1., 2. Kā mums nāk par labu tas, ka mēs ņemam vērā Dieva gribu, un ko šajā ziņā mēs varam mācīties no ķēniņa Dāvida?

VAI ceļojot jūs kādreiz esat ar digitālo karšu palīdzību pētījuši, kā no augšas izskatās vieta, kur jūs vēlaties nokļūt? Lūkojoties no šāda izdevīga skatu punkta, jums, iespējams, bija vieglāk izlemt, pa kādu ceļu vislabāk doties, lai sasniegtu mērķi. Ja tajās reizēs, kad mums ir jāpieņem svarīgi lēmumi, mēs vadīsimies pēc līdzīga principa, proti, raudzīsimies uz notiekošo no Radītāja viedokļa, mums būs vieglāk izdarīt gudru izvēli un mēs spēsim staigāt pa viņam patīkamu ceļu. (Jes. 30:21.)

² Senās Izraēlas ķēniņš Dāvids savas dzīves laikā gandrīz vienmēr ņēma vērā Dieva gribu, tā atstādams mums brīnišķīgu paraugu. Pievērsīsim uzmanību dažiem notikumiem Dāvida dzīvē, lai mēs varētu mācīties, kā līdzināties šim cilvēkam, kas savā sirdsprātā bija ”pilnīgi nedalīti pakļāvies” Dievam Jehovam. (1. Ķēn. 15:3.)

3., 4. a) Kas Dāvidu pamudināja stāties pretī Goliātam? b) Kāda bija Dāvida attieksme pret Dieva vārdu?

³ Padomāsim par gadījumu, kad Dāvids, vēl būdams jauneklis, stājās pretī filistiešu stipriniekam Goliātam. Kas Dāvidu rosināja cīnīties ar šo iespaidīgi bruņoto, gandrīz trīs metrus garo milzi? (1. Sam. 17:4.) Vai Dāvids to darīja tāpēc, ka bija drosmīgs, vai varbūt izšķirties par šādu soli viņam lika ticība Dievam? Drosmei un ticībai noteikti bija liela nozīme, tomēr galvenais, kas Dāvidu pamudināja doties varonīgā cīņā ar iespaidīgā auguma ienaidnieku, bija cieņa pret Jehovu un viņa izcilo vārdu. Dāvids sašutumā vaicāja: ”Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts,  uzdrošinās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kara pulku?” (1. Sam. 17:26.)

⁴ Kad Dāvids izgāja pretī Goliātam, viņš paziņoja: ”Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu un ar kaujas vāli, bet es eju tev pretī tā Kunga Cebaota vārdā, kas ir Israēla kara pulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis lamādamies.” (1. Sam. 17:45.) Paļaudamies uz patieso Dievu, Dāvids ar lingu un vienu vienīgu akmeni nonāvēja filistiešu stiprinieku. Dāvida paļāvība uz Jehovu un viņa dziļā cieņa pret Dieva vārdu izpaudās ne vien šajā situācijā, bet visa viņa mūža garumā. Dāvids aicināja izraēliešus dot slavu Jehovas svētajam vārdam. (Nolasīt 1. Laiku 16:8—10.)

5. Ar kādām situācijām, kas atsauc prātā Goliāta izteiktās nievas, mēs varam saskarties?

⁵ Vai jūs esat lepni par to, ka Jehova ir jūsu Dievs? (Jer. 9:23.) Kā jūs rīkojaties, ja kaimiņi, kolēģi, klasesbiedri vai radinieki necienīgi izsakās par Jehovu vai zobojas par viņa lieciniekiem? Vai jūs, paļaujoties uz Jehovas atbalstu, aizstāvat viņa vārdu, ja kāds to liek negodā? Protams, ir reizes, kad ir ”laiks klusēt”, tomēr mēs nedrīkstam kaunēties par to, ka esam Jehovas liecinieki un Jēzus sekotāji. (Sal. Māc. 3:1, 7; Marka 8:38.) Kaut gan, sarunājoties ar cilvēkiem, kas nav labvēlīgi noskaņoti pret mūsu vēsti, mums ir jābūt taktiskiem un laipniem, uzmanīsimies, lai mēs nesāktu līdzināties izraēliešiem, kas, izdzirdējuši Goliāta nievājošos vārdus, ”pazaudēja drosmi un ļoti izbijās”. (1. Sam. 17:11.) Mums apņēmīgi jārīkojas, lai aizstāvētu Dieva Jehovas vārdu un tas tiktu svētīts. Mēs vēlamies palīdzēt cilvēkiem saprast, kāds Dievs patiesībā ir Jehova. Tāpēc mēs ar Dieva Rakstu palīdzību cenšamies cilvēkiem paskaidrot, kāpēc ir svarīgi tuvoties Dievam. (Jēk. 4:8.)

