1., 2. Kādas teokrātisko sanāksmju iezīmes ir noderīgi izpētīt?

STARPTAUTISKIE un apgabala kongresi ir bijuši neatņemama Jehovas liecinieku mūsdienu vēstures sastāvdaļa tik ilgi, cik vien mēs spējam atcerēties. Daudzi no mums ir apmeklējuši ne vienu vien šādu priecīgu pasākumu, un gadu gaitā varbūt esam to darījuši jau neskaitāmas reizes.

² Jau pirms tūkstošiem gadu Dieva tauta rīkoja svētas sapulces. Mēs apskatīsim Bībelē aprakstītus notikumus, kas līdzinās mūsdienu kongresiem, pievērsīsim uzmanību senatnes un mūsdienu sanāksmju kopīgajām iezīmēm un noskaidrosim, kāpēc ir vērts apmeklēt šīs sapulces. (Ps. 44:2; Rom. 15:4.)

3. a) Kas notika pirmajā lielākajā Jehovas tautas sapulcē, par kuru ir saglabājušās ziņas? b) Kā izraēlieši tika sasaukti kopā?

³ Sanāksme Sinaja kalna piekājē bija pirmā lielākā Dieva tautas sapulce ar mērķi saņemt garīgas pamācības, par kuru ir saglabājušās ziņas. Tas bija notikums, kura nozīme tīrās pielūgsmes vēsturē nav pārvērtējama. Tie, kas toreiz bija klāt, noteikti nekad neaizmirsa šo saviļņojošo sapulci, kurā Jehova parādīja izraēliešiem savu spēku, dodams viņiem bauslību. (2. Moz. 19:2—9, 16—19; nolasīt 2. Mozus 20:18; 5. Mozus 4:9, 10.) Tajā reizē tika likti pamati Dieva turpmākajām attiecībām ar izraēliešiem. Nedaudz vēlāk Jehova ieviesa īpašu kārtību, kā sasaukt tautu. Viņš pavēlēja Mozum taisīt divas sudraba taures, ar kurām ”visu draudzi” varētu aicināt ”sapulcēties saiešanas telts durvīs”. (4. Moz. 10:1—4.) Varam iedomāties priecīgo satraukumu, kāds pārņēma ļaudis, kad šādi aicinājumi izskanēja.

4., 5. Kāpēc sapulces, ko rīkoja Mozus un Jozua, bija tik svarīgas?

 ⁴ Tuvojoties beigām izraēliešu 40 gadus ilgajiem klejojumiem tuksnesī, kad šīs jaunās tautas vēsturē bija pienācis nozīmīgs brīdis, Mozus sapulcēja izraēliešus kopā. Viņi bija gatavi ieiet Apsolītajā zemē. Tas bija īstais laiks, lai Mozus saviem brāļiem atgādinātu visu, ko Jehova viņu labā jau bija paveicis un ko viņš vēl paveiks. (5. Moz. 28:69—29:15; 30:15—20; 31:30.)

⁵ Iespējams, tajā pašā sapulcē Mozus runāja par to, ka Dieva tautai regulāri jāsanāk kopā, lai mācītos. Sabata gados Lieveņu jeb Būdiņu svētku laikā vīriešiem, sievietēm, bērniem un svešiniekiem, kas dzīvoja Izraēlā, bija jāsapulcējas vietā, ko izraudzījās Jehova, lai ”viņi dzird, un lai viņi mācās, un lai viņi bīstas to Kungu.., un lai viņi saglabā atmiņā un pilda visus šīs bauslības vārdus”. (Nolasīt 5. Mozus 31:1, 10—12.) Tātad jau toreiz, kaut arī Dieva tauta pastāvēja vēl pavisam neilgi, bija skaidrs, ka tai bieži jāpulcējas, lai pārdomātu Jehovas vārdus un nodomus. Kad izraēlieši bija pabeiguši iekarot Apsolīto zemi, bet viņiem visapkārt joprojām bija pagānu tautas, Jozua sapulcēja visu Izraēlu, lai stiprinātu ļaužu apņēmību palikt uzticīgiem Jehovam. Sapulcētā tauta deva svinīgu solījumu kalpot Dievam. (Joz. 23:1, 2; 24:1, 15, 21—24.)

6., 7. Kāpēc var teikt, ka Jehovas tautas kongresi nesenā pagātnē dažreiz ir bijuši sevišķi zīmīgi?

