Tas ir viens no daudziem smagajiem morāli ētiskas dabas jautājumiem, ar kuriem saskaras pāri, kas ir izlēmuši piekrist ārpusķermeņa apaugļošanas procedūrai. Katrs pāris Jehovas priekšā atbild par to, ko viņi izlemj darīt ar sasaldētajiem embrijiem. Lai arī kāds lēmums tiktu pieņemts, ir vērtīgi iegūt vispārēju priekšstatu par šo reproduktīvās tehnoloģijas metodi.

1978. gadā Anglijā kāda sieviete kļuva par pirmo māti, kas iznēsāja tā saucamo mēģenes bērnu. Šīs sievietes neauglības cēlonis bija olvadu necaurlaidība, kas neļāva spermatozoīdiem nonākt līdz olšūnai. Ar ķirurģiskas procedūras palīdzību nobriedusi olšūna tika paņemta no sievietes organisma un ievietota īpašā stikla traukā, kur tā tika apaugļota ar viņas vīra spermu. Medicīnas darbinieki apaugļotajai olšūnai ļāva attīstīties, nodrošinot tai vajadzīgās barības vielas, un pēc tam tā tika implantēta mātes dzemdē. Pēc kāda laika sievietei piedzima meitiņa. Šī procedūra tagad ir pazīstama kā ekstrakorporālā jeb ārpusķermeņa apaugļošana (EKA).

Kaut gan procedūras detaļas dažādās valstīs var atšķirties, pamatā EKA norit šādi. Vispirms vairāku nedēļu garumā olnīcas tiek stimulētas ar spēcīgiem hormonu preparātiem, lai iegūtu vairāk nobriedušu olšūnu. Vīrs nodod spermu, un pēc tam embriologs laboratorijā apaugļo olšūnas, pievienojot tām sagatavotu spermu. Parasti tiek apaugļotas vairākas olšūnas, tās sāk dalīties, un no tām izveidojas embriji. Aptuveni pēc diennakts visi embriji tiek rūpīgi pārbaudīti, lai noteiktu, vai tiem nav kādas patoloģijas, kuri no tiem ir visveselīgākie un kurus ir vislielākās izredzes implantēt. Lai grūtniecības iestāšanās iespēja būtu lielāka, parasti trešajā dienā dzemdē ievada nevis vienu, bet divus vai trīs dzīvotspējīgākos embrijus. Ja viena vai vairāku embriju implantācija norit veiksmīgi, iestājas grūtniecība un sievietei rodas cerība laist pasaulē mazuli.

 Bet kas notiek ar embrijiem, kas netiek izraudzīti implantēšanai, piemēram, tiem, kuri nav atzīti par pietiekami veselīgiem vai kuriem konstatēts kāds ģenētisks defekts? Embriji drīz vien ies bojā, ja tie tiks izņemti no speciālās barotnes, kur tie ir attīstījušies. Lai tas nenotiktu, neizmantotos embrijus var uzglabāt, sasaldējot tos šķidrā slāpeklī. Ar kādu mērķi tas tiek darīts? Ja pirmais EKA mēģinājums ir bijis neveiksmīgs, saglabātos embrijus var izmantot atkārtotai procedūrai, lai ietaupītu izmaksas. Tomēr tas rada ētiskas dabas jautājumus. Tāpat kā pārim, kas uzdeva sākumā minēto jautājumu, daudziem cilvēkiem ir grūti izlemt, ko iesākt ar sasaldētajiem embrijiem. Varbūt vīrs un sieva negrib vēl vienu bērnu. Var gadīties, ka vecuma vai finansiālu apsvērumu dēļ viņi nevēlas atkārtotu EKA procedūru. Bet varbūt pāri biedē ar daudzaugļu grūtniecību saistītie riski. * Tāpat situāciju var sarežģīt viena vai abu dzīvesbiedru nāve vai otrreizēja laulība. Nav šaubu, ka visi šie faktori rada daudz raižu, un iznākumā daudzi pāri izlemj gadiem ilgi maksāt par embriju uzglabāšanu.

2008. gadā laikrakstā The New York Times bija citēti kāda embriologa vārdi, kurš bija izteicies, ka daudziem vecākiem ir ļoti grūti izlemt, ko iesākt ar neizmantotajiem embrijiem. Rakstā bija atzīmēts: ”[ASV] klīnikās tiek uzglabāti vismaz 400 000 sasaldētu embriju, un katru dienu šis skaits aug. [..] Ja embriji ir pareizi sasaldēti, tie var saglabāt dzīvotspēju desmit vai pat vairāk gadus, tomēr ne visi no tiem pēc atsaldēšanas izdzīvo.” (Kursīvs mūsu.) Šis fakts daudziem kristiešiem izraisa nopietnas pārdomas. Kāpēc tā var teikt?

