FEBRUĀRĪ 122 pionieri bija ieradušies Ņujorkas štata Sautlānsingā, lai mācītos Gileādas skolas 17. grupā. Šo kristiešu vidū, kuri vēlējās kļūt par misionāriem, bija Louels Tērners, Viljams (Bils) Kastens, Ričards Kelsijs un Ramons Templtons. Louels un Bils bija no Mičiganas, Ričards — no Aiovas, un Ramons — no Kalifornijas. Drīz vien šie brāļi kļuva par tuviem draugiem.

Visi bija lielā sajūsmā, kad pēc piecu mēnešu ilgām mācībām Gileādā studenti uzzināja, ka pie viņiem ieradīsies Neitans Nors no galvenās pārvaldes, lai teiktu runu. Četri jaunie draugi bija darījuši zināmu, ka pēc skolas beigšanas vēlētos kalpot vienā valstī, ja vien tas ir iespējams. Vai tagad bija pienācis laiks uzzināt, uz kādu valsti viņus norīkos kalpot par misionāriem? Tā tiešām bija.

Kad brālis Nors, kas teica runu 17. grupai, sāka paziņot norīkojuma vietas, klātesošie saspringa satrauktās gaidās. Pirmie, kas tika izsaukti uz skatuves, bija četri draugi. Puiši bija ļoti uztraukušies, taču jau pēc mirkļa izjuta lielu atvieglojumu, kad viņiem beidzot pavēstīja, ka viņi varēs kalpot kopā. Bet uz kurieni draugiem bija jādodas? Pārsteigtie absolventi ar ilgiem aplausiem sveica četrus grupasbiedrus, kad izskanēja paziņojums par viņu nosūtīšanu uz Vāciju.

Jehovas liecinieki visā pasaulē apbrīnoja Vācijas brāļu un māsu uzticību, kas kopš 1933. gada bija izpaudusies Hitlera režīma laikā. Daudzi no šīs grupas absolventiem pēc Otrā pasaules kara bija gatavojuši palīdzības sūtījumus, kas tika nogādāti ticības biedriem Eiropas zemēs. Tika sūtītas gan drēbes, gan pārtikas produkti. Mūsu ticības biedri Vācijā ar savu ticību, apņēmību, drosmi un paļāvību uz Jehovu bija rādījuši izcilu paraugu. Louels atceras, ka toreiz nodomāja: ”Beidzot mēs personiski varēsim iepazīties ar šiem mūsu dārgajiem brāļiem un māsām.” Var saprast, kāpēc visi bija tik saviļņoti un kāpēc brāļi steidzās zvanīt uz mājām, lai pavēstītu jaunumus.

1951. gada 27. jūlijā tvaikonis Homeland ieslīdēja Īstriveras ūdeņos un no Ņujorkas devās ceļā uz Vāciju. Brauciens, kurā bija devušies arī Louels Tērners, Viljams Kastens, Ričards Kelsijs un Ramons  Templtons, ilga 11 dienas. Brālis Alberts Šrēders, kas bija viens no Gileādas skolas pasniedzējiem un vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekli, bija iemācījis viņiem pāris teikumus vācu valodā. Tā kā uz kuģa bija vairāki vācieši, brāļi cerēja, ka varēs vēl kaut ko iemācīties vāciski. Bet šie pasažieri acīmredzot runāja dažādos vācu valodas dialektos, un četri draugi nesaprata ne vārda.

Otrdien, 7. augusta rītā, četri draugi, kas bija nomocījušies ar jūras slimību, beidzot varēja spert kāju uz cietzemes — viņi bija sasnieguši Vācijas pilsētu Hamburgu. Bija pagājuši tikai seši gadi kopš kara beigām, un pilsētā ik uz soļa bija redzamas kara atstātās pēdas. Redzētā skumdināti, brāļi sēdās vilcienā, kas vienas nakts laikā viņus aizveda līdz Vīsbādenei, kur tolaik atradās Jehovas liecinieku filiāle.

