Pastāstījis Lenards Smits

Agrīnajos pusaudža gados mani dziļi ietekmēja divas Bībeles vietas. Vēl tagad, vairāk nekā pēc 70 gadiem, es atceros brīdi, kad sapratu, ko nozīmē vārdi no Cakarijas 8:23 par ”desmit vīriem”, kas ”satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles” un teiks: ”Mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums.”

JŪDU vīrs simbolizē svaidītos kristiešus, un ”desmit vīri” attēlo ”citas avis” jeb ”jonadabus” *, kā šī grupa toreiz tika saukta. (Jāņa 10:16.) Kad es aptvēru šo patiesību, es sapratu, cik lielā mērā mana cerība mūžīgi dzīvot uz zemes ir atkarīga no tā, vai es uzticīgi atbalstu svaidītos kristiešus.

Mani dziļi iespaidoja arī Jēzus līdzība par avīm un āžiem, kuru var lasīt Mateja 25:31—46. ”Avis” ir tie, kas beigu laikā saņems labvēlīgu spriedumu, jo būs darījuši labu svaidītajiem Kristus brāļiem, kas vēl ir uz zemes. Tā kā es piederēju pie ”jonadabiem”, es sev teicu: ”Len, ja tu gribi, lai Kristus tevi uzskata par avi, tev ir jāatbalsta Kristus svaidītie brāļi un jāpakļaujas viņu vadībai, jo Dievs ir ar viņiem.” Šī doma mani ir virzījusi vairāk nekā septiņdesmit gadus.

”KUR IR MANA VIETA?”

Mana māte kristījās 1925. gadā ”Londonas saiešanas teltī” — sapulču namā, kas atradās blakus Bētelei. Es piedzimu 1926. gada 15. oktobrī. 1940. gada martā kongresā, kas notika Anglijas piekrastes pilsētā Doverā, es kristījos. Es aizvien vairāk iemīlēju Bībeles patiesību. Tā kā mana māte bija ar garu svaidīta kristiete, var teikt, ka pirmie ”jūdu vīra.. svārki”, pie kuriem es turējos, bija manas mātes svārki. Mans tēvs un mana vecākā māsa tolaik vēl nekalpoja Jehovam. Mēs ar māti piederējām pie draudzes Anglijas dienvidaustrumu pilsētā Džilingemā, un šo draudzi galvenokārt veidoja svaidītie kristieši. Mana māte, būdama dedzīga sludinātāja, man rādīja labu paraugu.

1941. gada septembrī kongresā, kas notika Lesterā, izskanēja runa ”Uzticība”, kurā bija apskatīts jautājums par augstāko varu Visumā. Klausoties šo runu, es sapratu, ka mēs esam iesaistīti strīdus jautājumā, kas radās, kad Sātans sacēlās pret Jehovu, un ka mums ir jānostājas Jehovas, Visuma Augstākā valdnieka, pusē un uzticīgi jāatbalsta viņa vara.

Šajā kongresā daudz tika runāts par pionieru kalpošanu un jaunieši tika mudināti tiekties pēc tās. Runa ”Pionieru vieta Jehovas organizācijā” man lika pārdomāt jautājumu: ”Kur ir mana vieta?”  Šajā kongresā es ieguvu pārliecību, ka man kā ”jonadabam” ir pienākums palīdzēt svaidītajiem sludināšanā tik labi, cik vien es spēju. Turpat Lesterā es uzrakstīju iesniegumu, ka vēlos kļūt par pionieri.

PIONIERA KALPOŠANA KARA GADOS

1941. gada 1. decembrī, kad man bija 15 gadi, mani iecēla par speciālo pionieri. Par manu pirmo pastāvīgo sludināšanas partneri kļuva māte, tomēr pēc gada viņa veselības problēmu dēļ pārtrauca kalpot par pionieri. Tad Londonas Bētele man atsūtīja jaunu partneri, Ronaldu Pārkinu, kas tagad ir Puertoriko filiāles komitejas loceklis.

