Pastāstījusi Elva Jerde

Aptuveni pirms 70 gadiem kāds kristietis manam tēvam deva padomu, kas kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. Kopš šīs nozīmīgās dienas es esmu izjutusi atbalstu no daudziem dažādiem cilvēkiem, un es esmu izveidojusi draudzību ar kādu personu, kas man ir dārgāka par visiem citiem.

ES PIEDZIMU 1932. gadā Austrālijas pilsētā Sidnejā. Mani vecāki ticēja Dievam, taču baznīcu neapmeklēja. Māte man mācīja, ka Dievs mani vienmēr vēro un ir gatavs mani sodīt, ja es būšu nepaklausīga. Tā es sāku baidīties no Dieva, tomēr Bībele mani ļoti interesēja. Nedēļas nogalēs, kad mūsu mājās viesojās mana tante, viņa man stāstīja daudzus aizraujošus Bībeles stāstus. Es vienmēr gaidīju viņas apciemojumus.

Kad es biju pusaudze, mans tēvs izlasīja vairākas uz Bībeli balstītas grāmatas, kuras mana māte bija saņēmusi no kādas Jehovas liecinieces — kundzes cienījamos gados. Tēvu šīs grāmatas tik dziļi iespaidoja, ka viņš piekrita mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Kādu vakaru, kad uz mūsu māju bija atnācis kristietis, kas tēvam mācīja Bībeli, tēvs ievēroja, ka es esmu izlīdusi no gultas un slepus klausos, kā viņi apspriež garīgus jautājumus. Tēvs gribēja mani sūtīt atpakaļ gultā, bet mūsu ciemiņš teica: ”Kāpēc gan jūs nevarētu atļaut Elvai mums pievienoties?” Mans tēvs uzklausīja padomu, un šis notikums iezīmēja sākumu jaunam dzīves ceļam un manai draudzībai ar patieso Dievu Jehovu.

Drīz vien mēs ar tēvu sākām apmeklēt kristiešu sapulces. Tas, ko tēvs uzzināja no Bībeles, viņu mudināja mainīt savu dzīvi. Viņš pat sāka savaldīt savu straujo dabu. To redzot, arī māte un mans vecākais brālis Frenks * izlēma apmeklēt sapulces. Mēs visi sekmīgi apguvām Bībeles zināšanas un pēc kāda laika kļuvām par kristītiem Jehovas kalpiem. Gadu gaitā daudzi gados vecāki, pieredzējuši kristieši mani ir ļoti pozitīvi ietekmējuši dažādos manas dzīves posmos.

KAD BIJA JĀIZRAUGĀS DZĪVES CEĻŠ

Vēl būdama pusaudze, es sadraudzējos ar vairākiem padzīvojušiem kristiešiem no mūsu draudzes. Viens no šādiem cilvēkiem bija Alise Pleisa — māsa, kas pirmā bija sludinājusi mūsu ģimenei. Viņa man kļuva tik tuva kā vecmāmiņa. Māsa Alise man mācīja, kā sludināt, un mudināja mani garīgi augt, lai es varētu kristīties. 15 gadu vecumā es sasniedzu šo mērķi.

Man izveidojās tuvas attiecības arī ar kādu pieredzējušu laulātu pāri, Persiju un Mārgaretu Danemiem. Draudzība ar šiem kristiešiem spēcīgi  ietekmēja to, kādu dzīves ceļu es izvēlējos. Man ļoti patika matemātika, un es vēlējos kļūt par matemātikas skolotāju. Persijs un Mārgareta trīsdesmitajos gados bija kalpojuši Latvijā par misionāriem. Kad sākās Otrais pasaules karš, viņi bija uzaicināti strādāt Austrālijas Bētelē, kas atradās kādā no Sidnejas priekšpilsētām. Persijs un Mārgareta no sirds interesējās par mani. Viņi man stāstīja daudz aizraujošu gadījumu, ko bija pieredzējuši misionāru kalpošanā. Es skaidri sapratu, ka mācīt cilvēkiem Bībeli ir daudz vērtīgāk nekā matemātiku. Tāpēc es izlēmu kļūt par misionāri.

Danemi mani mudināja kļūt par pionieri, lai es sagatavotos misionāres darbam. 1948. gadā, kad man bija 16 gadi, es pievienojos pionieru rindām mūsu Hērstvilas draudzē (vienā no Sidnejas draudzēm), kurā jau desmit jaunieši kalpoja par pionieriem.