⁶ Jehovas tautas mūsdienu vēsturē arī ir notikušas sevišķi zīmīgas sapulces — tie ir bijuši notikumi, kas saistās ar būtiskiem pavērsieniem teokrātiskajā darbībā vai Bībeles sapratnē. (Sal. Pam. 4:18.) Pirmais lielais Bībeles pētnieku kongress pēc Pirmā pasaules kara notika 1919. gadā Sīdarpointā (ASV, Ohaio štats). To apmeklēja aptuveni 7000 cilvēki, un ar to aizsākās pasaules mēroga sludināšana. 1922. gadā tajā pašā vietā tika rīkots deviņu dienu kongress, kurā Džozefs Raterfords vēl vairāk uzsvēra, cik svarīgi ir sludināt, vērsdamies pie klātesošajiem ar aicinājumu: ”Esiet uzticīgi un patiesi Kunga liecinieki. Nepārtrauciet cīņu, līdz pēdējās Babilonas atliekas gulēs drupās. Paziņojiet vēsti tuvu un tālu. Pasaulei ir jāzina, ka Jehova ir Dievs un Jēzus Kristus ir ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Šī ir visu dienu diena. Lūk, Ķēniņš valda! Jūs esat viņa vēstneši. Tāpēc vēstījiet, vēstījiet, vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!” Klātesošie un arī Dieva tauta citur pasaulē ar prieku atsaucās uz šo mudinājumu.

⁷ 1931. gadā Kolumbusā (ASV, Ohaio štats) Bībeles pētnieki ar sajūsmu pieņēma nosaukumu Jehovas liecinieki. 1935. gadā Vašingtonā (ASV) brālis Raterfords paskaidroja, kas ir ”lielais pulks”, kurš Atklāsmes grāmatā attēlots ”stāvam troņa un Jēra priekšā”. (Atkl. 7:9—17.) 1942. gadā, kad plosījās Otrais pasaules karš, Neitans Nors uzstājās ar aizraujošu runu ”Vai miers var būt ilgstošs?”. Tajā viņš paskaidroja, kas ir Atklāsmes grāmatas 17. nodaļā minētais ”koši sarkanais zvērs”, un norādīja, ka pēc kara vēl būs daudz darāmā sludināšanā.

8., 9. Kāpēc daži kongresi ir bijuši neaizmirstami?

⁸ Kongresā ”Priecīgās tautas”, kas 1946. gadā notika Klīvlendā (ASV, Ohaio štats), izskanēja nozīmīga runa ”Atjaunošanas un paplašināšanas problēmas”, ko teica brālis Nors. Kāds no apmeklētājiem vēlāk rakstīja vārdus, kuros atspoguļojas tas, cik ļoti šī runa ietekmēja klausītājus: ”Man tovakar bija iespēja būt uz skatuves aiz viņa, un, kad viņš runāja par  veicamo darbu un pēc tam pastāstīja par plāniem paplašināt Bruklinas Bēteli un tipogrāfiju, stadionu vairākkārt pāršalca daudzo klātesošo aplausi. Lai gan no skatuves nebija iespējams saskatīt atsevišķu cilvēku sejas, viņu prieku varēja skaidri sajust.” Starptautiskajā kongresā, kas 1950. gadā notika Ņujorkā (ASV), klātesošos iepriecināja ziņa par to, ka ir iznācis Grieķu rakstu Jaunās pasaules tulkojums — tā bija pirmā daļa no Bībeles tulkojuma, kurš veikts mūsdienīgā valodā un kurā pienācīgā vietā Dieva Rakstos atjaunots viņa personvārds. (Jer. 16:21.)

⁹ Neaizmirstamus brīžus daudzi ir pieredzējuši arī kongresos, kuros Jehova ir pulcējis savus uzticīgos lieciniekus pēc vajāšanu vai aizlieguma laikiem. Ādolfs Hitlers bija nosolījies iznīcināt Jehovas lieciniekus Vācijā, taču 1955. gadā 107 tūkstoši liecinieku Nirnbergā sanāca uz kongresu vietā, kur agrāk tika rīkotas nacistu armijas parādes. Daudzi no tiem, kas bija ieradušies, nevarēja valdīt prieka asaras. Starp 166 518 delegātiem, kas 1989. gadā apmeklēja trīs kongresus ”Dievbijība” Polijā, liela daļa bija no toreizējās Padomju Savienības un Čehoslovākijas, kā arī no citām Austrumeiropas valstīm. Viņu vidū bija arī tādi, kas nekad agrāk nebija apmeklējuši sapulci, kurā būtu vairāk par kādiem 15 vai 20 Dieva kalpiem. Un kāds gan prieks valdīja starptautiskajā kongresā ”Dievišķā mācība”, kas 1993. gadā risinājās Kijevā (Ukraina), kad tajā kristījās 7402 cilvēki — lielākais skaits Jehovas liecinieku vēsturē! (Jes. 60:22; Hag. 2:7.)