6. Ko Dāvids vēlējās panākt, ejot cīņā ar Goliātu, un par ko pirmām kārtām būtu jādomā mums?

⁶ No Dāvida sadursmes ar Goliātu mēs varam gūt vēl kādu nozīmīgu pamācību. Kad Dāvids bija atsteidzies pie kara pulkiem, viņš vaicāja: ”Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu, kāds patreiz guļ uz Israēla?” Atbildot uz Dāvida jautājumu, ļaudis viņam atkārtoja to pašu, ko jau iepriekš bija teikuši: ”To kareivi, kas viņu [Goliātu] pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām, un viņš tam dos savu meitu par sievu.” (1. Sam. 17:25—27.) Tomēr atalgojums Dāvidam nebija galvenais. Viņa mērķis bija daudz cēlāks — viņš vēlējās sagādāt godu patiesajam Dievam. (Nolasīt 1. Samuēla 17:46, 47.) Bet ko var teikt par mums? Vai mēs vairāk par visu gribam, lai citi mūsu vārdu saistītu ar to, ka esam šajā pasaulē iemantojuši bagātību un ievērību? Nē, mēs noteikti vēlamies līdzināties Dāvidam, kas dziesmā teica: ”Slavējiet līdz ar mani tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto vārdu!” (Ps. 34:4.) Tāpēc paļausimies uz Jehovu un pirmām kārtām domāsim, kā pagodināt viņa vārdu, nevis savējo. (Mat. 6:9.)

7. Kā mēs varam veidot stipru ticību, kas mums palīdzētu sludināt arī tad, ja cilvēki nav labvēlīgi noskaņoti pret mūsu vēsti?

⁷ Lai drosmīgi stātos pretī Goliātam, Dāvidam bija pilnībā jāpaļaujas uz Jehovu. Jau kopš agras jaunības Dāvidam bija stipra ticība. Vēl būdams gans, Dāvids dienu no dienas bija mācījies paļauties uz Jehovas atbalstu, un tas bija viens veids, kā viņš bija stiprinājis savu ticību. (1. Sam. 17:34—37.) Lai mēs varētu turpināt savu kalpošanu, arī mums ir nepieciešama stipra ticība, īpaši tad, ja mēs sludināšanā sastopamies ar negatīvi noskaņotiem cilvēkiem. Mēs varam attīstīt šādu ticību, paļaujoties uz Dievu savās ikdienas gaitās. Piemēram, kad mēs braucam sabiedriskajā transportā, mēs varam mēģināt uzsākt sarunu par Bībeli ar cilvēkiem, kas sēž mums līdzās.  Savukārt tajās reizēs, kad esam devušies sludināt pa mājām, mēs varam sludināt arī tiem cilvēkiem, ko satiekam uz ielas. (Ap. d. 20:20, 21.)

8., 9. Kā Dāvida attieksme pret Saulu liecināja, ka viņš tur prātā Jehovas gribu?

⁸ Dāvida lielo paļāvību uz Jehovu mēs varam saskatīt arī tajā, kāda bija viņa attieksme pret Saulu — pirmo izraēliešu ķēniņu. Trīs reizes greizsirdīgais Sauls meta Dāvidam ar šķēpu, lai to piedurtu pie sienas, taču Dāvids ikreiz izvairījās un nemēģināja atriebties. Glābdamies no Saula, Dāvids galu galā bēga. (1. Sam. 18:7—11; 19:10.) Tad Sauls ”ņēma trīs tūkstoš izlasītus vīrus no visa Israēla” un devās vajāt Dāvidu tuksnesī. (1. Sam. 24:3.) Kādu dienu Sauls iegāja kādā alā, nenojauzdams, ka tur slēpjas Dāvids ar saviem vīriem. Dāvids būtu varējis izmantot izdevību un nogalināt ķēniņu, kas apdraudēja viņa dzīvību. Kā nekā pats Dievs taču bija nolēmis, ka Saula vietā par ķēniņu ir jākļūst Dāvidam. (1. Sam. 16:1, 13.) Ja Dāvids būtu uzklausījis savu vīru padomu, Sauls būtu nogalināts. Bet Dāvids sacīja: ”Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodaru savam pavēlniekam, tam, kas ir tā Kunga svaidīts!” (Nolasīt 1. Samuēla 24:5—8.) Tobrīd Sauls joprojām bija Dieva svaidīts ķēniņš. Dāvids nevēlējās laupīt Saulam ķēniņa varu, jo Jehova vēl nebija Saulam to atņēmis. Ar to, ka Dāvids tikai nogrieza Saula mēteļa stūri, viņš pierādīja, ka nevēlas nodarīt tam ļaunu. (1. Sam. 24:12.)

