Jehova mūs sargā glābšanai
Jehova mūs sargā glābšanai
”[Jūs] Dieva spēks ticībā sargā glābšanai, kas atklāsies beigu laikā.” (1. PĒT. 1:5.)
KĀ JŪS ATBILDĒTU?
Kā Jehova mūs ir vilcis pie sevis, palīdzot pievienoties patiesajai pielūgsmei?
Kā mēs varam apliecināt, ka ļaujam Jehovam mūs vadīt ar saviem padomiem?
Kā Jehova mums sniedz uzmundrinājumu?
1., 2. a) Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs mums palīdzēs saglabāt uzticību līdz galam? b) Cik labi Jehova mūs pazīst?
”TAS, kas izturēs līdz galam, tiks izglābts,” teica Jēzus. (Mat. 24:13.) Kā redzams, mums ir jāsaglabā uzticība Dievam līdz galam, ja vēlamies palikt dzīvi laikā, kad Dievs izpildīs spriedumu Sātana pasaulei. Tomēr Jehova negaida, ka mēs izturēsim paši saviem spēkiem vai ar savu gudrību. Bībelē ir apsolīts: ”Dievs ir uzticams — viņš neļaus jūs kārdināt pāri jūsu spēkiem, bet kārdinājuma laikā parādīs izeju no tā, lai jūs spētu izturēt.” (1. Kor. 10:13.) Kas izriet no šiem vārdiem?
2 Lai nepieļautu mūsu dzīvē tādus kārdinājumus un pārbaudījumus, kas būtu pāri mūsu spēkiem, Jehovam ir jāzina viss par mums. Viņam ir jāredz, ar kādām problēmām mēs saskaramies, jāzina, kādi cilvēki mēs esam un cik daudz mēs spējam izturēt. Vai tiešām Dievs mūs pazīst tik labi? Jā, tā neapšaubāmi ir. Bībelē ir apliecināts, ka Jehova ļoti tuvu pazīst katru no mums. Viņš zina, kādas ir mūsu dienas gaitas un paradumi. Jehovam nav apslēptas pat mūsu domas un sirds nolūki. (Nolasīt Psalmu 139:1—6.)
3., 4. a) Ko mēs mācāmies par Jehovas attieksmi pret cilvēkiem, pārdomājot, cik dziļi viņš interesējās par Dāvidu? b) Kādā īpašā veidā Jehova apliecina interesi par cilvēkiem mūsdienās?
3 Vai tomēr tas nav pārspīlējums — uzskatīt, ka Dievam ir tik dziļa interese par neciliem cilvēkiem? Arī psalmu sacerētājs Dāvids par to domāja, kā var redzēt no jautājuma, ar kuru viņš vērsās pie Jehovas: ”Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis: Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini?” (Ps. 8:4, 5.) Iespējams, viņš šo jautājumu uzdeva, domājot par paša pieredzēto. Jehova bija ievērojis Dāvidu, jaunāko Isaja dēlu, un atzinis par ”vīru, kas ir pēc Viņa sirds prāta,” un ņēmis Dāvidu ”no ganībām, prom no sīklopiem, lai [viņš] būtu valdītājs” pār Izraēlu. (1. Sam. 13:14; 2. Sam. 7:8.) Iztēlojieties, kā Dāvids jutās, kad saprata, ka Visuma Radītājs ir pievērsis uzmanību viņa, parasta ganuzēna, domām, jūtām un sapņiem!
4 Ir saviļņojoši domāt arī par to, cik dziļu, personisku interesi Jehova parāda par mums. Viņš pulcē pie sevis ”visu pašu dārgāko no pagānu tautām”, palīdzot šiem cilvēkiem kļūt par viņa kalpiem. (Hag. 2:7.) Turklāt Jehova atbalsta savus kalpus, lai viņi spētu saglabāt uzticību. Lai labāk saprastu, kā Jehova to dara, vispirms pārdomāsim, kā viņš ”velk” pie sevis cilvēkus un palīdz tiem kļūt par patiesiem kristiešiem.
