1., 2. a) Kas bija ”Dāvida nams”, un kā tam bija jātiek atjaunotam? b) Kas mūsdienās ir Jehovas kalpi?

MŪSU ĒRAS 49. gadā Jeruzālemē notika ļoti nozīmīga vadošās padomes sapulce, kuras laikā māceklis Jēkabs sacīja: ”Simeons [Pēteris] pastāstīja, kā Dievs pirmo reizi ir pievērsis uzmanību tautām, lai no tām sapulcētu tautu savam vārdam. Ar to saskan praviešu vārdi, kā ir rakstīts: ”Pēc tam es atgriezīšos un atkal uzcelšu sagruvušo Dāvida namu, es to uzcelšu no drupām un atjaunošu, lai atlikušie ļaudis cītīgi meklētu Jehovu līdz ar visu tautu cilvēkiem — ar tiem, kas nosaukti manā vārdā, — saka Jehova, kurš dara to, kas ir zināms kopš senlaikiem.”” (Ap. d. 15:13—18.)

² ”Dāvida nams” jeb valdnieku dzimta ”sagruva”, kad troni zaudēja ķēniņš Cedekija. (Am. 9:11.) Taču šim ”namam” bija jātiek atjaunotam un par ķēniņu uz visiem laikiem bija jākļūst Dāvida pēcnācējam Jēzum. (Ecēh. 21:32; Ap. d. 2:29—36.) Kā Jēkabs norādīja minētajā vēsturiskajā sapulcē, Amosa pravietojums piepildījās ar to, ka gan no ebrejiem, gan no cittautiešiem tika pulcēti valstības mantinieki. Mūsdienās svaidīto kristiešu atlikums un vairāki miljoni Jēzus ”citu avju” vienoti sludina Bībeles patiesību. (Jāņa 10:16.)

3., 4. Kā Jehovas tautai izdevās saglabāt savu garīgumu Babilonā?

³ Kad ebreji tika aizvesti gūstā uz Babilonu, bija skaidrs, ka ”Dāvida nams” ir sagruvis. Babilonijā plauka un zēla viltus reliģija. Kā Dieva tauta šādos apstākļos saglabāja savu garīgumu 70 gadus ilgā izsūtījuma laikā no 607. līdz 537. gadam p.m.ē.? Tieši tāpat kā Jehovas tauta paliek viņam uzticīga šajā pasaulē,  pār ko valda Sātans. (1. Jāņa 5:19.) Tas ir iespējams lielā mērā tāpēc, ka mums ir bagāts garīgs mantojums.

⁴ Daļa no šī garīgā mantojuma ir Dieva Raksti. Babilonas trimdā ebrejiem nebija pieejami pilni Svētie Raksti, taču viņiem bija zināšanas par Mozus bauslību un tās desmit baušļiem. Viņi zināja ”Ciānas dziesmas”, varēja atsaukt atmiņā daudzus sakāmvārdus, un viņiem nebija sveši notikumi, kas bija risinājušies ar Jehovas kalpiem agrākos laikos. Trimdinieki raudāja, atceroties Cionu, un neaizmirsa Jehovu. (Nolasīt Psalmu 137:1—6.) Tā viņi nezaudēja savu garīgumu pat Babilonā, kur bija plaši izplatītas viltus reliģijas mācības un paražas.

5. Kādi fakti liecina par triāžu pastāvēšanu senās Babilonijas un Ēģiptes reliģijā?

⁵ Būtiska vieta Babilonijas reliģijā bija triādēm jeb dievu trīsvienībām. Vienu babiloniešu dievu triādi veidoja Sins (mēness dievs), Šamašs (saules dievs) un Ištara (auglības un kara dieviete). Senajā Ēģiptē bieži tika uzskatīts, ka dievs ir precējies ar kādu dievieti, kura dzemdēja viņam dēlu, un līdz ar to ”veidojās dievišķa triāde vai trīsvienība, turklāt tēvam tajā ne vienmēr bija lielākā noteikšana — dažkārt viņš apmierinājās ar dzīvesbiedra lomu, savukārt attiecīgās vietas galvenā dievība bija dieviete” (New Larousse Encyclopedia of Mythology). Ēģiptiešiem bija dievu triāde, kurā ietilpa Ozīriss, Izīda un viņu dēls Hors.

