”Esiet nomodā kopā ar mani.” (MAT. 26:38.)

1.—3. Kā apustuļi nesaglabāja modrību pēdējā vakarā pirms Jēzus nāves, un kas liecina, ka viņi mācījās no savas kļūdas?

DOMĀS pārcelsimies uz laiku, kad uz zemes dzīvoja Jēzus. Rit pēdējais vakars pirms viņa nāves. Jēzus ir atnācis uz vienu no savām iemīļotajām vietām — Ģetzemanes dārzu, kas atrodas austrumos no Jeruzālemes, tieši blakus pilsētai. Ar viņu kopā ir viņa uzticīgie apustuļi. Jēzus izjūt lielu sasprindzinājumu, un viņam ir nepieciešams palikt vienatnē, lai varētu netraucēti lūgt Dievu. (Mat. 26:36; Jāņa 18:1, 2.)

² Trīs apustuļi — Pēteris, Jēkabs un Jānis — dodas Jēzum līdzi uz nomaļu vietu dārzā. ”Palieciet šeit un esiet nomodā kopā ar mani,” Jēzus viņiem saka un paiet nostāk, lai lūgtu Dievu. Kad viņš atgriežas, viņš ierauga, ka apustuļi ir aizmiguši. Jēzus vēlreiz viņus lūdz: ”Esiet modri.” Taču Jēzus vēl divas reizes atrod viņus aizmigušus. Turpmākie šīs nakts notikumi parāda, ka apustuļiem trūkst garīgas modrības. Viņi pat pamet Jēzu un bēg. (Mat. 26:38, 41, 56.)

³ Apustuļi noteikti nožēloja, ka bija zaudējuši modrību. Šie uzticīgie vīrieši mācījās no savas kļūdas. Apustuļu darbu grāmata liecina, ka vēlāk viņi rādīja izcilu paraugu, ko nozīmē būt modriem, un viņu piemērs noteikti pamudināja arī viņu ticības biedrus saglabāt modrību. Tagad būt modriem ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. (Mat. 24:42.) Apskatīsim trīs svarīgas domas, ko par modrību mēs varam uzzināt no Apustuļu darbu grāmatas.

APUSTUĻI ŅĒMA VĒRĀ NORĀDĪJUMUS, KUR SLUDINĀT

4., 5. Kā svētais gars vadīja Pāvilu un viņa ceļabiedrus?

⁴ Pirmkārt, apustuļi ņēma vērā norādījumus, kur sludināt, un uzticīgi tiem sekoja. Uzzināsim, kā  Jēzus izmantoja Jehovas doto svēto garu, lai vadītu apustuli Pāvilu un viņa biedrus. (Ap. d. 2:33.) Pasekosim līdzi viņu gaitām kāda neparasta ceļojuma laikā. (Nolasīt Apustuļu darbus 16:6—10.)

⁵ Pāvils, Sīla un Timotejs bija devušies prom no Listras, kas atradās Galatijas dienvidos. Pēc dažām dienām viņi bija nonākuši līdz kādam romiešu ceļam, kas rietumu virzienā veda uz visblīvāk apdzīvoto Romas provinces Āzijas apgabalu. Viņi vēlējās doties pa šo ceļu, jo pa to varēja nokļūt pilsētās, kur dzīvoja tūkstošiem cilvēku, kam bija jādzird vēsts par Kristu. Taču kaut kas viņus apturēja. 6. pantā teikts: ”Viņi izgāja cauri Frīģijai un Galatijas zemei, jo svētais gars viņiem aizliedza runāt vārdu Āzijā.” Kaut kādā veidā, kas Bībelē nav paskaidrots, svētais gars atturēja ceļotājus no sludināšanas Āzijas provincē. Acīmredzot Jēzus, izmantodams Dieva garu, vēlējās vadīt Pāvilu un viņa biedrus citā virzienā.

6., 7. a) Ko Pāvils un viņa ceļabiedri pieredzēja, kad tuvojās Bitīnijai? b) Kādu lēmumu pieņēma šie Jēzus mācekļi, un kas notika pēc tam?

