No mūsu arhīva

”Tas piesaistīja apkārtējo uzmanību”

Kad pilnas slodzes sludinātāja Šarlote Vaita ieradās Lūivilā (ASV, Kentuki štats), ripinot koferi uz riteņiem, viņa izraisīja nelielu sensāciju.

TAS notika 1908. gadā. Pilsētas iedzīvotāju interesi bija rosinājusi kāda pilnīgi jauna lieta, kas bija māsai Vaitai, — Dawn-Mobile. ”Tas piesaistīja apkārtējo uzmanību,” viņa stāstīja, ”un es dzirdēju ne mazums piezīmju.”

Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus, saprata, ka viņiem ir jādalās ar citiem vērtīgajās zināšanās, ko viņi bija smēlušies, rūpīgi studējot Dieva Rakstus. Daudzi no viņiem dziļāku Bībeles sapratni bija ieguvuši, pateicoties grāmatu sērijai Tūkstošgades ausma (vēlākais nosaukums — Rakstu studijas). Kristieši, kam bija tāda iespēja, ceļoja pa pilsētām, ciemiem un lauku apvidiem, izplatīdami šīs grāmatas, sauktas arī par ”Palīdzību Bībeles pētniekiem”, lai tās varētu lasīt arī citi pēc patiesības alkstoši cilvēki.

1908. gadā māsa Vaita un citi dedzīgi valstības sludinātāji piedāvāja grāmatu sērijas sešus sējumus par 1 dolāru un 65 centiem. Viņi nevis uzreiz iedeva grāmatas, bet gan pieņēma pasūtījumus un atgriezās vēlāk — parasti viņi grāmatas piegādāja tajā dienā, kad cilvēki saņēma algu. Iepriekšminētā nelielā summa sedza tikai iespiešanas izdevumus. Kāds patiesības pretinieks pat vīpsnāja par niecīgo summu, par kādu tika piedāvātas šīs grāmatas.

Melinda Kīfere atcerējās, ka viņai ik nedēļu tika pasūtītas divsimt līdz trīssimt grāmatas. Taču  lielā interese, kāda cilvēkiem bija par Tūkstošgades ausmu, radīja kādu problēmu. Sestais sējums vien bija 740 lappušu biezs. ”Piecdesmit grāmatas svēra astoņpadsmit kilogramus,” bija atzīts Sargtornī, un to piegādāšana ”bija visai smags darbs”, jo īpaši māsām.

Lai atrisinātu šo jautājumu, brālis Džeimss Kols izgudroja saliekamu rāmi ar diviem riteņiem, pie kura varēja pieskrūvēt koferi. Tā kā viņš vairs nebija spiests nest smagās grāmatu kastes, viņš gandarīts teica: ”Es vairs nepārstiepjos.” Viņš demonstrēja savu izgudrojumu Bībeles pētnieku kongresā, kas 1908. gadā notika Ohaio štata pilsētā Sinsinati, un tas tika uzņemts ar neviltotu sajūsmu. Saliekamā rāmja šķērsstieņa galos bija uzmavas, ko rotāja iegravēts uzraksts ”Dawn-Mobile”, jo riteņotā kofera galvenais saturs bija Tūkstošgades ausmas (angliski — Millennial Dawn) sējumi. Nedaudz patrenējoties, grāmatām pilnu koferi varēja viegli stumt ar vienu roku. Rāmja augstumu bija iespējams regulēt, un koferis labi ripoja arī pa zemes ceļiem. Pēc kalpošanā pavadītas dienas sludinātājs kofera gumijotos riteņus varēja uzlocīt uz augšu un mājupceļā nest to pie rokas, kā arī viegli iecelt tramvajā.

Māsas, kas sludināja pilnu slodzi, varēja tikt pie kofera par velti. Pārējiem par to bija jāmaksā divarpus dolāri. Māsa Kīfere, kas redzama blakus attēlā, bija tik labi iemanījusies rīkoties ar koferi, ka varēja vēl otrā rokā nest somu ar grāmatām. Kādā Pensilvānijas štata ogļraču pilsētiņā viņa bija sastapusi tik daudz atsaucīgu cilvēku, ka grāmatu piegādes dienā viņa parasti trīs vai četras reizes šķērsoja tiltu pār Alegeini upi.

20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē kāds aviolīniju pilots izgudroja ceļojumu koferi ar ritenīšiem, un tādus tagad bieži var redzēt lidostās un lielpilsētu ielās. Bet jau pirms kādiem simt gadiem dedzīgi Bībeles pētnieki, ziņkāru skatienu pavadīti, ar saviem riteņotajiem koferiem pie rokas ceļoja tuvu un tālu, sēdami dārgās patiesības sēklas.

[Izceltais teksts 32. lpp.]

Māsa Kīfere grāmatu piegādes dienā parasti trīs vai četras reizes šķērsoja tiltu pār Alegeini upi

[Izceltais teksts 32. lpp.]

Tas atrisināja grāmatu piegādes problēmu