6. Kas ir mācība par trīsvienību, un kāpēc mēs esam pasargāti no šādiem maldiem?

⁶ Arī kristīgajām baznīcām ir sava triāde — tā ir trīsvienība. Mācītāji apgalvo, ka Tēvs, Dēls un svētais gars esot viens Dievs. Taču šāda mācība ir uzbrukums Jehovas augstākajai varai, jo tā rada iespaidu, ka viņš ir trīsvienīgs vai pat tikai trešā daļa no dievišķās būtības. Jehovas tauta ir pasargāta no šādiem maldiem, jo mēs piekrītam Dieva iedvesmotajiem vārdiem, kas lasāmi 5. Mozus grāmatas 6. nodaļas 4. pantā. Tos citēja Jēzus, sacīdams: ”Klausies, Izraēl, Jehova, mūsu Dievs, ir viens Jehova.” Protams, ikvienam kristietim būtu jābūt tādās pašās domās kā Jēzum. (Marka 12:29.)

7. Kāpēc cilvēks, kas tic trīsvienībai, nevar kristīties?

⁷ Mācība par trīsvienību ir pretrunā ar rīkojumu, ko Jēzus deva saviem sekotājiem: ”Ejiet un gatavojiet par mācekļiem visu tautu cilvēkus — kristījiet tos Tēva, Dēla un svētā gara vārdā.” (Mat. 28:19.) Lai cilvēks varētu kristīties un kļūt par patiesu kristieti un Jehovas liecinieku, viņam jāatzīst Tēva — Jehovas — augstākais stāvoklis, kā arī jāizprot Dieva Dēla, Jēzus, stāvoklis un vara. Viņam arī jātic, ka svētais gars ir Dieva aktīvais spēks, nevis trīsvienības daļa. (Ap. d. 2:2, 3.) Ja kāds joprojām tic trīsvienībai, viņš nevar kristīties, jo kristīšanās simbolizē apzinātu lēmumu atdot sevi Dievam Jehovam. Mēs esam bezgala pateicīgi, ka mūsu garīgais mantojums mūs pasargā no mācības par trīsvienību, kas sagādā negodu Dievam.

8. Kādi bija babiloniešu priekšstati par dieviem un dēmoniem?

⁸ Reliģiskā doma Babilonijā atstāja daudz vietas viltus mācībām, dievībām, dēmoniem un spiritismam. Kādā Bībeles enciklopēdijā teikts: ”Bab[ilonijas] reliģijā svarīguma ziņā nākamie pēc dieviem ir dēmoni, kuriem bija vara uzsūtīt cilvēkiem visdažādākās ķermeņa un prāta  kaites. Nikna cīņa ar dēmoniem veidoja lielu daļu šīs reliģijas, un pie dieviem nemitīgi tika vērstas lūgšanas, lai tie palīdzētu cilvēkiem stāties pretī šiem dēmoniem.” (The International Standard Bible Encyclopaedia.)

9. a) Kāpēc pēc Babilonas trimdas daudzi ebreji aizrāvās ar viltus reliģijas idejām? b) Kā mēs esam pasargāti no apzinātas saistīšanās ar dēmoniem?

⁹ Pēc Babilonas trimdas daudzi ebreji aizrāvās ar idejām, kas nebija balstītas uz Rakstiem. Arvien populārākiem kļūstot grieķu uzskatiem, ebreji viegli varēja nonākt dēmonu varā, jo viņi sāka domāt, ka dēmoni var būt kā ļauni, tā labi. Mūsu garīgais mantojums mūs pasargā no tā, ka mēs apzināti saistītos ar dēmoniem, jo mēs zinām, ka Dievs nosodīja Babilonijā izplatīto spiritismu. (Jes. 47:1, 12—15.) Mūsu rīcību nosaka Dieva viedoklis par spiritismu. (Nolasīt 5. Mozus 18:10—12; Atklāsmes 21:8.)

10. Ko var teikt par lielās Babilonas atbalstītāju rīcību un uzskatiem?

¹⁰ Ar spiritismu ir nodarbojušies ne tikai babilonieši, bet arī lielās Babilonas — pasaules viltus reliģiju — atbalstītāji. (Atkl. 18:21—24.) ”[Lielā] Babilona sevī ietver vairāk nekā tikai vienu lielvalsti vai kultūru. Tās robežas nosaka nevis ģeogrāfiski vai hronoloģiski faktori, bet gan dominējošās elkdievības formas,” norādīts kādā Bībeles vārdnīcā (The Interpreter’s Dictionary of the Bible, 1. sēj., 338. lpp.). Lielā Babilona ar visu tās spiritismu, elkdievību un citiem grēkiem joprojām pastāv — taču vairs ne uz ilgu laiku. (Nolasīt Atklāsmes 18:1—5.)

