Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

No mūsu arhīva

Piligrimu gaitās

Piligrimu gaitās

”ES VIENKĀRŠI nespēju sludināt pa mājām!” Domājot par sludināšanu svešiem cilvēkiem, tā ir jutušies daudzi, kas ir sākuši iepazīt Bībeli. Tomēr šo iebildumu izteica kāds pieredzējis orators un Bībeles skolotājs — viens no piligrimiem.

Daudzi Cionas Sargtorņa lasītāji, kas bija atstājuši savas baznīcas, vēlējās biežāk būt kopā ar tiem, kas bija veldzējuši viņu slāpes pēc Bībeles patiesības. Žurnāla lappusēs lasītāji tika mudināti uzmeklēt tos, kuriem bija tā pati dārgā ticība, kāda bija viņiem, un regulāri pulcēties kopā Bībeles pētīšanai. Sākot ar 1894. gadu, Sargtorņa biedrība sūtīja ceļojošus pārstāvjus apmeklēt Bībeles pētnieku grupas, kas to bija lūgušas. Par šiem pārstāvjiem, ko vēlāk sāka saukt par piligrimiem, tika izraudzīti pieredzējuši, pašaizliedzīgi un pazemīgi brāļi, kas labi pārzināja Bībeli, bija labi skolotāji un oratori un ticēja izpirkumam. Parasti viņu apmeklējums ilga tikai vienu vai divas spraigas dienas. Daudzi Bībeles pētnieki pirmo pieredzi sludināšanā guva, izplatot ielūgumus uz piligrima runu. Hugo Rīmers, kas vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekli, pēc runas, ko viņš teica kādā skolā, vēl pēc pusnakts atbildēja uz jautājumiem par Bībeli. Noguris, bet priecīgs viņš atzina, ka sapulce bija brīnišķīga.

Kā bija teikts Sargtornī, galvenais ieguvums no piligrimu apmeklējumiem bija tas, ka sapulcēs, kas notika ticības biedru mājās, tika stiprināta ticīgo saime. Uz sapulcēm, kurās izskanēja gan runas, gan jautājumi un atbildes, sanāca Bībeles pētnieki no tuvākas un tālākas apkārtnes. Bija laiks arī kristīgai viesmīlībai. Moda Ebota no saviem meitenes gadiem atcerējās, kā pēc kādas runas, kas tika teikta no rīta, visi sapulcējās ap garu galdu pagalmā: ”Tur bija tik daudz garšīgu ēdienu — lauku šķiņķis, ceptas vistas, dažādu veidu maizes, kūkas un kēksi! Ikviens ēda visu, ko varēja, un ap diviem pēcpusdienā mēs sapulcējamies, lai noklausītos vēl vienu runu.” Bet viņa piebilda: ”Ap to laiku mēs visi bijām pusaizmiguši.” Bendžamins Bārtons, kas ilgu laiku kalpoja par piligrimu, reiz atzīmēja, ka tad, ja viņš būtu ēdis visus sātīgos ēdienus, ko viņam piedāvāja, viņš jau sen būtu beidzis savu kalpošanu. Galu galā gādīgajām māsām kādā vēstulē no Bruklinas bija ieteikts, ka, uzņemot piligrimus, būtu labāk viņiem piedāvāt ”parastu ikdienas ēdienu” un iespēju naktī ”netraucēti izgulēties”.

Piligrimi lieliski prata mācīt un izmantot shēmas, modeļus un citus pieejamos uzskates līdzekļus, kas atdzīvināja viņu stāstīto. Ričarda Bārbera runas ”vienmēr bija garīgi spēcinošas un ar garšu”. Tēvišķīgais Volters Torns runāja kā ”seno laiku patriarhs”. Šīlds Tutdžijans kādu dienu, braukdams ”Ford A” automobilī, pēkšņi iesaucās: ”Stop!” Viņš izlēca no automašīnas, saplūca savvaļas ziedus un bez iepriekšējas sagatavošanās sniedza saviem ceļabiedriem mācībstundu par Jehovas radīšanas darbiem.