Nākamos četrus gadus es sludināju četrās pilsētās Jaundienvidvelsas un Kvīnslendas štatā. Viena no manām pirmajām Bībeles skolniecēm bija Betija Lo (tagad Remnanta). Betija bija sirsnīga, par mani divus gadus vecāka meitene. Vēlāk mēs kopā ar viņu kalpojām par pionierēm Kovrā, kas atrodas kādus 230 kilometrus uz rietumiem no Sidnejas. Kaut gan mūsu sadarbība nebija ilga, mēs ar Betiju esam labas draudzenes līdz pat šai dienai.

Pēc tam mani norīkoja uz Naranderu kalpot par speciālo pionieri. No Kovras līdz šai pilsētai bija 220 kilometri. Mana jaunā pāriniece kalpošanā bija Džoja Lenoksa (tagad Hantere), dedzīga pioniere, kas arī bija divus gadus vecāka par mani. Naranderā mēs bijām vienīgās Jehovas liecinieces. Mēs ar Džoju dzīvojām pie kādas viesmīlīgas ģimenes — Aironsiem. Rejs un Estere Aironsi, kā arī viņu dēls un trīs meitas interesējās par patiesību. Darba dienās Rejs ar dēlu strādāja fermā ārpus pilsētas. Viņi nodarbojās ar kviešu audzēšanu un aitkopību, savukārt Estere ar meitām vadīja pansiju. Katru svētdienu mēs ar Džoju gatavojām brangas pusdienas visai Aironsu ģimenei un vēl ducim īrnieku — izsalkušiem dzelzceļa strādniekiem. Tā mēs daļēji sedzām savu īres maksu. Kad pēc pusdienām mēs bijām visu uzkopušas, mēs Aironsiem pasniedzām gardu garīgu maltīti: kopā ar viņiem mācījāmies Bībeli, izmantojot attiecīgās nedēļas Sargtorņa studējamo rakstu. Rejs, Estere un viņu četri bērni pieņēma patiesību un kļuva par pirmajiem Naranderas draudzes locekļiem.

1951. gadā es Sidnejā apmeklēju Jehovas liecinieku kongresu. Kongresa laikā bija organizēta sapulce pionieriem, kas vēlējās kļūt par misionāriem. Es aizgāju uz šo sapulci, kas notika lielā teltī, kurā bija sapulcējušies vairāk nekā 300 cilvēki. Mūs uzrunāja Neitans Nors no Bruklinas Bēteles. Viņš uzsvēra, cik ļoti ir nepieciešams, lai labā vēsts tiktu sludināta visās pasaules malās. Mēs uzmanīgi klausījāmies katrā viņa teiktajā vārdā. Vēlāk daudzi no pionieriem, kas toreiz bija klāt sapulcē, sludināja Klusā okeāna salās un citās vietās, kur pirms tam nekad nebija sludināts. Es biju sajūsmināta, kad 1952. gadā uzzināju, ka es esmu to 17 austrāliešu vidū, kas ir uzaicināti mācīties Gileādas skolas 19. grupā. Man bija tikai 20 gadi, kad mans sapnis kalpot par misionāri piepildījās.

KAD BIJA JĀMAINA PRIEKŠSTATI

Mācības Gileādas skolā ne tikai vairoja manas zināšanas par Bībeli un stiprināja manu ticību, bet arī spēcīgi ietekmēja manu personību. Es biju jauna, ideālistiska, un es gaidīju teju vai pilnību gan no sevis, gan citiem. Daži mani priekšstati bija pārāk stingri. Piemēram, es biju šokēta, redzot, ka brālis Nors kopā ar gados jauniem Bēteles darbiniekiem draudzīgi spēlē beisbolu.

 Gileādas skolas pasniedzēji, kas visi bija ļoti saprātīgi brāļi ar gadiem ilgu pieredzi, acīmredzot ievēroja manus iekšējos pārdzīvojumus. Viņi interesējās par mani un palīdzēja man saskatīt, kas man ir jāmaina savos priekšstatos. Pamazām es sapratu, ka Jehova ir nevis stingrs un prasīgs, bet gan mīlošs Dievs, kas augstu vērtē savus kalpus. Man palīdzēja arī vairāki grupasbiedri. Atceros, ka viena māsa man sacīja: ”Elva, Jehova nav Dievs, kas mūs gribētu šaustīt. Neesi tik barga pret sevi!” Viņas atklātie vārdi dziļi aizkustināja manu sirdi.