⁶ Kur devās apņēmīgie ceļotāji? Tas ir paskaidrots 7. pantā: ”Nonākuši Mīsijā, viņi gribēja doties uz Bitīniju, bet Jēzus gars viņiem neļāva.” Kad svētais gars viņus atturēja no sludināšanas Āzijā, Pāvils ar biedriem devās ziemeļu virzienā, lai sludinātu Bitīnijas pilsētās. Taču, kad viņi jau tuvojās Bitīnijai, Jēzus atkal ar svētā gara starpniecību neļāva viņiem tur sludināt. Tas droši vien šos vīriešus samulsināja. Viņi zināja, kas viņiem ir jāsludina un kā tas ir jādara, taču viņi nezināja, kur viņiem ir jāsludina. Šo situāciju varētu aprakstīt šādi: viņi bija klauvējuši pie durvīm, kas veda uz Āziju, bet velti. Viņi bija klauvējuši arī pie durvīm, kas veda uz Bitīniju, bet atkal velti. Vai šie dedzīgie sludinātāji pārstāja klauvēt? Nē, tā viņi nerīkojās.

⁷ Viņi pieņēma lēmumu, kas varēja likties nedaudz savāds. 8. pantā var lasīt: ”Viņi izgāja cauri Mīsijai un nonāca Troādā.” Tātad ceļotāji devās rietumu virzienā un nogāja aptuveni 550 kilometru, ejot garām vienai pilsētai pēc otras, līdz sasniedza ostas pilsētu Troādu, no kurienes varēja nokļūt Maķedonijā. Pāvils un viņa biedri trešo reizi mēģināja klauvēt pie durvīm, un šoreiz durvis plaši atvērās. 9. pantā ir stāstīts, kas notika: ”Naktī Pāvils redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja un viņu lūdza: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!”” Beidzot Pāvils zināja, kur viņam jāsludina. Sludinātāji bez kavēšanās ar kuģi devās uz Maķedoniju.

8., 9. Ko mēs varam mācīties no stāstījuma par Pāvila ceļojumu?

⁸ Ko mēs varam mācīties no šī stāstījuma? Pievērsīsim uzmanību, ka tikai pēc tam, kad Pāvils bija devies uz Āziju, Dieva gars iejaucās notikumu gaitā. Tikai tad, kad Pāvils jau tuvojās Bitīnijai, Jēzus viņu atturēja. Tāpat tikai pēc tam, kad Pāvils bija ieradies Troādā, Jēzus deva norādījumu doties uz Maķedoniju. Jēzus, būdams kristiešu draudzes galva, līdzīgā veidā var vadīt arī mūs. (Kol. 1:18.) Piemēram, varbūt kāds ir domājis par to, ka varētu sākt kalpot par pionieri vai pārcelties uz turieni, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Taču, iespējams, tikai pēc tam, kad kristietis ir spēris kaut kādus soļus, lai sasniegtu savu mērķi, Jēzus ar Dieva gara starpniecību viņam dod vadību. To palīdz saprast šāds salīdzinājums: autovadītājs var pagriezt savu automašīnu pa labi vai pa kreisi vienīgi tad, ja mašīna ir kustībā. Tāpat Jēzus mūs var vadīt mūsu centienos paplašināt savu kalpošanu tikai tad, ja mēs ”kustamies” — ja mēs kaut ko darām, lai sasniegtu savu mērķi.

 ⁹ Varbūt reizēm mūsu pūles uzreiz nenes augļus. Taču mēs nedrīkstam padoties un nospriest, ka Dieva gars mūs nevada. Neaizmirsīsim, ka arī Pāvils saskārās ar dažādiem šķēršļiem. Tomēr viņš nepārstāja klauvēt, līdz kādas no durvīm atvērās. Ja arī mēs, tāpat kā Pāvils, neatlaidīgi meklēsim ”durvis rosīgai darbībai”, kuras var ”plaši atvērties”, mēs pieredzēsim bagātīgas svētības. (1. Kor. 16:9.)

VIŅI NEPAMETA NOVĀRTĀ LŪGŠANAS

10. Kas liecina, ka ir svarīgi nepamest novārtā lūgšanas, lai saglabātu modrību?

¹⁰ Tagad pievērsīsim uzmanību otrajai domai: pirmā gadsimta kristieši nepameta novārtā lūgšanas. (1. Pēt. 4:7.) Lai saglabātu modrību, neatlaidīgas lūgšanas patiešām ir svarīgas. Atcerēsimies, ka Ģetzemanes dārzā tieši pirms apcietināšanas Jēzus trim apustuļiem teica: ”Esiet modri un lūdziet Dievu.” (Mat. 26:41.)