⁹ Dāvids parādīja cieņu šim Dieva svaidītajam valdniekam arī tad, kad viņš pēdējo reizi redzēja Saulu. Toreiz Dāvids un Abišajs, ieradušies Saula nometnē, ieraudzīja, ka Sauls ir aizmidzis. Abišajs nosprieda, ka Dievs ir nodevis ienaidnieku Dāvida rokā, un ierosināja piedurt Saulu pie zemes ar šķēpu, taču Dāvids to nepieļāva. (1. Sam. 26:8—11.) Tā kā Dāvids meklēja Dieva vadību, viņš bez svārstīšanās rīkojās saskaņā ar Jehovas gribu, neraugoties uz Abišaja mudinājumu.

10. Kādā sarežģītā situācijā mēs varam nonākt, un kas šādās reizēs palīdzēs rīkoties pēc Jehovas prāta?

¹⁰ Arī mēs varam nonākt situācijā, kad citi mūs mudina rīkoties tā, kā, viņuprāt, ir vislabāk, nevis palīdz mums pieņemt lēmumus, kas ir saskaņā ar Jehovas gribu. Daži, līdzīgi Abišajam, varbūt pat aicina mūs kaut ko darīt, neapsverot, kāda konkrētajā jautājumā ir Dieva griba. Lai  nepadotos spiedienam, mums ir jātur prātā, kāds ir Jehovas viedoklis attiecīgajā jautājumā, un cieši jāapņemas rīkoties tā, kā ir patīkami viņam.

11. Ko mēs no Dāvida varam mācīties par to, kā pirmām kārtām turēt prātā Dieva gribu?

¹¹ Dāvids Dievam Jehovam lūdza: ”Māci man darīt pēc Tava prāta.” (Nolasīt Psalmu 143:5, 8, 10.) Viņš nevis paļāvās pats uz saviem spriedumiem vai padevās citu cilvēku ietekmei, bet gan ar dedzību pieņēma to, ko viņam mācīja Jehova. Dāvids atcerējās visu Jehovas darbu un labprāt pārdomāja visu, ko Dieva roka bija darījusi. Arī mēs varam noskaidrot, kāda ir Dieva griba, ja iedziļināmies Svētajos Rakstos un pārdomājam, kas tajos ir stāstīts par Jehovas attiecībām ar cilvēkiem.

12., 13. Kāpēc Dāvids izlēja zemē ūdeni, ko viņam atnesa trīs viņa vīri?

¹² No Dāvida mēs varam mācīties arī to, cik dziļi viņš izprata principus, kas bija bauslības pamatā, un cik ļoti viņš vēlējās tos ievērot savā dzīvē. Padomāsim, kas notika, kad Dāvids bija izteicis vēlēšanos padzerties ”ūdeni no akas, kas ir tur Betlēmē”. Trīs Dāvida karavīri izcirtās līdz pilsētai, ko bija ieņēmuši filistieši, un atnesa Dāvidam ūdeni. Taču ”Dāvids to nevēlējās dzert un izlēja to kā dzeramo upuri tam Kungam”. Kāpēc viņš tā rīkojās? Dāvids paskaidroja: ”Lai Dievs mani pasargā, ka es to darītu! Vai lai es dzeru šo vīru asinis līdz ar viņu dzīvībām, jo, netaupīdami savu dzīvību, viņi to ir atnesuši!” (1. Laiku 11:15—19.)

¹³ Dāvids zināja, ka, saskaņā ar bauslību, asinis bija jāizlej zemē Jehovas priekšā un tās nedrīkstēja ēst. Viņš arī saprata, kāpēc bija noteikta šāda prasība. Dāvids zināja, ka ”miesas dvēsele mīt asinīs”. Bet šajā gadījumā runa bija par ūdeni, nevis asinīm. Kāpēc Dāvids atteicās to dzert? Dāvids spēja saskatīt principu, kas bija bauslības likuma pamatā. Dāvida acīs šis ūdens bija tikpat vērtīgs kā šo trīs vīru asinis, tāpēc viņam likās neiedomājami to dzert un viņš izlēma, ka tas ir jāizlej zemē. (3. Moz. 17:11; 5. Moz. 12:23, 24.)