10. Kuri kongresi jums ir iespiedušies atmiņā, un kāpēc?

¹⁰ Varbūt ir tādi apgabala kongresi vai starptautiskie kongresi, kas ir palikuši prātā jums. Vai atceraties savu pirmo kongresu vai varbūt to, kurā jūs kristījāties? Tie jums garīgā ziņā bija ļoti nozīmīgi notikumi. Glabājiet atmiņas par tiem kā lielu dārgumu! (Ps. 42:5.)

11. Kāda bija Dieva noteiktā svētku apmeklēšanas kārtība senajā Izraēlā?

¹¹ Jehova prasīja, lai izraēlieši katru gadu trīs reizes pulcētos Jeruzālemē uz svētkiem — Neraudzētās maizes svētkiem, Nedēļu svētkiem (ko vēlāk sauca par Vasarsvētkiem) un Lieveņu svētkiem. Runājot par šiem svētkiem, Dievs pavēlēja: ”Trīs reizes gadā visiem vīriešiem jāparādās tā Kunga priekšā.” (2. Moz. 23:14—17.) Bieži vien ģimenes galvas, kas apzinājās šo svētku lielo garīgo vērtību, devās uz tiem kopā ar visu ģimeni. (1. Sam. 1:1—7; Lūk. 2:41, 42.)

12., 13. Kas daudziem izraēliešiem bija jādara, lai viņi varētu apmeklēt ikgadējos svētkus?

¹² Šāds ceļojums izraēliešu ģimenēm nebūt nebija viegla pastaiga. Piemēram, Jāzepam un Marijai no Nācaretes līdz Jeruzālemei bija jāmēro 100 kilometri vienā  virzienā. Kā jūs domājat, cik ilgu laiku jums aizņemtu šāds ceļojums, ja ņem vērā, ka būtu jāiet kopā ar maziem bērniem? No stāstījuma par to, kā Jēzus bērnībā apmeklēja Jeruzālemi, var secināt, ka radinieki un paziņas mēdza doties šādos ceļojumos kopā. Tas droši vien bija vesels piedzīvojums — kopīgi ceļot, gatavot ēdienu, organizēt nakšņošanu nepazīstamās vietās. Tomēr apstākļi bija pietiekami droši, lai divpadsmitgadīgam bērnam, kāds bija Jēzus, tiktu dota noteikta brīvība. Bērniem un pusaudžiem ceļojums uz Jeruzālemi, bez šaubām, spilgti iespiedās atmiņā. (Lūk. 2:44—46.)

¹³ Kad izraēlieši bija izklīdināti tālu pāri savas dzimtenes robežām, viņi nāca uz svētkiem no daudzām zemēm. Mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos dievbijīgi jūdi un prozelīti ieradās Jeruzālemē no tādām vietām kā Itālija, Lībija, Krēta, Mazāzija un Mezopotāmija. (Ap. d. 2:5—11; 20:16.)

14. Kādu labumu izraēliešiem deva tas, ka viņi apmeklēja ikgadējos svētkus?

¹⁴ Tas, kas dievbijīgiem izraēliešiem bija pats svarīgākais šādos ceļojumos un kam viņi pievērsa galveno uzmanību, bija to garīgais saturs — iespēja pielūgt Jehovu līdz ar tūkstošiem citu cilvēku, kam šie svētki bija dārgi. Kā šie pasākumi ietekmēja klātesošos? To var saprast, lasot norādījumus, ko Jehova savai tautai deva par Lieveņu svētkiem: ”Tev būs šajos svētkos līdz ar saviem dēliem, savām meitām, saviem kalpiem, savām kalponēm un levītiem, kā arī ar svešiniekiem, ar bāreņiem un atraitnēm, kas dzīvo tavos vārtos, priecāties, tev būs šos svētkus svinēt septiņas dienas tam Kungam, savam Dievam, tanī vietā, ko tas Kungs izraudzīs, jo tas Kungs, tavs Dievs, tev svētīs gan visu tavu ražu, gan arī ikvienu tavu roku darbu; tāpēc tev būs no visas sirds priecāties!” (5. Moz. 16:14, 15; nolasīt Mateja 5:3.)

15., 16. No kā jums ir bijis jāatsakās, lai apmeklētu kongresus? Kāpēc tas ir pūļu vērts?