Agrā trešdienas rītā četri draugi iepazinās ar pirmo Jehovas liecinieku šajā zemē. Šis brālis, kam bija tipisks vācu vārds, Hanss, sagaidīja Gileādas skolas absolventus un aizveda viņus no stacijas uz Bēteli. Tur viņš atstāja brāļus kādas padzīvojušas, sparīgas māsas ziņā, kura itin nemaz neprata angļu valodu. Šī māsa, pēc visa spriežot, domāja, ka pietiek tikai runāt skaļāk un valodas barjera būs pārvarēta. Tomēr, par spīti māsas pūliņiem runāt skaļāk un skaļāk, viņi visi sajutās arvien neveiklāk un neērtāk. Beidzot parādījās filiāles pārraugs Ērihs Frosts un angļu valodā sirsnīgi apsveica brāļus ar ierašanos. Tas bija liels atvieglojums.

Augusta beigās četri draugi pirmo reizi apmeklēja kongresu vācu valodā. Kongress noritēja Frankfurtē pie Mainas, un tā nosaukums bija ”Tīrā pielūgsme”. Lielākais kongresa apmeklētāju skaits bija 47 432, un, redzot, ka kongresā kristījas 2373 cilvēki, brāļi juta, ka sirdī ar jaunu degsmi iekvēlojas misionāru gars un vēlme sludināt. Tomēr pēc pāris dienām brālis Nors viņiem paziņoja, ka viņiem ir jāpaliek Bētelē.

Ramons Amerikas Savienotajās Valstīs reiz bija atteicies no iespējas kalpot Bētelē, jo viņš ļoti gribēja kļūt par misionāru. Arī Ričards un Viljams nekad nebija domājuši par darbu Bētelē. Tomēr prieks, ko laika gaitā viņi pieredzēja kalpošanā, viņus pilnībā pārliecināja, ka Jehova visu zina labāk.  Cik gan gudri ir paļauties uz viņa vadību, nevis sekot savām vēlmēm! Cilvēks, kas to ir sapratis, būs priecīgs, ka var kalpot Jehovam jebkur un pildīt jebkuru uzdevumu, ko viņam uztic.

Vācijas Bētelē daudzi brāļi un māsas bija priecīgi, ka viņu vidū tagad ir amerikāņi, ar kuriem viņi var mācīties runāt angliski. Tomēr kādu dienu šīs cerības vienā mirklī tika sagrautas. Brālis Frosts ar viņam raksturīgo entuziasmu sāka vāciski runāt par kādu acīmredzami nopietnu problēmu. Ēdamzālē iestājās pilnīgs klusums, un visi ar acīm ieurbās savos šķīvjos. Kaut gan četri draugi nesaprata sacīto, viņi pamazām apjauta, ka tam ir kaut kāds sakars ar viņiem. Tāpēc, kad draugi dzirdēja, kā brālis Frosts nodārdina: ”VERBOTEN!” un uzsvaram atkārto to vēl skaļāk, viņi sajutās ļoti neveikli. Ko viņi tādu bija izdarījuši, lai izpelnītos tik vētrainu emociju izvirdumu?

Pēc maltītes visi aiztraucās uz savām istabām. Vēlāk kāds brālis Louelam, Viljamam, Ričardam un Ramonam paskaidroja, par ko bija runa ēdamzālē: ”Lai jūs mums varētu palīdzēt, jums ir jāmāk runāt vāciski. Tāpēc brālis Frosts teica, ka mums ir VERBOTEN, proti, AIZLIEGTS, runāt ar jums angliski, kamēr jūs nepratīsiet vācu valodu.”

Bēteles darbinieki ļoti centīgi ievēroja norādījumu. Tas četriem draugiem palīdzēja ne vien ātrāk iemācīties vācu valodu, bet arī saprast, ka tad, ja kāds gādīgs brālis kristietim sniedz padomu, tas allaž nāk par labu, arī tad, ja sākumā rīkoties saskaņā ar šo padomu ir ļoti grūti. Brāļa Frosta rīcības pamatā bija rūpes par Jehovas organizācijas labklājību un mīlestība pret brāļiem. * Nav brīnums, ka visiem četriem draugiem izveidojās ciešas attiecības ar Ē. Frostu.

