Neļaujiet, ka slimība jums laupītu prieku

IZTĒLOJIETIES, ka jūs no rīta pamostaties ar domu: priekšā ir vēl viena diena, kad jāiztur fiziskas sāpes vai emocionālas ciešanas, un jūs vēlaties, kaut šī diena nemaz nebūtu iesākusies. Varbūt jūs pat pārņem tādas pašas izjūtas, kādas bija Ījabam, kas izsaucās: ”Labāk nāvi nekā te tādas mokas!” (Īj. 7:15.) Bet kā būtu tad, ja šāda situācija pastāvētu gadiem?

To pieredzēja Mefibošets, ķēniņa Dāvida drauga Jonatāna dēls. Piecu gadu vecumā viņš bija ”kritis un tādēļ kļuvis kroplis”. (2. Sam. 4:4.) Šis fiziskais trūkums noteikti viņam sagādāja ne mazums sāpju. Vēlāk Mefibošets tika nepatiesi apsūdzēts nodevībā pret ķēniņu un tāpēc cieta lielus materiālos zaudējumus, un tas tikai vairoja viņa bēdas un raizes. Tomēr viņš nekad nepieļāva, ka fiziskais trūkums, apmelojumi un vilšanās laupītu viņam prieku, un šajā ziņā viņš ir lielisks paraugs. (2. Sam. 9:6—10; 16:1—4; 19:25—31.)

Tāpat mēs varam mācīties no apustuļa Pāvila. Reiz viņš rakstīja par ”dzeloni miesā”, ar ko viņam bija jāsamierinās. (2. Kor. 12:7.) Šis ”dzelonis”, iespējams, bija kāda ilgstoša fiziska kaite vai arī cilvēki, kas apstrīdēja viņa tiesības saukties par apustuli. Jebkurā gadījumā tā nebija tikai īslaicīga problēma, un tā viņam sagādāja ciešanas — vai nu fiziskas, vai emocionālas. (2. Kor. 12:9, 10.)

Arī mūsdienās daudziem Dieva kalpiem ir jācīnās ar smagām hroniskām slimībām vai emocionāliem traucējumiem. Piemēram, Magdalēnai 18 gadu vecumā tika diagnosticēta sistēmiskā sarkanā vilkēde, kas pieder pie autoimūnām slimībām (tās ir slimības, kurām ir raksturīga imūnsistēmas vēršanās pret paša organisma audiem). ”Es biju satriekta,” viņa atzīst. ”Ar laiku mans stāvoklis tikai pasliktinājās. Man parādījās gremošanas traucējumi, čūlas mutes dobumā, kā arī vairogdziedzera darbības traucējumi.” Bet kāda cita sieviete, vārdā Izabela, cieš no slimības, kuras izpausmes nav tik acīmredzamas. Viņa stāsta: ”Jau kopš bērnības es slimoju ar depresiju. Man mēdz būt panikas lēkmes, elpošanas traucējumi un vēdera krampji. Mani māc pastāvīgs nogurums.”

Kā sadzīvot ar slimību

Slimība var pilnībā mainīt ierasto dzīvi. Ja tā ir noticis, ļoti noderīgi ir godīgi izvērtēt savu situāciju. Parasti nav viegli samierināties ar slimības radītiem ierobežojumiem. Lūk, kā savu situāciju apraksta Magdalēna: ”Mana slimība progresē. Bieži vien man ir tāds nespēks, ka es pat nevaru piecelties no gultas. Tā kā šī slimība ir neprognozējama, man ir visai grūti kaut ko plānot uz priekšu. Visvairāk mani nomāc tas, ka es vairs nevaru kalpošanā Jehovam darīt tik daudz kā agrāk.”

 Zbigņevs, kam ir reimatoīdais artrīts, stāsta: ”Gadiem ejot, slimība atņem man spēkus, bojādama vienu locītavu pēc otras. Reizēm, kad artrīts saasinās, es nespēju paveikt pat pašus vienkāršākos darbus. Tas mani ļoti sarūgtina.”

Savukārt Barbarai pirms dažiem gadiem tika atklāts progresējošs galvas smadzeņu audzējs. Viņa saka: ”Ar manu organismu pēkšņi ir notikušas lielas pārmaiņas. Es jūtos apātiska, man bieži sāp galva un ir grūti koncentrēties. Tā kā manas iespējas ir kļuvušas ierobežotas, man bija jāpārkārto visa sava dzīve.”

Visi minētie cilvēki ir Jehovas kalpi, un viņiem pats svarīgākais dzīvē ir pildīt Jehovas gribu. Viņi pilnībā paļaujas uz Jehovu un izjūt viņa atbalstu. (Sal. Pam. 3:5, 6.)