DIEVS MŪS ”VELK”
5. Kā Jehova ”velk” cilvēkus pie sava Dēla? Miniet piemēru.
5 Jēzus sacīja: ”Neviens nevar atnākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jāņa 6:44.) Šie vārdi liecina, ka mēs varam kļūt par Kristus mācekļiem vienīgi tad, ja saņemam palīdzību no Dieva. Kā Jehova ”velk” pazemīgus cilvēkus pie sava Dēla? Viņš to dara, vadīdams labās vēsts sludināšanu un izmantodams savu garu. Piemēram, kad Pāvils un viņa biedri bija Filipos, viņi satika kādu sievieti, kuru sauca Lidija, un sāka viņai sludināt labo vēsti. Bībelē ir teikts: ”Jehova viņai atvēra sirdi, lai viņa uzklausītu Pāvila teikto.” Jehova ar savu garu palīdzēja šai sievietei saprast un pieņemt labo vēsti, un iznākumā Lidija un viņas saime kristījās. (Ap. d. 16:13—15.)
6. Kā Jehova mūs ir ”vilcis” pie sevis, palīdzot mums pievienoties patiesajai pielūgsmei?
6 Tas, ko pieredzēja Lidija, nebija izņēmuma gadījums; ar daudziem ir noticis kaut kas līdzīgs. Ja jūs esat kristīti Jehovas kalpi, arī jūs Dievs ir ”vilcis” pie sevis, palīdzot jums pievienoties patiesajai pielūgsmei. Tāpat kā debesu Tēvs ievēroja kaut ko vērtīgu Lidijas sirdī, viņš ir redzējis kaut ko labu arī jūsu sirdī. Kad jūs ieklausījāties labajā vēstī, Jehova ar savu svēto garu jums palīdzēja to saprast. (1. Kor. 2:11, 12.) Kad jūs sākāt izmantot dzīvē to, ko uzzinājāt, Jehova svētīja jūsu pūliņus, lai jūs spētu pildīt viņa gribu. Kad jūs atdevāt sevi viņam, jūs iepriecinājāt Jehovas sirdi. Nav šaubu, ka kopš tā brīža, kad jūs sākāt iet pa dzīvības ceļu, Jehova visu laiku ir bijis jums līdzās.
7. Kāpēc mēs varam paļauties, ka Dievs mums palīdzēs saglabāt uzticību?
7 Jehova mums ir palīdzējis sākt viņam kalpot, un arī pēc tam viņš mūs neatstāj vienus kristīgajā dzīves ceļā. Jehova zina, ka, tāpat kā mēs nevarējām pieņemt patiesību bez viņa palīdzības, mēs arī nevaram palikt patiesībā bez viņa atbalsta. Apustulis Pēteris svaidītajiem kristiešiem rakstīja: ”[Jūs] Dieva spēks ticībā sargā glābšanai, kas atklāsies beigu laikā.” (1. Pēt. 1:5.) Pētera teikto var attiecināt uz visiem kristiešiem. Kā Jehova mūs sargā? Ikvienam no mums ir būtiski noskaidrot atbildi uz šo jautājumu, jo bez Dieva atbalsta mēs nespējam saglabāt uzticību viņam.
DIEVS PALĪDZ IZVAIRĪTIES NO KĻŪMĪGIEM SOĻIEM
8. Kādu iemeslu dēļ mēs varētu spert kļūmīgu soli?
8 Dažkārt dzīves raižu un mūsu nepilnību ietekmē mēs varam zaudēt garīgu modrību un nepamanīt, ka gandrīz esam spēruši kļūmīgu soli. (Nolasīt Galatiešiem 6:1.) Šādā situācijā reiz nonāca Dāvids.
9., 10. Kā Jehova atturēja Dāvidu no kļūmīga soļa, un ko viņš dara savu kalpu labā mūsdienās?