Pēc skolas beigšanas piecus no mūsu grupas, ieskaitot mani, nosūtīja uz Namībiju, ko toreiz sauca par Dienvidrietumu Āfriku. Drīz vien mēs vadījām Bībeles nodarbības 80 cilvēkiem. Man patika Namībija un misionāru kalpošana, taču es biju iemīlējusies vienā no Gileādas skolas grupasbiedriem, kurš tika norīkots uz Šveici. Tāpēc jau pēc gada es pārcēlos uz Šveici, kur dzīvoja mans līgavainis, un pēc kāda laika mēs apprecējāmies. Mans vīrs bija iecelts par rajona pārraugu, un es ceļoju kopā ar viņu, atbalstot vīru šajā darbā.

KAD PIEREDZĒJU SMAGU TRIECIENU

Kad bija pagājuši pieci laimīgi gadi, ko mēs pavadījām, apmeklējot draudzes, mūs ar vīru uzaicināja kalpot Šveices Bētelē. Šeit man bija liels prieks strādāt kopā ar daudziem garīgi nobriedušiem, pieredzējušiem brāļiem un māsām.

Taču drīz vien es piedzīvoju smagu triecienu. Es uzzināju, ka mans vīrs ir bijis neuzticīgs man un Jehovam. Viņš mani pameta, un es jutos pilnīgi sagrauta. Nezinu, kā es būtu izturējusi šo sāpīgo laiku, ja nebūtu izjutusi mīlestību un atbalstu no saviem dārgajiem draugiem — gados vecākajiem Bēteles ģimenes locekļiem. Viņi mani uzklausīja, kad man vajadzēja izkratīt sirdi, un ļāva man atpūsties, kad man tas bija nepieciešams. Viņu mierinošie vārdi un sirsnīgais atbalsts man palīdzēja izturēt neizsakāmās sāpes un vēl lielākā mērā tuvoties Jehovam.

Es arī atcerējos, ko man savulaik bija teikuši pieredzējuši ticības biedri, kuri grūtībās bija daudz ko mācījušies. Piemēram, Mārgareta Danema man reiz teica: ”Elva, kalpojot Jehovam, tevi gaida dažādas grūtības, taču vissāpīgākos pārbaudījumus tev var sagādāt tuvi cilvēki. Šādos smagos pārbaudījumos tuvojies Jehovam. Neaizmirsti, ka tu kalpo viņam, nevis nepilnīgiem cilvēkiem!” Mārgaretas padoms man palīdzēja daudzos grūtos brīžos. Es apņēmos nepieļaut, ka mana vīra nepareizā rīcība mani attālinātu no Jehovas.

Pēc kāda laika es izlēmu atgriezties Austrālijā, kur es varētu dzīvot tuvāk saviem vecākiem un kalpot par pionieri. Garajā braucienā ar kuģi pāri okeānam man regulāri veidojās dzīvas sarunas ar dažiem pasažieriem. Viņu vidū bija kāds klusas dabas norvēģis, vārdā Ārne Jerde. Viņam patika Bībeles vēsts, ko es stāstīju. Vēlāk Ārne Sidnejā apciemoja mani un manus vecākus. Viņš strauji garīgi auga un pieņēma patiesību. 1963. gadā mēs ar Ārni apprecējāmies, un vēl pēc diviem gadiem mums piedzima dēls Gerijs.

KAD PIEDZĪVOJU SĀPĪGU ZAUDĒJUMU

Mēs ar Ārni un Geriju dzīvojām ļoti laimīgi. Ārne piebūvēja mūsu mājai papildu telpas, lai mani vecāki varētu pārcelties pie mums. Diemžēl pēc sešiem laulības gadiem man bija jāpieredz nākamais trieciens. Ārnem tika konstatēts smadzeņu audzējs. Ilgu laiku Ārne bija slimnīcā, kur viņš saņēma staru terapijas kursu, un es viņu katru dienu apciemoju. Likās, ka viņa veselība uzlabojas, taču  vēlāk stāvoklis atkal pasliktinājās un viņš pārcieta insultu. Ārsti man teica, ka manam vīram ir atlicis dzīvot vairs tikai dažas nedēļas, tomēr viņš izdzīvoja. Galu galā viņš varēja atgriezties mājās. Es rūpējos par Ārni, un pamazām viņa veselība uzlabojās. Viņš atkal varēja staigāt un pat atsāka pildīt draudzes vecākā pienākumus. Vīra pozitīvais skatījums uz dzīvi un labā humora izjūta veicināja viņa atlabšanu un padarīja vieglāku manu uzdevumu rūpēties par viņu.