11., 12. Kāpēc Hērods izturējās nežēlīgi pret kristiešiem, to vidū pret Pēteri, un ko viņš darīja?

¹¹ Pēteris, kas bija klāt Ģetzemanes dārzā, vēlāk pats pieredzēja, cik liela nozīme ir dedzīgām lūgšanām. (Nolasīt Apustuļu darbus 12:1—6.) No Apustuļu darbu grāmatas 12. nodaļas pirmajiem pantiem var uzzināt, ka Hērods, vēlēdamies iegūt jūdu labvēlību, nežēlīgi izturējās pret kristiešiem. Viņš acīmredzot zināja, ka Jēkabs ir apustulis, kas ir bijis ļoti tuvs Jēzus biedrs. Tāpēc Hērods lika Jēkabu nogalināt ar zobenu. (2. pants.) Tā kristiešu draudze zaudēja iemīļotu apustuli. Brāļiem un māsām tas bija nopietns pārbaudījums.

¹² Ko Hērods darīja tālāk? 3. pantā var lasīt: ”Redzēdams, ka jūdiem tas patika, viņš apcietināja arī Pēteri.” Iepriekš daži apustuļi, arī Pēteris, brīnumainā veidā bija tikuši laukā no cietuma. (Ap. d. 5:17—20.) Hērods to droši vien zināja, un viņš noteikti gribēja būt pārliecināts, ka šajā reizē Pēterim neizdosies izbēgt. Viņš Pēteri ”nodeva kareivjiem, kas to apsargāja četrās maiņās, pa četriem kareivjiem katrā. Pēc Pashas viņš taisījās to vest ļaužu priekšā.” (4. pants.) Hērods bija licis Pēteri iekalt ķēdēs starp diviem sargiem, un sešpadsmit sargi maiņās to dienu un nakti apsargāja, lai tam neizdotos izbēgt. Hēroda nodoms bija Pēteri pēc Pashas svētkiem ”vest ļaužu priekšā” un pūlim par prieku sodīt ar nāvi. Ko šādā smagā brīdī varēja darīt Pētera ticības biedri?

13., 14. a) Ko darīja draudzes locekļi, kad bija uzzinājuši par Pētera apcietināšanu? b) Ko, runājot par lūgšanām, mēs varam mācīties no Pētera ticības biedriem?

¹³ Draudze ļoti labi zināja, kas jādara. 5. pantā ir teikts: ”Pēteri turēja cietumā, bet draudze dedzīgi lūdza Dievu par viņu.” Pētera ticības biedri neatlaidīgi un no sirds lūdza par viņu Dievu. Jēkaba nāve viņus nebija iedzinusi izmisumā; tāpat viņi nebija sākuši uzskatīt, ka lūgt Dievu ir veltīgi. Tieši pretēji, viņi apzinājās, ka uzticīgu kalpu lūgšanas Jehovam ir ļoti svarīgas. Ja lūgšanas ir saskaņā ar viņa gribu, viņš atbild uz tām. (Ebr. 13:18, 19; Jēk. 5:16.)

¹⁴ Ko mēs varam mācīties no tā, kā šajā situācijā rīkojās Pētera ticības biedri? Būt nomodā nozīmē, ka mēs lūdzam Dievu ne tikai par sevi, bet arī par mūsu brāļiem un māsām. (Efes. 6:18.) Vai mēs pazīstam kādu, kam jāiztur pārbaudījumi? Dažviet sludinātājiem jāpieredz vajāšanas vai arī viņu darbība ir aizliegta, citi varbūt ir cietuši kādā dabas katastrofā. Mēs varētu lūgt par šiem ticības biedriem. Iespējams, mēs pazīstam arī kristiešus, kas saskaras ar tādām grūtībām, kuras nav tik acīm redzamas.  Varbūt kādu apbēdina nesaskaņas ģimenē, cits izjūt dziļu vilšanos un sarūgtinājumu, bet vēl kādam citam ir slikta veselība. Būtu labi, ja, runādami ar Jehovu, mūsu Dievu, kas ”uzklausa lūgšanas”, mēs pieminētu konkrētus cilvēkus. (Ps. 65:3.)