9 Dāvidu vajāja skaudības pārņemtais ķēniņš Sauls, taču, kad Dāvidam radās izdevība atriebties Saulam, viņš apliecināja lielu savaldību un šo izdevību neizmantoja. (1. Sam. 24:3—8.) Tomēr neilgi pēc tam Dāvids nokļuva situācijā, kurā viņš zaudēja savaldību. Dāvids ar cieņu bija vērsies pie kāda izraēlieša, vārdā Nābals, un lūdzis šim tautietim palīdzību — pārtiku sev un saviem vīriem —, bet Nābals bija atbildējis nievājoši. Dāvids kļuva ļoti dusmīgs un grasījās atriebties visiem Nābala nama vīriem. Savās dusmās Dāvids nepadomāja, ka, nogalinādams nevainīgus cilvēkus, viņš Dieva priekšā kļūtu vainīgs asinsizliešanā. Tikai pateicoties Nābala sievai Abigailai, kas paspēja apturēt Dāvidu, viņš nepieļāva šo smago kļūdu. Saprazdams, ka ar Abigailas starpniecību viņu ir pasargājis pats Jehova, Dāvids viņai sacīja: ”Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir man pretī sūtījis! Un slavēta lai ir tava gudrība un lai slavēta esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asins grēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu!” (1. Sam. 25:9—13, 21, 22, 32, 33.)
10 Ko mēs varam mācīties no šī gadījuma? Tāpat kā Jehova atturēja no kļūmīga soļa Dāvidu, viņš var pasargāt no kļūdām arī mūs. Protams, mēs nevaram gaidīt, ka ikreiz, kad grasāmies pieļaut kļūdu, Dievs sūtīs kādu cilvēku, lai viņš mūs apturētu. Mēs arī nevaram skaidri zināt, kā Jehova rīkosies katrā konkrētajā gadījumā un ko viņš pieļaus, lai īstenotu savu nodomu. (Sal. Māc. 11:5.) Tomēr mēs varam būt pilnīgi droši, ka Jehova vienmēr zina, kas mums ir jāpieredz, un viņš palīdzēs mums saglabāt uzticību. Jehova mūs iedrošina: ”Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu, Es došu padomu! Mana acs — pār tevi!” (Ps. 32:8, Vecās Derības poēzijas grāmatas.) Kā Jehova mums dod padomus? Kā mēs varam gūt labumu no šiem padomiem? Un kā mēs varam zināt, ka Jehova mūsdienās vada savus kalpus? Aplūkosim, kādu atbildi uz šiem jautājumiem var atrast Atklāsmes grāmatā.
DIEVA PADOMI MŪS SARGĀ
11. Cik labi Jehova zina, kas norisinās kristiešu draudzēs?
11 Parādībā, par kuru ir stāstīts Atklāsmes grāmatas 2. un 3. nodaļā, ir aprakstīts, ko godā celtais Jēzus Kristus saskatīja septiņās Mazāzijas draudzēs. Šīs nodaļas liecina, ka Kristus redz ne tikai galvenās tendences, bet arī konkrētas situācijas. Viņš pat minēja noteiktus cilvēkus, kas piederēja pie šīm draudzēm. Kristus gan uzslavēja draudzes par labajiem darbiem, gan deva tām nepieciešamos padomus. Ko mēs varam secināt no šī apraksta? Ar septiņām draudzēm pravietiski ir attēloti svaidītie kristieši pēc 1914. gada, un, kaut gan Kristus deva padomus pirmām kārtām svaidītajiem, tajos ietvertie principi attiecas uz visām kristiešu draudzēm. Tātad nav šaubu, ka Jehova ar sava Dēla starpniecību joprojām vada savus kalpus. Kā mēs varam apliecināt, ka gribam pakļauties šai vadībai?