Piligrimu darbs bija saistīts ar dažādām grūtībām, ko īpaši izjuta brāļi, kas bija pusmūžā un vecāki. Taču dažiem vislielākais pārbaudījums izrādījās izmaiņas piligrimu darbībā — no viņiem tika gaidīts, ka viņi uzņemsies vadību sludināšanā pa mājām. 1924. gada 15. marta Sargtornī bija teikts, ka ”viens no galvenajiem uzdevumiem”, kas ir dots patiesajiem kristiešiem, ”ir liecināt par valstību. Piligrimi tiek sūtīti darbā tieši ar šādu mērķi.”

Bija piligrimi, kas acīmredzot nebija mierā ar šādām izmaiņām, jo pārstāja apmeklēt draudzes, un daži no viņiem pat sāka pulcēt paši savus sekotājus. Roberts Adkinss stāstīja, ka kāds piligrims, kas bija izcils orators, sarūgtināts žēlojās: ”Viss, ko es protu, ir sludināt no skatuves. Es vienkārši nespēju sludināt pa mājām!” Brālis Adkinss atcerējās: ”Nākamo reizi es viņu redzēju kongresā, kas notika 1924. gadā Ohaio štata pilsētā Kolumbusā. Kad viņš vientuļš un nelaimīgs stāvēja kāda neliela koka paēnā starp tūkstošiem priecīgu brāļu, viņš izskatījās kā visnožēlojamākais cilvēks. Kopš tās reizes es viņu nekad vairs neredzēju. Viņš drīz pēc tam atstāja organizāciju.” Turpretī ”daudzi līksmi brāļi nesa grāmatas uz savām mašīnām”, jo dedzīgi vēlējās sludināt pa mājām. (Ap. d. 20:20, 21.)

Kaut gan daudzi piligrimi sākumā, iespējams, jutās tikpat nedroši kā tie, kurus viņi bija sūtīti mācīt, viņi nodevās sludināšanai ar visu sirdi. Maksvels Frends (Frešels), kas apmeklēja vācu valodas draudzes, par sludināšanu pa mājām atzīmēja: ”Šī mūsu darba daļa vairoja svētības, kādas mēs pieredzējām ceļojot.” Kā rakstīja piligrims Džons Bonets, brāļi kopumā atzinīgi vērtēja to, ka tiek uzsvērta valstības sludināšana. Pēc viņa vārdiem, lielākā daļa ”kvēli vēlējās būt kaujas pirmajās rindās”.

Gadu gaitā uzticīgi ceļojošie brāļi ir pozitīvi ietekmējuši ticības biedrus. ”Piligrimu labā ietekme bija neapšaubāma, kā es to ievēroju jau bērnībā,” teica Normens Larsons, ilggadējs Jehovas kalpotājs. ”Viņi lielā mērā man palīdzēja pareizi ievirzīt savu dzīvi.” Līdz pat šai dienai pašaizliedzīgi, Dievam uzticīgi ceļojošie pārraugi palīdz ticības biedriem, lai viņi varētu teikt: ”Mēs spējam sludināt pa mājām!”

[Izceltais teksts 32. lpp.]

Tā bija laimīga diena, kad ieradās piligrims

[Attēls 31. lpp.]

Bendžaminam Bārtonam 1905. gadā bija jāapmeklē aptuveni 170 draudzes un grupas

[Attēls 32. lpp.]

Volteru Tornu viņa tēvišķīgās izturēšanās dēļ citi sirsnīgi sauca par papu

[Attēls 32. lpp.]

Dž. Brauns ap 1902. gadu tika nosūtīts uz Jamaiku stiprināt un uzmundrināt 14 mazas grupas

[Attēls 32. lpp.]

Piligrimi veicināja kristīgo vienotību, stiprināja brāļu un māsu ticību un tuvināja viņus organizācijai