Pastāstījis Maksvels Loids

Tas notika 1955. gadā Dienvidamerikas valstī Paragvajā, kur es biju nosūtīts kalpot par misionāru. Kādā vēlā vakarā es kopā ar vēl vienu misionāru atrados namā, kuru bija aplencis nikns pūlis, kas skandēja: ”Mūsu dievs ir asinskārs dievs, un viņš grib šo gringo asinis!” Kā mēs, gringo jeb ārzemnieki, bijām šeit nokļuvuši?

ES PIEDZIMU un uzaugu Austrālijā, kur Jehova man sāka mācīt, kā pildīt viņa gribu. 1938. gadā kāda Jehovas lieciniece manam tēvam bija iedevusi grāmatu Ienaidnieki. Ap to laiku mani vecāki bija sākuši izjust neapmierinātību ar vietējiem mācītājiem, kas vairākus Bībeles fragmentus dēvēja par mītiem. Aptuveni pēc gada vecāki kristījās, apliecinot, ka ir atdevuši sevi Jehovam, un kopš tā laika mūsu ģimenei vissvarīgākais bija Jehovas gribas pildīšana. Drīz vien kristījās mana māsa Leslija, kas bija piecus gadus vecāka par mani, un 1940. gadā deviņu gadu vecumā kristījos arī es.

Neilgi pēc Otrā pasaules kara sākuma Jehovas liecinieku literatūras iespiešana un izplatīšana Austrālijā tika aizliegta. Tāpēc es jau zēna gados mācījos pamatot savu ticību, liekot lietā vienīgi Bībeli. Es biju paradis ņemt Bībeli uz skolu, lai paskaidrotu, kāpēc es nesalutēju karogam un neatbalstu nevienu no karā iesaistītajām pusēm. (2. Moz. 20:4, 5; Mat. 4:10; Jāņa 17:16; 1. Jāņa 5:21.)

Mani saukāja par ”vācu spiegu”, tāpēc daudzi skolasbiedri no manis vairījās. Tajā laikā skolā mēdza rādīt filmas, un pirms filmas sākuma visiem bija jāpieceļas un jānodzied valsts himna. Kad es paliku sēžam, divi vai trīs puikas, vilkdami mani aiz matiem, centās uzsliet mani kājās. Galu galā mani izslēdza no skolas, jo es neatkāpos no saviem uz Bībeli balstītajiem uzskatiem. Tomēr es varēju turpināt mācības neklātienē.

SASNIEDZU MĒRĶI, PĒC KURA TIECOS

Es biju apņēmies 14 gadu vecumā sākt kalpot par pionieri. Tāpēc es biju ļoti vīlies, kad vecāki teica, lai es vispirms atrodu darbu un sāku strādāt. Viņi uzstāja, lai es maksāju par savu istabu un ēdienu, bet apsolīja, ka tad, kad man apritēs 18 gadi, es varēšu kļūt par pionieri. Mums regulāri radās domstarpības par naudu, ko es pelnīju. Es bildu, ka gribu krāt naudu pioniera gaitām, bet vecāki lika atdot algu viņiem.

Kad norunātais laiks pienāca, vecāki paskaidroja, ka manis doto naudu viņi ir noguldījuši bankā. Tad viņi to visu atdeva man atpakaļ, lai es varētu nopirkt apģērbu un citas lietas, kas man būs nepieciešamas, kalpojot par pionieri. Tā viņi man  mācīja gādāt par sevi pašam, nevis gaidīt, ka to darīs citi. Atskatoties pagātnē, es varu teikt, ka tā bija ļoti vērtīga mācība.

Kad mēs ar Lesliju augām, mūsu mājās bieži apmetās pionieri, un mums patika sludināt kopā ar viņiem. Nedēļas nogales mums pagāja, sludinot pa mājām un ielās un vadot Bībeles nodarbības. Draudzes sludinātāju mērķis tajos gados bija sludināt 60 stundas mēnesī. Māte gandrīz vienmēr sasniedza šo mērķi, tā rādīdama labu paraugu Leslijai un man.