Mūs nosūtīja uz piekrastes pilsētām Brodsterzu un Remsgitu Kentas grāfistē. Ieradušies jaunajā vietā, mēs noīrējām istabu. Speciālie pionieri mēnesī saņēma 40 šiliņus (pēc tālaika kursa tie bija aptuveni astoņi dolāri). Tāpēc tad, kad mēs bijām samaksājuši īri, mums nekas daudz pāri nepalika, un mēs ne vienmēr zinājām, ko nākamreiz ēdīsim. Taču Jehova vienmēr parūpējās par mūsu vajadzībām.

Mēs bieži pārvietojāmies ar velosipēdiem, smagi minot pedāļus spēcīgajā vējā, kas pūta no Ziemeļjūras. Ik pa laikam mēs pieredzējām gaisa uzbrukumus un redzējām, kā nelielā augstumā pār Kentu Londonas virzienā lido vācu raķetes Fau-1. Reiz man pār galvu nosvilpa bumba. Es nolēcu no velosipēda, metos grāvī un dzirdēju, kā bumba uzsprāgst tuvējā laukā. Tomēr, par spīti grūtībām, gadi, ko es pavadīju Kentā, bija ļoti laimīgi.

KĻŪSTU PAR ”BĒTELES ZĒNU”

Mana māte par Bēteli vienmēr runāja ar apbrīnu. ”Par visu vairāk es vēlos, lai tu kļūtu par Bēteles zēnu,” viņa mēdza teikt. Iedomājieties, cik es biju priecīgs un pārsteigts, kad 1946. gada janvārī mani uzaicināja trīs nedēļas pastrādāt Londonas Bētelē! Kad šīs nedēļas gāja uz beigām, filiāles pārraugs Praiss Hjūss man piedāvāja palikt Bētelē. Pieredze, ko es tur ieguvu, būtiski ietekmēja manu personību.

Tajā laikā Londonas Bētelē strādāja kādi 30 cilvēki, un lielākā daļa no viņiem bija jauni, neprecēti brāļi. Bētelē kalpoja vairāki svaidītie brāļi, piemēram, Praiss Hjūss, Edgars Klejs un Džons Bārs, kas vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekli. Man, jaunam puisim, bija milzīgs gods atbalstīt Kristus brāļus, darbojoties šo ”draudzes balstu” garīgajā pārraudzībā. (Gal. 2:9.)

Kādu dienu man pateica, ka pie parādes durvīm stāv kāda māsa, kas vēlas mani satikt. Man par pārsteigumu, tā bija mana māte ar saini padusē. Viņa teica, ka nenāks iekšā, lai netraucētu mani darbā, tikai iedeva man saini un devās prom. Sainī bija silts mētelis. Mātes gādība man atsauca atmiņā Samuēla māti Annu, kas gādāja apģērbu savam dēlēnam, kurš kalpoja saiešanas teltī. (1. Sam. 2:18, 19.)

NEAIZMIRSTAMI IESPAIDI GILEĀDĀ

1947. gadā pieci Londonas Bēteles darbinieki, viņu vidū arī es, tika uzaicināti uz Gileādas skolu Amerikas Savienotajās Valstīs, un nākamajā gadā mēs uzsākām mācības 11. grupā. Kad mēs ieradāmies Ņujorkas štatā, kur atradās  Gileādas skola, laiks bija ļoti auksts. Cik gan es biju priecīgs par silto mēteli, ko man bija sarūpējusi māte!

Seši mēneši, ko es pavadīju Gileādā, bija neaizmirstami. Iespēja būt kopā ar grupas biedriem no 16 valstīm ļāva man iegūt plašāku skatījumu uz dzīvi. Mani garīgi bagātināja ne tikai pašas mācības, bet arī nobriedušu kristiešu sabiedrība. Mans grupas biedrs Loids Berijs, Alberts Šrēders, kas bija viens no mūsu pasniedzējiem, un Džons Būts, kas pārraudzīja Bēteles lauku saimniecību, kur tolaik atradās Gileādas skola, vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekļiem. Padomi, ko ar mīlestību deva šie brāļi, man joprojām ir ļoti dārgi, un viņu uzticība Jehovam un viņa organizācijai man ir labs paraugs.