Precēti kristieši, kam ir jāizlemj ar EKA saistīti jautājumi, var padomāt par kādu citu sarežģītu situāciju. Reizēm kristietim ir jāizlemj, kā rīkoties tad, ja kāds viņa tuvinieks ir nedziedināmi slims un šī cilvēka dzīvība tiek uzturēta mākslīgi, piemēram, ar plaušu mākslīgās ventilēšanas iekārtu. Patiesie kristieši  nekādā ziņā neizturas pret ārstēšanu nevērīgi; viņi ņem vērā to, kas teikts 2. Mozus grāmatas 20. nodaļas 13. pantā un 36. psalma 10. pantā, un ļoti augstu vērtē dzīvību. 1974. gada 8. maija Atmostieties! (angļu val.) bija teikts: ”Cienīdami Dieva viedokli par dzīvības svētumu un vēlēdamies paklausīt savai sirdsapziņai un valsts likumiem, tie, kas dzīvo saskaņā ar Bībeles principiem, nekad nepiekritīs aktīvai eitanāzijai,” ar kuru slimnieks tiek apzināti nonāvēts. Tomēr ir gadījumi, kad dzīvības uzturēšanas tehnoloģijas ir vienīgais, kas nedziedināmam tuviniekam neļauj nomirt. Šādā situācijā ģimenes locekļiem ir jāizlemj — turpināt vai pārtraukt mākslīgo dzīvības uzturēšanu.

Tiesa, situācija, kādā nonāk pāris, kas pēc EKA procedūras turpina uzglabāt neizmantotos embrijus, nav gluži tāda pati. Taču viena iespēja, ko medicīnas darbinieki viņiem piedāvā, ir tāda, ka embrijus var izņemt no saldētavas un ļaut tiem atkust. Ārpus mākslīgās vides, ko rada saldētava, embriji drīz vien vairs nav dzīvotspējīgi. Pārim ir jāizlemj, vai viņi to pieļaus. (Gal. 6:7.)

Tā kā vīrs un sieva kādreiz ir izlēmuši piekrist EKA procedūrai, lai sievai varētu iestāties grūtniecība un, cerams, pasaulē nāktu mazulis, viņi var izlemt, ka turpinās maksāt par neizmantoto embriju uzglabāšanu un varbūt nākotnē tos izmantos atkārtotai EKA procedūrai. Turpretī cits laulāts pāris varbūt izlems, ka neturpinās sasaldēto embriju uzglabāšanu, uzskatot, ka to dzīvotspēja tiek uzturēta tikai mākslīgi. Kristieši Dieva priekšā atbild par to, kādu lēmumu šajā jautājumā viņi pieņem, vadoties pēc savas sirdsapziņas, kas ir apmācīta uz Bībeles pamata. Viņiem būtu jācenšas saglabāt tīru sirdsapziņu, neatstājot bez ievērības arī citu cilvēku sirdsapziņu. (1. Tim. 1:19.)

Kā novēroja kāds reproduktīvās endokrinoloģijas speciālists, lielākā daļa pāru ”bija apmulsuši un dziļi noraizējušies par to, ka viņiem ir jāuzņemas atbildība par lēmumu, ko darīt ar [sasaldētajiem] embrijiem”. Viņš secināja: ”Daudziem pāriem neviens lēmums nešķiet labs.”

Patiesajiem kristiešiem, kas tikai apsver EKA, noteikti jāpārdomā visi ar šo procedūru saistītie sarežģījumi. Bībelē ir lasāms padoms: ”Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest.” (Sal. Pam. 22:3.)

Varētu domāt, ka tas ir labs risinājums, tomēr no Bībeles viedokļa tā rīkoties nebūtu pareizi. Lai saprastu, kāpēc tā ir, vispirms pievērsīsim uzmanību tam, kas ir uzticības apliecinājums, kāds ir tā mērķis, kāpēc tas pastāv un kādos gadījumos un kur tas būtu izmantojams.

Uzticības apliecinājums ir dokuments, ko liecinieku priekšā paraksta vīrietis un sieviete, kuri vēlas apprecēties, bet nevar to izdarīt tālāk minēto iemeslu dēļ. Šajā dokumentā viņi solās būt uzticīgi viens otram un reģistrēt savas attiecības likumā noteiktajā kārtībā, tiklīdz tas kļūs iespējams. Ja vīrietis un sieviete ir parakstījuši šādu apliecinājumu, draudze uzskata, ka viņi Dieva un cilvēku priekšā ir solījuši būt uzticīgi viens otram un ka uz viņu savienību var raudzīties tā, it kā to būtu apstiprinājušas varas iestādes.