11. Kādus brīdinājumus par spiritismu ir publicējusi mūsu organizācija?

¹¹ Jehova ir teicis: ”Jums nebūs zīlēt nedz burt.” (3. Moz. 19:26.) Spiritismam, ko mēdza dēvēt par spirituālismu, bija nozīmīga vieta 19. gadsimta intelektuālajā vidē. Tāpēc žurnāla Zion’s Watch Tower 1885. gada maija numurā bija sacīts: ”Priekšstats, ka mirušie ir dzīvi kādā citā eksistences sfērā vai stāvoklī, nav nekas jauns. Tas bija sastopams jau seno laiku reliģijā, un tas ir visas mitoloģijas pamatā.” Kā bija atzīmēts rakstā, doma par to, ka mirušie var sazināties ar dzīvajiem, kaut arī tā nav atrodama Bībelē, ”dod dēmoniem aizsegu un varu, tā ka viņi var mānīt cilvēkus, izliekoties par mirušo gariem bez miesas. Dēmoni labprāt izmanto šo iespēju noslēpt to, kas viņi patiesībā ir, un šādā veidā ir ieguvuši noteikšanu pār daudzu prātiem un dzīvēm.” Līdzīgi brīdinājumi savulaik bija lasāmi bukletā Kas Bībelē teikts par spiritismu? (What Say the Scriptures About Spiritism?), un tādi ir atrodami arī jaunākās publikācijās.

12. Ko Salamans, Dieva vadīts, rakstīja par mirušo stāvokli?

¹² Uz šo jautājumu var atbildēt ”visi, kas ir iepazinuši patiesību”. (2. Jāņa 1.) Mēs, bez šaubām, piekrītam Salamana vārdiem: ”Dzīvs suns tomēr ir vairāk vērts nekā nobeidzies lauva. Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.. Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.” (Sal. Māc. 9:4, 5, 10.)

13. Kā ebrejus ietekmēja hellēņu kultūra un reliģija?

¹³ Ebreji labi zināja, kas patiesībā notiek ar mirušajiem. Bet, kad Grieķijas impēriju savā starpā sadalīja Maķedonijas Aleksandra karavadoņi, grieķu reliģija un hellēņu kultūra kļuva par līdzekli, kas tika izmantots centienos apvienot Jūdeju  un Sīriju. Iznākums bija tāds, ka ebreji pieņēma viltus mācības par cilvēka dvēseles nemirstību un par apakšzemes mocību vietas pastāvēšanu. Priekšstats par pazemes valstību, kur dvēseles cieš mokas, nav grieķu izdomāts — arī babilonieši iztēlojās ”apakšzemes pasauli.. kā briesmu pilnu vietu, ..kur valda spēcīgi un neganti dievi un dēmoni” (The Religion of Babylonia and Assyria). Kā redzams, babilonieši ticēja dvēseles nemirstībai.

14. Ko Ījabs un Ābrahāms zināja par nāvi un augšāmcelšanu?

¹⁴ Kaut arī taisnīgais Ījabs nevarēja lasīt Dieva Rakstus, viņš zināja patiesību par nāvi. Ījabs saprata arī to, ka Jehova ir mīlošs Dievs, kas ilgotos piecelt viņu no mirušajiem. (Īj. 14:13—15.) Arī Ābrahāms ticēja augšāmcelšanai. (Nolasīt Ebrejiem 11:17—19.) Tā kā nav iespējams celt augšā kādu, kas nemaz nevar nomirt, var droši teikt, ka šie dievbijīgie cilvēki neticēja dvēseles nemirstībai. Dieva gars noteikti palīdzēja Ījabam un Ābrahāmam saprast, kādā stāvoklī atrodas mirušie, un ticēt augšāmcelšanai. Šīs zināšanas pieder arī pie mūsu mantojuma.

15., 16. Kā mēs esam atbrīvoti no grēka un nāves?

¹⁵ Mēs esam pateicīgi, ka Dievs ir atklājis patiesību par to, kā viņš ir nolēmis mūs atbrīvot no grēka un nāves, ko esam mantojuši no Ādama. (Rom. 5:12.) Mēs apzināmies, ka Jēzus ”nav atnācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dvēseli par izpirkumu daudzu labā”. (Marka 10:45.) Ir brīnišķīgi zināt, ka Dievs ir paredzējis ”atbrīvošanu uz Kristus Jēzus samaksātā izpirkuma pamata”. (Rom. 3:22—24.)