IECELTS PAR RAJONA PĀRRAUGU, PĒC TAM ATGRIEŽOS BĒTELĒ

Kad biju absolvējis Gileādas skolu, mani iecēla par rajona pārraugu Ohaio štatā (ASV). Man bija tikai 21 gads, tomēr brāļi ar sirsnību pieņēma manu jaunības entuziasmu. Kalpodams šajā rajonā, es daudz ko mācījos no pieredzējušiem kristiešiem.

Pēc dažiem mēnešiem mani uzaicināja uz Bruklinas Bēteli tālākai apmācībai. Tajā laikā es iepazinu tādus draudzes balstus kā Miltonu Henšelu, Karlu Kleinu, Neitanu Noru, Tomasu Salivanu un Laimenu Svinglu, kas visi ir bijuši Vadošās padomes locekļi. Redzot viņus darbā un vērojot viņu kristīgo dzīvesveidu, es daudz ko ieguvu. Mana paļāvība uz Jehovas organizāciju ārkārtīgi pieauga. Tad mani nosūtīja atpakaļ uz Eiropu turpināt savu kalpošanu.

1950. gada februārī nomira mana māte. Pēc bērēm man ar tēvu un manu māsu Doru izraisījās atklāta saruna. Es viņiem jautāju, vai tagad, kad mātes vairs nav un es esmu atstājis mājas, viņi domā spert kādus soļus, lai nostātos patiesības pusē. Viņi pazina un cienīja kādu padzīvojušu svaidīto brāli, kuru sauca Harijs Braunings, un viņi piekrita pārrunāt ar šo brāli bībeliskas tēmas. Nepagāja gads, kad tētis un Dora bija kristīti. Tēvu vēlāk iecēla par kalpotāju Džilingemas draudzē. Pēc tēva nāves Dora apprecējās ar draudzes vecāko Roju Mortonu un uzticīgi kalpoja Jehovam līdz pat savai nāvei 2010. gadā.

KALPOJU FRANCIJĀ

Skolā es biju mācījies franču, vācu un latīņu valodu, un no tām vissliktāk man padevās franču valoda. Tāpēc mani pārņēma pretrunīgas jūtas, kad mani aicināja doties uz Franciju, lai strādātu Bētelē, kas atradās Parīzē. Francijā man bija godpilna iespēja cieši sadarboties ar filiāles pārraugu Anrī Žežē — padzīvojušu svaidīto brāli. Mans darbs ne vienmēr bija viegls, un es, bez šaubām, pieļāvu ne mazums kļūdu, taču es daudz ko iemācījos par cilvēku attiecībām.

1951. gadā Parīzē bija paredzēts pirmais starptautiskais pēckara kongress, un es piedalījos tā organizēšanā. Lai man palīdzētu, Bētelē ieradās kāds jauns ceļojošais pārraugs, Leopolds Žontē, kas vēlāk kļuva par filiāles pārraugu. Kongress notika Parīzes Sporta pilī netālu no Eifeļa torņa, un uz to ieradās delegāti no 28 valstīm. Kongresa pēdējā dienā to apmeklēja 10 456 cilvēki, un tas sagādāja lielu prieku sešiem tūkstošiem vietējo Jehovas liecinieku.

 Kad es ierados Francijā, manas franču valodas zināšanas nebija spožas. Vēl sliktāk bija tas, ka es atvēru muti tikai tajās reizēs, kad biju pārliecināts, ka pratīšu izteikties pareizi. Taču cilvēks nevar progresēt, ja viņu neviens nepalabo.