12. Kā mēs varam ļaut Jehovam vadīt mūsu gaitas?
12 Viena iespēja, kā mēs varam pierādīt, ka meklējam Jehovas vadību, ir veltīt laiku tam, lai studētu Bībeli. Uzticamā un gudrā kalpa izdotajā literatūrā mēs bagātīgā klāstā saņemam padomus no Jehovas. (Mat. 24:45.) Tomēr šie padomi mums nāks par labu vienīgi tad, ja mēs tajos iedziļināsimies un liksim tos lietā. Ja veltām laiku Bībeles pētīšanai, mēs ļaujam Jehovam mūs ”pasargāt no klupšanas”. (Jūd. 24.) Vai kādreiz, lasot mūsu literatūru, jums nav radusies sajūta, ka rakstītais ir domāts tieši jums? Pieņemiet padomu, ko lasāt, turot prātā, ka tas nāk no Jehovas. Līdzīgi kā draugs reizēm mums vieglītēm piesit pie pleca, lai pievērstu kaut kam mūsu uzmanību, Jehova ar savu garu var pievērst mūsu uzmanību kādam mūsu rīcības vai personības aspektam, kurā mums kaut kas ir jālabo. Ja mēs esam gatavi pakļauties svētā gara vadībai, mēs ļaujam Jehovam vadīt mūsu gaitas. (Nolasīt Psalmu 139:23, 24.) Tāpēc izanalizēsim, kādi ir mūsu Bībeles studēšanas paradumi.
13. Kāpēc ir vērtīgi pārdomāt, kādi ir mūsu Bībeles studēšanas paradumi?
13 Ja mēs pārāk daudz laika veltīsim izklaidei, mums nepietiks laika Bībeles pētīšanai. Kāds brālis atzina, ka tas var notikt ļoti viegli, un paskaidroja: ”Izklaide tagad ir daudz pieejamāka un lētāka nekā jebkad agrāk. Izklaides iespējas paver televīzija, datori un mobilie telefoni — tā ir ik uz soļa.” Ja mēs neesam uzmanīgi, var gadīties, ka personiskai Bībeles pētīšanai laika atliek arvien mazāk un mazāk, līdz beidzot vairs neatliek nemaz. (Efes. 5:15—17.) Tāpēc mums visiem ir noderīgi pārdomāt: ”Cik bieži es, studējot Bībeli, kaut ko papētu dziļāk? Vai es to daru tikai tad, kad man ir jāgatavo uzdevums vai runa draudzē?” Ja tā ir, mums būtu jācenšas pilnvērtīgāk izmantot laiku, ko mēs veltām Jehovas pielūgsmei ģimenē vai personiskai Bībeles studēšanai, — mums būtu cītīgi jāmeklē Jehovas gudrība, ko viņš mums sniedz, lai sargātu glābšanai. (Sal. Pam. 2:1—5.)
UZMUNDRINĀJUMS PALĪDZ IZTURĒT
14. Kā no Svētajiem Rakstiem var redzēt, ka Jehova pievērš uzmanību mūsu jūtām?
14 Dāvids pieredzēja daudz sāpīgu un smagu brīžu. (1. Sam. 30:3—6.) No Dieva iedvesmotajiem Rakstiem var redzēt, ka Jehova zināja, kā Dāvids jūtas. (Nolasīt Psalmu 34:19; 56:9.) Arī mūsu izjūtas un pārdzīvojumi Dievam nav apslēpti, un, kad mums ir ”salauztas sirdis” un ”satriekts un noskumis prāts”, viņš mums ir tuvu. Šī apziņa vien mums var sagādāt mierinājumu, līdzīgi kā Dāvidam, kurš dziesmā Jehovam teica: ”Es gavilēju un priecājos par Tavu žēlastību, jo Tu esi uzlūkojis manu postu un ņēmis vērā manas dvēseles bēdas.” (Ps. 31:8.) Jehova ne tikai ievēro, kas ar mums notiek, bet arī palīdz izturēt grūtības, sniegdams mierinājumu un uzmundrinājumu. Piemēram, viņš mūs stiprina ar kristiešu sapulču starpniecību.