14. Kas Dāvidam palīdzēja pieņemt Jehovam patīkamus lēmumus?

 ¹⁴ Dāvids no sirds centās, lai Dieva likumi ietekmētu visu viņa dzīvi. Viņš dziesmā teica Jehovam: ”Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” (Ps. 40:9.) Dāvids rūpīgi pētīja Dieva likumus un tos dziļi pārdomāja. Viņš paļāvās, ka Dieva norādījumi ir gudri. Tāpēc Dāvids ļoti vēlējās ievērot ne vien Mozus bauslības likumu burtu, bet arī garu. Kad studējam Bībeli, ir gudri pārdomāt to, ko mēs lasām, un paturēt to savā sirdī, lai dažādās situācijās mēs spētu izlemt, kāda rīcība iepriecinātu Jehovu.

15. Kā kļuva redzams, ka Salamanam nav pienācīgas cieņas pret Dieva bauslību?

¹⁵ Dāvida dēls Salamans bija saņēmis daudzas Dieva Jehovas svētības. Laika gaitā Salamanam tomēr zuda cieņa pret Dieva bauslību. Viņš nepaklausīja Jehovas pavēlei, ka izraēliešu ķēniņš ”nedrīkst apņemt daudzas sievas”. (5. Moz. 17:17.) Salamans apprecējās ar daudzām sveštautietēm, un, Salamanam vecam kļūstot, ”sievas locīja viņa sirdi” un ”viņa sirds pievērsās svešiem dieviem”. Lai ar ko Salamans būtu aizbildinājis savu rīcību, iznākums bija tāds, ka viņš ”darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, un viņš pilnīgi nesekoja tam Kungam tā, kā viņa tēvs Dāvids”. (1. Ķēn. 11:1—6.) Cik gan svarīgi ir cieši turēties pie Dieva Rakstos ietvertajiem likumiem un principiem! Tas ir ļoti būtiski, piemēram, tad, kad apsveram iespēju apprecēties.

16. Kā rīkosies kristietis, kas domā par precēšanos, ja viņš izprot garu, ar kādu ir dots Bībeles norādījums precēties ”tikai Kungā”?

¹⁶ Kā mēs rīkojamies, ja kāds, kas nav Jehovas kalps, izrāda par mums romantisku interesi? Vai mēs, līdzīgi Dāvidam, cenšamies raudzīties uz šo situāciju no Dieva viedokļa, vai arī mūsu nostāja līdzinās Salamana attieksmei? Patiesā Dieva kalpiem ir dots norādījums precēties ”tikai Kungā”. (1. Kor. 7:39.) Ja kristietis izlemj veidot ģimeni, viņš drīkst precēties vienīgi ar ticības biedru. Ja mēs izprotam šī Bībeles norādījuma garu, mums ne tikai nebūs pieņemami precēties ar neticīgu cilvēku, bet mēs arī noraidīsim jebkādus romantiskus mājienus no viņa puses.

17. Kas mums var palīdzēt vairīties no pornogrāfijas slazda?

¹⁷ Pārdomas par to, cik dedzīgi Dāvids meklēja Dieva vadību, mums var palīdzēt arī pretoties kārdinājumam skatīties pornogrāfiju. Izlasiet tālāk minētos pantus, apdomājiet, kādi principi tajos ir ietverti, un centieties izprast, kāds ir Jehovas viedoklis par pornogrāfiju. (Nolasīt Psalmu 119:37; Mateja 5:28, 29; Kolosiešiem 3:5.) Pārdomājot Jehovas augstās normas, mums būs vieglāk vairīties no pornogrāfijas slazda.

18., 19. a) Kas Dāvidam, par spīti nepilnībām, palīdzēja saglabāt Dieva labvēlību? b) Ko jūs esat apņēmušies darīt?

¹⁸ Kaut gan Dāvids daudzējādā ziņā bija labs piemērs, viņš pieļāva vairākus nopietnus grēkus. (2. Sam. 11:2—4, 14, 15, 22—27; 1. Laiku 21:1, 7.) Tomēr, kad Dāvids bija grēkojis, viņš allaž nožēloja izdarīto. Viņš staigāja Dieva priekšā ar ”bezvainīgu sirdi”. (1. Ķēn. 9:4, Bībeles 1926. gada izdevums.) Kāpēc tā var teikt? Tā var sacīt tāpēc, ka Dāvids neatlaidīgi pūlējās pildīt Jehovas gribu.

¹⁹ Arī mēs varam saglabāt Jehovas labvēlību, kaut gan esam nepilnīgi. Tāpēc turpināsim cītīgi studēt Dieva Rakstus, dziļi pārdomāsim uzzināto un apņēmīgi rīkosimies saskaņā ar to, ko esam iemācījušies un paturējuši savā sirdī. Tad mēs līdzināsimies psalmu sacerētājam, kas vērsās pie Jehovas ar pazemīgu lūgumu: ”Māci man darīt pēc Tava prāta.”