Kā Jehova palīdz

Būtu aplami domāt, ka ciešanas, kas kādam jāizjūt, liecina par Dieva nelabvēlību. (Raudu Dz. 3:33.) Atcerēsimies, kādas nelaimes pieredzēja Ījabs, lai gan viņš bija ”svētbijīgs, sirdsskaidrs un taisns”. (Īj. 1:8.) Dievs nevienu nepārbauda ar ļaunu nolūku. (Jēk. 1:13.) Visas kaites — gan hroniskas fiziskas slimības, gan emocionāli traucējumi — ir sāpīgs mantojums, ko cilvēce ir saņēmusi no pirmajiem cilvēkiem Ādama un Ievas. (Rom. 5:12.)

Bet Jehova un Jēzus neatstāj taisnos bez palīdzības. (Ps. 34:16.) It īpaši tad, kad dzīvē ir pienākuši grūti brīži, mēs vēl jo vairāk pārliecināmies, ka Dievs ir mūsu ”patvērums un.. pils”. (Ps. 91:2.) Kas mums palīdz nezaudēt prieku, ja sastopamies ar situāciju, kurai nav tūlītēja risinājuma?

Lūgšanas. Tāpat kā uzticīgie Dieva kalpi senatnē, arī mēs varam lūgšanās uzticēt savu nastu debesu Tēvam. (Ps. 55:23.) Ja mēs tā darīsim, mēs izjutīsim ”Dieva mieru, kas pārspēj visu sapratni”. Šis iekšējais miers sargās mūsu ”sirdi un prātu”. (Filip. 4:6, 7.) Paļāvībā lūgdama Jehovu, Magdalēna gūst spēku, lai cīnītos ar savu mokošo slimību. Viņa saka: ”Kad es stāstu Jehovam visu, kas man ir uz sirds, es izjūtu atvieglojumu un atgūstu prieku. Tagad  es tiešām saprotu, ko nozīmē diendienā paļauties uz Dievu.” (2. Kor. 1:3, 4.)

Atbildot uz mūsu lūgšanām, Jehova mūs var stiprināt ar sava svētā gara, savu Rakstu un kristiešu saimes starpniecību. Mēs negaidām, ka Dievs brīnumainā veidā mūs atbrīvos no visām kaitēm. Tomēr mēs varam nešaubīties, ka viņš mums dos vajadzīgo gudrību un spēku, lai mēs tiktu galā ar savām grūtībām. Dievs mums var dāvāt patiešām ”neparastu spēku”. (2. Kor. 4:7.)

Ģimene. Mīlestības un līdzjūtības pilna gaisotne ģimenē mums var palīdzēt izturēt slimības radītās grūtības. Taču jāpatur prātā, ka arī mūsu tuviniekiem neklājas viegli un viņi var justies tikpat bezspēcīgi kā mēs. Bet viņi ir gatavi vienmēr būt līdzās, pat smagos brīžos. Kopā ar viņiem lūgdami Dievu, mēs spēsim saglabāt savā sirdī mieru. (Sal. Pam. 14:30.)

Barbara stāsta, ka viņu sludināšanā ļoti atbalsta meita un citas jaunas māsas no draudzes, un piebilst, ka šo kristiešu dedzība viņai ir prieka avots. Zbigņevs augstu vērtē visu, ko viņa labā dara sieva: ”Viņa viena apdara gandrīz visus mājas darbus. Sieva man arī palīdz apģērbties un bieži vien nes manu somu, kad dodamies uz kristiešu sapulcēm vai sludinām.”

Ticības biedri. Kad esam kopā ar ticības biedriem, mēs gūstam uzmundrinājumu un mierinājumu. Bet ko darīt tad, ja slimības dēļ nav iespējams apmeklēt sapulces? Magdalēna dalās pieredzē: ”Draudze ir parūpējusies, lai es varētu klausīties sapulču audioierakstus. Ticības biedri man mēdz zvanīt, lai uzzinātu, kā vēl viņi man var palīdzēt. Viņi man arī sūta sirsnīgas vēstules. Apziņa, ka viņi domā par mani un interesējas par to, kā man klājas, man palīdz izturēt.”

Izabela, kurai ir depresija, saka: ”Draudzē ir daudz brāļu un māsu, kas man ir kā tēvi un mātes. Viņi mani uzklausa un cenšas mani saprast. Draudze man ir gluži kā ģimene, kurā es izjūtu prieku un mieru.”