15., 16. a) Pastāstiet, kā Jehovas eņģelis atbrīvoja Pēteri no cietuma! (Sk. attēlu zemāk.) b) Kāpēc ir uzmundrinoši pārdomāt, kā Jehova izglāba Pēteri?

¹⁵ Bet kas notika ar Pēteri, kurš bija cietumā? Naktī, kad viņš gulēja, dziļi aizmidzis starp diviem sargiem, sāka risināties kaut kas apbrīnojams. (Nolasīt Apustuļu darbus 12:7—11.) Iztēlojieties — kameru, kurā atradās Pēteris, pēkšņi apspīdēja spoža gaisma. Tur stāvēja eņģelis, ko sargi, pēc visa spriežot, nevarēja redzēt. Eņģelis steidzīgi modināja Pēteri, un ķēdes no tā rokām nokrita. Tad eņģelis izveda Pēteri ārā no kameras, tieši garām sargiem, kas atradās ārpusē, un cauri lieliem dzelzs vārtiem, kas ”paši no sevis atvērās”. Kad viņi bija ārā no cietuma, eņģelis pazuda. Pēteris bija atbrīvots.

¹⁶ Vai nav tiesa, ka pārdomas par Jehovas spēku, ko viņš var izmantot, lai glābtu savus kalpus, stiprina mūsu ticību? Protams, mēs negaidām, ka Jehova tagadējos laikos mūs glābs kādā brīnumainā veidā. Taču mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka viņš izmanto savu spēku savas tautas labā. (2. Laiku 16:9.) Ar sava varenā svētā gara palīdzību viņš var mūs stiprināt, lai mēs izturētu jebkādus pārbaudījumus. (2. Kor. 4:7; 2. Pēt. 2:9.) Turklāt drīzumā Jehova pilnvaros savu Dēlu atbrīvot no nāves varas neskaitāmus miljonus cilvēku. (Jāņa 5:28, 29.) Ticība Jehovas solījumiem mums pārbaudījumos var dot lielu drosmi.

APUSTUĻI CĪTĪGI SLUDINĀJA PAR SPĪTI GRŪTĪBĀM

17. Kāpēc var teikt, ka apustulis Pāvils bija izcils piemērs?

¹⁷ Ir vēl kaut kas, ko mēs varam mācīties no apustuļiem: viņi cītīgi turpināja sludināt par spīti grūtībām. Lai mēs, tāpat kā apustuļi, saglabātu modrību, mums dedzīgi jāsludina, apzinoties, cik svarīgā laikā dzīvojam. Šajā ziņā izcils piemērs ir apustulis Pāvils, kas nežēloja pūles sludināšanā. Viņš daudz ceļoja un daudzās vietās nodibināja kristiešu draudzes. Viņš pārcieta neskaitāmas grūtības, taču nekad nezaudēja dedzību un vienmēr paturēja prātā, cik neatliekams ir viņa darbs. (2. Kor. 11:23—29.)

18. Kā Pāvils sludināja, kad atradās apcietinājumā Romā?

¹⁸ Pievērsīsim uzmanību pēdējam gadījumam no Pāvila dzīves, kurš aprakstīts Apustuļu darbu grāmatas 28. nodaļā. Pāvils bija ieradies Romā, kur viņam bija jāstājas imperatora Nerona priekšā.  Viņš tika turēts apcietinājumā, un, iespējams, viņš bija pieķēdēts pie sarga. Taču nekādas važas nevarēja apklusināt šo dedzīgo apustuli. Pāvils joprojām atrada iespējas sludināt citiem labo vēsti. (Nolasīt Apustuļu darbus 28:17, 23, 24.) Trīs dienas pēc ierašanās Romā viņš sasauca jūdu ievērojamākos vīrus, lai tiem sludinātu. Vēlāk Pāvilam bija iespēja liecināt vēl lielākam skaitam cilvēku. 23. pantā ir teikts: ”Noteikuši dienu, tie [vietējie jūdi] ieradās viņa mājvietā vēl lielākā skaitā, un viņš no rīta līdz vakaram tiem visu skaidroja un plaši liecināja par Dieva valstību, lai tos pārliecinātu par Jēzu, balstoties uz Mozus bauslību un praviešiem.”