Kāpēc pastāv šāds uzticības apliecinājums, un kādos gadījumos to varētu izmantot? Laulību ir iedibinājis Jehova, un viņš to vērtē ļoti augstu. Viņa Dēls sacīja: ”Ko Dievs ir savienojis, cilvēks lai nešķir.” (Mat. 19:5, 6; 1. Moz. 2:22—24.) Jēzus piebilda:  ”Ikviens, kas šķiras no sievas, ja vien iemesls nav netiklība, un apprec citu, pārkāpj laulību.” (Mat. 19:9.) Tātad ”netiklība” — seksuāli amorāla rīcība — ir vienīgais šķiršanās iemesls, kas no Bībeles viedokļa sarauj laulības saites. Piemēram, ja vīrietim ir dzimumattiecības ārpus laulības, viņa nevainīgā sieva var izlemt — šķirties no vīra vai ne. Ja viņa izlemj šķirties, viņai ir tiesības precēties ar kādu citu.

Taču ir zemes, kur ietekmīgākās baznīcas nostāja ilgi ir bijusi vai joprojām ir pretrunā ar šo skaidro Bībeles mācību. Baznīcas ir aizstāvējušas viedokli, ka laulību nedrīkst šķirt nekāda iemesla dēļ. Tāpēc dažās vietās, kur baznīcai ir bijusi liela ietekme, valsts likumos nav paredzēta šķiršanās iespēja pat tad, ja pastāv Jēzus minētais šķiršanās iemesls. Citās zemēs šķirties ir iespējams, taču šķiršanās procedūra ir ārkārtīgi ilga, sarežģīta un nogurdinoša. Var paiet daudzi gadi, kamēr šķiršanās process ir pabeigts. Par šādām situācijām var teikt, ka baznīca vai valsts ”stājas ceļā” tam, ko Dievs uzskata par pieņemamu. (Ap. d. 11:17.)

Piemēram, varbūt vīrietis un sieviete dzīvo zemē, kur laulības šķiršana nav iespējama vai to panākt ir ārkārtīgi grūti un tā var prasīt ilgus gadus. Ja viņi ir izdarījuši visu iespējamo, lai šķirtu laulību, ko likums atzīst par spēkā esošu, un ja viņi no Dieva viedokļa ir tiesīgi precēties, viņi var parakstīt uzticības apliecinājumu. Tā ir kārtība, kas ieviesta kristiešu draudzē, ņemot vērā īpašo situāciju šādās zemēs. Šī kārtība nav spēkā lielākajā daļā valstu, kur šķiršanās ir iespējama, pat ja procedūra ir dārga vai sarežģīta.

Neizprotot, kādam nolūkam ir domāts uzticības apliecinājums, daži, kas dzīvo zemēs, kurās laulības šķiršana ir iespējama, ir jautājuši, vai nevarētu parakstīt šādu dokumentu un tādā veidā izvairīties no dažādiem sarežģījumiem un neērtībām.

Konkrētajā gadījumā vīrietis un sieviete, kas dzīvo kopā netikumīgi, vēlas apprecēties. No Bībeles viedokļa abiem ir tiesības to darīt; neviens nav saistīts ar iepriekšējo dzīvesbiedru. Taču vīrietis uzturas valstī nelegāli, un varas iestādes nelegāliem imigrantiem nedod atļauju precēties. (Daudzās zemēs likums ļauj reģistrēt laulību arī tādos gadījumos, ja viena vai abas puses nav ieguvušas uzturēšanās atļauju.) Situācijā, ko tagad apskatām, valsts likumos ir paredzēta laulības šķiršanas iespēja, līdz ar to uzticības apliecinājuma parakstīšana nav risinājuma variants. Nav tā, ka cilvēki, kuri vēlas apprecēties, nevarētu panākt savas iepriekšējās laulības šķiršanu — viņi abi ir tiesīgi stāties laulībā. Bet kā viņi to var izdarīt, ņemot vērā vīrieša nelegālo statusu? Varbūt viņi var doties uz citu valsti, kur viņa statuss nebūtu šķērslis laulības noslēgšanai. Iespējams, viņi pat varēs reģistrēt savas attiecības zemē, kur pašreiz uzturas, ja vien vīrietis kaut ko darīs, lai saņemtu uzturēšanās atļauju.

Neprecētajam pārim ir iespēja saskaņot savu dzīvi ar Dieva principiem un ķeizara likumiem. (Marka 12:17; Rom. 13:1.) Cerams, viņi tā arī rīkosies. Pēc tam viņi varēs domāt arī par kristīšanos. (Ebr. 13:4.)