1886. gadā simt grāmatas Tūkstošgades ausma 1. sējuma eksemplāru, kas bija palikuši Bībeles namā Alegeini (ASV, Pensilvānijas štats), bija iesaiņoti sūtīšanai uz Čikāgu Ilinoisas štatā. Čārlzs Teizs Rasels cerēja šīs grāmatas izplatīt ar grāmatveikalu starpniecību. Viena no lielākajām kompānijām ASV, kas nodarbojās ar reliģisku grāmatu pārdošanu, piekrita tās pieņemt. Bet divas nedēļas vēlāk viss sūtījums nonāca atpakaļ Bībeles namā.

Kā tiek stāstīts, kāds pazīstams evaņģēlists bija sašutis, līdzās savām grāmatām ieraugot Tūkstošgades ausmu. Viņš bija piedraudējis, ka tad, ja šī grāmata paliks plauktā, viņš un visi viņa ievērojamie draugi evaņģēlisti savas grāmatas pārdos citur un arī visu savu darbību pārcels uz citurieni. Izplatītājs negribīgi nosūtīja Tūkstošgades ausmas eksemplārus atpakaļ. Šīs grāmatas reklāmas bija iespiestas laikrakstos, bet pretinieki panāca, ka reklāmas līgums tika atcelts. Ko varēja darīt, lai jaunā grāmata nonāktu pie tiem, kas meklēja patiesību?

Talkā nāca kolportieri. * 1881. gadā Cionas Sargtornī bija teikts, ka ir vajadzīgi 1000 sludinātāji, kas varētu izplatīt Bībeles literatūru, īpaši tie, kas to varētu darīt pilnu slodzi. Kaut gan sākotnēji kolportieru bija tikai pāris simti, viņi, izplatot bībelisku literatūru, sēja patiesības sēklas tuvu un tālu. Līdz 1897. gadam bija izplatīti gandrīz miljons grāmatu sērijas Tūkstošgades ausma eksemplāru, un galvenokārt to bija paveikuši kolportieri. Lielākā daļa no viņiem iztika ar nelielu naudas summu, ko saņēma par katru Sargtorņa abonementu vai izplatītu grāmatu.

Kas bija šie bezbailīgie kolportieri? Daži šo darbu aizsāka pusaudžu gados, bet citi — jau būdami pieauguši. Daudzi bija neprecēti cilvēki vai laulāti pāri bez bērniem, taču par kolportieriem kļuva arī ne viena vien ģimene ar bērniem. Kolportieri savam darbam veltīja dienas lielāko daļu, savukārt palīgkolportieri sludināja vienu vai divas stundas dienā. Protams, ne visiem Jehovas kalpiem veselība un dzīves apstākļi ļāva būt par kolportieriem. Bet tiem, kas to varēja, 1906. gadā kādā kongresā tika adresēti vārdi, ka viņiem nav jābūt ”ļoti skolotiem, ļoti talantīgiem vai jārunā eņģeļu mēlēm”.

Gandrīz visās zemes malās pavisam parasti cilvēki paveica neparastu darbu. Kāds brālis, pēc paša aprēķiniem, septiņu gadu laikā bija izplatījis  15 tūkstošus grāmatu. Tomēr viņš teica: ”Es kļuvu par kolportieri nevis tāpēc, lai pārdotu grāmatas, bet tāpēc, lai liecinātu par Jehovu un patiesību.” Visur, kur kolportieri devās, dīga patiesības sēklas un Bībeles pētnieku grupu skaits auga.

Garīdznieki kolportierus nicīgi dēvēja par ceļojošiem grāmatu tirgotājiem. Kādā 1892. gada Sargtorņa numurā bija teikts: ”Tikai daži saprata, ka [viņi, proti, kolportieri] ir patiesie Kunga pārstāvji, un apzinājās, kādu godu viņu pazemībā un pašaizliedzībā redzēja Kungs.” Kolportieru ceļš nebija ”rozēm kaisīts”, kā izteicās kāda kolportiere. Lai nokļūtu pie cilvēkiem, šiem dedzīgajiem sludinātājiem bija vajadzīgi izturīgi apavi un velosipēdi. Ja cilvēkiem nebija naudas, sludinātāji iemainīja grāmatas pret ēdienu. Pēc kalpošanā pavadītas dienas viņi noguruši, bet gandarīti atgriezās savās teltīs un īrētajās istabās. Tad kolportieri sāka izmantot pašgatavotas mājas uz riteņiem, kas viņiem ļāva ietaupīt daudz laika un naudas. *

Sākot ar Bībeles pētnieku kongresu, kas notika 1893. gadā Čikāgā, kongresos tika iekļautas programmas daļas, kurās bija pievērsta uzmanība kolportieru darbībai. Tajās tika aplūkoti sludināšanas paņēmieni, sniegti praktiski ieteikumi un kolportieri varēja dalīties pieredzē. Brālis Rasels čaklajiem sludinātājiem reiz ieteica iesākt dienu ar kārtīgām brokastīm, vēlāk izdzert glāzi piena un karstā dienā veldzēties ar saldējuma kokteili.

Kolportieri, kas meklēja sludināšanas partneri, kongresu laikā valkāja pie apģērba piestiprinātu dzeltenu lentīti. Nepieredzējuši kolportieri sludināšanā sadarbojās ar pieredzējušajiem. Ir skaidrs, ka šāda sadarbība bija nepieciešama. Piemēram, reiz kāda kristiete, kas tikko bija kļuvusi par kolportieri, nervozi piedāvāja kādai sievietei grāmatas, teikdama: ”Jūs taču negribat šīs grāmatas, vai ne?” Laimīgā kārtā sieviete gribēja gan, un vēlāk viņa kļuva par mūsu māsu.

Kāds brālis nespēja izšķirties, vai saglabāt savu pārticīgo dzīvesveidu un ziedot 1000 dolārus gadā valstības darbam vai arī pašam kļūt par kolportieri. Viņam tika teikts, ka Kungs augstu vērtētu gan vienu, gan otru, bet, ja viņš ziedotu Kungam savu laiku, tas viņam nestu lielākas svētības. Mērija Haindsa kolportieru darbu uzskatīja par ”labāko veidu, kā darīt pašu labāko pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam”. Un kāda kautrīga māsa, Alberta Krosbija, sacīja: ”Man ar katru dienu arvien vairāk patīk būt par kolportieri.”

Mūsdienās daudzi kolportieru pēcteči un tie, kuru radinieki uzzināja patiesību no šiem dedzīgajiem sludinātājiem, stingri turas pie viņiem atstātā garīgā mantojuma. Ja jūsu rados nav neviena kolportiera vai pioniera, kāpēc gan neiesākt jaunu ģimenes tradīciju? Varbūt arī jums pilnas slodzes sludināšana iepatiksies ar katru dienu vairāk.

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 32. lpp.]

Viņiem nebija jābūt ”ļoti skolotiem, ļoti talantīgiem vai jārunā eņģeļu mēlēm”

[Attēls 31. lpp.]

Kolportieris Alfreds Osejs Ganā ap 1930. gadu

[Attēli 32. lpp.]

Augšā: kolportieres Edīte Kīna un Ģertrūde Morisa ap 1918. gadu (Anglija); apakšā: Stenlijs Kosabums un Henrijs Nonkīss (ASV) līdzās izplatīto grāmatu kastēm