Drosmīgi Dieva vārdu sludinātāji

Sastopoties ar pretestību, patiesie kristieši vienmēr ir parādījuši drosmi, kā tas ir atainots grāmatā ”Plaši liecināsim par Dieva valstību” un filmā Jehovas liecinieki. Ticība darbos. Tāpat kā pirmā gadsimta kristieši, arī mēs lūdzam Jehovam, lai viņš mums dotu savu garu un palīdzētu ar drosmi runāt viņa vārdus. (Ap. d. 4:23—31.)

Kāds brālis par sludināšanu Pirmā pasaules kara laikā rakstīja: ”Dieva kalpi aktīvi izplatīja Rakstu studiju 7. sējumu, kas saucās Pabeigtais noslēpums. Šī grāmata tika izplatīta vēl nepieredzētā mērogā. 1918. gadā tika laists klajā pirmais buklets no sērijas Vēsts par valstību. Tam sekoja otrais buklets, kurā bija paskaidrots, kāpēc varas iestādes aizliedza grāmatu Pabeigtais noslēpums. Tad nāca klajā sērijas trešais buklets. Ar garu svaidītie kristieši plaši izplatīja šos bukletus, un tas prasīja kā ticību, tā drosmi.”

Mūsu laikos tie, kas nesen ir kļuvuši par valstības sludinātājiem, tiek mācīti, kā sludināt, bet tā nav bijis vienmēr. ASV kāds poļu tautības brālis, atceroties, kā viņš 1922. gadā pirmo reizi devās sludināt, rakstīja: ”Es nezināju, kā piedāvāt literatūru, un ļoti slikti runāju angliski. Tā nu es viens pats stāvēju pie kāda ārsta kabineta un tad pieklauvēju. Durvis atvēra medmāsa. Es nekad neaizmirsīšu to reizi — es biju gan priecīgi satraukts, gan nobijies. Kad taisīju vaļā somu, visas grāmatas izgāzās medmāsai tieši pie kājām. Es vairs neatceros, ko es viņai teicu, taču vienu grāmatu viņa paņēma. Kad gāju prom, es jau biju atguvis drosmi un izjutu, ka Jehova mani svētī. Todien es sludināju arī citās iestādēs, kas atradās tajā pašā ielā, un man izdevās izplatīt daudz brošūru.”

”Ap 1933. gadu daudzi valstības sludinātāji izmantoja ar skaņu aparatūru aprīkotus automobiļus,” stāstīja kāda māsa. Reiz viņa kopā ar kādu Jehovas liecinieku ģimeni sludināja kalnainā apvidū Kalifornijas štatā. ”Brālis ar mašīnu aizbrauca uz kādu augstāku vietu, bet mēs ar viņa sievu palikām lejā pilsētā,” atcerējās māsa. ”Kad viņš sāka atskaņot Bībeles lekciju, šķita, ka skaņa nāk no pašām debesīm. Pilsētnieki visur izmeklējās brāli, bet nekādi nevarēja viņu atrast. Kad lekcija bija izskanējusi, mēs apmeklējām cilvēkus un tiem sludinājām. Es sadarbojos vēl ar pāris kristiešiem, kas sludināšanā izmantoja ar skaņu aparatūru aprīkotas automašīnas, un varu droši teikt, ka lielākā daļa cilvēku nepavisam negribēja uzklausīt labo vēsti. Taču viņiem nekas cits neatlika kā klausīties atskaņotās runas, kas bija dzirdamas pat viņu mājās. Mēs pārliecinājāmies, ka Jehova vienmēr liek  izmantot īstās sludināšanas metodes īstajā laikā. Lai šādi sludinātu, bija jāsaņem visa drosme, bet minētā sludināšanas metode allaž sasniedza savu mērķi, turklāt tā tika cildināts Jehovas vārds.”

Pagājušā gadsimta 30. gados un 40. gadu sākumā sludināšanā tika lietoti patafoni, ar kuriem atskaņoja uz Bībeli balstītas runas. Kāda kristiete atminējās šādu gadījumu: ”Kāda jauna māsa izmantoja patafonu sludināšanā pa mājām. Reiz, kad viņa pie kādas mājas sāka atskaņot runu, saimnieks kļuva tik nikns, ka aizspēra patafonu prom no lieveņa. Neviena plate gan necieta. To visu redzēja trīs vīrieši, kas turpat netālu sēdēja kravas automašīnā un ieturēja pusdienas. Viņi palūdza, lai māsa atskaņotu runu viņiem, un pēc tam iegādājās no viņas literatūru. Vīriešu atsaucība lika māsai aizmirst tikko pieredzēto starpgadījumu.” Šādos pārbaudījumos neapšaubāmi bija vajadzīga drosme.

Minētā kristiete turpināja: ”1940. gadā mēs sākām izplatīt žurnālus ielās. Pirms tam pastāvēja tāds sludināšanas veids kā informācijas gājieni. Brāļi un māsas rindā cits aiz cita gāja pa ietvi, nesdami plakātus ar uzrakstiem ”Reliģija ir slazds un krāpšana” un ”Kalpojiet Dievam un Ķēniņam Kristum”. Vienlaikus viņi izdalīja bukletus. Lai tā sludinātu, bija jābūt drosmīgiem, bet šāda sludināšana pievērsa cilvēku uzmanību Jehovas vārdam un viņa tautai.”

”Mazās pilsētiņās bija visai grūti izplatīt žurnālus uz ielas,” rakstīja kāda cita māsa. ”Tajos gados Jehovas liecinieki pieredzēja spēcīgu pretestību.. Bija vajadzīga liela drosme, lai stāvētu uz ielas stūra ar žurnāliem rokās un skaļi sauktu frāzes, kas mums bija ieteiktas, lai pievērstu garāmgājēju uzmanību. Tomēr retas bija tās sestdienas, kad mēs nesludinājām. Dažreiz cilvēki bija draudzīgi noskaņoti, bet citreiz ap mums sanāca dusmīgs pūlis, un gadījās, ka mums bija neuzkrītoši jāpazūd, lai mums neuzbruktu.”

Lai gan Otrā pasaules kara laikā Jehovas liecinieki tika vajāti, viņi drosmīgi veica savu kalpošanu. ASV kādā kampaņā, kas risinājās 43 dienas — no 1940. gada 1. decembra līdz 1941. gada 12. janvārim —, apmēram 50 tūkstoši sludinātāju izplatīja gandrīz 8 miljonus brošūru.

Daudzi gados veci Dieva kalpi spilgti atceras savulaik pieredzētos gadījumus, kad viņiem bija jārīkojas drosmīgi. Viņi bija apņēmušies dedzīgi sludināt tik ilgi, cik būs nepieciešams. Laiks rādīs, kādā vēl veidā pirms ļaunās pasaules gala tiks sludināta Dieva uzticētā vēsts. Ar Dieva atbalstu mēs neatlaidīgi sludināsim viņa vārdus, pauzdami ticību un drosmi.

[Izceltais teksts 9. lpp.]

Lai sludinātu Dieva valstību, vienmēr ir bijusi vajadzīga drosme