No dievbijīgiem draugiem mēs varam smelties daudz ko vērtīgu, un iznākumā mēs izveidojam tuvākas attiecības ar Jehovu. Louels, Viljams, Ričards un Ramons daudz iemācījās no neskaitāmajiem uzticīgajiem vācu brāļiem un māsām, taču nenoliedzami viņi guva daudz vērtīgu pamācību arī cits no cita. Ričards skaidro: ”Louels jau mazliet zināja vācu valodu, un viņam tā padevās diezgan labi, bet mums pārējiem gāja kā pa celmiem. Tā kā viņš turklāt bija vecākais no mums, viņš, gluži dabiski, kļuva par to, pie kura mēs parasti griezāmies pēc padoma valodas jautājumos un kurš visbiežāk uzņēmās vadību.” Ramons atceras: ”Es  biju neizsakāmi priecīgs, kad kāds brālis no Šveices mums piedāvāja, ka pirmo atvaļinājumu pēc gada, ko bijām kalpojuši Vācijā, mēs varētu pavadīt viņa kotedžā Šveicē. Divas nedēļas mēs varētu atpūsties no vācu valodas! Taču es nebiju padomājis par Louelu. Viņš uzstāja, ka katru rītu dienas pantu mēs lasīsim un apspriedīsim vāciski. Man par sarūgtinājumu, viņš šajā jautājumā bija nelokāms. Tomēr no šī gadījuma mēs guvām vērtīgu pamācību. Ir jāseko vadībai, kas nāk no ticības biedriem, kuriem no sirds rūp mūsu intereses, un tā jārīkojas pat tādā gadījumā, ja laiku pa laikam mēs neesam ar viņiem vienisprātis. Šāda attieksme mums gadu gaitā daudzkārt nāca par labu un palīdzēja pakļauties teokrātiskiem norādījumiem.”

Četri draugi iemācījās augstu vērtēt cits cita stiprās puses, gluži kā teikts Filipiešiem 2:3: ”Pazemīgi uzskatiet citus par augstākiem nekā jūs paši.” Piemēram, Viljamam pārējie trīs bieži uzticēja uzdevumus, ar kuriem, pēc viņu domām, vislabāk spēja tikt galā tieši viņš. ”Kad bija jārīkojas ļoti izšķirīgi vai jārisina kāda nepatīkama situācija, mēs griezāmies pie Bila,” stāsta Louels. ”Viņam bija ķēriens uz to, kā tikt galā ar nepatīkamām situācijām. Mēs pārējie bijām vienisprātis, ka mums kaut kādā mērā pietrūka vai nu drosmes, vai spēju atrisināt problēmu tik veiksmīgi.”

Cits pēc cita visi četri draugi izlēma precēties. Viņu draudzības pamatā bija mīlestība pret Jehovu un pilnas slodzes kalpošanu, un arī sievas viņi vēlējās atrast tādu māsu vidū, kurām Jehova būtu galvenais dzīvē. Pilnas slodzes kalpošanā brāļi bija iemācījušies, ka lielāka laime ir dot nekā ņemt un ka personiskas vēlmes nedrīkst būt svarīgākas par valstību. Tāpēc šie brāļi par sievām izraudzījās māsas, kas bija pilnas slodzes kalpotājas. Iznākumā izveidojās četras stipras un laimīgas laulības.

Lai draudzība vai laulība būtu patiesi noturīga, kristiešiem ir jāsaglabā ciešas attiecības ar Jehovu. (Sal. Māc. 4:12.) Kaut gan Viljamam un Ramonam vēlāk nācās piedzīvot dzīvesbiedra zaudējumu, viņi pieredzēja, cik lielu prieku un atbalstu var sniegt uzticīga sieva. Louels un Ričards vēl aizvien ik dienas izjūt šādu atbalstu, un Viljams, kas apprecējās otrreiz, izraugoties sievu, pieņēma gudru lēmumu, tāpēc viņš varēja turpināt pilnas slodzes kalpošanu.