¹⁶ Pirmajā gadsimtā ebrejiem un cittautiešiem bija jānožēlo savi grēki un jātic  Jēzus izpirkuma upurim, citādi viņi nevarēja saņemt piedošanu. Mūsdienās situācija ir tāda pati. (Jāņa 3:16, 36.) Ja cilvēks nevēlas atteikties no viltus mācībām, kā trīsvienība un dvēseles nemirstība, izpirkums uz viņu nevar attiekties. Toties mēs varam gūt labumu no izpirkuma. Mēs zinām patiesību par Dieva ”mīļo Dēlu.., ar kura starpniecību mēs esam atbrīvoti pret izpirkumu, saņēmuši grēku piedošanu”. (Kol. 1:13, 14.)

17., 18. Kur var atrast vērtīgu informāciju par mūsu organizācijas vēsturi, un kāpēc ir vērts to pārdomāt?

¹⁷ Par patiesajām mācībām, ko esam pieņēmuši, par to, ko esam pieredzējuši kalpošanā Dievam un ko esam ieguvuši gan garīgā ziņā, gan citās dzīves jomās, varētu stāstīt vēl daudz. Jau ilgus gadus aizraujoši apraksti par mūsu darbību dažādās pasaules malās ir lasāmi gadagrāmatās. Par mūsu vēsturi stāstīts filmās Ticība darbos (1. un 2. daļa), kā arī tādās publikācijās kā Jehovas liecinieki — Dieva valstības sludinātāji (Jehovah’s Witnesses—Proclaimers of God’s Kingdom). Arī mūsu žurnālos bieži ir atrodami mūsu ticības biedru stāstījumi par pašu pieredzēto.

¹⁸ Jehovas organizācijas vēsturē ir daudz kā tāda, ko ir vērts pārdomāt, gluži tāpat kā izraēlieši pārdomāja savu atbrīvošanu no Ēģiptes jūga. (2. Moz. 12:26, 27.) Būdams jau vecs vīrs, kas varēja pastāstīt par Dieva brīnišķīgajiem darbiem, Mozus rosināja izraēliešus: ”Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no paaudzes uz paaudzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks.” (5. Moz. 32:7.) Mēs esam Jehovas tauta un viņa ”ganības avis”, un mums visiem ir prieks paust viņa slavu un stāstīt citiem par viņa varenajiem darbiem. (Ps. 79:13.) Turklāt ir noderīgi pārdomāt mūsu organizācijas vēsturi, mācīties no tās un attiecīgi plānot savu nākotni.

19. Kā mums jārīkojas, ņemot vērā, ka esam saņēmuši garīgo gaismu?

¹⁹ Mēs esam pateicīgi, ka neatrodamies tumsā, bet esam no Dieva saņēmuši garīgo gaismu. (Sal. Pam. 4:18, 19.) Tāpēc rūpīgi iedziļināsimies Dieva Rakstos un dedzīgi stāstīsim patiesību citiem, lūgdami Dievu tāpat kā psalmu sacerētājs, kurš cildināja Visaugsto Kungu Jehovu ar šādiem vārdiem: ”Es liecināšu, ka vienīgi Tu esi taisns. Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākošajām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.” (Ps. 71:16—18.)

20. Kādus savstarpēji saistītus jautājumus mēs izprotam, un kāda ir jūsu attieksme pret tiem?

²⁰ Mēs piederam pie Jehovas tautas un izprotam savstarpēji saistītos jautājumus par Dieva augstāko varu un cilvēku uzticību Dievam. Mēs vēstījam nenoliedzamo patiesību, ka Jehova ir Visuma Augstākais valdnieks, kurš ir pilnīgas uzticības cienīgs. (Atkl. 4:11.) Ar viņa gara atbalstu mēs sludinām prieka vēsti nelaimīgajiem, dziedinām sagrauztas sirdis un iepriecinām noskumušos. (Jes. 61:1, 2.) Lai gan Sātans veltīgi pūlas valdīt pār Dieva kalpiem un visiem pārējiem cilvēkiem, mēs augstu vērtējam savu garīgo mantojumu un esam apņēmības pilni palikt uzticīgi Dievam un slavēt Visaugsto Kungu Jehovu tagad un mūžīgi. (Nolasīt Psalmu 26:11; 86:12.)