”DIEVA vārds ir dzīvs un spēcīgs.” (Ebr. 4:12.) Šī apustuļa Pāvila izteiktā atziņa nepārprotami liecina, ka Dieva vārdi spēj ietekmēt cilvēku sirdis un mainīt viņu dzīvi.

Taču pravietotās atkrišanas laikā, kura vērsās plašumā pēc apustuļu nāves, izplatījās maldīgi priekšstati par spēku, kāds piemīt Bībeles vēstij. (2. Pēt. 2:1—3.) Ar laiku baznīcu vadītāji sāka piedēvēt Dieva Rakstiem maģisku spēku. Reliģiju zinātnes profesors Harijs Gembls kādā no saviem darbiem rakstīja par ”kristiešu tekstu izmantošanu ar maģisku nozīmi”. Kā atzīmēja profesors, trešajā gadsimtā baznīcas tēvs Origens ir izteicies, ka ”tikai svēto vārdu skaņa vien nes svētību: ja jau pagānu maģiskajiem vārdiem ir spēks, cik daudz spēcīgākiem ir jābūt patiesi dievišķajiem Rakstu vārdiem”. Ceturtā gadsimta beigās Jānis Zeltamute rakstīja, ka ”velns neiedrošināsies tuvoties namam, kurā glabājas evaņģēlijs”. Viņš arī atzīmēja, ka daži nēsā fragmentus no evaņģēlijiem uzkārtus kaklā kā spēcīgus amuletus. Saskaņā ar profesora H. Gembla vārdiem, katoļu teologs Augustīns ”uzskatīja, ka galvassāpju gadījumā ir atļauts gulēt uz spilvena, zem kura ir palikts Jāņa evaņģēlijs”. Šādu mācību iespaidā cilvēki Bībeles tekstus sāka izmantot maģiskos nolūkos. Vai arī jūs domājat, ka Bībeli var izmantot kā amuletu vai talismanu, kas var pasargāt no ļauna?

Iespējams, visizplatītākais nepareizais veids, kā tiek izmantota Bībele, ir bibliomantija. Ko tā sevī ietver? Cilvēks uz labu laimi atver kādu grāmatu, bieži vien Bībeli, un lasa teksta fragmentu, kas pirmais iekrīt acīs, cerot, ka izlasītie vārdi sniegs nepieciešamo vadību. Profesors H. Gembls min faktu, ka Augustīns reiz esot dzirdējis, kā bērns kaimiņu mājā saka: ”Ņem un lasi, ņem un lasi.” Augustīns to esot uztvēris kā Dieva norādījumu atvērt Bībeli un lasīt pirmo pantu, pie kā apstājas skatiens.

Vai jums ir gadījies dzirdēt, ka cilvēki, kas ir saskārušies ar kādām grūtībām, ir lūguši Dievu un pēc tam uz labu laimi atvēruši Bībeli pārliecībā, ka pirmais ieraudzītais pants palīdzēs atrisināt problēmu? Kaut gan cilvēkiem, kas šādi rīkojas, iespējams, ir vislabākie motīvi, šis nav pareizais veids, kā meklēt vadību Svētajos Rakstos.

Jēzus saviem mācekļiem apsolīja, ka viņš tiem sūtīs ”palīgu, svēto garu”. Jēzus turpināja: ”[Gars] jums visu mācīs un atgādinās visu, ko esmu jums teicis.” (Jāņa 14:26.) Tātad mēs varam saņemt palīdzību no Svētajiem Rakstiem tad, ja mums ir zināšanas par tiem, nevis tad, ja tos tikai atšķiram pēc nejaušības principa.

Daudzi cilvēki pasaulē praktizē bibliomantiju un izmanto Bībeli dažādos citos māņticīgos veidos. Taču Dieva Rakstos ir nosodīta zīmju meklēšana. (3. Moz. 19:26; 5. Moz. 18:9—12; Ap. d. 19:19.) ”Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs”, bet mums jāprot prasmīgi likt to lietā. Cilvēku dzīvi uzlabo precīzas zināšanas par Bībeli, nevis tās māņticīga izmantošana. Iegūstot zināšanas par Bībeli, daudzi ir sākuši turēties pie augstām morāles normām, atmetuši paradumus, kas grauj viņu dzīvi, nostiprinājuši savas laulības saites un izveidojuši tuvas attiecības ar Bībeles Autoru.