19., 20. a) Kāpēc Pāvilam izdevās sekmīgi liecināt par Dieva valstību? b) Kā Pāvils rīkojās, kad ne visi atsaucās uz labo vēsti?

¹⁹ Kāpēc Pāvilam izdevās tik sekmīgi liecināt par Dieva valstību? 23. pantā mēs varam redzēt vairākus iemeslus. 1. Viņš galveno uzmanību pievērsa Dieva valstībai un Jēzum Kristum. 2. Viņš centās pārliecināt klausītājus. 3. Savus argumentus viņš balstīja uz Rakstiem. 4. Viņš parādīja pašaizliedzību, sludinot ”no rīta līdz vakaram”. Pāvils sludināja ļoti prasmīgi, taču ne visi atsaucās uz viņa sludināto vēsti. ”Daži ticēja viņa vārdiem, bet citi neticēja,” sacīts 24. pantā. Izcēlās strīdi, un ļaudis izklīda.

²⁰ Vai Pāvilam nolaidās rokas tāpēc, ka ne visi atsaucās uz labo vēsti? Nekādā ziņā! 30. un 31. pantā ir teikts: ”Viņš palika savā īrētajā mājvietā veselus divus gadus un laipni uzņēma visus, kas nāca pie viņa. Runādams ar lielu drosmi, viņš tiem sludināja Dieva valstību un mācīja par Kungu Jēzu Kristu, un neviens viņu nekavēja.” Tieši ar šiem uzmundrinošajiem vārdiem arī beidzas Apustuļu darbu grāmata.

21. Ko mēs varam mācīties no Pāvila, kas Romā atradās mājas arestā?

²¹ Ko mēs varam mācīties no apustuļa Pāvila? Atrazdamies mājas arestā, Pāvils nevarēja sludināt pa mājām. Taču viņš saglabāja pozitīvu attieksmi un centās sludināt visiem, kas nāca pie viņa. Līdzīgi Pāvilam, daudzi Dieva kalpi mūsdienās saglabā prieku un nepārstāj sludināt, kaut gan savas ticības dēļ atrodas ieslodzījumā. Daži brāļi un māsas vecuma vai sliktas veselības dēļ nevar atstāt savas mājas vai ir spiesti dzīvot pansionātā. Cik tas viņiem ir iespējams, viņi sludina ārstiem un pārējam personālam, kā arī citiem, kas pie viņiem iegriežas. Viņi no sirds vēlas liecināt par Dieva valstību, un viņi ir labs paraugs mums visiem.

22. a) Kas mums palīdz labāk saprast Apustuļu darbu grāmatu? (Sk. ”Tagad uz Apustuļu darbu grāmatu es raugos pilnīgi citām acīm”.) b) Ko mēs centīsimies darīt, gaidot tagadējās pasaules kārtības galu?

²² No apustuļiem un citiem pirmā gadsimta kristiešiem, kas minēti Apustuļu darbu grāmatā, mēs katrā ziņā varam mācīties, ko nozīmē būt nomodā. Tagadējai pasaules kārtībai drīz pienāks gals, un, to gaidot, mēs noteikti centīsimies līdzināties šiem kristiešiem un sludināsim tikpat drosmīgi un dedzīgi kā viņi. Mēs esam bezgala priecīgi, ka mums ir dāvāta iespēja ”plaši liecināt” par Dieva valstību. (Ap. d. 28:23.)

[Jautājumi studēšanai]

[Papildmateriāls 13. lpp.]

”TAGAD UZ APUSTUĻU DARBU GRĀMATU ES RAUGOS PILNĪGI CITĀM ACĪM”

Izlasījis grāmatu ”Plaši liecināsim par Dieva valstību”, kāds ceļojošais pārraugs rakstīja: ”Tagad uz Apustuļu darbu grāmatu es raugos pilnīgi citām acīm. Es daudz reižu biju ”ceļojis” līdzi apustuļiem, bet tas bija tā, it kā man rokā būtu tikai svece un uz acīm netīras brilles. Taču nu man šķiet, ka šajā grāmatā aprakstītos notikumus es vēroju spožā saules gaismā.”

[Attēls 12. lpp.]

Eņģelis izveda Pēteri cauri lieliem dzelzs vārtiem