¹⁵ Šīs senās sanāksmes ir lieliski piemēri Dieva tautai mūsdienās. Protams, gadsimtu gaitā daudz kas ir mainījies, taču kongresu galvenās iezīmes ir tādas pašas. Bībeles laikos tiem, kas vēlējās apmeklēt svētkus, no kaut kā bija jāatsakās, un tāpat ir tagad — taču ieguvums ir pūļu vērts. Tāpat kā senās sanāksmes, kongresi ir nozīmīgi garīgi notikumi. Tajos mēs iegūstam informāciju un zināšanas, kas mums ir vajadzīgas, lai saglabātu tuvas attiecības ar Dievu. Kongresi mūs pamudina likt lietā to, ko esam uzzinājuši, palīdz izvairīties no problēmām un rosina pievērst galveno uzmanību tam, kas ļauj iegūt jaunus spēkus, nevis nomāc. (Ps. 122:1—4.)

¹⁶ Kongresu apmeklētāji bieži piemin, kādu prieku ir izjutuši. Ziņojumā par kādu lielu kongresu 1946. gadā bija teikts: ”Bija saviļņojoši vērot, cik labi savās vietās jutās daudzie tūkstoši liecinieku, un vēl lielāks prieks bija dzirdēt, kā lielam orķestrim pievienojas neskaitāmas balsis, tā ka tribīnes pieskandēja līksmas valstības dziesmas par slavu Jehovam.” Tajā pašā ziņojumā bija minēts: ”Brīvprātīgo strādnieku nodaļā tika reģistrēti palīgi no delegātu vidus darbam visās nodaļās, jo viņiem vienkārši sagādāja prieku iespēja kalpot citiem lieciniekiem.” Vai jums apgabala kongresos vai starptautiskajos kongresos ir nācies izjust šādu prieku? (Ps. 110:3; Jes. 42:10—12.)

17. Kādas izmaiņas ir veiktas kongresu organizēšanā?

 ¹⁷ Tajā, kā kongresi tiek rīkoti, šis un tas ir mainījies. Daži Dieva kalpi vēl atceras laikus, kad kongresi varēja ilgt astoņas dienas. Programmai bija rīta, pēcpusdienas un vakara daļas. Regulāra kongresu programmas sastāvdaļa bija sludināšana. Dažas runas sākās jau deviņos no rīta, un bieži kongress turpinājās līdz pat deviņiem vakarā. Brīvprātīgie nežēloja pūles, strādādami ilgas stundas, lai sagatavotu apmeklētājiem brokastis, pusdienas un vakariņas. Tagad kongresu programma tiek veidota tā, lai dienas būtu īsākas, bet ēdienu apmeklētāji sagatavo paši sev jau iepriekš, līdz ar to viņi var pievērst lielāku uzmanību kongresa garīgajai programmai.

18., 19. Kādus notikumus jūs kongresos īpaši gaidāt, un kāpēc?

¹⁸ Daudzi ļoti gaida notikumus, ar kuriem kongresi ir bijuši iezīmīgi jau ilgi. Garīgais ”uzturs īstajā laikā”, kas palīdz labāk izprast Bībeles pravietojumus un mācības, mums tiek piedāvāts ne vien runās, bet arī jaunās publikācijās, kas kongresos tiek laistas klajā. (Mat. 24:45.) Šīs publikācijas bieži vien ir ļoti noderīgas, lai palīdzētu godprātīgiem cilvēkiem iepazīt Bībeles patiesību. Uz Bībeli balstīti uzvedumi pamudina visu vecumu cilvēkus pārdomāt savas rīcības motīvus un sargāties no nelabvēlīgās ietekmes, kāda var būt pasaules bezdievīgajai domāšanai. Arī kristīšanas runa visiem dod iespēju izvērtēt, kas dzīvē ir svarīgākais, turklāt ir liels prieks vērot, kā citi apliecina, ka ir devuši solījumu kalpot Jehovam.

¹⁹ Kongresi, kas jau kopš seniem laikiem ir daļa no Jehovas pielūgsmes, palīdz priecīgajai Jehovas tautai pienācīgi viņam kalpot grūtos laikos. Tie sniedz garīgu uzmundrinājumu, ļauj iegūt jaunus draugus, vairo pateicību par brāļu saimi pasaulē, un tiem ir būtiska nozīme tajā, kā Jehova svētī savu tautu un gādā par to. Mums visiem būtu jācenšas iekārtot savu dzīvi tā, lai mēs varētu apmeklēt visus kongresus un būt tajos klāt no sākuma līdz beigām. (Mal. 3:10.)