15. Ko mēs varam mācīties no Asafa pieredzētā?
15 Mēs varam mācīties, cik svarīgi ir apmeklēt sapulces, pārdomājot Asafa pieredzēto. Asafs tik ļoti bija koncentrējies uz netaisnību, kas viņu uztrauca, ka viņš sāka šaubīties, vai ir vērts kalpot Dievam. Asafu pārņēma arvien lielāka nomāktība. Par savām izjūtām viņš 73. psalma 21. pantā (VDP) rakstīja: ”Rūgtin rūga mana sirds un manās iekšās durtin dūra.” Daudz netrūka, ka viņš vispār būtu pārtraucis kalpot Jehovam. Kas Asafam palīdzēja atgūt līdzsvaru? Minētā psalma 17. pantā (VDP) ir teikts, ka viņš ”ienāca Dieva svētnīcā”. Tur, būdams kopā ar citiem Jehovas kalpiem, viņš spēja paraudzīties uz situāciju pareizā gaismā. Asafs saprata, ka bezdievju labklājība ir tikai īslaicīga un ka Jehova noteikti nodibinās taisnību. (Ps. 73:2, 13—22.) Arī mēs varbūt reizēm jūtamies tāpat kā Asafs. Stress, kas jāiztur, nemitīgi saskaroties ar Sātana pasaules izraisītajām netaisnībām, var izsmelt mums spēkus un radīt nomāktību. Taču tad, kad mēs pulcējamies kopā ar brāļiem un māsām, mēs gūstam atspirdzinājumu un atbalstu, kas vajadzīgs, lai turpinātu kalpot Jehovam ar prieku.
16. Ko mēs varam mācīties no Annas piemēra?
16 Bet ja nu kristietim ir grūti apmeklēt sapulces, jo ir izveidojusies kāda nepatīkama situācija? Varbūt viņam ir nācies atteikties no kādas priekšrocības kalpošanā un tāpēc viņš jūtas neērti, vai varbūt kristietim ir radušās domstarpības ar ticības biedru. Šādus Jehovas kalpus var uzmundrināt Annas piemērs. (Nolasīt 1. Samuēla 1:4—8.) Annas vīra otrā sieva Penīna ”daudz apbēdināja” Annu, to kaitinādama. Katru gadu, kad Annas ģimene devās uz Šilo, lai nestu tur upurus Jehovam, Penīna pret viņu izturējās īpaši nejauki. Tas bija tik sāpīgi, ka Anna ”raudāja un neēda”, tomēr viņa nepārstāja apmeklēt Jehovas pielūgsmes vietu. Jehova ievēroja Annas uzticību un viņu svētīja. (1. Sam. 1:11, 20.)
17., 18. a) Kā mēs sapulcēs varam saņemt uzmundrinājumu? b) Ko jūs domājat par to, kā Jehova par mums rūpējas, lai palīdzētu iegūt glābšanu?
17 Mūsdienās kristiešiem ir būtiski sekot Annas piemēram un regulāri apmeklēt sapulces. Ikviens no mums ir pieredzējis, ka tās mums dod nepieciešamo uzmundrinājumu. (Ebr. 10:24, 25.) Mēs gūstam mierinājumu, izjūtot brāļu un māsu sirsnīgo mīlestību. Piemēram, varbūt mūs aizkustina kāda doma, ko ticības biedrs izsaka savā runā vai komentārā. Varbūt pirms vai pēc sapulces kāds brālis vai māsa mūs līdzjūtīgi uzklausa vai pasaka mums mierinošus vārdus. (Sal. Pam. 15:23; 17:17.) Draudzē dziedot slavas dziesmas Jehovam, mēs garīgi atspirgstam. Kad mums ir ”daudz sirdēstu”, mums īpaši ir vajadzīgs stiprinājums, ko varam gūt sapulcēs, kur Jehova mums sniedz savu mierinājumu un atbalstu, lai mēs varētu saglabāt viņam uzticību. (Ps. 94:18, 19.)
18 Dieva mīlestība un rūpes mums ļauj justies tikpat droši, kā savulaik jutās psalmu sacerētājs Asafs, kas dziesmā viņam teica: ”Tu ņem mani aiz labās rokas, ar Savu padomu Tu vadi mani!” (Ps. 73:23, 24, VDP.) Cik gan pateicīgi mēs esam Jehovam, ka viņš mūs sargā glābšanai!
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 28. lpp.]
Arī tevi Jehova ir vilcis pie sevis
[Attēli 30. lpp.]
Mēs tiekam pasargāti, ja liekam lietā Dieva padomus
[Attēls 31. lpp.]
Uzmundrinājums mums palīdz izturēt