KALPOJU PAR PIONIERI TASMANIJĀ

Pirmā vieta, kur es kalpoju par pionieri, bija Austrālijai piederošā Tasmanijas sala, kur es pievienojos savai māsai un viņas vīram. Taču drīz vien viņi devās prom, lai uzsāktu mācības Gileādas skolas 15. grupā. Tā kā es biju ļoti kautrīgs un nekad agrāk nebiju bijis tālu prom no mājām, daudzi domāja, ka es Tasmanijā neizturēšu ilgāk par trijiem mēnešiem. Tomēr es nepadevos, un pēc nepilna gada, 1950. gadā, man draudzē tika uzticēti pienākumi, kas bija līdzīgi tiem, kādus mūsdienās veic draudzes vecāko koordinators. Vēlāk mani iecēla par speciālo pionieri, un kāds jauns brālis kļuva par manu partneri kalpošanā.

Mums bija uzdots sludināt kādā nomaļā vara raktuvju pilsētiņā, kurā nebija Jehovas liecinieku. Mēs devāmies ceļā ar autobusu un galā nonācām vēlā pēcpusdienā. Pirmo nakti mēs palikām vecā viesnīcā. Nākamajā dienā, sludinot pa mājām, mēs cilvēkiem vaicājām, vai viņi nezina kādu, kas izīrē istabu. Diena jau sliecās uz vakaru, kad kāds vīrietis ieminējās, ka mācītājmāja blakus prezbiteriāņu baznīcai stāv tukša, un ieteica mums aprunāties ar diakonu. Diakons bija draudzīgs un nodeva māju mūsu rīcībā. Bija mazliet dīvaini katru dienu doties laukā no mācītājmājas, lai ietu sludināt.

Cilvēki šajā pilsētā bija atsaucīgi — sludināšanā mums raisījās labas sarunas, un mēs daudziem sākām mācīt Bībeli. Kad par mūsu darbību un to, ka Jehovas liecinieki ir apmetušies mācītājmājā, uzzināja baznīcas vadība galvaspilsētā, tā pieprasīja, lai diakons mūs nekavējoties izliek ārā. Mēs atkal bijām bez pajumtes.

Nākamajā dienā mēs sludinājām līdz pēcpusdienai un tad sākām lūkoties pēc vietas, kur pārlaist nakti. Labākais, ko varējām atrast, bija stadiona tribīnes, tāpēc mēs paslēpām savas ceļasomas stadionā un turpinājām sludināt. Sāka jau tumst, bet mēs izlēmām sludināt vēl vairākās mājās kādā ielā. Vienā no tām saimnieks, mums par lielu pārsteigumu, piedāvāja mums apmesties nelielā divistabu namiņā viņa mājas pagalmā.

RAJONA PĀRRAUGA GAITAS UN MĀCĪBAS GILEĀDĀ

Kad biju aptuveni astoņus mēnešus sludinājis šajā pilsētā, es no Austrālijas filiāles saņēmu uzaicinājumu  kļūt par rajona pārraugu. Tas bija pilnīgi negaidīti, jo man bija tikai 20 gadi. Pēc pāris nedēļu ilgām mācībām es sāku regulāri apmeklēt draudzes, lai tās stiprinātu. Ticības biedri, kas bija vecāki par mani — un tādi bija gandrīz visi —, neskatījās uz mani no augšas, bet ar cieņu izturējās pret darbu, ko es veicu.

Cik gan daudzveidīga bija mana dzīve, kad es apmeklēju draudzes! Vienu nedēļu es devos ceļā ar autobusu, citu — ar tramvaju, vēl citreiz ar automašīnu vai sēdēdams uz motocikla aizmugurējā sēdekļa un cenzdamies noturēt ceļasomu un somu ar sludināšanas piederumiem. Bija ļoti jauki palikt pie ticības biedriem. Kāds brālis, kam draudzē bija uzticēti atbildīgi pienākumi, ārkārtīgi vēlējās, lai es apmestos pie viņa, kaut gan māja, kurā viņš dzīvoja, vēl nebija pabeigta. Tajā nedēļā mana guļvieta bija iekārtota vannā, tomēr kopā mēs pavadījām garīgi uzmundrinošu nedēļu.

Vēl viens negaidīts pārsteigums nāca 1953. gadā — es saņēmu pieteikuma veidlapu mācībām Gileādas skolas 22. grupā. Taču prieks, ko es izjutu, jaucās ar raizēm. Lieta tā, ka mana māsa un viņas vīrs bija beiguši mācības Gileādā 1950. gada 30. jūlijā un bija nosūtīti uz Pakistānu. Pēc nepilna gada Leslija tur bija saslimusi un nomirusi. Es domāju: kā gan mani vecāki jutīsies, ja tik drīz pēc tam aizbraukšu arī es? Tomēr viņi teica: ”Ej un kalpo Jehovam, kur vien viņš tev norādīs.” Savu tēvu es nekad vairs neredzēju. Viņš nomira 50. gadu beigās.