Lai kaut ko darītu lietas labā, es sāku mācīties franču valodas kursos, kas bija paredzēti ārzemniekiem. Es apmeklēju mācības vakaros, kad nebija sapulču. Pamazām es iemīlēju franču valodu, un šī mīlestība ar gadiem ir tikai augusi. Tas izrādījās noderīgi, jo man pavērās iespēja strādāt Francijas filiāles tulkošanas nodaļā. Ar laiku es pats kļuvu par tulkotāju un tulkoju no angļu valodas franču valodā. Palīdzēt franču valodā runājošiem ticības biedriem saņemt bagāto garīgo uzturu, ko sagādā kalpa grupa, bija liels gods. (Mat. 24:45—47.)

APPRECĒŠANĀS UN JAUNAS SVĒTĪBAS

1956. gadā es apprecējos ar Esteri, pionieri no Šveices, ar kuru es biju iepazinies pirms dažiem gadiem. Mūsu laulības notika valstības zālē pie Londonas Bēteles (tā bija tā pati ”Londonas saiešanas telts”, kur savulaik bija kristījusies mana māte). Kāzu runu teica brālis Praiss Hjūss. Uz mūsu kāzām bija atbraukusi Esteres māte, kas bija ar garu svaidīta kristiete. Apprecoties es iemantoju ne tikai mīļu un uzticīgu sievu, bet arī lielisku, garīgi noskaņotu sievasmāti, ar kuru mēs pavadījām daudzas stundas, kas man ir palikušas dārgā piemiņā. 2000. gadā viņa beidza savas zemes gaitas.

Mēs ar Esteri dzīvojām ārpus Bēteles. Es turpināju strādāt par tulkotāju Bētelē, savukārt Estere kalpoja par speciālo pionieri Parīzes priekšpilsētās. Viņa vairākiem cilvēkiem palīdzēja kļūt par Jehovas kalpiem. 1964. gadā mūs uzaicināja dzīvot Bētelē. 1976. gadā, kad tika izveidotas filiāļu komitejas, mani iecēla par Francijas filiāles komitejas locekli. Visu šo gadu laikā Estere man ir sniegusi mīlestības pilnu atbalstu.

”ES.. NEBŪŠU VIENMĒR” PIE JUMS

Man bija iespēja ik pa laikam atgriezties Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Ņujorkā. Šajās reizēs es saņēmu labus ieteikumus no Vadošās padomes locekļiem. Piemēram, reiz, kad es bažījos, vai paspēšu laikā paveikt kādu darbu, brālis Nors pasmaidīja un teica: ”Neuztraucies. Tikai strādā!” Vēlāk ne reizi vien, kad man bija sakrājies daudz uzdevumu, es tā arī darīju — nevis kritu panikā, bet darīju visu pēc kārtas, un galu galā darbi bija paveikti, turklāt lielākoties laikā.

Īsi pirms nāves Jēzus saviem mācekļiem teica, ka ”nebūs vienmēr” pie tiem. (Mat. 26:11.) Arī mēs, citas avis, apzināmies, ka Kristus svaidītie brāļi nebūs vienmēr pie mums. Tāpēc es uzskatu par neizsakāmu godu, ka esmu varējis vairāk nekā 70 gadus cieši sadarboties ar svaidītajiem — turēties ”jūdu vīram” pie ”svārku stērbeles”.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 21. lpp.]

Brālis Nors pasmaidīja un teica: ”Neuztraucies. Tikai strādā!”

[Attēli 19. lpp.]

Pa kreisi: mani vecāki

Pa labi: 1948. gadā Gileādas skolas teritorijā ar mātes dāvāto mēteli mugurā

[Attēls 20. lpp.]

Francijas filiāles svinīgajā atklāšanā tulkoju brāļa Loida Berija runu, 1997. gads

[Attēli 21. lpp.]

Pa kreisi: mēs ar Esteri kāzu dienā

Pa labi: dodamies sludināt