācījās par Dieva valstību. Bieži vien Džerija vadīja 20 Bībeles nodarbības nedēļā, un daudzi no tiem, kam mēs mācījām Bībeli, kristījās. Vairāki ar laiku kļuva par pionieriem, draudzes vecākajiem un pat devās mācīties uz Gileādas skolu, lai paši kļūtu par misionāriem.

Sarežģījumi un veselības problēmas

1983. gadā kļuva skaidrs, ka maniem vecākiem, kas dzīvoja ASV, ir vajadzīga palīdzība. Dorisa, Džerija un es kopīgi apspriedām šo situāciju. Dorisa, kas 35 gadus bija kalpojusi par misionāri Brazīlijā, izlēma atgriezties dzimtenē, lai rūpētos par vecākiem. Viņa savu lēmumu pamatoja šādi: kāpēc gan diviem misionāriem jāpārtrauc sava kalpošana, ja visu vajadzīgo var paveikt viens? Pēc vecāku nāves Dorisa palika Čatanūgā, kur viņa kalpo par speciālo pionieri.

1995. gadā man tika diagnosticēts prostatas vēzis, un mēs bijām spiesti atgriezties ASV. Mēs apmetāmies Ziemeļkarolīnas štatā, Goldsboro pilsētā, jo tā ir aptuveni vienādā attālumā no manu radinieku dzīvesvietas Tenesī štatā un Džerijas tuvinieku mājām Pensilvānijas štatā. Runājot par vēzi, es varu teikt, ka patlaban ir iestājusies remisijas fāze. Mēs ar Džeriju tagad esam speciālie pionieri, kam veselības stāvokļa dēļ nav jāsludina noteikts stundu skaits.

Atskatoties uz vairāk nekā 65 pilnas slodzes kalpošanā pavadītiem gadiem, es esmu dziļi pateicīgs Jehovam, ka viņš mūs ar Džeriju ir bagātīgi svētījis par to, ka esam bijuši gatavi dzīvē veikt izmaiņas, lai kalpotu viņam. Mēs pilnīgi piekrītam Dāvida vārdiem: ”Tas Kungs ir uzticīgs un pasargā sev uzticīgos.” (Ps. 31:24.)

[Attēli 3. lpp.]

Mans tēvs un brālis Nikolss man bija labi paraugi

[Attēli 4. lpp.]

Mēs ar Džeriju pirms došanās uz Gileādas skolu, 1952. gads

[Attēli 5. lpp.]

Pēc Gileādas skolas absolvēšanas mēs apmeklējām draudzes dienvidu štatos

[Attēls 6. lpp.]

Ceļojošie pārraugi ar sievām pirms apgabala kongresa, kurā kopā pulcējās gan melnie, gan baltie brāļi un māsas, 1966. gads

[Attēls 7. lpp.]

Būdami misionāri Gajānā, mēs izjutām daudz prieka