Pēc daudziem gadiem, 1986. gadā, Ārnes veselība atkal pasliktinājās. Mani vecāki jau bija miruši, un mēs no Sidnejas pārcēlāmies uz skaistajiem Zilajiem kalniem, kur dzīvoja mums tuvi draugi. Vēlāk Gerijs apprecējās ar jauku māsu, vārdā Karīna, un viņi ierosināja, ka mēs visi varētu dzīvot kopā. Pēc dažiem mēnešiem mēs pārcēlāmies uz māju, kas atradās tikai pāris kvartālu attālumā no mūsu vecās mājas.

Pēdējo pusotru gadu Ārne bija saistīts pie gultas, un viņam bija nepieciešama nemitīga aprūpe. Tā kā man ļoti daudz laika bija jāpavada mājās, es katru dienu divas stundas studēju Bībeli un mūsu publikācijas. Es izlasīju daudz vērtīgu padomu, kas man palīdzēja tikt galā ar tā perioda grūtībām. Mani stiprināja padzīvojuši draudzes locekļi, kas mūs apmeklēja. Daži no viņiem bija saskārušies ar līdzīgām problēmām. Šie apmeklējumi man bija liels uzmundrinājuma avots. 2003. gada aprīlī Ārne nomira, būdams pilnīgi pārliecināts par nākotnē gaidāmo augšāmcelšanu.

VISLIELĀKAIS ATBALSTS

Kad es biju jauna, es biju ideāliste. Gadu gaitā es sapratu, ka dzīve gandrīz nekad neizvēršas tāda, kā mēs esam gaidījuši. Es esmu pieredzējusi neskaitāmas svētības un esmu izturējusi divus īpaši smagus triecienus — pirmā vīra neuzticību un otrā vīra nāvi. Savā dzīves ceļā es esmu smēlusies vadību un mierinājumu no dažādiem avotiem. Taču vislielāko atbalstu man ir sniedzis un joprojām sniedz ”cienīgais sirmgalvis” — Dievs Jehova. (Dan. 7:9.) Viņa padomi ir veidojuši manu personību un ir devuši man iespēju pieredzēt daudz svētību misionāres darbā. Kad radās problēmas, Jehovas žēlastība ”mani saturēja”, un viņa ”mierinājums arvienu iepriecina manu dvēseli”. (Ps. 94:18, 19.) Tāpat es esmu saņēmusi mīlestības pilnu atbalstu no savas ģimenes un īstiem draugiem, kas mani ir stiprinājuši ”likstas gadījumā”. (Sal. Pam. 17:17.) Daudzi no šiem cilvēkiem ir bijuši pieredzējuši, gados vecāki kristieši.

Ījaba grāmatā ir teikts, ka ”tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji”. (Īj. 32:7.) Atskatoties uz savu dzīvi, es varu apliecināt, ka tā tiešām ir taisnība. Viņu padomi man ir palīdzējuši, viņu mierinājums man ir devis spēku un draudzība ar viņiem — bagātinājusi manu dzīvi. Es esmu ļoti pateicīga par šādiem draugiem.

Tagad, kad man ir 80 gadu, es pati jau esmu sirmgalve. Dzīves pieredzes dēļ man īpaši rūp gados veci cilvēki. Man joprojām patīk viņus apciemot un palīdzēt viņiem. Tomēr es labprāt pavadu laiku arī jauniešu sabiedrībā. Mani uzlādē viņu enerģija un entuziasms. Kad jaunieši meklē pie manis padomu un atbalstu, es ar lielu prieku cenšos palīdzēt.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 14. lpp.]

Kopā ar Džoju Lenoksu Naranderā kalpojam par pionieriem

[Attēls 15. lpp.]

Es un citi Šveices Bēteles darbinieki 1960. gadā

[Attēls 16. lpp.]

Mēs ar Ārni laikā, kad es viņu aprūpēju