Gadu gaitā četri draugi saņēma dažādus norīkojumus un nonāca dažādās pasaules malās — lielākoties viņi kalpoja Vācijā, Austrijā, Luksemburgā, Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Draugi vairs nevarēja pavadīt kopā tik daudz laika, kā viņi gribētu. Kaut gan viņus šķīra attālums, viņi vienmēr uzturēja kontaktu un dalījās cits ar citu gan priekos, gan bēdās. (Rom. 12:15.) Šāda draudzība ir ārkārtīgi dārga, un to nekad nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu. Draugi mums ir dāvana no Jehovas. (Sal. Pam. 17:17.) Cik gan reti mūsdienu pasaulē var atrast īstus draugus! Turpretī patiesajiem kristiešiem draugu netrūkst. Jehovas liecinieki var veidot draudzību ar ticības biedriem visā  pasaulē un, kas ir vēl svarīgāk, ar Dievu Jehovu un Jēzu Kristu.

Kā jau tas notiek ar visiem cilvēkiem, četru draugu dzīves ceļš ne vienmēr bija gluds. Viņiem ir bijis jāpieredz sāpes, ko rada dzīvesbiedra zaudējums, stress, kas jāpiedzīvo, cīnoties ar nopietnu slimību, raizes par to, kā parūpēties par saviem padzīvojušajiem vecākiem, grūtības, kas rodas, audzinot bērnus un vienlaikus kalpojot pilnu slodzi, bažas, kas jāizjūt, saņemot jaunus teokrātiskus uzdevumus, un nu jau arī vecuma radītās problēmas. Tomēr viņi no savas pieredzes ir pārliecinājušies, ka tiem, kas mīl Jehovu, draugi — gan tuvumā, gan tālumā — var palīdzēt veiksmīgi pārvarēt jebkādus pārbaudījumus.

Louels kristījās, kad viņam bija 18 gadi, Ramons šādu lēmumu pieņēma 12 gadu vecumā, Viljams — 11 gadu vecumā, un Ričards kristījās, kad viņam bija tikai 10 gadi. Vecumā no 17 līdz 21 gadam viņi visi sāka pilnas slodzes kalpošanu. Viņi rīkojās saskaņā ar pamudinājumu, kas izskan Salamana Mācītāja grāmatas 12. nodaļas 1. pantā: ”Piemini savu Radītāju savā jaunībā.”

Ja tu esi jauneklis, kas kalpo Jehovam, ja vien ir iespējams, pieņem viņa aicinājumu kļūt par pilnas slodzes kalpotāju. Tāpat kā četri draugi, pateicoties Jehovas augstsirdīgajai labestībai, tu vari pieredzēt daudz svētību — kalpot par rajona, apgabala vai zonas pārraugu; strādāt Bētelē, varbūt arī darboties kādā no filiāles komitejām; mācīt ticības biedrus valstības kalpošanas kursos vai pionieru kalpošanas skolā; uzstāties ar runām gan lielākos, gan mazākos kongresos. Apziņa, ka viņi ir varējuši palīdzēt daudziem tūkstošiem brāļu un māsu, Louelam, Viljamam, Ričardam un Ramonam ir sniegusi neizsakāmu gandarījumu. Tas ir bijis iespējams tāpēc, ka tālā jaunībā šie brāļi bija gatavi atsaukties uz Jehovas mīlestības pilno aicinājumu kalpot viņam ar visu sirdi un dvēseli. (Kol. 3:23.)

Šobrīd Louels, Ričards un Ramons atkal strādā plecu pie pleca Vācijas Bētelē, kas atrodas Zeltersā. Viljams, kas ASV kalpoja par speciālo pionieri, diemžēl 2010. gadā nomira. Četru brāļu ciešo draudzību, kas bija turpinājusies gandrīz 60 gadu, iedragāja nāve. Tomēr mūsu Dievs Jehova nekad neaizmirst savus draugus. Mēs varam nešaubīties, ka, valdot Dieva valstībai, visas kristiešu draudzības, ko uz kādu laiku ir pārtraukusi nāve, tiks atjaunotas.

Neilgi pirms savas nāves Viljams rakstīja: ”Domājot par visiem 60 mūsu draudzības gadiem, man nenāk prātā neviens nepatīkams mirklis. Mūsu draudzība manās acīs vienmēr ir bijis kaut kas īpašs.” Turot prātā cerību uz jauno pasauli, Viljams piebilda: ”Un mūsu draudzība vēl tikai sākas.”