Kad saskaramies ar dažādiem pārbaudījumiem, mums jāpatur prātā, ka nav labi  ”norobežoties no citiem”. Tieši pretēji, mums būtu jācenšas saglabāt ciešas attiecības ar draudzes locekļiem. (Sal. Pam. 18:1.) Tādā veidā mēs varam sniegt lielu uzmundrinājumu brāļiem un māsām. Varbūt sākumā mēs vilcināmies darīt citiem zināmu, kādas ir mūsu vajadzības. Taču ticības biedri būs priecīgi, ja mēs būsim atklāti pret viņiem, jo tad viņiem būs iespēja parādīt ”neliekuļotu brāļu mīlestību”. (1. Pēt. 1:22.) Kāpēc gan nepateikt viņiem, ka mūs ir nepieciešams aizvest uz sapulci, ka mēs gribētu kopā ar viņiem sludināt vai ka vēlētos no sirds aprunāties? Protams, mēs nedrīkstam būt pārlieku prasīgi — mums ir jābūt pateicīgiem par viņu palīdzību.

Pozitīva domāšana. Daudzos gadījumos no mums pašiem ir atkarīgs, vai cīņā ar hronisku slimību mēs nezaudēsim prieku. Ja ieslīgstam grūtsirdībā un ļaujamies drūmam noskaņojumam, mūs var pārņemt negatīvas domas. Bībelē ir teikts: ”Kam vīrišķīga sirds, tas māk sapratīgi turēties arī ciešanās, — bet ja kādu pārņēmis izmisums, — kas var to panest?” (Sal. Pam. 18:14.)

Lūk, ko dara Magdalēna: ”Es mēģinu pārāk daudz nedomāt par savām problēmām un priecāties par tām dienām, kad jūtos labāk. Man patīk lasīt to cilvēku dzīvesstāstus, kuri ir palikuši uzticīgi Dievam par spīti hroniskai slimībai.” Izabelu stiprina doma, ka Jehova viņu mīl un augstu vērtē. Viņa saka: ”Es jūtos vajadzīga, un manai dzīvei ir jēga. Man ir arī brīnišķīga cerība uz nākotni.”

Zbigņevs stāsta: ”Slimība man māca pazemību un paklausību Dievam. Tāpat es cenšos būt apdomīgs un saprātīgs, kā arī no sirds piedot citiem, un es esmu iemācījies kalpot Jehovam ar prieku un neiegrimt sevis žēlošanā. Es vēlos neapstāties savā garīgajā izaugsmē.”

Neaizmirsīsim, ka Jehova redz mūsu izturību ciešanās. Viņš jūt mums līdzi un gādā par mums. Bībelē ir teikts: ”Dievs.. neaizmirst jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdam.” (Ebr. 6:10.) Tiem, kas bīstas Dievu, viņš ir apsolījis: ”Es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu.” (Ebr. 13:5.)

Ja nu reizēm mēs tomēr jūtamies nomākti, domāsim par savu brīnišķīgo cerību — cerību dzīvot jaunajā pasaulē. Strauji tuvojas laiks, kad mēs paši savām acīm skatīsim svētības, ko zemei nesīs Dieva valstība.

[Papildmateriāls/Attēli 28., 29. lpp.]

Kristieši, kas sludina par spīti smagai slimībai

”Tā kā es vairs nevaru staigāt viens pats, sieva vai kāds cits brālis vai māsa mani pavada sludināšanā. Ievadus un Bībeles pantus es mācos no galvas.” (Ježijs, redzes invalīds.)

”Es mēdzu sludināt pa telefonu. Vēl es sludinu ar vēstuļu starpniecību un regulāri sarakstos ar dažiem ieinteresētiem cilvēkiem. Kad atrodos slimnīcā, es vienmēr uz galdiņa blakus savai gultai turu Bībeli un mūsu literatūru. Tā man ir izdevies uzsākt daudz labu sarunu.” (Magdalēna, kas slimo ar sistēmisko sarkano vilkēdi.)

”Man sagādā prieku sludināšana pa mājām, bet tad, kad es to nespēju, es sludinu pa telefonu.” (Izabela, kas cieš no klīniskās depresijas.)

”Man patīk apmeklēt cilvēkus atkārtoti un piedalīties Bībeles nodarbībās. Tajās dienās, kad jūtos labāk, es labprāt sludinu pa mājām.” (Barbara, kurai ir smadzeņu audzējs.)

”Es nesu vienīgi ļoti vieglu somu ar žurnāliem un sludinu tikai tik ilgi, cik ļauj manas sāpošās locītavas.” (Zbigņevs, kam ir reimatoīdais artrīts.)

[Attēls 30. lpp.]

Ikviens var sniegt uzmundrinājumu citiem