Jau pēc neilga laika es kopā ar pieciem brāļiem un māsām no Austrālijas atrados uz kuģa, kas devās uz Ņujorku (ASV). Pusotru mēnesi ilgajā ceļā mēs lasījām un pētījām Bībeli un sludinājām citiem pasažieriem. Pirms došanās uz skolas ēkām Sautlānsingā (Ņujorkas štats) mēs apmeklējām starptautisko kongresu, kas notika 1953. gada jūlijā Ņujorkā, Yankee stadionā. Lielākais apmeklētāju skaits kongresā bija 165 829!

Gileādas skolas 22. grupā mācījās 120 brāļi un māsas no visām pasaules malām. Tikai izlaiduma dienā mums pateica, kur mēs katrs turpmāk kalposim. Pie pirmās izdevības mēs steidzāmies uz skolas bibliotēku, lai uzzinātu vairāk par valstīm, uz kurām bijām nosūtīti. Es noskaidroju, ka Paragvaja, uz kurieni man bija jādodas, ir iezīmīga ar saviem daudzajiem politiskajiem apvērsumiem. Drīz vien pēc ierašanās Paragvajā es kādu rītu citiem misionāriem jautāju, kas par ”svinībām” notika naktī. Viņi pasmaidīja un teica: ”Tu esi pieredzējis savu pirmo apvērsumu. Palūkojies ārā pa durvīm.” Uz visiem ielas stūriem stāvēja kareivji!

NEAIZMIRSTAMS ATGADĪJUMS

Reiz es pavadīju rajona pārraugu, kas devās apmeklēt kādu attālu draudzi, lai parādītu filmu Jaunās pasaules sabiedrība darbībā. Ceļš mums  prasīja kādas astoņas vai deviņas stundas — vispirms mēs braucām ar vilcienu, tad zirgu vilktos ratos un visbeidzot vēršu pajūgā. Mums līdzi bija ģenerators un filmu projektors. Mēs laimīgi nokļuvām galā un nākamo dienu aizvadījām, apstaigājot vietējās lauku saimniecības un aicinot visus uz filmas noskatīšanos tajā pašā vakarā. Atnāca kādi 15 cilvēki.

Aptuveni 20 minūtes pēc filmas sākuma mums kāds pateica, lai mēs uz karstām pēdām ietu iekšā mājā, pie kuras atradāmies. Mēs paķērām projektoru un darījām, kā bija teikts. Tā bija sākumā pieminētā reize, kad namu aplenca pūlis, kas sāka kliegt, šaut un skandēt: ”Mūsu dievs ir asinskārs dievs, un viņš grib šo gringo asinis!” Šeit bija tikai divi gringo, un viens no viņiem biju es! Uz filmu sanākušie cilvēki aizturēja pūli, lai tas neiebruktu mājā. Tomēr uzbrucēji ap trijiem no rīta atgriezās, šaudami no saviem ieročiem un draudēdami, ka tiks mums klāt, kad mēs vēlāk tajā dienā dosimies atpakaļ.

Brāļi sazinājās ar šerifu, un tas ieradās pēcpusdienā, vezdams līdzi divus zirgus, lai aizvestu mūs uz pilsētu. Pa ceļam, līdzko mēs tuvojāmies kādam koku vai krūmu pudurim, šerifs izvilka savu ieroci un jāja uz priekšu, lai pārbaudītu apkārtni. Es sapratu, ka bez zirga šeit ir grūti iztikt, tāpēc es vēlāk pats iegādājos zirgu.

IERODAS JAUNI MISIONĀRI

Sludināšana veiksmīgi turpinājās, par spīti pastāvīgai baznīcas pretestībai. 1955. gadā Paragvajā ieradās pieci jauni misionāri, un starp viņiem bija Elsija Svansone, kāda jauna kanādiete, kas bija absolvējusi Gileādas skolas 25. grupu. Pirms viņa tika norīkota kalpot citur, mēs kādu laiku pavadījām kopā Jehovas liecinieku filiālē. Kaut gan viņas vecāki nepieņēma patiesību un nebija viņu atbalstījuši, viņa bija nolēmusi savu dzīvi veltīt kalpošanai Jehovam. 1957. gada 31. decembrī mēs ar Elsiju apprecējāmies un apmetāmies dzīvot misionāru mājā Paragvajas dienvidos.

Mūsu mājā nebija ūdensvada; ūdeni mēs ņēmām no akas pagalmā. Mājā nebija ne dušas, ne tualetes, ne veļasmašīnas un pat ne ledusskapja. Produktus, kas ātri bojājās, mums nācās pirkt katru dienu. Bet šāda vienkārša dzīve un sirsnīgās attiecības ar brāļiem un māsām draudzē padarīja šo laiku ļoti laimīgu.

 1963. gadā mēs ieradāmies Austrālijā apciemot manu māti. Neilgi pēc mūsu ierašanās viņa pārcieta infarktu, ko, iespējams, bija izraisījis satraukums, kuru viņa izjuta, satiekot mani pēc desmit gadu pārtraukuma. Kad tuvojās laiks atgriezties Paragvajā, mums bija jāpieņem viens no vissarežģītākajiem lēmumiem mūsu dzīvē. Vai mums būtu jāatstāj māte slimnīcā, cerot, ka kāds par viņu gādās, un jāatgriežas Paragvajā, kur mums tik ļoti patika kalpot par misionāriem? Pēc daudzām lūgšanām mēs ar Elsiju nolēmām palikt Austrālijā un rūpēties par māti. Mēs gādājām par māti līdz pat viņas nāvei 1966. gadā, un visu šo laiku mums bija iespēja kalpot pilnu slodzi.

Man bija gods vairākus gadus Austrālijā būt rajona un apgabala pārraugam un valstības kalpošanas kursos mācīt draudžu vecākos. Tad nāca kārtējā pārmaiņa mūsu dzīvē. Tika izveidota Austrālijas filiāles komiteja, un mani iecēla par tās locekli. Vēlāk, kad tika būvēta jauna filiāle, es biju būvniecības komitejas priekšsēdētājs. Ar daudzu prasmīgu un atsaucīgu strādnieku palīdzību tika uzbūvēta brīnišķīga filiāle.

Pēc tam man uzdeva darboties kalpošanas nodaļā, kas pārraudzīja sludināšanu valstī. Tāpat man bija gods kā zonas pārraugam apmeklēt citas filiāles, sniedzot palīdzību un uzmundrinājumu. Manu ticību īpaši stiprināja iespēja citās valstīs satikt tos, kas savas nelokāmās ticības dēļ gadiem — pat gadu desmitiem — bija atradušies cietumos un koncentrācijas nometnēs.

MŪSU PAŠREIZĒJĀ KALPOŠANAS VIETA

2001. gadā, atgriezies no kāda nogurdinoša ceļojuma, kurā biju devies, pildot zonas pārrauga pienākumus, es saņēmu vēstuli no Bruklinas Bēteles ar uzaicinājumu kļūt par jaunizveidotās ASV filiāles komitejas locekli. Nopietni pārdomājuši šo uzaicinājumu, mēs ar Elsiju tam labprāt piekritām. Tagad, pēc 11 gadiem, mēs joprojām esam Bruklinā.

Es ļoti priecājos, ka man ir sieva, kas labprāt dara visu, ko Jehova prasa. Kaut gan mums ar Elsiju tagad ir jau pāri 80 gadiem, mums ir samērā laba veselība. Mēs paļaujamies, ka Jehova mūs mācīs visu mūžību un svētīs tos, kas nepārstāj pildīt viņa gribu.

[Izceltais teksts 19. lpp.]

Vienu nedēļu es devos ceļā ar autobusu, citu — ar tramvaju, vēl citreiz ar automašīnu vai sēdēdams uz motocikla aizmugurējā sēdekļa un cenzdamies noturēt ceļasomu un somu ar sludināšanas piederumiem

[Izceltais teksts 21. lpp.]

Mēs paļaujamies, ka Jehova mūs mācīs visu mūžību

[Attēli 18. lpp.]

Pa kreisi: kad es biju rajona pārraugs Austrālijā;

pa labi: es kopā ar vecākiem

[Attēls 20. lpp.]

Mūsu kāzu dienā 1957. gada 31. decembrī